Jehova paaugstina savu kalpu — Mesiju
Četrpadsmitā nodaļa
Jehova paaugstina savu kalpu — Mesiju
1., 2. a) Pastāstiet par situāciju, kādā mūsu ēras pirmā gadsimta sākumā bija nonākuši daudzi ebreji! b) Kā Jehova bija parūpējies, lai dievbijīgie ebreji varētu pazīt Mesiju?
IEDOMĀJIETIES, ka jums jātiekas ar kādu augstu amatpersonu. Ir norunāts tikšanās laiks un vieta. Tomēr ir kāda problēma: jūs nezināt, kā šis cilvēks izskatās, un viņš ieradīsies neuzkrītoši, nepievēršot sev lieku uzmanību. Kā jūs viņu pazīsiet? Būtu ļoti noderīgi, ja kāds jums viņu būtu sīki aprakstījis.
2 Mūsu ēras pirmā gadsimta sākumā daudzi ebreji bija nonākuši tieši šādā situācijā. Viņi gaidīja Mesiju jeb svaidīto — visu laiku izcilāko cilvēku. (Daniēla 9:24—27; Lūkas 3:15.) Bet kā dievbijīgie ebreji varētu viņu pazīt? Jehova ar senebreju praviešu starpniecību bija sīki aprakstījis notikumus, kas būs saistīti ar Mesiju, un ar šo aprakstu palīdzību vērīgi cilvēki varēja nekļūdīgi viņu pazīt.
3. Kas par Mesiju stāstīts Jesajas grāmatā, no 52. nodaļas 13. panta līdz 53. nodaļas 12. pantam?
3 No Ebreju rakstos ietvertajiem pravietojumiem par Mesiju, iespējams, neviens nav skaidrāks par to, kas lasāms Jesajas grāmatā, no 52. nodaļas 13. panta līdz 53. nodaļas 12. pantam. Vairāk nekā 700 gadus iepriekš Jesaja sīki aprakstīja nevis Mesijas ārējo izskatu, bet kaut ko daudz svarīgāku: to, kāpēc viņam būs jācieš un kādas būs šīs ciešanas, kā viņš mirs, tiks apglabāts un paaugstināts. Pētīt šo pravietojumu un tā piepildījumu būs ļoti uzmundrinoši, un tas nostiprinās mūsu ticību.
”Mans kalps” — kas viņš ir?
4. Kādus viedokļus par to, kas ir ”kalps”, ir izteikuši ebreju zinātnieki, un kāpēc šie skaidrojumi neatbilst Jesajas pravietojumam?
4 Jesaja tikko ir runājis par ebreju atbrīvošanu no gūsta Babilonā. Tagad viņš pievērš uzmanību daudz svarīgākam notikumam, pierakstīdams Jehovas vārdus: ”Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts.” (Jesajas 52:13, LB-65r.) Kas īsti ir šis ”kalps”? Gadsimtu gaitā ebreju zinātnieki ir izteikuši dažādus viedokļus. Daži ir apgalvojuši, ka šis kalps simbolizē visu izraēliešu tautu, kas atradās Babilonas trimdā. Tomēr šāds skaidrojums neatbilst pravietojumam. Dieva kalps cieš brīvprātīgi; būdams nevainīgs, viņš cieš citu izdarīto grēku dēļ. To nekādi nevar teikt par ebreju tautu, kas ir nonākusi izsūtījumā savu grēku dēļ. (2. Ķēniņu 21:11—15; Jeremijas 25:8—11.) Citi ir pauduši viedokli, ka ar kalpu ir attēloti dievbijīgie cilvēki Izraēlā un ka tiem bija jācieš pārējo izraēliešu grēku dēļ. Taču laikā, kad izraēlieši tika apspiesti, nebija nevienas īpašas cilvēku grupas, kas ciestu par citiem.
5. a) Uz ko daži ebreju zinātnieki ir attiecinājuši Jesajas pravietojumu? (Skat. zemsvītras piezīmi.) b) Kā Apustuļu darbu grāmatā paskaidrots, kas ir kalps?
5 Pirms kristietības laikmeta un zināmā mērā arī mūsu ēras pirmajos gadsimtos bija daži ebreju zinātnieki, kas attiecināja šo pravietojumu uz Mesiju. Tieši tāds arī ir pareizais skaidrojums, un to apliecina Kristiešu grieķu raksti. Kā stāstīts Apustuļu darbu grāmatā, kad etiopiešu galminieks atzina, ka viņš nesaprot, kas ir Jesajas pravietojumā minētais kalps, Filips ”viņam pasludināja evanģeliju par Jēzu”. (Apustuļu darbi 8:26—40; Jesajas 53:7, 8.) Arī no citām Bībeles grāmatām var redzēt, ka Jēzus Kristus ir Mesija — kalps, par ko runāts Jesajas pravietojumā. * Iedziļinoties šajā pravietojumā, mēs ievērosim nenoliedzamu līdzību starp to, kuru Jehova sauc par savu kalpu, un Jēzu no Nācaretes.
6. Kā Jesajas pravietojumā norādīts, ka Mesija veiksmīgi izpildīs Dieva gribu?
6 Pravietojuma sākumā paskaidrots, ka Mesija galu galā veiksmīgi izpildīs Dieva gribu. Vārds ”kalps” norāda uz to, ka viņš pakļausies Dieva gribai, tāpat kā kalps pakļaujas sava saimnieka gribai. Tādā veidā Mesija ”rīkosies gudri”. Gudrība palīdz izprast situāciju un būt apdomīgam. Par šeit lietoto senebreju valodas vārdu kādā darbā teikts: ”Savā būtībā tas norāda uz apdomīgu, saprātīgu rīcību. Tas, kurš rīkojas gudri, gūs panākumus.” To, ka Mesija tiešām gūs panākumus, var redzēt no pravietojuma vārdiem: ”Viņš tiks paaugstināts un augsti godāts.”
7. Kādā ziņā Jēzus Kristus ”rīkojās gudri”, un kā viņš tika ”paaugstināts un augsti godāts”?
7 Jēzus ”rīkojās gudri”, parādīdams izpratni par Bībeles pravietojumiem, kas attiecās uz viņu, un vadīdamies pēc tiem Tēva gribas pildīšanā. (Jāņa 17:4; 19:30.) Kas ar to tika panākts? Pēc Jēzus augšāmcelšanas un uzņemšanas debesīs ”Dievs viņu ļoti paaugstināja un dāvināja viņam vārdu pāri visiem vārdiem”. (Filipiešiem 2:9; Apustuļu darbi 2:34—36.) Vēlāk, 1914. gadā, godā celtais Jēzus tika vēl vairāk paaugstināts. Jehova viņam piešķīra mesiāniskās Valstības troni. (Atklāsmes 12:1—5.) Jēzus patiešām tika ”paaugstināts un augsti godāts”.
”Tu iedvesi par sevi izbailes”
8., 9. Kā zemes valdnieki reaģēs, kad godā celtais Jēzus ieradīsies izpildīt spriedumu, un kāpēc viņi tā reaģēs?
8 Kā tautas un valdnieki reaģēs uz Mesijas paaugstināšanu? Ja uz brīdi izlaižam iestarpinājumu, kas ietverts 14. panta otrajā daļā, pravietojums skan šādi: ”Kā daudziem tu iedvesi par sevi izbailes un pret sevi nepatiku, ..tikpat lielā mērā viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie redz tagad, un ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams.” (Jesajas 52:14a, 15.) Šādi Jesaja apraksta nevis Mesijas pirmo parādīšanos, bet viņa pēdējo sadursmi ar zemes valdniekiem.
9 Kad paaugstinātais Jēzus ieradīsies izpildīt spriedumu šai bezdievīgajai sistēmai, zemes valdniekiem viņš ”iedvesīs par sevi izbailes”. Tiesa, valdnieki tiešā nozīmē neredzēs godā celto Jēzu, taču viņi skaidri saskatīs Jēzus spēka izpausmes, Jēzum no debesīm cīnoties Jehovas labā. (Mateja 24:30.) Tad valdniekiem kļūs skaidri saprotams tas, ko viņiem nekad nav stāstījuši reliģiskie vadītāji, proti — ka Jēzus ir Dieva tiesas spriedumu izpildītājs. Godā celtais kalps, ar ko viņi sastapsies, rīkosies viņiem pilnīgi negaidītā veidā.
10., 11. Kādā ziņā Jēzus izskats bija iztēlots nejauks pirmajā gadsimtā, un kā tas ir noticis mūsdienās?
10 14. pantā Jesaja ir iestarpinājis šādus vārdus: ”Tik nedabisks [”nejauks”, LB-26], vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots viņa izskats un viņa stāvs nebūt ne vairs kā līdzīgs cilvēka bērna stāvam.” (Jesajas 52:14b.) Vai tas nozīmē, ka Jēzum bija kādi fiziski trūkumi? Nē, uz to šie vārdi nenorāda. Bībelē gan nav sīki aprakstīta Jēzus āriene, bet nav šaubu, ka pilnīgajam Dieva Dēlam bija patīkams izskats. Jesajas vārdi acīmredzot attiecas uz pazemojumu, ko Jēzus pārcieta. Viņš drosmīgi atmaskoja sava laika reliģiskos vadītājus, nosaukdams tos par liekuļiem, meļiem un slepkavām, un tie savukārt nomelnoja viņu. (1. Pētera 2:22, 23.) Reliģiskie vadītāji apsūdzēja Jēzu bauslības pārkāpšanā, zaimošanā, krāpšanā un musināšanā pret Romu. Ar šīm nepatiesajām apsūdzībām viņi līdz nepazīšanai sagrozīja priekšstatu par Jēzu.
11 Mūsdienās joprojām tiek veidots nepareizs priekšstats par Jēzu. Lielākā daļa cilvēku iztēlojas Jēzu kā mazuli silītē vai kā traģisku personību, pienaglotu pie krusta, nāves mokās izkropļotu seju un ērkšķu kroni galvā. Šādus uzskatus ir veicinājuši kristīgās pasaules garīdznieki. Viņi nerunā par Jēzu kā par varenu debesu Ķēniņu, kura priekšā būs jāatbild tautām. Drīzā nākotnē, kad cilvēku valdniekiem būs jācīnās ar godā celto Jēzu, viņiem pretī stāsies Mesija, kam pieder ”visa vara debesīs un virs zemes”. (Mateja 28:18.)
Kas ticēs labajai vēstij?
12. Kādus jautājumus liek uzdot vārdi, kas lasāmi Jesajas grāmatas 53. nodaļas 1. pantā?
12 Aprakstījis Mesijas pārsteidzošo pārvērtību no ”nejauka” līdz ”augsti godātam”, Jesaja jautā: ”Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies tā Kunga elkonis?” (Jesajas 53:1.) Jesajas vārdi liek jautāt: vai šis pravietojums piepildīsies? Vai ”tā Kunga elkonis”, kas simbolizē viņa spēju likt lietā savu spēku, atklāsies un padarīs šos vārdus par īstenību?
13. Kā Pāvils paskaidroja, ka Jesajas pravietojums ir piepildījies Jēzus dzīvē, un kāda bija cilvēku attieksme pret to?
13 Atbilde noteikti ir ”jā”. Savā vēstulē romiešiem Pāvils citē Jesajas vārdus, lai paskaidrotu, ka pravietojums, ko sludināja un pierakstīja Jesaja, ir piepildījies Jēzus dzīvē. Pēc ciešanām, ko Jēzus pieredzēja uz zemes, viņš tika celts godā, un tā bija laba vēsts. ”Bet ne visi pieņēmuši evanģeliju,” raksta Pāvils, norādot uz neticīgajiem ebrejiem, ”kā jau Jesaja saka: ”Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij?” Tā tad ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana — no Kristus pavēles.” (Romiešiem 10:16, 17.) Diemžēl Pāvila laikā tikai nedaudzi ticēja evaņģēlijam jeb labajai vēstij par Dieva kalpu. Kāpēc tā notika?
14., 15. Kādos apstākļos Mesijam bija jāparādās uz zemes?
14 Tālāk pravietojumā izraēliešiem tiek paskaidrots, kāpēc ir uzdoti pirmajā pantā lasāmie jautājumi, kā arī norādīts, kāpēc daudzi nepieņems Mesiju: ”Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.” (Jesajas 53:2.) Šajos vārdos raksturoti apstākļi, kādos Mesija parādīsies uz zemes. Sākums būs pavisam necils, un cilvēki no viņa neko sevišķu negaidīs. Viņš būs kā parasta atvase, kā trausls dzinums, kas izaudzis no koka stumbra vai zara. Mesija būs kā saknes atzarojums, kam vajadzīgs ūdens, jo tas aug sausā, neauglīgā zemē. Viņš nenāks ar valdniekiem raksturīgu spožumu un greznību — viņam nebūs ne karalisku drēbju, ne mirdzoša kroņa. Viņa ierašanās būs vienkārša un neuzkrītoša.
15 Cik precīzi šis apraksts atbilst tam, cik necili sākās cilvēka Jēzus dzīve! Ebreju jaunava Marija dzemdēja viņu stallī, pilsētiņā, ko sauca par Betlēmi. * (Lūkas 2:7; Jāņa 7:42.) Marija un viņas vīrs Jāzeps bija trūcīgi cilvēki. Apmēram 40 dienas pēc Jēzus piedzimšanas viņi atnesa grēku upuri, kādu bija atļauts nest trūcīgajiem, — ”vienu pāri ūbeļu, vai divus jaunus baložus”. (Lūkas 2:24; 3. Mozus 12:6—8.) Vēlāk Marija un Jāzeps apmetās Nācaretē, kur Jēzus uzauga viņu lielajā ģimenē, kas dzīvoja ļoti vienkārši. (Mateja 13:55, 56.)
16. Kādā ziņā Jēzum nebija nekāda ”izskata” un ”skaistuma”?
16 Likās, ka Jēzum kā cilvēkam saknes nav labā ”zemē”. (Jāņa 1:46; 7:41, 52.) Lai gan viņš bija pilnīgs cilvēks un ķēniņa Dāvida pēcnācējs, viņa dzīves vienkāršie apstākļi nedeva viņam nekādu ”izskatu” vai ”skaistumu” — vismaz to cilvēku acīs, kuri gaidīja, ka Mesijam būs iespaidīgāka izcelsme. Jūdu reliģisko vadītāju ietekmēti, daudzi nepievērsa viņam uzmanību un pat nicināja viņu. Galu galā ļaužu pūļi neatrada pilnīgajā Dieva Dēlā neko patīkamu. (Mateja 27:11—26.)
”Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās”
17. a) Ko Jesaja apraksta, un kāpēc viņš raksta pagātnē? b) Kas ”nicināja” Jēzu un ”vairījās” no viņa, un kā šie cilvēki to darīja?
17 Tālāk Jesaja sīki apraksta, kāda būs citu attieksme un izturēšanās pret Mesiju: ”Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kuŗa priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.” (Jesajas 53:3.) Būdams pārliecināts, ka šie vārdi piepildīsies, Jesaja raksta pagātnē, it kā tas viss jau būtu noticis. Vai Jēzus Kristus patiešām tika nicināts, un vai cilvēki no viņa vairījās? Jā, tā notika. Paštaisnie reliģiskie vadītāji un to sekotāji uzskatīja viņu par visnekrietnāko cilvēku. Tie viņu sauca par muitnieku un netikļu draugu. (Lūkas 7:34, 37—39.) Tie spļāva viņam sejā. Tie sita viņu ar dūrēm un lamāja. Tie ņirgājās un zobojās par viņu. (Mateja 26:67.) Šo patiesības ienaidnieku iespaidoti, Jēzus tautieši ”viņu neuzņēma”. (Jāņa 1:10, 11.)
18. Kādā ziņā Jēzus, kas nekad neslimoja, bija ”vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās”?
18 Būdams pilnīgs cilvēks, Jēzus neslimoja. Tomēr viņš bija ”vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās”. Tās nebija viņa paša sāpes un slimības. Kad Jēzus no debesīm ieradās uz zemes, viņš nonāca pasaulē, kurā daudzi cilvēki slimoja. Viņš redzēja cilvēku ciešanas un sāpes, taču nevairījās no tiem, kas bija neveseli fiziskā vai garīgā ziņā. Kā gādīgs ārsts Jēzus tuvu iepazina apkārtējo ciešanas, turklāt viņš spēja paveikt to, ko nevarētu neviens parasts ārsts. (Lūkas 5:27—32.)
19. Kāpēc cilvēki aizklāja seju, un kā Jēzus ienaidnieki parādīja, ka viņi Jēzu ”ne par ko neturēja”?
19 Tomēr Jēzus ienaidnieki uzskatīja viņu par slimu un neizturējās pret viņu labvēlīgi. Viņa priekšā cilvēki aizklāja seju. Pretiniekiem likās tik nepanesami raudzīties uz Jēzu, ka viņi novērsās, it kā Jēzus izskats būtu pārāk atbaidošs. Pēc viņu domām, Jēzus vērtība nebija lielāka par verga cenu. (2. Mozus 21:32; Mateja 26:14—16.) Jēzu viņi vērtēja zemāk nekā slepkavu Barabu. (Lūkas 23:18—25.) Ko gan vēl viņi būtu varējuši izdarīt, lai parādītu, cik zemu viņi vērtē Jēzu?
20. Kāpēc Jehovas kalpiem mūsdienās ir mierinoši lasīt to, ko rakstīja Jesaja?
20 Jehovas kalpiem mūsdienās ir ļoti mierinoši lasīt to, ko rakstīja Jesaja. Reizēm pretinieki neslēpj savu nicinājumu pret uzticīgajiem Jehovas kalpiem vai izturas pret viņiem tā, it kā viņi nekas nebūtu. Taču svarīgi ir tas, kā mūs vērtē Dievs Jehova, gluži tāpat kā svarīgi bija tas, kā viņš vērtēja Jēzu. Lai gan cilvēki Jēzu ”ne par ko neturēja”, Dievs viņu tik un tā vērtēja ārkārtīgi augstu.
”Ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”
21., 22. a) Ko Mesija nesa citu vietā? b) Ko daudzi domāja par Mesiju, un kā viņa ciešanas sasniedza augstāko pakāpi?
21 Kāpēc Mesijam bija jācieš un jāmirst? Jesaja paskaidro: ”Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jesajas 53:4—6.)
22 Mesija nesa citu slimības un bija sev uzkrāvis citu sāpes. Viņš it kā pacēla citu cilvēku nastas, uzlika tās sev plecos un nesa. Tā kā slimības un sāpes izraisa cilvēces grēcīgais stāvoklis, Mesija nesa citu grēkus. Daudzi nesaprata viņa ciešanu patieso iemeslu un domāja, ka viņu ir sodījis Dievs, uzsūtīdams viņam smagu slimību. * Mesijas ciešanas sasniedza augstāko pakāpi, kad viņš tika ievainots, satriekts un pārklāts brūcēm, — tie ir spēcīgi vārdi, ar kuriem tiek norādīts uz varmācīgu un mokpilnu nāvi. Taču viņa nāvei ir izpirkuma spēks — tā rada priekšnoteikumus to cilvēku glābšanai, kuri maldās savos grēkos, un palīdz viņiem iegūt mierīgas attiecības ar Dievu.
23. Kā Jēzus nesa citu cilvēku ciešanas?
23 Kā Jēzus nesa citu cilvēku ciešanas? Mateja evaņģēlijā, citējot Jesajas grāmatas 53. nodaļas 4. pantu, teikts: ”Tie atveda pie viņa daudzus velna apsēstus, un viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdiem un dziedināja visus sērdzīgos, ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: ”Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.”” (Mateja 8:16, 17.) Dziedinādams pie viņa atnākušos cilvēkus, kam bija dažādas slimības, Jēzus faktiski uzņēmās viņu ciešanas. Dziedināšana Jēzum prasīja spēku. (Lūkas 8:43—48.) Viņa spēja izdziedināt jebkādas slimības — gan fiziskā, gan garīgā ziņā — apliecināja, ka viņš ir pilnvarots attīrīt cilvēkus no grēka. (Mateja 9:2—8.)
24. a) Kāpēc daudziem šķita, ka Jēzus ir Dieva ”sodīts”? b) Kāpēc Jēzus cieta un mira?
24 Tomēr daudzi uzskatīja Jēzu par Dieva ”sodītu”. Viņam taču bija jācieš tāpēc, ka pret viņu vērsās cienījami reliģiskie vadītāji. Bet jāatceras, ka Jēzus necieta savu grēku dēļ. ”Kristus ir cietis jūsu labā,” raksta Pēteris, ”jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu viņa mutē; Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:21, 22, 24.) Mēs visi reiz bijām grēka varā un ”maldījāmies kā avis”. (1. Pētera 2:25.) Taču Jehova ar Jēzus starpniecību mums ir sagādājis iespēju atbrīvoties no grēcīgā stāvokļa. Viņš ”uzkrāva” mūsu grēkus Jēzum, un Jēzus, pats būdams bez grēka, bija ar mieru izciest sodu par mūsu grēkiem. Nepelnīti mirdams kaunpilnā nāvē pie staba, viņš deva mums iespēju tikt samierinātiem ar Dievu.
”Viņš padevās”
25. Kā mēs zinām, ka Mesija cieta un mira labprātīgi?
25 Vai Mesija bija gatavs ciest un mirt? Jesaja raksta: ”Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” (Jesajas 53:7.) Savas dzīves pēdējā naktī Jēzus būtu varējis ataicināt sev palīgā ”vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu”. Bet viņš teica: ”Kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.” (Mateja 26:53, 54.) ”Dieva jērs” neizrādīja nekādu pretestību. (Jāņa 1:29.) Kad augstie priesteri un vecaji viņu nepatiesi apsūdzēja Pilāta priekšā, Jēzus ”neatbildēja nenieka”. (Mateja 27:11—14.) Viņš negribēja pateikt neko tādu, kas viņam varētu traucēt izpildīt Dieva gribu. Jēzus bija ar mieru mirt kā upura Jērs, jo labi zināja, ka viņa nāve ļaus atbrīvot paklausīgos cilvēkus no grēka, slimībām un nāves.
26. Kādā ziņā Jēzus pretinieki bija pret viņu ”atturīgi”?
26 Tālāk Jesaja vēl sīkāk runā par Mesijas ciešanām un pazemojumu. Pravietis raksta: ”No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts [”Atturības un tiesas dēļ viņš tika paņemts projām”, NW]. Bet kas gan no viņa laika biedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods?” (Jesajas 53:8.) Kad Jēzus nonāca savu ienaidnieku rokās, šie reliģiskie pretinieki bija pret viņu ”atturīgi”. Tas nenozīmē, ka viņi atturējās parādīt savu naidu, taču viņi atturējās no taisnas tiesas un neļāva izpausties taisnīgumam. Grieķu Septuagintā Jesajas grāmatas 53. nodaļas 8. panta tulkojumā lasāms vārds ”pazemojums”, nevis ”atturība”. Jēzus ienaidnieki viņu pazemoja, liegdami viņam taisnīgu izturēšanos, kāda pienācās pat parastam noziedzniekam. Jēzus tiesāšana bija augstākajā mērā neobjektīva. Kāpēc tā var teikt?
27. Kādus likumus jūdu reliģiskie vadītāji ignorēja, tiesājot Jēzu, un kā viņi pārkāpa Dieva bauslību?
27 Būdami apņēmības pilni izrēķināties ar Jēzu, jūdu reliģiskie vadītāji pārkāpa paši savus likumus. Pēc tradīcijas lietu, kurā varēja tikt piespriests nāvessods, sinedrijs drīkstēja iztiesāt vienīgi cirsto akmeņu zālē, kas atradās tempļa teritorijā; to nedrīkstēja darīt augstā priestera mājā. Šādām prāvām bija jānotiek dienā, nevis pēc saules rieta. Ja cilvēkam draudēja nāvessods, tad spriedumu, ar ko viņš tika atzīts par vainīgu, drīkstēja pasludināt tikai nākamajā dienā pēc lietas izskatīšanas beigām. Līdz ar to nevienu nevarēja tiesāt sabata vai svētku priekšvakarā. Tiesājot Jēzu, visi šie likumi tika pārkāpti. (Mateja 26:57—68.) Vēl vairāk — izskatot lietu, reliģiskie vadītāji nekautrēdamies pārkāpa Dieva bauslību. Piemēram, meklēdami iespēju sagūstīt Jēzu, viņi izmantoja kukuļdošanu. (5. Mozus 16:19; Lūkas 22:2—6.) Viņi uzklausīja viltus liecinieku teikto. (2. Mozus 20:16; Marka 14:55, 56.) Un viņi vienojās atbrīvot slepkavu, kļūdami vainīgi asinsizliešanā un aptraipīdami zemi. (4. Mozus 35:31—34; 5. Mozus 19:11—13; Lūkas 23:16—25.) Tāpēc var teikt, ka ”tiesas” faktiski nebija — Jēzus lieta netika izskatīta godīgi, un spriedums nebija pareizs un objektīvs.
28. Ko Jēzus ienaidnieki neņēma vērā?
28 Vai Jēzus ienaidnieki pacentās noskaidrot, kas īsti ir šis cilvēks, kuru viņi tiesā? Jesaja uzdod līdzīgu jautājumu: ”Kas gan no viņa laika biedriem izprata viņa dzīves gaitu?” Vārdi ”dzīves gaita” šeit, iespējams, attiecas uz cilvēka izcelsmi vai pagātni. Tiesājot Jēzu, sinedrija locekļi neņēma vērā viņa izcelsmi — to, ka viņš atbilda prasībām, kādām bija jāatbilst apsolītajam Mesijam. Sinedrija locekļi apsūdzēja Jēzu zaimošanā un nosprieda, ka viņš ir pelnījis nāvi. (Marka 14:64.) Vēlāk romiešu pārvaldnieks Poncijs Pilāts pakļāvās spiedienam un lika piesist Jēzu pie staba. (Lūkas 23:13—25.) Tā Jēzus, kam bija tikai trīsdesmit trīs ar pusi gadu, tika ”aizrauts” jeb nogalināts pašos spēka gados.
29. Kādā ziņā Jēzus kapavieta bija ”ar bezdievjiem” un ”ar bagāto”?
29 Par Mesijas nāvi un apbedīšanu Jesaja raksta: ”Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē.” (Jesajas 53:9, LB-65r.) Ko nozīmē tas, ka savā nāvē un kapā Jēzus bija kopā ar bezdievjiem un ar bagāto? Mūsu ēras 33. gada 14. nīsanā Jēzus nomira pie moku staba aiz Jeruzalemes mūriem. Tā kā viņš bija piesists pie staba starp diviem ļaundariem, savā ziņā varēja teikt, ka viņa kapavieta ir ar bezdievjiem. (Lūkas 23:33.) Taču pēc Jēzus nāves Jāzeps, kāds bagāts vīrs no Arimatijas, saņēma drosmi un lūdza Pilātam atļauju paņemt Jēzus mirstīgās atliekas un tās apbedīt. Kopā ar Nikodēmu Jāzeps sagatavoja Jēzus ķermeni apbedīšanai un tad ievietoja to nesen izraktā kapavietā, kas piederēja viņam. (Mateja 27:57—60; Jāņa 19:38—42.) Līdz ar to Jēzus kapavieta bija arī ar bagāto.
”Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt”
30. Kādā nozīmē Jehova bija lēmis satriekt Jēzu?
30 Tālāk Jesaja raksta kaut ko pārsteidzošu: ”Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu pa pilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevis viņu noziegumus.” (Jesajas 53:10, 11.) Kāpēc Jehova nolēma satriekt savu uzticīgo kalpu? Protams, Jehova pats nesagādāja ciešanas savam mīļajam Dēlam. Par to, kas Jēzum tika nodarīts, pilnībā bija atbildīgi Jēzus ienaidnieki. Bet Jehova viņiem ļāva rīkoties nežēlīgi. (Jāņa 19:11.) Kāpēc viņš to darīja? Dievam, kam piemīt iejūtība un sirsnīga žēlastība, bez šaubām, bija ļoti sāpīgi noskatīties sava nevainīgā Dēla ciešanās. (Jesajas 63:9; Lūkas 1:77, 78.) Jehovam nebija nekāda iemesla būt neapmierinātam ar Jēzu, bet Jehovam bija prieks par to, ka viņa Dēls bija gatavs ciest, jo tā kļuva iespējamas daudzas svētības.
31. a) Kā Jēzus dvēsele tika nodota par ”salīdzinājuma upuri”? b) Kas Jēzum sniedz lielu prieku pēc visām ciešanām, ko viņš pieredzēja savas cilvēka dzīves laikā?
31 Viena no svētībām ir tā, ka Jēzus dvēsele tika nodota par ”salīdzinājuma upuri”. Kad Jēzus atgriezās debesīs un stājās Jehovas priekšā, viņa rīcībā bija viņa upurētās cilvēka dzīvības vērtība jeb salīdzinājuma upuris, un Jehova bija ar mieru to pieņemt visas cilvēces labā. (Ebrejiem 9:24; 10:5—14.) Ar šī salīdzinājuma upura palīdzību Jēzus ieguva ”jaunu dzimumu” jeb pēcnācējus. Būdams ”Mūžīgais tēvs”, viņš var dot dzīvību — mūžīgu dzīvi — tiem, kas tic viņa izlietajām asinīm. (Jesajas 9:5.) Pēc visām ciešanām, ko Jēzus pieredzēja savas cilvēka dzīves laikā, viņam noteikti ir liels prieks par iespēju atbrīvot cilvēkus no grēka un nāves. Protams, vēl lielāku gandarījumu viņam sagādā apziņa, ka ar savu uzticību viņš ir palīdzējis debesu Tēvam, kas tagad var atbildēt uz sava Pretinieka, Sātana Velna, izaicinošajiem apgalvojumiem. (Salamana Pamācības 27:11.)
32. Kas ir ”atziņa”, ar kuras palīdzību Jēzus ”palīdz daudziem iegūt taisnību”, un kas iegūst šo taisnību?
32 Vēl viena svētība, ko padara iespējamu Jēzus nāve, ir tā, ka viņš ”palīdz daudziem iegūt taisnību”, un tas notiek jau tagad. Jesaja raksta, ka viņš to panāk ”ar savu atziņu”. Visticamāk, runa ir par zināšanām, ko Jēzus ieguva, kļūdams par cilvēku un netaisnīgi ciezdams par savu paklausību Dievam. (Ebrejiem 4:15.) Jēzus cieta līdz pat nāvei, tāpēc viņš varēja sagādāt nepieciešamo upuri, lai palīdzētu citiem iegūt taisnību. Bet kas var iegūt šādu taisnīgu stāvokli? Pirmkārt, tie ir svaidītie Jēzus sekotāji. Tā kā viņi tic Jēzus upurim, Jehova pasludina viņus par taisnīgiem, pieņemdams viņus par saviem dēliem un padarīdams par Jēzus līdzmantiniekiem. (Romiešiem 5:19; 8:16, 17.) Otrkārt, Jēzus izlietajām asinīm tic arī ”liels pulks” ”citu avju”, un šie cilvēki iegūst taisnīgu stāvokli un iespēju kļūt par Dieva draugiem un palikt dzīviem Harmagedonā. (Atklāsmes 7:9; 16:14, 16; Jāņa 10:16; Jēkaba 2:23, 25.)
33., 34. a) Kādu iepriecinošu faktu mēs uzzinām par Jehovu? b) Kas ir ”daudzie”, starp kuriem Jehovas kalps Mesija saņems savu ”daļu”?
33 Visbeidzot, Jesaja runā par to, kādu balvu Mesija saņems: ”Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundaŗiem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundaŗiem.” (Jesajas 53:12.)
34 No šīs Jesajas pravietojumu daļas pēdējiem vārdiem var uzzināt kaut ko ļoti patīkamu par Jehovu: viņš augstu vērtē tos, kas paliek viņam uzticīgi. Par to liecina Jehovas solījums ”piešķirt” savam kalpam Mesijam ”viņa daļu starp daudzajiem”. Šie vārdi droši vien ir saistīti ar paradumu izdalīt karā iegūto laupījumu. Jehovam ir prieks par ”daudzo” senatnē dzīvojušo dievbijīgo cilvēku uzticību; starp šiem cilvēkiem ir Noa, Ābrahāms un Ījabs, un jaunajā pasaulē Jehova viņiem piešķirs katram savu ”daļu”. (Ebrejiem 11:13—16.) Jehova piešķirs šādu daļu arī savam kalpam Mesijam. Viņš nepieļaus, ka Mesija paliktu bez atalgojuma par savu uzticību. Arī mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova ”neaizmirsīs [mūsu] darbu un mīlestību, ko [esam] parādījuši viņa vārdā”. (Ebrejiem 6:10.)
35. Kas ir ”stiprie”, ar kuriem Jēzus dalās laupījumā, un kas ir laupījums?
35 Dieva kalps arī pats iegūs laupījumu, izcīnīdams uzvaru pār ienaidniekiem, un dalīsies šajā laupījumā ar ”stiprajiem”. Kas ir ”stiprie” šī pravietojuma piepildījumā? Tie ir pirmie Jēzus mācekļi, kas tāpat kā viņš ir uzvarējuši pasauli, — 144 000 ”Dieva Israēla” locekļu. (Galatiešiem 6:16; Jāņa 16:33; Atklāsmes 3:21; 14:1.) Laupījumā acīmredzot ietilpst arī ”dāvanas cilvēkiem”, ko Jēzus atņem Sātanam un piešķir kristiešu draudzei. (Efeziešiem 4:8—12.) 144 000 ”stipro” saņem arī kāda cita laupījuma daļu. Tā kā viņi ir uzvarējuši pasauli, viņi atņem Sātanam jebkādu iemeslu izsmiet Dievu. Viņu nelokāmā uzticība sagādā Jehovam godu un priecē viņa sirdi.
36. Vai Jēzus apzinājās, ka pravietojums par Dieva kalpu piepildās viņa dzīvē? Paskaidrojiet.
36 Jēzus apzinājās, ka pravietojums par Dieva kalpu piepildās viņa dzīvē. Naktī, kad viņš tika apcietināts, viņš citēja Jesajas grāmatas 53. nodaļas 12. pantā lasāmos vārdus un attiecināja tos uz sevi: ”Es jums saku, pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. Jo, kas par mani rakstīts, tas piepildās.” (Lūkas 22:36, 37.) Diemžēl pret Jēzu patiešām izturējās kā pret noziedznieku. Viņš tika sodīts ar nāvi kā likuma pārkāpējs — piesists pie staba starp diviem slepkavām. (Marka 15:27.) Tomēr viņš labprāt pacieta šo negodu, labi zinādams, ka tā viņš var palīdzēt mums. Viņš it kā nostājās starp grēciniekiem un tiem draudošo nāvessodu un pats saņēma šo sodu.
37. a) Ko ļauj secināt vēsturiski precīzais stāstījums par Jēzus dzīvi un nāvi? b) Kāpēc mēs esam pateicīgi Dievam Jehovam un viņa godā celtajam kalpam — Jēzum Kristum?
37 Vēsturiski precīzais stāstījums par Jēzus dzīvi un nāvi ļauj nekļūdīgi secināt: Jēzus Kristus ir Mesija — kalps, par ko pravietoja Jesaja. Mēs esam bezgala pateicīgi, ka Jehova ļāva savam mīļotajam Dēlam kļūt par pravietoto kalpu, ciest un mirt, lai mūs varētu atbrīvot no grēka un nāves. Tā Jehova ir apliecinājis, cik ļoti viņš mūs mīl. Vēstulē romiešiem, 5. nodaļas 8. pantā, ir teikts: ”Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” Un mēs esam ārkārtīgi pateicīgi arī Jēzum Kristum, godā celtajam kalpam, kas labprāt nodeva savu dzīvību nāvē.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 5. rk. Jesajas grāmatas 52. nodaļas 13. panta tulkojumā Jonatāna ben Uciēla targumā (pirmais gadsimts m.ē.) teikts: ”Lūk, manam kalpam, Svaidītajam (jeb Mesijam), klāsies labi.” (Dž. F. Steninga tulkojums angļu valodā.) Savukārt Babilonijas Talmudā (apmēram trešais gadsimts m.ē.) rakstīts: ”Mesija — kāds ir viņa vārds? ..[tie, kas ir] no rabīna nama, [saka: Neveselais], jo ir teikts: ”Viņš nesa mūsu sērgas.”” (Sanhedrin 98b; Jesajas 53:4.)
^ 15. rk. Pravietis Miha par Betlēmi rakstīja, ka tā ir ”nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu”. (Mihas 5:1.) Taču nelielajai Betlēmei bija īpašs gods — tā kļuva par pilsētu, kurā piedzima Mesija.
^ 22. rk. Senebreju valodas vārds, kas šeit tulkots ar vārdu ”sodīt”, ir lietots, arī runājot par spitālību. (2. Ķēniņu 15:5.) Pēc vairāku pētnieku domām, daļa ebreju, balstoties uz Jesajas grāmatas 53. nodaļas 4. pantu, bija secinājuši, ka Mesija būs spitālīgs. Babilonijas Talmudā šis pants attiecināts uz Mesiju un viņš saukts par ”mācīto spitālīgo”. Katoļu Bībeles tulkojumā Douay Version, atspoguļojot latīņu Vulgātas tekstu, šis pants skan: ”Mēs par viņu domājām tā, it kā tas būtu kāds spitālīgais.”
[Jautājumi studēšanai]
[Tabula 212. lpp.]
JEHOVAS KALPS
Kā pravietojumi par viņu piepildījās Jēzus dzīvē
KUR PRAVIETOTS
KAS PRAVIETOTS
KĀ PIEPILDĪJĀS
Jes. 52:13 (LB-65r)
Paaugstināts un augsti godāts
Ap. d. 2:34—36; Filip. 2:8—11; 1. Pēt. 3:22
Radīts nepareizs priekšstats, apkaunots
Mat. 11:19; 27:39—44, 63, 64; Jāņa 8:48; 10:20
Rada izbrīnu daudzās tautās
Mat. 24:30; 2. Tes. 1:6—10; Atkl. 1:7
Viņam netic
Jāņa 12:37, 38; Rom. 10:11, 16, 17
Necila un neievērojama izcelsme
Nicināts un atraidīts
Mat. 26:67; Lūk. 23:18—25; Jāņa 1:10, 11
Nesa mūsu slimības
Mat. 8:16, 17; Lūk. 8:43—48
Ievainots
Cieta par citu grēkiem
Palika kluss un nežēlojās savu apsūdzētāju priekšā
Mat. 27:11—14; Marka 14:60, 61; Ap. d. 8:32, 35
Jes. 53:8 (NW)
Netaisnīgi notiesāts
Mat. 26:57—68; 27:1, 2, 11—26; Jāņa 18:12—14, 19—24, 28—40
Jes. 53:9 (LB-65r)
Apglabāts ar bagāto
Mat. 27:57—60; Jāņa 19:38—42
Dvēsele nodota par salīdzinājuma upuri
Radīja iespēju daudziem iegūt taisnību
Rom. 5:18, 19; 1. Pēt. 2:24; Atkl. 7:14
Pieskaitīts grēciniekiem
Mat. 26:55, 56; 27:38; Lūk. 22:36, 37
[Attēls 203. lpp.]
”Viņš bija nicināts”
[Attēls 206. lpp.]
”Viņš.. neatdarīja savu muti”
[Norāde par autortiesībām]
Detail from ”Ecce Homo” by Antonio Ciseri
[Attēls 211. lpp.]
”Viņš nodeva savu dzīvību nāvē”
