Cik droša ir asins pārliešana?

Pirms piekrišanas nopietnai medicīniskai procedūrai ikviens domājošs cilvēks cenšas uzzināt, kādu labumu tā var dot un kāds ir iespējamais risks. Vai pret asins pārliešanu būtu jāizturas citādi? Mūsdienās tā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem ārstēšanas līdzekļiem. Daudzi ārsti, kam patiesi rūp pacientu veselība, neminstinoties pieņem lēmumu pārliet asinis. Asins pārliešana reizēm tiek saukta par dzīvības dāvanu.

Miljoniem cilvēku ir vai nu asins donori, vai asins saņēmēji. Kanādā no 25 miljoniem iedzīvotāju 1986. un 1987. gadā 1,3 miljoni bija donori. ”Pēdējā no gadiem, par kuriem ir zināmi dati, Amerikas Savienotajās Valstīs vien asins pārliešanai tika izlietots 12 līdz 14 miljonu asins vienību.” (The New York Times, 1990, 18. februāris.)

”Cilvēki asinīm vienmēr ir piedēvējuši ”brīnumainas” īpašības,” atzīmē Dr. Lūiss Kītings. ”Pirmos 46 gadus gan ārsti, gan sabiedrība asins krājumus uzskatīja par drošākiem, nekā tie patiesībā bija.” (Cleveland Clinic Journal of Medicine, 1989, maijs.) Kāda īsti bija toreizējā situācija, un kāda tā ir tagad?

Jau pirms 30 gadiem patologiem un asins banku darbiniekiem tika izteikts šāds brīdinājums: ”Asinis ir dinamīts! Tās var dot lielu labumu un var nodarīt arī lielu ļaunumu. Asins pārliešanas dēļ mirst tikpat daudz cilvēku kā ētera narkozes un apendektomijas dēļ. Tiek uzskatīts, ka uz 1000 līdz 3000 vai varbūt 5000 asins pārliešanas gadījumiem ir apmēram viens  nāves gadījums. Tiek ziņots, ka Londonas apkārtnē ir viens nāves gadījums uz 13 000 pudelēm pārlieto asiņu.” (New York State Journal of Medicine, 1960, 15. janvāris.)

Varbūt briesmas jau ir novērstas un tagad asins pārliešana ir droša? Atklāti runājot, to cilvēku, kam pēc asins pārliešanas rodas nevēlamas parādības, katru gadu ir simtiem tūkstošu, un daudzi pat ir miruši. Domājot par iepriekš minētajiem faktiem, jums prātā varbūt nāk slimības, kas tiek pārnēsātas ar asinīm. Bet, pirms apskatām šo jautājumu, padomāsim par dažiem riska faktoriem, kas nav tik plaši pazīstami.

ASINIS UN CILVĒKA IMUNITĀTE

Divdesmitā gadsimta sākumā zinātnieki palīdzēja cilvēkiem iegūt lielāku sapratni par asiņu ārkārtīgi sarežģīto uzbūvi. Viņi uzzināja, ka ir dažādas asins grupas. Asins pārliešana nav iedomājama bez donora un pacienta asins saderības noteikšanas. Ja cilvēkam ar A grupas asinīm tiek pārlietas B grupas asinis, var sākties pastiprināta hemolītiska reakcija. Šādā gadījumā strauji sairst eritrocīti un var iestāties nāve. Kaut arī asins grupu un to saderības noteikšana mūsdienās ir pavisam parasta procedūra, kļūdas tomēr mēdz gadīties. Katru gadu cilvēki mirst hemolītisku reakciju dēļ.

Fakti liecina, ka jautājums par saderību vai nesaderību ir ļoti plašs un tas netiek atrisināts, saskaņojot nedaudzās asins grupas, kuru saderība tiek noteikta slimnīcās. Kāpēc šis jautājums nav tik vienkārši atrisināms? Lūk, ko rakstā ”Transfūzijas: pareiza un nepareiza lietošana un riska faktori” atzina Dr. Duglass Pouzijs jaunākais: ”Gandrīz pirms 30 gadiem Sempsons asins pārliešanu raksturoja kā diezgan bīstamu.. [Kopš tā laika] ir atrasti un aprakstīti vismaz vēl 400 eritrocītu antigēnu. Nav nekādu šaubu, ka šis skaitlis turpinās augt, jo eritrocītu membrāna ir ārkārtīgi sarežģīta.” (Journal of the National Medical Association, 1989, jūlijs.)

Pašlaik zinātnieki pētī asins pārliešanas ietekmi uz organisma aizsardzības sistēmu jeb imunitāti. Kā šis jautājums varētu attiekties uz jums vai jums tuvu cilvēku, kam nepieciešama operācija?

Kad tiek pārstādīta sirds, aknas vai kāds cits orgāns, recipienta imūnsistēma mēdz sajust svešu orgānu un to atgrūst. Bet arī asins pārliešana ir audu pārstādīšana. Imūnsistēmu var nomākt pat tādas asinis, kuru atbilstība ir ”precīzi” noteikta. Kādā patologu konferencē tika uzsvērts, ka ir simtiem medicīnisku rakstu, kuros ”ir norādīts uz asins pārliešanas saistību ar imunoloģiskām reakcijām”. (”Case Builds Against Transfusions”, Medical World News, 1989, 11. decembris.)

Viens no galvenajiem cilvēka imūnsistēmas uzdevumiem ir meklēt un iznīcināt ļaundabīgās (vēža) šūnas. Vai pastāv iespēja, ka nomāktas imūnsistēmas dēļ varētu rasties vēzis un galu galā iestāties nāve? Pievērsiet, lūdzu, uzmanību diviem ziņojumiem.

Žurnālā Cancer (”Vēzis”, 1987, 15. februāris) bija publicēti kāda Nīderlandē veikta pētījuma rezultāti: ”Pacientiem ar lokzarnas vēzi tika novērota būtiska nelabvēlīga transfūzijas ietekme uz dzīvildzes rādītājiem. Šajā pacientu grupā tika reģistrēta 5 gadu dzīvildze 48% pacientu, kam tika pārlietas asinis, un 74% pacientu, kam asinis netika pārlietas.” Dienvidkalifornijas universitātes ārsti novēroja simt slimniekus, kam bija operēts vēzis. ”Visos balsenes vēža gadījumos slimības recidīvu skaits bija 14% tiem, kam asinis netika pārlietas, un 65% tiem, kam asinis tika pārlietas. Mutes dobuma, rīkles, deguna un deguna blakusdobumu vēža gadījumos recidīvu  skaits bija 31% bez transfūzijām un 71% ar transfūzijām.” (Annals of Otology, Rhinology & Laryngology, 1989, marts.)

Uz kādām domām par asins pārliešanu uzvedina šādi pētījumi? Dr. Džons Sprets rakstā ”Transfūzijas un vēža ķirurģija” izteica šādu secinājumu: ”Vēža ķirurgam, iespējams, jākļūst par bezasins ķirurgu.” (The American Journal of Surgery, 1986, septembris.)

Vēl viens būtisks cilvēka imūnsistēmas uzdevums ir aizsargāt organismu pret infekcijām. Ja ņem vērā šo faktu, tad ir saprotams, kāpēc dažos pētījumos ir atklāts, ka pacienti, kam pārlietas asinis, ir uzņēmīgāki pret infekcijām. Dr. Tārters veica resnās zarnas operāciju pētījumus. No pacientiem, kam tika pārlietas asinis, 25 procentiem radās infekcijas slimības, turpretī no pacientiem, kam asinis netika pārlietas, infekcijas slimības radās tikai 4 procentiem. Dr. Tārters raksta: ”Ar infekcijām saistītas komplikācijas radās gadījumos, kad asinis tika pārlietas pirms operācijas, operācijas laikā vai pēc tās.. Infekcijas iespējamība pēc operācijas palielinājās atbilstoši pārlieto asins vienību daudzumam.” (The British Journal of Surgery, 1988, augusts.) Amerikas Asins banku asociācijas 1989. gada sanāksmes dalībnieki dzirdēja šādu apgalvojumu: 23 procentiem cilvēku, kam tika pārlietas donoru asinis gūžas locītavas endoprotezēšanas laikā, radās infekcijas slimības, bet tiem, kam asinis netika pārlietas, infekcijas slimību nebija.

Lūk, ko par šādām asins pārliešanas sekām rakstīja Dr. Džons Kolinss: ”Tā gan būtu aplama situācija, ja galu galā izrādītos, ka ”ārstēšana”, ar kuru acīmredzot nekas īsti vērtīgs netiek panākts, saasina vienu no galvenajām problēmām, kāda rodas šiem pacientiem.” (World Journal of Surgery, 1987, februāris.)

DROŠAS VAI BĪSTAMAS?

Slimības, kas saistītas ar asinīm, sagādā raizes apzinīgiem ārstiem un daudziem pacientiem. Vai ir daudz šādu slimību? Jā, patiešām daudz.

Publikācijā Techniques of Blood Transfusion (Asins pārliešanas paņēmieni, 1982) pēc pazīstamāku slimību apraksta tiek runāts par ”citām infekcijas slimībām, kas saistītas ar asins pārliešanu”, piemēram, sifilisu, citomegalovīrusa infekciju un malāriju. Uzskaitījums minētajā publikācijā ir turpināts: ”Ir zināmas vairākas citas slimības, kas arī tiek nodotas asins  pārliešanas ceļā, piemēram, herpesvīrusa infekcijas, infekciozā mononukleoze (Epšteina-Barra vīruss), toksoplazmoze, tripanosomoze, leišmanioze, bruceloze [Maltas drudzis], tīfs, filariatoze, masalas, salmoneloze un Kolorādo ērču drudzis.”

Šo slimību saraksts kļūst arvien garāks. Laiku pa laikam presē parādās raksti ar nosaukumiem, kas ir līdzīgi šim: ”Laima slimība asins pārliešanas dēļ? Maz ticams, tomēr speciālisti ir piesardzīgi.” Cik drošas ir asinis, ja tās nodod donors, kam ir pozitīvs Laima slimības tests? Kādai veselības aizsardzības darbinieku grupai tika jautāts, vai viņi sev ļautu pārliet šādas asinis. ”Viņi visi atbildēja noliedzoši, tomēr neviens neieminējās, ka asinis no šādiem donoriem nevajadzētu pieņemt.” Ko lai sabiedrība domā par uzglabātām asinīm, no kuru pārliešanas paši speciālisti atsakās? (The New York Times, 1989, 18. jūlijs.)

Ir vēl kāds iemesls raizēm: asinis, kas tiek nodotas tādā zemē, kur ir izplatīta kāda slimība, var tikt izmantotas pavisam citā valstī, kur par iespējamām briesmām nezina ne sabiedrība, ne ārsti. Mūsdienās pa pasauli pārvietojas arvien vairāk cilvēku, piemēram, ir daudz bēgļu un imigrantu, tāpēc pieaug iespējamība, ka asins preparātos var nokļūt svešas izcelsmes slimības.

Kāds infekcijas slimību speciālists reiz izteica šādu brīdinājumu: ”Ļoti iespējams, ka asins krājumi jāpārbauda ar mērķi izvairīties no vairākām saslimšanām, kuras kādreiz netika uzskatītas par infekciozām, piemēram, no leikozes, limfomas un demences [jeb Alcheimera slimības].” (Transfusion Medicine Reviews, 1989, janvāris.)

Tikko minētās iespējas ir diezgan biedinošas, taču ir arī citi apstākļi, un tie cilvēkus uztrauc daudz vairāk.

AIDS PANDĒMIJA

”AIDS ir neatgriezeniski izmainījis ārstu un pacientu uzskatus par asinīm. Un tas nemaz neesot slikti, atzina ārsti, kas [ASV] Nacionālajā veselības institūtā bija sapulcējušies uz konferenci, lai pārrunātu ar asins pārliešanu saistītus jautājumus.” (Washington Post, 1988, 5. jūlijs.)

AIDS pandēmija ir piespiedusi cilvēkus saprast, cik liela ir iespējamība, ka ar asinīm var iegūt infekcijas. Miljoniem cilvēku jau ir saslimuši ar AIDS. Šīs slimības izplatīšanos ir arvien grūtāk kontrolēt. Un mirstības koeficients faktiski ir 100 procenti.

AIDS izraisītājs ir cilvēka imūndeficīta vīruss (CIV), kas var izplatīties ar asinīm. Par mūsdienu sērgu ar nosaukumu AIDS cilvēki uzzināja 1981. gadā. Jau nākamajā gadā veselības aprūpes speciālisti saprata, ka slimības vīruss, iespējams, var izplatīties ar asins preparātiem. Tagad ir atzīts, ka asins apstrādes uzņēmumi diezgan lēni reaģēja uz šiem faktiem pat tad, kad jau bija izveidoti testi, kas ļāva noteikt CIV antivielas asinīs. Donoru asinis beidzot sāka testēt 1985. gadā, * bet pat tad testi netika izdarīti asins preparātiem, kas jau atradās glabāšanā.

 Pēc kāda laika sabiedrībai tika paziņots: ”Tagad asins krājumi ir droši.” Taču vēlāk atklājās, ka AIDS saslimšanai ir bīstams apslēptais periods. Pēc inficēšanās var paiet vairāki mēneši, iekāms organismā rodas antivielas, kuras ir iespējams konstatēt. Cilvēks, nemaz nezinādams, ka ir vīrusa nēsātājs, var nodot asinis, kuru tests ir negatīvs. Un tā tiešām ir noticis. Daudz cilvēku ir saslimuši ar AIDS pēc šādu asiņu pārliešanas.

Aina kļuva arvien drūmāka. The New England Journal of Medicine (1989, 1. jūnijs) tika rakstīts par ”slēptajām CIV infekcijām”. Bija noskaidrots, ka cilvēks var būt AIDS vīrusa nēsātājs gadiem ilgi un ar pieejamajiem netiešajiem testiem šis vīruss nav atklājams. Kāds droši vien teiks, ka šādi gadījumi ir ļoti reti, un tomēr tie pierāda, ”ka risku iegūt AIDS ar asinīm un asins preparātiem pilnīgi likvidēt nav iespējams”. (Patient Care, 1989, 30. novembris.) Minētie fakti liek izdarīt satraucošu secinājumu: negatīvs tests nav uzskatāms par labas veselības garantiju. Vai kāds var pateikt, cik daudz cilvēku vēl saslims ar AIDS asins pārliešanas dēļ?

OTRA KURPE? BET VARBŪT KURPES?

Daudzstāvu namu iedzīvotājiem ir pazīstams būkšķis, kāds rodas, kad kaimiņš, kas dzīvo stāvu augstāk, nomet zemē vienu kurpi. Kad cilvēks izdzird šādu troksni, viņš parasti saspringst un gaida, kad atskanēs otrs būkšķis. Ja runā par asins lietošanu, tad neviens nezina, cik nāvējošu ”kurpju” vēl kritīs.

AIDS izraisītājs vīruss tika nosaukts par CIV, bet tagad daudzi speciālisti to sauc par CIV-1. Kāpēc viņi lieto specifiskāku apzīmējumu? Tāpēc, ka ir atklāts vēl viens AIDS tipa vīruss (CIV-2). Šis vīruss var izraisīt AIDS simptomus, un dažās vietās tas ir diezgan izplatīts. Turklāt to ”ne vienmēr var atklāt ar pašreiz pie mums lietotajiem AIDS testiem”, bija teikts laikrakstā The New York Times (1989, 27. jūnijs). ”Jauno atklājumu dēļ.. asins banku darbiniekiem ir vēl grūtāk noteikt, vai donora asinis ir nekaitīgas.”

Turklāt AIDS vīrusam ir arī attāli radinieki. ASV prezidenta komisija ziņoja, ka viens no šādiem vīrusiem ”tiek uzskatīts par pieaugušo T limfocītu leikozes/limfomas un nopietnas neiroloģiskas saslimšanas izraisītāju”. Šis vīruss donoriem jau ir, un tas var izplatīties ar asinīm. Cilvēkiem ir pamatots iemesls jautāt: ”Cik efektīvi ir asins bankās veiktie testi šo vīrusu noteikšanai?”

Vienīgi laiks rādīs, cik daudz vīrusu vēl slēpjas asins krājumos. ”Nezināmie, iespējams, rada lielākas bažas nekā zināmie,” raksta Dr. Herolds Merimens. ”Transmisīvos vīrusus, kuru inkubācijas periods ir daudzi gadi, būs grūti saistīt ar transfūzijām, un vēl grūtāk būs tos noteikt. Cilvēka T limfotropo vīrusu grupa noteikti ir tikai pirmā no tām, kam vēl jānāk gaismā.” (Transfusion Medicine Reviews, 1989, jūlijs.) ”AIDS epidēmija jau tāpat ir pietiekami liels posts, ..taču 80. gados cilvēku uzmanības lokā ir nonākuši jauni transfūziju riska faktori, par kuriem ir izteikti minējumi vai arī tie jau ir aprakstīti. Cilvēkam nav jābūt apveltītam ar bagātu fantāziju, lai pareģotu, ka ir vēl citas vīrusu izraisītas slimības, kas tiek pārnēsātas ar homologām transfūzijām.” (Limiting Homologous Exposure: Alternative Strategies, 1989.)

Ir nokritis jau tik daudz ”kurpju”, ka ASV Slimību kontroles centri iesaka ”vispārējus drošības pasākumus”. Ieteiktie pasākumi nozīmē, lūk, ko — ”veselības aizsardzības darbiniekiem jāuzskata, ka visi pacienti ir inficēti ar CIV un citiem ar asinīm saistītiem patogēniem”. Tātad veselības aizsardzības darbinieki un sabiedrība kopumā pilnīgi pamatotu iemeslu dēļ pārskata savu viedokli par asinīm.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 8. lpp.]

’’Apmēram pēc katras simtās asins pārliešanas pacientiem ir paaugstināta temperatūra, drebuļi vai nātrene. [..] Apmēram katra seštūkstošā eritrocītu masas pārliešana izraisa hemolītisku transfūzijas reakciju. Tā ir saasināta imunoloģiska reakcija, kas var izpausties tūlīt vai arī aizkavēti, dažas dienas pēc transfūzijas; tās sekas var būt akūta [nieru] mazspēja, šoks, intravaskulāra sarecēšana un pat nāve.” (ASV Nacionālā veselības institūta konference, 1988.)

[Papildmateriāls 9. lpp.]

Dāņu zinātnieks Nilss Jērne bija viens no zinātniekiem, kas 1984. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Uz jautājumu, kāpēc viņš ir atteicies no asins pārliešanas, zinātnieks atbildēja: ”Cilvēka asinis ir kā viņa pirkstu nospiedums — divu tādu cilvēku, kam būtu pilnīgi vienādas asinis, nemaz nav.”

 [Papildmateriāls 10. lpp.]

ASINIS, SABOJĀTAS AKNAS UN . . .

”Varētu likties neparasti, taču ar asinīm pārnēsātais AIDS.. nekad nav bijis tik bīstams kā citas slimības, piemēram, hepatīts,” reiz bija teikts laikrakstā Washington Post.

Tiešām, ļoti daudz cilvēku ir saslimuši un miruši ar šādu hepatītu, pret kuru nav specifisku ārstēšanas paņēmienu. Kā bija teikts U.S.News & World Report (1989, 1. maijs), no visiem cilvēkiem, kam ASV tiek pārlietas asinis, ar hepatītu saslimst apmēram 5 procenti — 175 000 cilvēku gadā. Aptuveni puse no šiem cilvēkiem kļūst par hroniskiem vīrusu nēsātājiem, un vismaz piektajai daļai attīstās aknu ciroze vai aknu vēzis. Tiek lēsts, ka 4000 no šiem pacientiem mirst. Iedomājieties, kādus virsrakstus jūs lasītu avīzēs pēc aviolainera avārijas, kurā būtu gājuši bojā visi pasažieri. Bet 4000 nāves gadījumu ir tas pats, kas šādas avārijas katru mēnesi!

Ārsti jau sen bija zinājuši, ka vieglāka hepatīta forma (A tips) izplatās ar netīriem pārtikas produktiem un ūdeni. Tad ārsti konstatēja, ka ar asinīm izplatās smagāka hepatīta forma, bet viņiem nebija iespēju noteikt vīrusa atrašanos asinīs. Ar laiku izcili zinātnieki atklāja, kā var uziet šī vīrusa (B tipa) ”pēdas”. 70. gadu sākumā dažās zemēs sāka pārbaudīt asinis. Šķita, ka beidzot asins krājumi ir droši un asins lietošanai ir gaiša nākotne. Bet vai tā bija?

Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad kļuva skaidrs, ka tūkstošiem cilvēku, kam tika pārlietas pārbaudītas asinis, joprojām saslimst ar hepatītu. Daudziem cilvēkiem novārdzinošas slimības rezultāts bija sabojātas aknas. Bet kāpēc tā notika, ja reiz asinis bija pārbaudītas? Asinīs bija vēl kāda hepatīta forma, kura tika nosaukta par non-A, non-B hepatītu (NANB). Desmit gadus šī slimība sagādāja daudz raižu — ASV, Itālijā, Izraēlā, Japānā, Spānijā un Zviedrijā ar to saslima 8—17 procenti cilvēku, kam tika pārlietas asinis.

Tad laikrakstos sāka parādīties tādi virsraksti kā ”Beidzot ir izdalīts noslēpumainais non-A, non-B hepatīta vīruss” vai ”Tiek apstādināts asins drudzis”. Atkal cilvēkiem tika paziņots, ka nenotveramais slimības izraisītājs ir atrasts. 1989. gada aprīlī sabiedrība uzzināja, ka ir izveidots tests, lai noteiktu NANB, kas bija nosaukts par hepatītu C.

Jums, iespējams, rodas jautājums, vai atviegloti uzelpot nav par agru. Itālijas zinātnieki ir ziņojuši vēl par kādu hepatīta vīrusu — mutantu, kas var būt vainojams trešdaļā saslimšanas gadījumu. ”Daži speciālisti uztraucas, ka A, B, C un D nav vienīgie burti hepatītvīrusu alfabētā; var uzrasties arī citi,” rakstīts izdevumā Harvard Medical School Health Letter (1989, novembris). The New York Times (1990, 13. februāris) bija izteikts šāds apgalvojums: ”Speciālistiem ir nopietnas aizdomas, ka hepatītu var izraisīt arī citi vīrusi; ja tādi tiks atklāti, tie tiks saukti par hepatītu E un tā tālāk.”

Vai asins bankām nāksies veikt ilgākus pētījumus, lai atrastu testus asins nekaitīguma nodrošināšanai? Amerikas Sarkanā Krusta prezidents, runādams par izmaksas problēmu, izteica diezgan satraucošu domu: ”Mēs gluži vienkārši nevaram ieviest arvien jaunus testus katram infekcijas izraisītājam, kas varētu izplatīties tālāk.” (Medical World News, 1989, 8. maijs.)

Pat tests hepatīta B noteikšanai nav pilnīgi nekļūdīgs; daudz cilvēku joprojām iegūst šo slimību ar asinīm. Un vai cilvēkus apmierinās izziņotais hepatīta C noteikšanas tests? Izdevumā The Journal of the American Medical Association (1990, 5. janvāris) tika norādīts, ka var paiet gads, pirms slimības antivielas ir iespējams noteikt ar šī testa palīdzību. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kam tiek pārlietas asinis, joprojām draud iespēja sabojāt aknas un pat nomirt.

[Papildmateriāls/Attēls 11. lpp.]

Amerikas tripanosomoze uzskatāmi parāda, kā slimības ar asinīm nokļūst pie cilvēkiem, kas dzīvo tālu no slimību rašanās vietām. Izdevumā ”The Medical Post” (1990, 16. janvāris) tika ziņots, ka 10—12 miljoni cilvēku Latīņamerikā ir hroniski inficēti. Notikumi ar šo slimību tiek saukti par ”vienu no visnopietnākajām asins pārliešanas izraisītajām nelaimēm Dienvidamerikā”. ”Blakts slepkava” iekož guļošam upurim sejā, izsūc asinis un koduma vietā atstāj izkārnījumus. Upuris var nēsāt Amerikas tripanosomozes ierosinātājus gadiem ilgi (pa to laiku, iespējams, kļūt par donoru), pirms viņam rodas neārstējamas sirdsdarbības komplikācijas.

Bet kāpēc par to raizēties citu kontinentu iedzīvotājiem? Laikrakstā ”The New York Times” (1989, 23. maijs) Dr. Oltmens stāstīja par pacientiem, kas pēc asins pārliešanas ir saslimuši ar Amerikas tripanosomozi; viens no viņiem ir pat nomiris. Oltmens atzina: ”Iespējams, ir arī citi gadījumi, kas nav pamanīti, jo [vietējie ārsti] nav pazīstami ar [Amerikas tripanosomozi], un viņi neapzinās, ka slimība var izplatīties ar asins pārliešanu.” Tiešām, asinis var būt kā transporta līdzeklis, kurā slimības brīvi ceļo pa plašu apkārtni.

[Papildmateriāls 12. lpp.]

Dr. Knuds Lunds-Olesens rakstīja: ”Tā kā.. reizēm cilvēki no paaugstināta riska grupām piedāvā nodot asinis tāpēc, ka tad viņiem automātiski tiek veikti AIDS testi, es uzskatu, ka ir iemesls būt apdomīgam, kad tiek piedāvāta asins pārliešana. Jehovas liecinieki no tās atsakās jau daudzus gadus. Vai viņi ir ielūkojušies nākotnē?” (”Ugeskrift for Læger”, 1988, 26. septembris.)

[Attēls 9. lpp.]

Pāvests palika dzīvs pēc atentāta. Bet pēc ārstēšanās viņam uz diviem mēnešiem nācās atgriezties slimnīcā ”diezgan smagā stāvoklī”. Tas notika tāpēc, ka asins pārliešanas dēļ viņam bija radusies citomegalovīrusa infekcija, kas varēja izraisīt nāvi

[Norāde par autortiesībām]

UPI/Bettmann Newsphotos

[Attēls 12. lpp.]

AIDS vīruss

[Norāde par autortiesībām]

CDC, Atlanta, Ga.