Iet uz pamatdaļu

Kāda cerība pastāv mīļajiem aizgājējiem?

Kāda cerība pastāv mīļajiem aizgājējiem?

Kāda cerība pastāv mīļajiem aizgājējiem?

”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” tālā pagātnē šo jautājumu uzdeva cilvēks vārdā Ījabs. (Ījaba 14:14.) Varbūt tu arī esi meklējis atbildi uz šo jautājumu. Kādas izjūtas tevi pārņemtu, ja tu zinātu, ka ir iespējams atkal satikties ar mīļajiem aizgājējiem tieši šeit, uz Zemes, vislabākajos apstākļos?

Bībele dod solījumu: ”Tavi mirušie dzīvos, ..miroņi celsies augšā.” Bībele arī saka: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Jesajas 26:19, LB-26; Psalms 37:29.)

Lai mums būtu patiesa paļāvība uz šādiem solījumiem, mums ir nepieciešams iegūt atbildes uz dažiem pamatjautājumiem, proti: kāpēc cilvēki mirst? Kur atrodas mirušie? Un kā mēs varam būt pārliecināti, ka viņi var dzīvot vēlreiz?

Nāve, un kas notiek, mums mirstot

Bībele skaidri norāda uz to, ka Dievs sākotnēji nebija iecerējis, lai cilvēki mirtu. Viņš radīja pirmo cilvēku pāri, Ādamu un Ievu, ievietoja viņus Zemes paradīzē, ko sauca par Ēdeni, un deva viņiem norādījumus radīt bērnus un paplašināt savu paradīzes mājvietu pa visu Zemi. Viņi mirtu tikai tad, ja nepaklausītu viņa norādījumiem. (1. Mozus 1:28; 2:15-17.)

Ādams un Ieva, nepietiekami novērtējuši Dieva laipnību, nepaklausīja, un par to viņiem nācās izciest paredzēto sodu. ”Tu atgriezies pie zemes,” Dievs pavēstīja Ādamam, ”jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Ādams pirms savas radīšanas neeksistēja; viņš bija tikai pīšļi jeb putekļi. Ādamam par viņa nepaklausību jeb grēku tika piespriests atgriezties pīšļos — nebūtības stāvoklī.

Tātad nāve ir dzīvības neesamība. Bībele apraksta šo pretstatu: ”Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve.” (Romiešiem 6:23.) Norādot uz to, ka nāve ir pilnīgas bezsamaņas stāvoklis, Bībele saka: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Bībele paskaidro, ka tad, kad cilvēki mirst, ”gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā”. (Psalms 146:3, 4.)

Taču kāpēc tad mirstam mēs visi, ja šai pavēlei Ēdenē nepaklausīja vienīgi Ādams un Ieva? Tas notiek tāpēc, ka mēs visi esam dzimuši pēc Ādama nepaklausīšanas, un tādējādi mēs visi esam pārmantojuši no viņa grēku un nāvi. Pamatojot to, Bībele paskaidro: ”Viena cilvēka [Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve.” (Romiešiem 5:12; Ījaba 14:4.)

Tomēr kāds varbūt vaicās: ”Vai tad cilvēkiem nav nemirstīgas dvēseles, kas turpina dzīvot pēc nāves?” Daudzi tā ir mācījuši, pat sacīdami, ka nāve paver durvis uz citu dzīvi. Bet šāds uzskats nenāk no Bībeles. Tieši pretēji, Dieva Raksti māca, ka tava dvēsele patiesībā esi tu pats, ieskaitot visas tavas fiziskās un garīgās īpašības. (1. Mozus 2:7, LB-26; Jeremijas 2:34, LB-26; Salamana Pamācības 2:10, LB-26.) Bez tam Bībele saka: ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēchiēla 18:4.) Nevienā vietā Bībelē netiek mācīts, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves.

Kā cilvēki var dzīvot vēlreiz

Pēc tam, kad pasaulē ienāca grēks un nāve, Dievs darīja zināmu, ka viņa nodoms ir atjaunot dzīvei mirušos, izmantojot augšāmcelšanu. Bībele paskaidro: ”Ābrahāms.. domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt [viņa dēlu Izāku].” (Ebrējiem 11:17-19.) Ābrahāma paļāvība netika pievilta, jo Bībele saka par Visvareno: ”Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņa priekšā visi ir dzīvi.” (Lūkas 20:37, 38.)

Jā, Visvarenajam Dievam ir ne tikai vara, bet arī vēlēšanās celt augšā cilvēkus, ko viņš izrauga. Pats Jēzus Kristus teica: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.)

Neilgi pēc tam, kad viņš bija sacījis šos vārdus, Jēzus satika bēru procesiju, kas iznāca no izraēliešu pilsētas Naines. Mirušais jauneklis bija atraitnes vienīgais bērns. Redzot viņas ārkārtīgi lielās bēdas, Jēzu pārņēma žēlastība. Griežoties pie miroņa, viņš tam pavēlēja: ”Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Un cilvēks piecēlās sēdus, un Jēzus to atdeva viņa mātei. (Lūkas 7:11-17.)

Tad, kad Jēzus apmeklēja jūdu sinagogas priekšnieka Jaira māju, radās milzīga sajūsma, kā tas jau bija notikumā ar iepriekšminēto atraitni. Bija nomirusi viņa 12 gadus vecā meita. Bet, kad Jēzus ieradās Jaira mājā, viņš piegāja pie mirušā bērna un teica: ”Meitiņ, celies augšā!” Un viņa piecēlās arī! (Lūkas 8:40-56.)

Vēlāk nomira Jēzus draugs Lācars. Kad Jēzus ieradās viņa mājās, bija pagājušas jau četras dienas, kopš Lācars bija miris. Lai gan viņa māsa Marta bija dziļi noskumusi, viņa tomēr izteica cerību, sacīdama: ”Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastarā dienā.” Bet Jēzus piegāja pie kapa, deva rīkojumu noņemt akmeni un sauca: ”Lācar, nāc ārā!” Un viņš to arī izdarīja! (Jāņa 11:11-44, LB-26.)

Un tagad padomā: kādā stāvoklī atradās Lācars šīs četras dienas, kad viņš bija miris? Lācars neko neteica par to, ka viņš būtu bijis svētlaimes debesīs vai mocību ellē, ko viņš būtu noteikti darījis, ja viņš tur būtu bijis. Nē, Lācars bija pilnīgi bez samaņas nāvē, un tur arī paliktu līdz ’augšāmcelšanai pastarajā dienā’, ja Jēzus viņu nebūtu tad atjaunojis dzīvei.

Taisnība — šie brīnumi, ko veica Jēzus, deva labumu tikai ierobežotu laiku, jo tie cilvēki, ko viņš cēla augšā, atkal nomira. Taču pirms 1900 gadiem viņš sniedza pierādījumu tam, ka, pateicoties Dieva spēkam, aizgājēji patiešām var vēlreiz dzīvot! Tādā veidā Jēzus ar savu brīnumu palīdzību mazā mērogā parādīja, kas notiks uz Zemes, kad pār to valdīs Dieva Ķēniņvalsts.

Kad nomirst kāds mīļš cilvēks

Kad ienaidnieks nāve izdara triecienu, tavas sāpes var būt lielas pat tad, ja tu varbūt ceri uz augšāmcelšanu. Ābrahāmam bija ticība, ka viņa sieva atkal dzīvos, taču mēs lasām, ka ”Ābrahāms rīkoja Sārai bēres un to apraudāja”. (1. Mozus 23:2.) Bet kā izturējās Jēzus? Kad nomira Lācars, viņš ”garā aizgrābts noskuma” un drīz pēc tam ”raudāja”. (Jāņa 11:33, 35.) Tātad tas, ka tu raudi, kad nomirst kāds, ko tu mīli, nenorāda uz to, ka tu esi vājš.

Ja nomirst bērns, tad it sevišķi smagi ir mātei. Bībele parāda tās rūgtās ciešanas, kas var būt mātei. (2. Ķēniņu 4:27.) Protams, arī tēvam, kas pārcieš bērna nāvi, ir smagi. ”Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā!” ķēniņš Dāvids apraudāja savu mirušo dēlu Absalomu. (2. Samuēla 19:1.)

Bet tāpēc, ka tev ir paļāvība uz augšāmcelšanu, tavas skumjas nebūs nerimstošas. Atbalstot to, Bībele saka: jūs ’nenodosieties skumjām, kā tie, kam nav cerības’. (1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Tā vietā tev būs vēlēšanās tuvoties lūgšanā Dievam, un Bībele apsola, ka ”viņš tevi uzturēs taisnu”. (Psalms 55:23.)

Ja nav norādīts citādi, tad Svētie Raksti citēti no latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevuma, ja norādīts LB-26, tad no 1926. gada izdevuma, lietojot mūsdienu latviešu valodas ortogrāfiju.