Vienpadsmitā nodaļa

”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem!”

Jesajas 50:1—11

1., 2. a) Kādu Dieva iedvesmotu padomu ebreji neņem vērā, un kas tāpēc notiks? b) Paskaidrojiet, ko nozīmē Jehovas jautājums: ”Kur ir šķiršanās raksts?”

”NEPAĻAUJIETIES uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! [..] Svētīgs tas, kuŗa palīgs ir Jēkaba Dievs, un kuŗa cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu, kas radījis debesis un zemi.” (Psalms 146:3—6.) Kaut ebreji, kas dzīvo Jesajas laikā, ņemtu vērā šo psalmu sacerētāja padomu! Kaut viņi paļautos nevis uz Ēģipti vai kādu citu pagānu valsti, bet uz ”Jēkaba Dievu”! Tādā gadījumā Jehova pasargātu Jūdeju no ienaidnieku uzbrukumiem. Taču Jūdejas iedzīvotāji negrib griezties pēc palīdzības pie Jehovas, tāpēc Jehova ļaus izpostīt Jeruzalemi un aizvest Jūdejas iedzīvotājus gūstā uz Babilonu.

² Jūdeja var vainot tikai pati sevi. Nav nekāda pamata apgalvot, ka tās izpostīšanas iemesls būtu Jehovas nodevīgā rīcība vai ka Jehova būtu pārkāpis ar tautu slēgto derību. Radītājs neatkāpjas no tā, ko ir solījis. (Jeremijas 31:32; Daniēla 9:27; Atklāsmes 15:4, NW.) Uzsvērdams šo domu, Jehova ebrejiem jautā: ”Kur tad ir tavas mātes šķiršanās ( jeb noraidījuma) raksts, ar kuŗu Es būtu viņu atstūmis un atlaidis?” (Jesajas 50:1a.) Pēc Mozus bauslības, vīram, kas šķiras no savas sievas, jādod  viņai šķiršanās raksts, un pēc tam viņa var kļūt par cita vīrieša sievu. (5. Mozus 24:1, 2.) Simboliskā nozīmē Jehova ir izsniedzis šādu šķiršanās rakstu Jūdejas ”māsai” Izraēlai, bet viņš to nav devis Jūdejai. * Jūdeja joprojām ir viņa ”īpašums”. (Jeremijas 3:8, 14.) Tai nav nekādu tiesību veidot tuvas attiecības ar pagānu tautām. Jehovas attiecības ar Jūdeju turpināsies tik ilgi, ”tiekāms tas ŠILO [Mesija] nāks”. (1. Mozus 49:10.)

3. Kāpēc Jehova ”pārdod” savu tautu?

³ Jehova uzdod Jūdejai vēl vienu jautājumu: ”Kur būtu kāds no maniem aizdevējiem, kam Es jūs būtu pārdevis?” (Jesajas 50:1b.) Ebreji netiks aizsūtīti trimdā uz Babilonu, lai dzēstu kādu Jehovas parādu. Jehova nelīdzinās trūcīgam izraēlietim, kam jāpārdod savi bērni aizdevējam, lai atdotu parādu. (2. Mozus 21:7.) Jehova norāda patieso iemeslu, kāpēc viņa tauta nonāks gūstā: ”Jūs esat savu grēku dēļ pārdoti, un jūsu pārkāpumu dēļ jūsu māte ir atlaista un atstumta!” (Jesajas 50:1c.) Ebreji paši ir atstājuši Jehovu, nevis otrādi.

4., 5. Kā Jehova apliecina, ka viņš mīl savu tautu, bet kāda ir Jūdejas iedzīvotāju reakcija?

⁴ No Jehovas nākamā jautājuma var skaidri redzēt, kā viņš mīl savu tautu: ”Kādēļ tur nebija neviena, kad Es nācu? Kāpēc neviens neatbildēja, kad Es saucu?” (Jesajas 50:2a.) Ar savu kalpu praviešu starpniecību Jehova it kā ir ieradies pie cilvēkiem mājās, lai lūgtu tos atgriezties pie viņa ar visu sirdi, bet atbildes nav. Ebreji vairāk cer uz cilvēku atbalstu un reizēm pat griežas pēc palīdzības pie Ēģiptes. (Jesajas 30:2; 31:1—3; Jeremijas 37:5—7.)

 ⁵ Vai Ēģipte ir glābēja, uz ko var paļauties vairāk nekā uz Jehovu? Neuzticīgie ebreji laikam ir aizmirsuši notikumus, kas risinājās pirms vairākiem gadsimtiem, kad izveidojās viņu tauta. Jehova vaicā: ”Vai tad mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu? Redzi, Es daru jūŗu ar spēku sausu un ūdens upes par tuksnesi, tā ka zivis sapūst aiz ūdens trūkuma un to pārējie dzīvnieki nobeidzas slāpēs. Es tērpju debesis tumsā un padaru debess aizsegu līdzīgu maisa sēru tērpam.” (Jesajas 50:2b, 3.)

6., 7. Kā Jehova izglāba savu tautu no ēģiptiešiem?

⁶ 1513. gadā p.m.ē. Ēģipte bija Dieva tautas apspiedēja, nevis cerētā glābēja. Izraēlieši bija nonākuši verdzībā šajā pagānu zemē, taču Jehova viņus iespaidīgā veidā atbrīvoja. Vispirms viņš uzsūtīja zemei desmit mocības. Pēc sevišķi briesmīgās desmitās mocības Ēģiptes faraons pavēlēja izraēliešiem atstāt zemi. (2. Mozus 7:14—12:31.) Tomēr drīz pēc tam, kad viņi to bija izdarījuši, faraons pārdomāja. Viņš sapulcināja savu karaspēku un dzinās izraēliešiem pakaļ, lai piespiestu tos atgriezties Ēģiptē. (2. Mozus 14:5—9.) Aiz izraēliešiem bija milzīgs ēģiptiešu karavīru pulks, viņiem priekšā — Sarkanā jūra, un likās, ka glābiņa vairs nav. Taču viņu pusē bija Jehova.

⁷ Jehova apturēja ēģiptiešus, novietodams starp viņiem un izraēliešiem mākoņu stabu. Ēģiptiešu pusē mākonis bija tumšs, bet izraēliešu pusē — gaišs. (2. Mozus 14:20, LB-26.) Kamēr ēģiptiešu karaspēks atradās šajā piespiedu bezdarbības stāvoklī, Jehova ”lika jūŗai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu cauru nakti, un Viņš darīja jūŗu par sauszemi”. (2. Mozus 14:21.) Kad  ūdeņi bija pašķīrušies, visa tauta — vīrieši, sievietes un bērni — varēja šķērsot Sarkano jūru un nokļūt drošībā. Izraēlieši jau bija krietni pietuvojušies pretējam krastam, kad Jehova lika mākonim pacelties. Aizrāvušies ar vajāšanu, ēģiptieši nedomājot metās pa jūras dibenu bēgļiem pakaļ. Jehova pagaidīja, kamēr viņa tauta sasniedz krastu, un tad ļāva ūdeņiem atgriezties savā vietā, tā ka faraons un viņa karaspēks noslīka. Tā Jehova karoja savas tautas labā. Domājot par šiem notikumiem, kristieši var gūt lielu uzmundrinājumu. (2. Mozus 14:23—28.)

8. Kādus brīdinājumus Jūdejas iedzīvotāji neņem vērā pirms nokļūšanas trimdā?

⁸ Jesajas laikā kopš šīs Dieva uzvaras ir pagājuši septiņ simt gadi. Jūdeja pati tagad ir kļuvusi par valsti. Reizēm tā uzsāk sarunas ar citu zemju valdībām, piemēram, ar Asīriju un Ēģipti. Taču šo pagānu tautu vadītājiem nevar uzticēties, jo pašu intereses viņiem vienmēr būs svarīgākas par jebkādiem līgumiem, kas slēgti ar Jūdeju. Runājot Jehovas vārdā, pravieši brīdina tautu nepaļauties uz šiem cilvēkiem, bet praviešu teiktais neatrod dzirdīgas ausis. Beigu beigās ebreji tiks aizvesti trimdā uz Babilonu un pavadīs tur kalpībā 70 gadus. (Jeremijas 25:11.) Tomēr Jehova neaizmirsīs savu tautu un neatmetīs to pavisam. Noteiktā laikā viņš to pieminēs un padarīs iespējamu tās atgriešanos dzimtenē, kur tā atjaunos tīro pielūgsmi. Tas tiks darīts, lai sagatavotos Šilo atnākšanai, kuram klausīs visas tautas.

Ierodas Šilo

9. Kas ir Šilo, un cik prasmīgs skolotājs viņš ir?

⁹ Iet gadsimti. ”Laiks [ir] piepildījies”, un uz zemes parādās tas, kurš tika nosaukts par Šilo, — Kungs Jēzus Kristus. (Galatiešiem 4:4; Ebrejiem 1:1, 2.) Tas fakts, ka Jehova ir izraudzījies savu tuvāko līdzgaitnieku par savu  Pārstāvi, kas sūtīts pie ebrejiem, parāda, cik ļoti Jehova mīl savu tautu. Jēzus izcili pārstāv Jehovu. Viņš ne tikai stāsta to, ko viņam ir uzdevis pavēstīt Jehova, bet ir arī lielisks skolotājs. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo viņu ir mācījis pats Dievs Jehova. (Jāņa 5:30; 6:45; 7:15, 16, 46; 8:26.) To apstiprina vārdi, ko Jēzus pravietiski saka ar Jesajas starpniecību: ”Dievs tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis.” (Jesajas 50:4.) *

10. Kā Jēzus atspoguļo Jehovas mīlestību pret savu tautu, un kā cilvēki uzņem Jēzu?

¹⁰ Pirms nākšanas uz zemi Jēzus darbojās līdzās savam Tēvam debesīs. Sirsnīgās attiecības starp Tēvu un Dēlu ir tēlaini aprakstītas Salamana Pamācību grāmatas 8. nodaļas 30. pantā: ”Es biju pie Viņa [Jehovas] kā palīdze darbos un to kārtotāja, ..un es vienmēr līksmojos Viņa priekšā.” (LB-65r.) Jēzus ar lielāko prieku paklausīja Tēvam, un, tāpat kā Tēvs, viņš mīlēja ”cilvēku bērnus”. (Salamana Pamācības 8:31.) Ieradies uz zemes, Jēzus ”ar savu uzrunu prot stiprināt nogurušos”. Savas kalpošanas sākumā viņš nolasa mierinošus vārdus no Jesajas pravietojuma: ”Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, ..satriektos palaist vaļā.” (Lūkas 4:18; Jesajas 61:1.) Tā ir prieka vēsts nabagiem, un tā var sniegt atvieglojumu nogurušajiem. Cilvēkiem būtu ārkārtīgi jāpriecājas par šo paziņojumu. Daži par to tiešām priecājas — bet ne visi. Vēlāk kļūst skaidrs, ka daudzi cilvēki neatzīst Jēzu par Jehovas mācītu.

11. Kuri cilvēki ņem Jēzus jūgu, un ko viņi izjūt?

 ¹¹ Taču ir cilvēki, kas vēlas uzzināt kaut ko vairāk. Viņi ar prieku atsaucas uz Jēzus sirsnīgo aicinājumu: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mateja 11:28, 29.) Daži no tiem, kas tuvojas Jēzum, kļūst par viņa apustuļiem. Šie cilvēki zina, ka ņemt Jēzus jūgu nozīmē uzņemties nopietnus pienākumus. Viens no šādiem pienākumiem ir visā pasaulē sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Kad apustuļi un citi mācekļi sāk sludināt, viņi tik tiešām izjūt atvieglojumu. Līdzīgu darbu Dievam uzticīgie kristieši veic mūsdienās, un arī viņiem sludināšana sagādā prieku.

Viņš nav stūrgalvīgs

12. Kā Jēzus apliecina savu paklausību debesu Tēvam?

¹² Jēzus ne uz brīdi neaizmirst, kādēļ viņš ir nācis uz zemi, proti — lai pildītu Dieva gribu. Jēzus nostāja ir paredzēta šādos vārdos: ”Tas Kungs Kungs man ausi ir atdarījis, un es neesmu bijis stūrgalvīgs un neesmu atkāpies atpakaļ.” (Jesajas 50:5, LB-26.) Jēzus vienmēr ir paklausīgs Dievam. Viņš pat saka: ”Dēls no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām.” (Jāņa 5:19.) Pirms Jēzus kļuva par cilvēku, viņš droši vien ir darbojies kopā ar savu Tēvu miljoniem, pat miljardiem gadu, un pēc atnākšanas uz zemi viņš turpina sekot Jehovas norādījumiem. Mums, nepilnīgajiem Kristus sekotājiem, vēl daudz vairāk jācenšas rīkoties saskaņā ar Jehovas gribu.

13. Kas drīzumā gaida Jēzu, un kas liecina par viņa drosmi?

¹³ Daži no tiem, kas atraida Jehovas vienpiedzimušo Dēlu, viņu vajā, un arī tas ir paredzēts: ”Savu muguru  es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” (Jesajas 50:6.) Pravietojumā teikts, ka Jēzus cietīs sāpes un pretinieki viņu pazemos, un Jēzus to zina. Viņš zina arī to, ar ko šīs vajāšanas beigsies. Tomēr, kaut arī viņa dzīve uz zemes tuvojas beigām, viņam nav bail. Jēzus apņēmība ir akmenscieta, un viņš dodas uz Jeruzalemi, kur viņam būs jāmirst. Pa ceļam uz turieni Jēzus saka saviem mācekļiem: ”Redzi, mēs eimam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteŗiem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un viņu nodos pagāniem. Un tie viņu apmēdīs un apspļaudīs un to šautīs un nonāvēs; un viņš pēc trim dienām celsies augšām.” (Marka 10:33, 34.) Uz šādu briesmīgu rīcību citus pamudinās cilvēki, kam vislabāk būtu jāzina patiesība par Jēzu, — augstie priesteri un rakstu mācītāji.

14., 15. Kā piepildās Jesajas vārdi par to, ka Jēzus tiks sists un pazemots?

¹⁴ 33. gada 14. nīsana naktī Jēzus kopā ar dažiem saviem sekotājiem ir Ģetzemanes dārzā. Viņš lūdz Dievu. Pēkšņi dārzā ierodas ļaužu pūlis, un Jēzus tiek apcietināts. Taču viņš nav izbijies, jo zina, ka Jehova ir ar viņu. Jēzus paskaidro saviem izbiedētajiem apustuļiem, ka tad, ja viņš gribētu, viņš varētu lūgt savam Tēvam sūtīt viņam palīgā vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu, bet viņš piebilst: ”Kā tad raksti lai piepildītos?” (Mateja 26:36, 47, 53, 54.)

¹⁵ Viss, kas ir pravietots par Mesijas pārbaudījumiem un nāvi, piepildās. Tiek sarīkots inscenēts tiesas process sinedrija priekšā, pēc tam Jēzu nopratina Poncijs Pilāts, kurš liek viņu šaust. Romiešu karavīri ”sit viņam pa galvu  ar niedri un viņu apspļauda”. Tā piepildās Jesajas vārdi. (Marka 14:65; 15:19; Mateja 26:67, 68.) Kaut arī Bībelē nav rakstīts, ka Jēzum tiek izplēsti bārdas mati — šāda rīcība liecina par dziļu nicinājumu —, arī šī Jesajas paredzējuma daļa noteikti piepildās. * (Nehemijas 13:25.)

16. Kā Jēzus izturas ārkārtīgi grūtos apstākļos, un kāpēc viņš nejūtas apkaunots?

¹⁶ Stāvēdams Pilāta priekšā, Jēzus nelūdz saudzēt viņa dzīvību, bet izturas mierīgi un ar cieņu, jo zina, ka viņam ir jāmirst, lai piepildītos Rakstos teiktais. Kad romiešu vietvaldis norāda, ka viņam ir vara sodīt Jēzu ar nāvi vai atbrīvot, Jēzus drosmīgi atbild: ”Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes.” (Jāņa 19:11.) Pilātam padotie karavīri izturas pret Jēzu necilvēcīgi, bet viņiem neizdodas panākt, lai Jēzus justos apkaunots. Par ko lai viņš kaunētos? Viņš tiek nevis taisnīgi sodīts par kādu noziegumu, bet vajāts taisnības dēļ. Tā piepildās Jesajas tālākie pravietiskie vārdi: ”Dievs tas Kungs man palīdz, tādēļ es nenokļuvu kaunā, tādēļ es apcietināju savu seju kā akmeni, jo es zināju, ka nepalikšu kaunā.” (Jesajas 50:7.)

17. Kā Jehova ir atbalstījis Jēzu visā viņa kalpošanas laikā?

¹⁷ Jēzus drosme sakņojas viņa pilnīgajā paļāvībā uz Jehovu. Viņa uzvedība atbilst tam, ko ir rakstījis Jesaja: ”Tiešām, tuvu man ir Viņš, kas mani attaisno. Kas tiesāsies ar mani? Lai nāk, mēs stāsimies kopā tiesas priekšā! Kas grib apšaubīt manas tiesības? Lai viņš panāk šurp! Redzi, Dievs tas Kungs man palīdz; kas atzīs mani par vainīgu? Tiešām, tie visi sadils un sabirzīs kā drēbe, kodes  viņus sagrauzīs.” (Jesajas 50:8, 9.) Dienā, kad Jēzus tiek kristīts, Jehova viņu atzīst par taisnīgu kā garīgu Dieva dēlu. Šajā reizē ir dzirdama paša Dieva balss, kas paziņo: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.” (Mateja 3:17.) Kad Jēzus dzīve uz zemes tuvojas beigām, viņš, ceļos nometies, lūdz Dievu Ģetzemanes dārzā, un tad ”eņģelis no debesīm viņam parādās un viņu stiprina”. (Lūkas 22:41—43.) Jēzus zina, ka Tēvs ir apmierināts ar to, kā viņš ir dzīvojis. Pilnīgais Dieva Dēls nav izdarījis nekādu grēku. (1. Pētera 2:22.) Ienaidnieki nepatiesi apgalvo, ka viņš pārkāpjot sabatu, esot dzērājs un atrodoties ļauno garu varā, taču šie meli nelaupa Jēzum godu. Ar viņu ir Dievs — kurš gan varētu būt pret viņu? (Lūkas 7:34; Jāņa 5:18; 7:20; Romiešiem 8:31; Ebrejiem 12:3.)

18., 19. Kas no tā, ko ir pieredzējuši svaidītie kristieši, līdzinās Jēzus pieredzētajam?

¹⁸ Jēzus brīdina savus mācekļus: ”Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs.” (Jāņa 15:20.) Notikumi drīz apstiprina šo vārdu patiesumu. 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos pār Jēzus uzticīgajiem mācekļiem nāk svētais gars un tiek izveidota kristiešu draudze. Gandrīz nekavējoties reliģiskie vadītāji mēģina apturēt sludināšanu — darbu, ko veic šie dievbijīgie cilvēki, kuri tagad ir saistīti ar Jēzu, būdami ”Ābrahāma dzimuma” daļa, un ir pieņemti par Dieva garīgajiem bērniem. (Galatiešiem 3:26, 29; 4:5, 6.) No pirmā gadsimta līdz pat mūsu dienām svaidītie kristieši, kas nelokāmi aizstāv taisnīgumu, tiek apmeloti un pieredz nežēlīgas vajāšanas, ko organizē Jēzus ienaidnieki.

¹⁹ Taču viņi patur prātā Jēzus uzmundrinošos vārdus: ”Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi,  jo jūsu alga ir liela debesīs.” (Mateja 5:11, 12.) Tāpēc svaidītie kristieši nezaudē drosmi pat visniknākajās vajāšanās. Lai ko teiktu viņu pretinieki, viņi zina, ka Dievs viņus ir atzinis par taisnīgiem. Dieva acīs viņi ir ”neaptraipīti un nevainojami”. (Kolosiešiem 1:21, 22, JD.)

20. a) Kas atbalsta svaidītos kristiešus, un ko šie cilvēki ir pieredzējuši? b) Kā svaidītie kristieši un ”citas avis” iegūst gudru mēli?

²⁰ Mūsdienās svaidītos kristiešus atbalsta ”liels pulks” ”citu avju”. Arī šie cilvēki ir nostājušies taisnības pusē. Tāpēc viņiem ir nācies ciest kopā ar saviem svaidītajiem brāļiem, un viņi ir ”savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs”. Jehova ir pasludinājis viņus par taisnīgiem, un viņiem ir izredzes palikt dzīviem ”lielajās bēdās”. (Atklāsmes 7:9, 14, 15; Jāņa 10:16; Jēkaba 2:23.) Pat ja pretinieki šobrīd ir stipri, Jesajas pravietojumā teikts, ka Dieva noteiktā laikā tie kļūs līdzīgi kožu saēstai drēbei, kas derīga vienīgi izmešanai. Tikmēr gan svaidītie kristieši, gan ”citas avis” uztur savu garīgo spēku, regulāri lūdzot Dievu, studējot Dieva Rakstus un apmeklējot sapulces, kurās tiek pielūgts Dievs. Tā viņi ļauj, lai Jehova viņus māca, un mācās runāt ar gudru mēli.

Paļaujieties uz Jehovas vārdu

21. a) Kas ir tie, kuri staigā gaismā, un kas viņus gaida nākotnē? b) Kas notiek ar tiem, kuri staigā tumsā?

²¹ Tālāk ir norādīts uz pilnīgu pretstatu: ”Kuŗš jūsu starpā bīstās to Kungu, un klausa viņa kalpa balsi? Kas tumsībā staigā, kur gaismas nav, tas lai paļaujās uz tā Kunga vārdu un cerē uz savu Dievu.” (Jesajas 50:10, LB-26.) Cilvēki, kas uzklausa Dieva kalpa Jēzus Kristus balsi, staigā gaismā. (Jāņa 3:21.) Viņi ne tikai lieto Dieva vārdu, Jehova, bet arī paļaujas uz to, kuru tā sauc. Kādreiz viņi ir staigājuši tumsā, bet tagad viņi vairs nebaidās no  cilvēkiem un cer uz Dievu. Turpretī tie, kas joprojām staigā tumsā, viegli padodas bailēm no cilvēkiem. Tieši tā notiek ar Ponciju Pilātu. Lai gan šis romiešu vietvaldis zina, ka Jēzus nav vainīgs nodarījumos, kuros tiek apsūdzēts, baiļu dēļ viņš tomēr neatbrīvo Jēzu. Romiešu karavīri nogalina Dieva Dēlu, bet Jehova viņu pieceļ no mirušajiem un piešķir viņam slavu un godu. Kas notiek ar Pilātu? Kā raksta jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs, jau četrus gadus pēc Jēzus nāves Pilāts tiek atcelts no sava amata un saņem pavēli ierasties Romā, jo tiek apvainots nopietnā pārkāpumā. Nekas labs negaida arī ebrejus, kas ir vainojami Jēzus nāvē. Pēc nepilniem četrdesmit gadiem romiešu karaspēks izposta Jeruzalemi un pilsētas iedzīvotāji tiek vai nu nogalināti, vai aizvesti verdzībā. Tiem, kas dod priekšroku tumsai, nav nekāda cerību stara. (Jāņa 3:19.)

22. Kāpēc ir ļoti nesaprātīgi gaidīt glābšanu no cilvēkiem?

²² Gaidīt glābšanu no cilvēkiem ir augstākajā mērā nesaprātīgi. Jesajas pravietojumā paskaidrots, kāpēc tā ir: ”Tik tiešām, jūs visi esat ļaudis, kas kuŗat uguni un raidāt liesmās to pastiprinātājas uguns šautras [”iededzinot dzirksteles”, NW]! Dodieties tad nu paši savas uguns liesmu svelmē un to dedzinātāju šautru kvēlumā, kādas jūs esat raidījuši šais liesmās! To jums nolikusi mana roka, ka jums jāguļ sāpēs.” (Jesajas 50:11.) Vadoņi nāk un iet. Ja šādam cilvēkam ir dotības, viņš uz kādu laiku var iemantot citu uzticību. Taču pat visgodprātīgākā cilvēka iespējas ir ierobežotas. Viņam neizdodas iekurt spēcīgu uguni, kā to gaida viņa atbalstītāji; vienīgais, ko viņš spēj aizdegt, ir dažas ”dzirksteles”, kas dod mazliet gaismas un siltuma, bet drīz apdziest. Turpretī tie, kas paļaujas uz Šilo — Dieva apsolīto Mesiju —, nekad neizjutīs vilšanos.

[Zemsvītras piezīmes]

[Jautājumi studēšanai]

 [Attēls 155. lpp.]

Ebreji griežas pēc palīdzības pie ietekmīgiem cilvēkiem, nevis pie Jehovas

[Attēls 156., 157. lpp.]

Pie Sarkanās jūras Jehova aizsargāja izraēliešus, likdams starp viņiem un ēģiptiešiem nostāties mākoņu stabam