Jums ir tiesības izvēlēties

Mūsdienu pieeja medicīnisku jautājumu risināšanai (saukta par riska/ieguvuma analīzi) atvieglo ārstu un pacientu sadarbību gadījumos, kad nepieciešama bezasins ārstēšana. Ārsti apsver tādus faktorus kā medikamentu vai ķirurģisko paņēmienu radīto risku un ieguvumu, ko tie var dot. Šādā analīzē var piedalīties arī paši pacienti.

Padomāsim par kādu piemēru — daudzi cilvēki zina, kas ir hronisks mandeļu iekaisums. Ja jums būtu iekaisušas mandeles, jūs droši vien dotos pie ārsta. Jūs varbūt aizietu arī pie cita ārsta, jo medicīnas speciālisti daudzos gadījumos iesaka iepazīties ar diviem viedokļiem par attiecīgo slimību. Pieņemsim, ka viens ārsts iesaka izdarīt operāciju. Viņš paskaidro, ko tas nozīmēs, proti, cik ilgs laiks būs jāpavada slimnīcā, kādas var būt sāpes un cik šāda ārstēšanās maksās. Runādams par risku, viņš  piemin, ka nopietnas asiņošanas šādās operācijās parasti nav un ka nāves gadījumi ir ārkārtīgi reti. Bet ārsts, pie kura jūs griežaties, lai uzzinātu otru viedokli, mudina jūs pamēģināt antibiotiku kursu. Viņš paskaidro, kādas ir piedāvātās zāles, cik lielas ir izdošanās iespējas un cik šāda ārstēšanās maksās. Runādams par risku, viņš piemin, ka tādu pacientu, kam no minētajām zālēm rodas dzīvībai bīstamas blakusparādības, ir ārkārtīgi maz.

Abi ārsti ir kompetenti savā specialitātē un droši vien ir ņēmuši vērā iespējamo risku un ieguvumu, taču tagad ir pienācis brīdis, kad jums ir jāapsver risks un iespējamais ieguvums, kā arī citi faktori, ko jūs pārzināt vislabāk. (Tieši jūs vislabāk zināt, cik daudz jums ir emocionāla un garīga spēka, kādi ir ģimenes līdzekļi, kā ārstēšana ietekmēs jūsu ģimeni un kā būtu jārīkojas saskaņā ar jūsu ētiskajiem principiem.) Pēc visu faktoru apsvēršanas jūs izvēlaties, kā rīkoties. Jūs droši vien apliecināt savu piekrišanu vienam ārstēšanas veidam, bet otru noraidāt.

Tieši tāpat notiks arī tad, ja hronisks mandeļu iekaisums būs jūsu bērnam. Iespējamais risks, ieguvums un ārstēšanas paņēmieni tiks darīti zināmi tieši jums — mīlošiem vecākiem, kas vistiešākajā veidā ir saistīti ar šiem jautājumiem un būs atbildīgi par pieņemtā lēmuma sekām. Pārdomājuši visus faktorus, jūs varat izdarīt apzinātu izvēli jautājumā, kas skar jūsu bērna veselību un pat viņa dzīvību. Varbūt jūs piekritīsiet operācijai un riskam, kas ar to ir saistīts. Citi vecāki varbūt izvēlēsies antibiotikas un risku, kas ir saistīts ar šādu ārstēšanas veidu. Ārsti dod atšķirīgus padomus, savukārt pacientiem un vecākiem ir atšķirīgi uzskati par to, kāda rīcība attiecīgajā situācijā ir vislabākā. Visiem ir saprotams, ka tas ir normāli jautājumos, kas saistīti ar apzinātu (riska/ieguvuma) izvēli.

Vai jautājums par asins lietošanu ar kaut ko atšķiras no tikko minētā? Neviens cilvēks, kas ir objektīvi iepazinies ar faktiem, nevar noliegt, ka asins pārliešana ir ļoti riskanta. Dr. Čārlzs Haginss, Masačūsetsas galvenās slimnīcas asins pārliešanas nodaļas vadītājs, izteicās pavisam skaidri: ”Asinis nekad nav bijušas tik drošas kā tagad. Un tomēr tās jāuzskata par neizbēgami nedrošām. Asinis ir bīstamākā no vielām, kas tiek izmantotas medicīnā.” (The Boston Globe Magazine, 1990, 4. februāris.)

Pilnīgi pamatoti medicīniskajam personālam tiek dots šāds padoms: ”Ir nepieciešams pārvērtēt arī riska faktorus asins pārliešanas ieguvuma/riska attiecības jautājumā, un ir jāmeklē alternatīvas.” (Kursīvs mūsu.) (Perioperative Red Cell Transfusion, Nacionālā veselības institūta konference, 1988, 27.—29. jūnijs.)

Ārstiem var būt atšķirīgi viedokļi par ieguvumu un risku, kas rodas, pārlejot asinis. Kāds ārsts varbūt bieži izmanto asins pārliešanu un ir pārliecināts, ka riskēt ir vērts. Kāds cits ārsts savukārt uzskata, ka riskēt nav vērts, jo viņš ir sekmīgi izmantojis bezasins ārstēšanas metodes. Taču galīgais lēmums ir jāpieņem jums — tas ir jāpieņem pacientam vai bērna vecākiem. Kāpēc tas ir jādara jums? Tāpēc, ka runa ir par jūsu (vai arī jūsu bērna) organismu, dzīvību, ētiskajiem principiem un ārkārtīgi svarīgajām attiecībām ar Dievu.

VAI JŪSU TIESĪBAS TIEK IEVĒROTAS?

Mūsdienās daudzās zemēs pacientam ir neaizskaramas tiesības izvēlēties ārstēšanas veidu. ”Likums par apzinātu piekrišanu balstās uz diviem priekšnoteikumiem: pirmkārt, pacientam ir tiesības iegūt informāciju, kas būtu pietiekama, lai izdarītu apzinātu izvēli par ieteikto  ārstēšanas veidu, un, otrkārt, pacients var izvēlēties — pieņemt vai noraidīt ārsta ieteikumu. [..] Ja netiek uzskatīts, ka pacientam ir tiesības teikt gan ”nē”, gan arī ”jā” — pat ”jā” ar noteikumiem —, zūd apzinātas piekrišanas principa jēga.” (Informed Consent—Legal Theory and Clinical Practice, 1987.) *

Reizēm pacientiem ir nācies sastapties ar pretestību, kad viņi ir mēģinājuši izmantot šīs tiesības. Varbūt pretojas kāds draugs, kurš uzskata, ka noteikti ir nepieciešama mandeļu operācija, vai otrādi — ka vienīgi antibiotikas var palīdzēt. Varbūt ārsts ir pārliecināts, ka viņa ieteikums ir vispareizākais. Var notikt pat tā, ka atbildīgs slimnīcas pārstāvis juridisku vai finansiālu apsvērumu dēļ nepiekrīt kādam ārstēšanas veidam.

”Daudzi ortopēdi atsakās operēt pacientus [Jehovas lieciniekus],” atzīst Dr. Karls Nelsons. ”Mēs uzskatām, ka pacientam ir tiesības atteikties no jebkura medicīniskās palīdzības veida. Ja tehniski ir iespējams veikt drošu operāciju, atsakoties no kāda konkrēta paņēmiena, piemēram, asins pārliešanas, tad šādam operēšanas veidam vajadzētu pastāvēt kā izvēles iespējai.” (The Journal of Bone and Joint Surgery, 1986, marts.)

Saprātīgs pacients nespiež ārstu izmantot ārstēšanas paņēmienus, kurus tas īsti neprot. Un tomēr, kā atzīmē Dr. Nelsons, daudzi apzinīgi ārsti ir spējīgi pielāgoties pacienta uzskatiem. Kāda amatpersona no Vācijas iesaka: ”Ārsts nedrīkst atteikties no palīdzības sniegšanas.., pamatojot savu atteikšanos ar to, ka gadījumā ar Jehovas liecinieku viņam nav pieejamas visas ārstēšanas iespējas. Viņa pienākums ir palīdzēt arī tad, ja pieejamo līdzekļu skaits tiek samazināts.” (Der Frauenarzt, 1983, maijs—jūnijs.) Slimnīcas pastāv nevis tādēļ, lai tikai pelnītu naudu, bet gan tādēļ, lai palīdzētu visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Lūk, ko ir teicis katoļu teologs Ričards Divains: ”Kaut arī slimnīcai jāizmanto visi iespējamie medicīniskie līdzekļi pacienta dzīvības un veselības saglabāšanai, tai jānodrošina, lai šāda rīcība nebūtu pretrunā ar [pacienta] sirdsapziņu. Tāpat tā nedrīkst pieļaut nekādus piespiešanas paņēmienus — ne pacienta pierunāšanu, ne griešanos tiesā ar mērķi panākt rīkojumu asins pārliešanai piespiedu kārtā.” (Health Progress, 1989, jūnijs.)

TIESA NAV LABĀKAIS RISINĀJUMS

Daudzi cilvēki piekrīt, ka tiesa nav vieta, kur būtu jārisina tādi personīgi jautājumi kā ārstēšanas veida izvēle. Kā jūs justos, ja jūs būtu izvēlējies antibiotiku kursu un kāds cits cilvēks grieztos tiesā ar mērķi panākt, lai jums piespiedu kārtā tiktu izoperētas mandeles? Ārsts droši vien vēlas, lai tiktu nodrošināta ārstēšana, kuru viņš uzskata par labāko, tomēr viņa pienākums nav meklēt juridisku attaisnojumu jūsu pamattiesību pārkāpšanai. Tā kā uz asins lietošanu un netiklību Bībelē ir norādīts kā uz morāli vienlīdzīgiem pārkāpumiem, piespiedu asins pārliešana kristietim būtu tas pats, kas piespiedu dzimumattiecības, tātad — izvarošana. (Apustuļu darbi 15:28, 29.)

Grāmatā Informed Consent for Blood Transfusion (1989) tiek atzīmēts, ka gadījumos, kad pacients, izmantodams savas reliģiskās tiesības, ir gatavs uzņemties zināmu risku, tiesa reizēm ir tik ļoti noraizējusies, ka ”izdomā juridiskus izņēmumus — juridiskas fikcijas, ja jums tīk —, lai ļautu izdarīt asins pārliešanu”. Iespējams, tiesa attaisno šādu rīcību, sakot, ka šis ir  gadījums ar grūtniecību vai ka jādomā par bērniem, kuriem vajadzīgs apgādnieks. ”Tās ir juridiskas fikcijas,” teikts minētajā grāmatā. ”Kompetentiem pieaugušiem cilvēkiem ir tiesības atteikties no ārstēšanas.”

Reizēm cilvēki, kas pieprasa asins pārliešanu, atstāj bez ievērības faktu, ka Jehovas liecinieki neatsakās no visiem ārstēšanas veidiem. Liecinieki atsakās tikai no viena ārstēšanas paņēmiena, kuru pat speciālisti uzskata par bīstamu. Parasti medicīniskas problēmas var risināt dažādi. Katram ārstēšanas veidam ir savi riska faktori. Vai tiesa un ārsts var uzņemties aizbildņa lomu un apgalvot, ka zina, kurš no šiem riska faktoriem būs ”pacientam vislabākais”? Nē, nevar, jo tas ir jāizlemj jums pašam. Jehovas liecinieki stingri pastāv pie uzskata, ka viņiem pašiem, nevis kādam citam jāizlemj, kā rīkoties, jo par savu rīcību viņi ir personīgi atbildīgi Dieva priekšā.

Kā, jūsuprāt, tiktu ietekmēta jūsu sirdsapziņa un dzīvotgriba, kas ir tik svarīga katram cilvēkam, ja tiesa jums uzspiestu ārstēšanu, kas jums ir pretīga? Dr. Konrāds Drebingers rakstīja: ”Tā, bez šaubām, būtu izkropļota medicīniska ambīcija, kuras dēļ ārsts, ignorējot pacienta sirdsapziņu, uzspiestu kādu ārstēšanas veidu, lai izārstētu pacientu fiziski, bet iznīcinātu viņu psihiski.” (Der Praktische Arzt, 1978, jūlijs.)

PATIESAS RŪPES PAR BĒRNIEM

Lielākā daļa lietu par asins pārliešanu ir saistītas ar bērniem. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki ar cieņu lūdz izmantot bezasins ārstēšanas paņēmienus, bet medicīniskais personāls griežas tiesā, lai saņemtu atļauju lietot asinis. Protams, kristieši atzīst, ka ir nepieciešami likumi un tiesiska darbība, lai pasargātu bērnus no ļaunprātīgas izmantošanas vai vecāku nolaidības. Arī jums droši vien ir nācies lasīt par gadījumiem, kad vecāki ir izturējušies nežēlīgi pret savu bērnu vai lieguši bērnam jebkādu medicīnisko palīdzību. Tas tiešām ir briesmīgi. Nav šaubu, valstij ir jāiejaucas šādās situācijās, lai aizsargātu novārtā pamesto bērnu. Bet situācijā, kad vecāki, kas rūpējas par savu bērnu, pieprasa augstas kvalitātes bezasins ārstēšanu, viss ir pavisam citādi.

Šādās tiesas lietās parasti tiek spriests par bērnu, kas atrodas slimnīcā. Bet kā un kāpēc bērns tur ir nokļuvis? Gandrīz visos gadījumos norūpējušies vecāki ir atveduši savu bērnu uz slimnīcu, lai viņam tiktu sniegta kvalitatīva medicīniska palīdzība. Kristīgi vecāki rūpējas par saviem bērniem tāpat, kā par bērniem rūpējās Jēzus. Bībelē ir minēta ”māte, kas lolo savus bērnus”. Jehovas lieciniekiem ir šāda dziļa mīlestība pret saviem bērniem. (1. Tesaloniķiešiem 2:7; Mateja 7:11; 19:13—15.)

Visi vecāki pieņem lēmumus, kas ietekmē viņu bērnu drošību un dzīvību, un tas ir pilnīgi dabiski. Vai mājas apsildīšanā tiks izmantots gāzveida vai šķidrais kurināmais? Vai vecāki ņems bērnu līdzi tālākos pārbraucienos? Vai bērns drīkst iet peldēties? Šādi jautājumi ir saistīti ar zināmu risku, varbūt pat risku bērna dzīvībai. Tomēr sabiedrība atzīst vecāku kompetenci šajos jautājumos, tāpēc vecākiem ir galavārds gandrīz visos lēmumos, kas attiecas uz viņu bērniem.

ASV Augstākā tiesa 1979. gadā paziņoja: ”Likumā ģimenes jēdziens izriet no pieņēmuma, ka vecākiem ir tas, kā bērnam trūkst, proti, briedums, pieredze un spēja spriest, kas nepieciešami, lai varētu pieņemt lēmumus dzīves sarežģītajos jautājumos. [..] Tas vien, ka vecāku lēmums [medicīniskā jautājumā] ir saistīts ar risku, nenozīmē, ka tiesības pieņemt šo lēmumu automātiski tiek atņemtas vecākiem un nodotas kādai pārstāvniecībai vai valsts amatpersonai.” (Parham v. J.R.)

 Tajā pašā gadā Ņujorkas Apelācijas tiesa pieņēma šādu lēmumu: ”Lai noteiktu, vai bērnam tiek liegta pienācīga medicīniskā palīdzība.., vissvarīgākais ir noskaidrot, vai, ievērojot visus apstākļus, vecāki ir parūpējušies par pieņemamu ārstniecības kursu savam bērnam. Šis nav jautājums par to, vai vecāki ir pieņēmuši ”pareizu” vai ”nepareizu” lēmumu, jo mūsdienu medicīna, kaut arī ir ļoti progresējusi, tomēr tikai retos gadījumos ļauj izdarīt tik kategoriskus secinājumus. Tāpat tiesa nevar uzņemties vecāku aizstājējas lomu.” (In re Hofbauer.)

Atcerēsimies piemēru ar vecākiem, kam jāizvēlas: operēt mandeles vai ārstēt bērnu ar antibiotikām. Abiem ārstēšanas veidiem ir savi riska faktori. Mīloši vecāki pārdomās iespējamo risku, ieguvumu un citus faktorus, un pēc tam viņi pieņems lēmumu, par ko viņi būs atbildīgi. Dr. Džons Semjuelss (Anesthesiology News, 1989, oktobris), runājot par šo jautājumu, ieteica pārskatīt izdevumu Guides to the Judge in Medical Orders Affecting Children (Padomi tiesnesim ar bērniem saistītu medicīnisku rīkojumu pieņemšanā), kur ir izklāstīts šāds viedoklis:

”Medicīna nav attīstījusies tik tālu, lai ārsts ar pietiekami pamatotu pārliecību spētu paredzēt, vai pacients dzīvos vai mirs.. Ja ir izvēles iespēja — piemēram, ja ārsts iesaka metodi, kurai ir 80 procenti izdošanās iespējamības, bet vecāki no tās atsakās, un vecāki neiebilst pret metodi, kurai ir tikai 40 procenti izdošanās iespējamības —, tad ārstam jāpiekrīt metodei, kura ir medicīniski riskantāka, bet pret kuru vecākiem nav iebildumu.”

Pēdējā laikā ir kļuvuši zināmi daudzi dzīvībai bīstami faktori, kas ir saistīti ar asins pārliešanu, un mūsdienās ir pieejami efektīvi alternatīvie ārstēšanas paņēmieni. Vai, ņemot to vērā, nevarētu domāt, ka ārstēšana bez asins pārliešanas ir saistīta ar mazāku risku?

Kristieši, protams, apsver daudzus faktorus, ja viņu bērnam ir nepieciešama operācija. Ar zināmu risku ir saistīta ikviena operācija — vienalga, vai asinis tajā tiek izmantotas vai ne. Kurš ķirurgs var garantēt iznākumu? Vecāki varbūt zina, ka prasmīgi ārsti Jehovas liecinieku bērnus ir sekmīgi operējuši bez asins izmantošanas. Turpretī ārsts vai atbildīgais slimnīcas pārstāvis varbūt dod priekšroku citai metodei. Bet vai sadarboties ar bērna vecākiem nebūtu saprātīgāk nekā uzsākt juridisku cīņu, kas tikai rada lieku uztraukumu un aizņem laiku? Vai varbūt vecāki var aizvest bērnu uz slimnīcu, kur ir ārsti, kam ir pieredze līdzīgās situācijās un vēlēšanās palīdzēt konkrētajā gadījumā. Patiesībā bezasins ārstēšanas paņēmieni drīzāk būs kvalitatīva medicīniska palīdzība, jo ar tiem ģimene varēs nodrošināt ”pamatotu medicīnisku un nemedicīnisku mērķu sasniegšanu”, par ko tika runāts jau iepriekš.

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls 18. lpp.]

RAIZĒM PAR JURIDISKIEM JAUTĀJUMIEM NAV PAMATA

Jūs varbūt jautāsiet: ”Kāpēc daži ārsti un slimnīcas tūlīt griežas tiesā, lai panāktu asins pārliešanu?” Daudzās zemēs šādas rīcības iemesls ir bailes no atbildības.

Gadījumos, kad Jehovas liecinieki izvēlas bezasins ārstēšanas paņēmienus, šādām raizēm nav pamata. Lūk, ko raksta kāds ārsts no Alberta Einšteina medicīnas koledžas (ASV): ”Lielākā daļa [Jehovas liecinieku] labprāt paraksta Amerikas mediķu asociācijas veidlapu, kas atbrīvo ārstus un slimnīcas no atbildības, un daudziem no viņiem ir [kartīte] Medicīnisks brīdinājums. Pienācīgi parakstīta un datēta veidlapa ”Atteikšanās no asins produktiem” ir līgumveida vienošanās, un tai ir juridisks spēks.” (Anesthesiology News, 1989, oktobris.)

Jehovas liecinieki vēlas sadarboties ar ārstiem un piedāvā juridisku apliecinājumu, ka no ārsta un slimnīcas netiks prasīta atbildība gadījumos, kad ir nodrošināta viņu pieprasītā bezasins ārstēšana. Sekojot medicīnas speciālistu ieteikumiem, visiem Jehovas lieciniekiem vienmēr ir līdzi medicīnisks dokuments. Katru gadu tas tiek atjaunots; kartīti paraksta pats tās īpašnieks un liecinieki, kas bieži vien ir arī viņa tuvākie radinieki.

Ontārio Augstākā tiesa (Kanāda) 1990. gada martā apstiprināja lēmumu, kurā bija arī labvēlīga atsauksme par tikko minēto dokumentu: ”Kartīte ir rakstisks paziņojums par juridiski pamatotu nostāju, kuru kartītes īpašnieks ir tiesīgs ieņemt, rakstiskā veidā nosakot ierobežojumus līgumā ar ārstu.” Publikācijā Medicinsk Etik (1985) profesors Daniels Andersens rakstīja: ”Ja pacientam ir skaidrs rakstveida apliecinājums, kurā ir teikts, ka viņš ir Jehovas liecinieks un nekādos apstākļos nevēlas saņemt asinis, cieņa pret pacienta autonomiju pieprasa, lai viņa vēlēšanās tiktu respektēta gluži tāpat kā tad, ja vēlēšanās būtu bijusi izteikta mutvārdos.”

Tāpat Jehovas liecinieki labprāt paraksta slimnīcu sagatavotās piekrišanas veidlapas. Kādā slimnīcā Freiburgā (Vācija) tiek izmantota šāda veidlapa, un tajā ir brīvs laukums, kur ārsts var uzrakstīt, kādu informāciju par ārstēšanu viņš ir sniedzis pacientam. Virs tās vietas veidlapā, kur jābūt ārsta un pacienta parakstiem, ir šāds teksts: ”Būdams Jehovas liecinieku kopienas loceklis, es kategoriski atsakos no svešas asins un asins komponentu izmantošanas manas operācijas laikā. Es apzinos, ka paredzētā un nepieciešamā operācijas gaita ir saistīta ar lielāku risku asiņošanas izraisīto komplikāciju dēļ. Man ir sniegti plašāki paskaidrojumi īpaši par šiem apstākļiem, tomēr es pieprasu, lai nepieciešamā operācija tiktu veikta bez svešas asins un asins komponentu izmantošanas.” (Herz Kreislauf, 1987, augusts.)

Bezasins ārstēšanas metodes patiesībā var būt saistītas ar mazāku risku. Tomēr tas nav galvenais šajā jautājumā; būtiskākais ir tas, ka Jehovas liecinieki labprāt atbrīvo medicīnisko personālu no nevajadzīgām raizēm, lai ārsti varētu netraucēti darīt savu darbu — sniegt cilvēkiem medicīnisku palīdzību. Dr. Angeloss Kamburis kādā pārskatā par Jehovas lieciniekiem izdarītām operācijām norādīja, ka šāda sadarbība ir izdevīga abām pusēm:

”Vienošanās, kas slēgta pirms operācijas, ķirurgam jāuzskata par spēkā esošu un jāievēro neatkarīgi no notikumu attīstības operācijas laikā un pēc tās. ..pacientos veidojas labvēlīga attieksme pret ķirurģisko iejaukšanos, savukārt ķirurga uzmanība tiek pievērsta nevis juridiskiem un filozofiskiem, bet ķirurģiskiem un tehniskiem apsvērumiem, kas viņam ļauj sasniegt optimālo darba rezultātu un vislabāk apmierināt pacienta intereses.” (”Major Abdominal Operations on Jehovah’s Witnesses”, The American Surgeon, 1987, jūnijs.)

[Papildmateriāls 19. lpp.]

’’Medicīniskās tehnoloģijas pārmērīga lietošana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsdienās aug veselības aprūpes izdevumi. [..] Īpaša uzmanība jāpievērš asins pārliešanai tās izmaksu un lielā riska dēļ. Tieši tāpēc Amerikas Apvienotā slimnīcu kontroles komisija atzina, ka asins pārliešana ir saistīta ar ”lieliem apjomiem, augstu riska pakāpi un daudzām kļūdām”.” (”Transfusion”, 1989, jūlijs—augusts.)

[Papildmateriāls 20. lpp.]

Amerikas Savienotās Valstis. ”Nepieciešamība pēc pacienta piekrišanas izriet no ētiskās koncepcijas par personības autonomiju, kas nozīmē, ka lēmumi par cilvēka likteni jāpieņem viņam pašam. Juridiski piekrišanas nepieciešamība ir pamatojama ar to, ka medicīniska procedūra, kas tiek veikta bez pacienta piekrišanas, būtībā ir uzbrukums.” (”Informed Consent for Blood Transfusion”, 1989.)

Vācija. ”Pacienta tiesības uz brīvu izvēli ir svarīgākas par nepieciešamību sniegt palīdzību un glābt dzīvību. Tātad nekādas asins pārliešanas pret pacienta gribu.” (”Herz Kreislauf”, 1987, augusts.)

Nīderlande. ”Vai ārstam tiešām ir jārespektē šāda atteikšanās [no asinīm]? Veselības aprūpes tiesību speciālisti apgalvo, ka par to nav ne mazāko šaubu. [Prof. Dr.] Lēnens atzīmē, ka brīvas izvēles tiesības ir pacienta tiesību sākums.. ”Vienīgi pacientam ir tiesības lemt par savu dzīvību.”” (Actuele Zaken, 1988, augusts/septembris.)

[Papildmateriāls 21. lpp.]

’’Es esmu novērojis, ka [Jehovas liecinieku] ģimenēs valda tuvas attiecības un mīlestība,” raksta Dr. Lorenss Frenkels. ”Bērni ir izglītoti, uzmanīgi un pieklājīgi. [..] Tā vien šķiet, ka viņu vidū ir redzama pat striktāka pakļaušanās medicīniskām prasībām, kas acīmredzot liecina par centieniem atzīt medicīniskas iejaukšanās nepieciešamību tik lielā mērā, cik to pieļauj viņu uzskati.” (M. D. Andersona slimnīcas un audzēju pētniecības institūta pediatrijas nodaļa, Hjūstona, ASV, 1985.)

[Papildmateriāls 22. lpp.]

’’Es baidos, ka nemaz tik neparasti nav gadījumi, kad profesionāla augstprātība gūst virsroku pār saprātīgu medicīnisku spriedumu,” saka Dr. Džeimss Flečers jaunākais. ”Ārstēšanas paņēmieni, kas tiek uzskatīti par ”šodien labākajiem”, rīt jau būs izmainīti vai atmesti. Kas tad ir bīstamāks — ”reliģiozi vecāki” vai augstprātīgs ārsts, kurš ir pārliecināts, ka viņa ārstēšanas paņēmiens ir absolūti nepieciešams?” (”Pediatrics”, 1988, oktobris.)