Pielikums

Jehovas liecinieki. Ķirurģisks/ētisks uzdevums

Pārpublicēts ar Amerikas Mediķu asociācijas (American Medical Association) atļauju; tulkots no raksta žurnālā The Journal of the American Medical Association (November 27, 1981, Volume 246, No. 21, pages 2471, 2472). Autortiesības: 1981, American Medical Association.

Ārsti sastopas ar īpašiem apstākļiem gadījumos, kad jāārstē Jehovas liecinieki. Šīs ticības locekļiem ir dziļa reliģiska pārliecība, kuras dēļ viņi atsakās no homologām un autologām asinīm, eritrocītu, leikocītu un trombocītu masas. Daudzi no viņiem ļauj izmantot mākslīgās asinsrites aparātu (bez asins iepildīšanas), hemodializatoru un līdzīgas ierīces, ja ekstrakorporālā asinsrite ir nepārtraukta. Medicīniskajam personālam nav jāraizējas par atbildību, jo Jehovas liecinieki parūpējas par nepieciešamajām juridiskajām formalitātēm, lai atbrīvotu mediķus no atbildības saistībā ar savu apzināto atteikšanos no asins lietošanas. Viņi piekrīt bezasins aizstājējšķīdumu lietošanai. Izmantojot šos un citus labi izstrādātus paņēmienus, ārsti veic visu veidu vispārīgas operācijas gan pieaugušiem, gan nepilngadīgiem Jehovas lieciniekiem. Tāpēc ir izveidojies šo pacientu ārstēšanas paņēmienu kopums, kas ir saskaņā ar principu, ka jāārstē ”cilvēks kopumā”. (JAMA 1981;246:2471-2472.)

ĀRSTI sastopas ar grūtu uzdevumu kādā būtiskā veselības aprūpes jautājumā. Amerikas Savienotajās Valstīs ir vairāk nekā pusmiljons Jehovas liecinieku, kas atsakās no asins pārliešanas. Jehovas liecinieku un ar viņiem saistīto cilvēku skaits aug. Agrāk daudzi ārsti un slimnīcu atbildīgie pārstāvji atteikšanos no asins pārliešanas uzskatīja par juridisku problēmu un griezās tiesās, lai tās sankcionētu rīcību, ko viņi uzskatīja par medicīniski ieteicamu, taču pēdējā laikā izdotā medicīniskā literatūra liecina, ka viedoklis ir ievērojami izmainījies. Viedokļa maiņu, iespējams, ir izraisījusi lielāka ķirurģiskā pieredze gadījumos ar pacientiem, kam ir ļoti zems hemoglobīna līmenis, un tā varbūt atspoguļo arī pieaugošo sapratni par tādu juridisku principu kā apzināta piekrišana.

Pašlaik ļoti daudzos plānveida un traumatoloģisko operāciju gadījumos gan pieaugušiem, gan nepilngadīgiem Jehovas lieciniekiem operācijas tiek veiktas bez asins pārliešanas. Nesen Jehovas liecinieku pārstāvji tikās ar ķirurģisko un administratīvo personālu dažās no lielākajām medicīnas iestādēm valstī. Šīs tikšanās ir uzlabojušas savstarpēju sapratni un palīdzējušas noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar asins saglabāšanu, transplantāciju un to, kā izvairīties no medicīniski juridiskiem konfliktiem.

LIECINIEKU UZSKATI PAR ĀRSTĒŠANU

Jehovas liecinieki piekrīt medicīniskiem un ķirurģiskiem ārstēšanas paņēmieniem. Daudzi no viņiem paši ir ārsti, arī ķirurgi. Bet liecinieki ir ļoti reliģiozi cilvēki, kas uzskata, ka asins pārliešana viņiem ir aizliegta Bībelē, piemēram, šādiem vārdiem — ”Vienīgi miesu, kuŗas asinīs vēl ir dzīvība, jums nebūs ēst” (1. Mozus 9:3—4); ”[Tev būs] asinis izliet un apraust ar zemi” (3. Mozus 17:13—14) un ”[Sargieties] no.. netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas” (Apustuļu darbi 15:19—21).¹

Lai gan šie panti nav formulēti medicīniskos jēdzienos, liecinieki uzskata, ka tie nepieļauj asins, eritrocītu masas un plazmas pārliešanu, kā arī leikocītu un trombocītu ievadīšanu. Tomēr liecinieku reliģiskie uzskati viennozīmīgi neaizliedz izmantot tādus komponentus kā albumīnu, imūnglobulīnus un hemofilijas slimniekiem domātus preparātus; katram lieciniekam pašam jāizlemj, vai viņš var piekrist to lietošanai.²

Liecinieki uzskata, ka asinis, kas ir izvadītas no organisma, nedrīkst uzņemt atpakaļ, tāpēc viņi nepiekrīt iepriekš uzglabātu asiņu autotransfūzijai. Viņiem ir nepieņemama hemodilūcija un asins savākšana operācijas laikā, ja asinis tiek uzglabātas. Tomēr daudzi liecinieki ļauj izmantot hemodializatoru un mākslīgās asinsrites aparātu (bez asins iepildīšanas), kā arī asins saglabāšanu operācijas laikā, ja ekstrakorporālā asinsrite ir nepārtraukta; ārstam jārunā ar pašu pacientu, lai noskaidrotu, kā pacienta sirdsapziņa liek viņam rīkoties.²

 Liecinieki neuzskata, ka Bībelē būtu tieši norādīts uz orgānu pārstādīšanu; tāpēc lēmumu par radzenes, nieru un citu orgānu pārstādīšanu katram lieciniekam jāpieņem pašam.

NOPIETNAS OPERĀCIJAS IR IESPĒJAMAS

Ķirurgi bieži vien ir atteikušies ārstēt lieciniekus, jo tika uzskatīts, ka liecinieku nostāja asins izmantošanas jautājumos ”sasaista ārstam rokas”, taču tagad daudzi ārsti sāk raudzīties uz šo situāciju vienīgi kā uz vēl vienu sarežģītu apstākli, kas pārbauda viņu prasmi. Tā kā liecinieki neiebilst pret koloīdiem un kristaloīdiem aizstājējšķīdumiem, elektrokautera lietošanu, hipotensīvo anestēziju³ un hipotermiju, šīs metodes ir sekmīgi izmantotas. Hidroksietilcietes,⁴ dzelzs dekstrāna liela apjoma intravenozu injekciju^5,6 un ”ultraskaņas skalpeļa”⁷ izmantošana tagad un nākotnē ir daudzsološa, un pret to nav reliģiskas dabas iebildumu. Ja nesen izstrādātais fluorētais asins aizstājējs (Fluosol-DA) izrādīsies drošs un efektīvs,⁸ tā lietošana nebūs pretrunā ar liecinieku uzskatiem.

Ots un Kūlijs⁹ 1977. gadā ziņoja par 542 sirds un asinsvadu operācijām, kas lieciniekiem bija veiktas bez asins pārliešanas, un secināja, ka šādas operācijas var veikt ”ar pieņemami mazu risku”. Atsaucoties uz mūsu lūgumu, Kūlijs nesen veica statistisku pārskatu par 1026 operācijām, no kurām 22% bija izdarītas nepilngadīgiem pacientiem, un konstatēja, ka ”riska pakāpe operētajiem pacientiem no Jehovas liecinieku grupas nav bijusi ievērojami lielāka kā pārējiem pacientiem”. Un Maikls Debeikijs, Dr.med., darīja zināmu, ”ka lielākajā daļā gadījumu [ar Jehovas lieciniekiem] risks operācijās bez asins pārliešanas nav lielāks kā tajos gadījumos, kad mēs pacientiem pārlejam asinis” (personiski saņemta informācija, 1981. gada marts). Literatūrā ir runāts arī par nopietnām uroloģiskām¹⁰ un ortopēdiskām operācijām¹¹, kas ir bijušas sekmīgas. Dīns Makīvens, Dr.med., un Ričards Bauens, Dr.med., raksta, ka mugurkaula apakšdaļas artrodēzes ”ir veiktas sekmīgi 20 [liecinieku] bērniem” (nepublicēti dati, 1981. gada augusts). Viņi atzīmē: ”Ķirurga nostājai jābūt tādai, lai viņš, respektējot pacienta tiesības atteikties no asins pārliešanas, tomēr veiktu operāciju pacientam drošā veidā.”

Herbsmens¹² ziņo par sekmēm gadījumos ”ar liela apjoma traumatiskiem asins zudumiem”, un dažos no tiem pacienti ir bijuši bērni. Viņš atzīst, ka ”liecinieki ir nedaudz sliktākā stāvoklī, ja runā par asins lietošanu. Tomēr ir arī diezgan skaidrs, ka mums tiešām ir alternatīvas, ko izmantot asins vietā.” Zinādams, ka daudzi ķirurgi nelabprāt vēlas, lai liecinieki būtu viņu pacienti, jo ”baidās no juridiskām sekām”, viņš norāda, ka šādas bažas nav pamatotas.

JURIDISKI APSVĒRUMI UN NEPILNGADĪGIE

Liecinieki labprāt paraksta Amerikas mediķu asociācijas veidlapu, kas atbrīvo ārstus un slimnīcas no atbildības,¹³ un lielākajai daļai liecinieku ir datēta un apliecināta Medicīniska brīdinājuma kartīte, kas ir sagatavota, konsultējoties ar mediķiem un juristiem. Šie dokumenti ir spēkā attiecībā uz pacientu (vai viņa tuviniekiem) un aizsargā ārstus, jo tiesnesis Vorens Bērgers pauda viedokli, ka mēģinājums iesūdzēt ārstu tiesā par profesionālo pienākumu nepildīšanu ”netiktu atbalstīts”, ja iepriekš ir parakstīts šāds atteikšanās dokuments. Analizējot ”piespiedu medicīniskās palīdzības un reliģiskās brīvības” jautājumus, par to rakstīja arī Pariss¹⁴: ”Kāds komentētājs, kas bija iepazinies ar literatūru, atzina: ”Man nekur nav izdevies atrast pamatojumu apgalvojumam, ka ārstu kāds varētu saukt.. pie kriminālatbildības tāpēc, ka viņš nav uzspiedis asins pārliešanu pacientam, kas to nevēlas.” Šādu iespēju, šķiet, ir radījusi bagāta juridiska fantāzija, nevis reāla situācija.”

Visvairāk raižu sagādā nepilngadīgu bērnu aprūpe, un bieži vien pret vecākiem tiesās tiek ierosinātas lietas, kas tiek pamatotas ar likumiem par vecāku pienākumu nepildīšanu. Tomēr daudzi ārsti un advokāti, kas zina gadījumus ar lieciniekiem un uzskata, ka vecāki, Jehovas liecinieki, tiecas pēc kvalitatīvas medicīniskas palīdzības saviem bērniem, apšauba šādu tiesisku darbību. Nevēlēdamies izvairīties no vecāku pienākumiem vai novelt atbildību uz tiesnesi vai kādu citu trešo personu, liecinieki uzstāj, lai tiktu ņemti vērā ģimenes reliģiskie principi. Dr. Kelijs, bijušais Kanādas Mediķu asociācijas sekretārs, rakstīja¹⁵, ka ”nepilngadīgu bērnu vecākiem un bezsamaņas stāvoklī esošo pacientu tuvākajiem radiniekiem ir tiesības paskaidrot  pacienta vēlēšanos. [..] Es nemaz neesmu sajūsmā par fiktīvu tiesas sēdi, kas tiek sasaukta 2.00 naktī, lai atņemtu vecākiem atbildību par viņu bērnu.”

Jautājumos, kas ir saistīti ar bērnu aprūpi — piemēram, kad jāizsver ķirurģiskas iejaukšanās, staru terapijas vai ķīmijterapijas potenciālie riska un ieguvuma faktori —, vecāku tiesības pieņemt lēmumus ir aksiomātiskas. Ir morāli iemesli, kas ir daudz dziļāki par asins pārliešanas riska faktoriem,¹⁶ un šo iemeslu dēļ vecāki, Jehovas liecinieki, lūdz izmantot ārstēšanas paņēmienus, kuri nav reliģiski aizliegti. Šāds lūgums ir saskaņā ar medicīnisko principu ārstēt ”cilvēku kopumā” un neatstāt bez ievērības iespēju, ka piespiedu ārstēšana, kas ir pretrunā ar ģimenes pamatuzskatiem, var izraisīt ilgstošu psiholoģisku traumu. Valstī ir lieli medicīnas centri, kuros ir gūta pieredze darbā ar lieciniekiem, un tajos tagad bieži vien pieņem pacientus no citām iestādēm, kur ārsti nevēlas ārstēt lieciniekus un viņu bērnus.

ĀRSTA UZDEVUMS

Ir saprotams, ka Jehovas liecinieku ārstēšana šķietami varētu radīt problēmu ārstam, kas visiem spēkiem un visiem pieejamiem paņēmieniem cenšas saglabāt cilvēka dzīvību un veselību. Ievadīdams rakstu sēriju par nopietnām operācijām, kas veiktas lieciniekiem, Hārvijs¹⁷ atzina: ”Mani tiešām kaitina uzskati, kas var traucēt manu darbu.” Taču viņš piebilda: ”Mēs varbūt pārāk ātri aizmirstam, ka ķirurģijā noteicošās ir cilvēka iemaņas. Un iemaņas var uzlabot.”

Profesors Bolūki¹⁸ pievērsa uzmanību kādam satraucošam ziņojumam, ka vienā no visnoslogotākajām traumatoloģijas slimnīcām Deidas apgabalā, Floridā, bija izveidojusies ”stingra nostāja neārstēt” lieciniekus. Viņš norādīja, ka ”lielākā daļa ķirurģisko paņēmienu šajā pacientu grupā ir saistīti ar mazāku risku nekā parasti”. Viņš vēl piebilda: ”Ķirurgi varbūt jūtas tā, it kā viņiem tiktu liegta iespēja izmantot mūsdienīgu medicīnas līdzekli, ..taču es esmu pārliecināts, ka, operējot šos pacientus, viņi var iemācīties ļoti daudz.”

Arvien vairāk ir ārstu, kas situāciju, kāda rodas, kad pacients ir Jehovas liecinieks, uzskata nevis par problēmu, bet drīzāk gan par medicīniski sarežģītu uzdevumu. Domājot, kā tikt galā ar šo uzdevumu, viņi ir izstrādājuši ārstēšanas paņēmienu kopumu gadījumiem ar šīs grupas pacientiem, un tas tiek atzīts daudzās medicīnas iestādēs visā valstī. Tā šie ārsti sniedz palīdzību, kas nāk par labu pacientam kopumā. Gārdners un citi¹⁹ atzīmē: ”Kurš būtu ieguvējs, ja pacienta miesiskā kaite tiktu izdziedināta, bet ar Dievu saistītajā garīgajā dzīvē, kādu viņš to redz, būtu pieļauts kompromiss, un iznākums būtu dzīve, kas ir bezjēdzīga un varbūt pat sliktāka par pašu nāvi.”

Liecinieki saprot, ka medicīniskā ziņā viņu stingrā turēšanās pie savas pārliecības šķietami palielina risku un var padarīt sarežģītāku viņu aprūpi. Tāpēc viņi parasti ārkārtīgi augstu novērtē saņemto palīdzību. Viņiem ir dziļa ticība un spēcīga dzīvotgriba, kas ir ļoti būtiski, turklāt viņi labprāt sadarbojas ar ārstiem un medicīnisko personālu. Tā pacients un ārsts ir vienoti, cenšoties tikt galā ar šo neparasto uzdevumu.

AVOTI

1. Jehovah’s Witnesses and the Question of Blood. Brooklyn, NY, Watchtower Bible and Tract Society, 1977, pp. 1-64.

2. The Watchtower 1978;99 (June 15):29-31.

3. Hypotensive anesthesia facilitates hip surgery, MEDICAL NEWS. JAMA 1978;239:181.

4. Hetastarch (Hespan)—a new plasma expander. Med Lett Drugs Ther 1981;23:16.

5. Hamstra RD, Block MH, Schocket AL:Intravenous iron dextran in clinical medicine. JAMA 1980;243:1726-1731.

6. Lapin R: Major surgery in Jehovah’s Witnesses. Contemp Orthop 1980;2:647-654.

7. Fuerst ML: ‘Sonic scalpel’ spares vessels. Med Trib 1981;22:1,30.

8. Gonzáles ER: The saga of ‘artificial blood’: Fluosol a special boon to Jehovah’s Witnesses. JAMA 1980;243:719-724.

9. Ott DA, Cooley DA: Cardiovascular surgery in Jehovah’s Witnesses. JAMA 1977;238:1256-1258.

10. Roen PR, Velcek F: Extensive urologic surgery without blood transfusion. NY State J Med 1972;72:2524-2527.

11. Nelson CL, Martin K, Lawson N, et al: Total hip replacement without transfusion. Contemp Orthop 1980;2:655-658.

12. Herbsman H: Treating the Jehovah’s Witness. Emerg Med 1980;12:73-76.

13. Medicolegal Forms With Legal Analysis. Chicago, American Medical Association, 1976, p. 83.

14. Paris JJ: Compulsory medical treatment and religious freedom: Whose law shall prevail? Univ San Francisco Law Rev 1975;10:1-35.

15. Kelly AD: Aequanimitas Can Med Assoc J 1967;96:432.

16. Kolins J: Fatalities from blood transfusion. JAMA 1981;245:1120.

17. Harvey JP: A question of craftsmanship. Contemp Orthop 1980;2:629.

18. Bolooki H: Treatment of Jehovah’s Witnesses: Example of good care. Miami Med 1981;51:25-26.

19. Gardner B, Bivona J, Alfonso A, et al: Major surgery in Jehovah’s Witnesses. NY State J Med 1976;76:765-766.