Kā šī mācība ienāca jūdaismā, kristīgās pasaules reliģijās un islāmā
Kā šī mācība ienāca jūdaismā, kristīgās pasaules reliģijās un islāmā
”Reliģija — tas ir arī veids, kā samierināt cilvēkus ar faktu, ka viņiem reiz būs jāmirst, apsolot viņiem vai nu labāku dzīvi pēc nāves, vai atdzimšanu, vai arī gan vienu, gan otru.” (GERHARDS HERMS, VĀCU AUTORS)
1. Uz kādu pamatpriekšstatu balstās lielākā daļa reliģiju, apsolot cilvēkiem pēcnāves dzīvi?
APSOLOT cilvēkiem pēcnāves dzīvi, praktiski visas reliģijas balstās uz priekšstatu, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas pēc nāves pārceļas citā pasaulē vai iemiesojas citā būtnē. Kā bija minēts iepriekšējā nodaļā, austrumu reliģijās ticība cilvēka nemirstībai jau no paša sākuma ir ieņēmusi nozīmīgu vietu. Bet ko var teikt par jūdaismu, kristīgās pasaules reliģijām un islāmu? Kā dvēseles nemirstības mācība kļuva par vienu no pamatmācībām šajās reliģijās?
Jūdaisms pārņem grieķu idejas
2., 3. Vai saskaņā ar to, kas teikts enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica, ebreju svētajos rakstos bija ietverta mācība par dvēseles nemirstību?
2 Jūdaisma saknes sniedzas apmēram 4000 gadu tālā pagātnē — laikā, kad dzīvoja Ābrahāms. Ebreju svētie raksti ir sākti rakstīt 16. gadsimtā p.m.ē. un pabeigti ap to laiku, kad Sokrats un Platons izveidoja dvēseles nemirstības teoriju. Vai šajos Rakstos bija ietverta mācība par dvēseles nemirstību?
3 Lūk, kāda atbilde lasāma enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica: ”Skaidra un stingra ticība dvēseles nemirstībai iesakņojās.. un kļuva par vienu no jūdaisma un kristietības stūrakmeņiem tikai pēc bībeliskā perioda beigām.” Tajā ir arī sacīts: ”Bībeliskajā periodā personība tika uztverta kā vienots veselums. Līdz ar to dvēsele netika krasi nošķirta no miesas.” Senie ebreji ticēja mirušo augšāmcelšanai, un, kā norādīts minētajā enciklopēdijā, šī ticība ”atšķiras no ticības.. dvēseles nemirstībai”.
4.—6. Kā dvēseles nemirstības mācība kļuva par ”vienu no jūdaisma.. stūrakmeņiem”?
4 Bet kā tad dvēseles nemirstības mācība kļuva par ”vienu no jūdaisma.. stūrakmeņiem”? Atbildi uz šo jautājumu sniedz vēsture. 332. gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs straujā karagājienā iekaroja lielu daļu Tuvo Austrumu teritorijas. Kad viņš ieradās Jeruzalemē, ebreji viņu sagaidīja atplestām rokām. Kā stāsta pirmā gadsimta ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs, viņi pat parādīja Aleksandram Daniēla grāmatā pravietojumu, kurš bija uzrakstīts vairāk nekā 200 gadus iepriekš un kurā nepārprotami bija attēlots Aleksandrs — ”grieķu ķēniņš” — un viņa iekarojumi. (Daniēla 8:5—8, 21.) Aleksandra pēcteči turpināja īstenot viņa hellenizācijas plānus, ieviešot visās impērijas malās grieķu valodu, kultūru un filozofiju. Divu kultūru — grieķu un ebreju — saplūšana bija neizbēgama.
5 Trešā gadsimta sākumā p.m.ē. sākās darbs pie pirmā Ebreju rakstu tulkojuma grieķu valodā, kurš pazīstams ar nosaukumu Septuaginta. Ar tā palīdzību daudzi cittautieši iepazina un sāka cienīt ebreju reliģiju, un viņu vidū bija pat tādi, kas pārgāja šajā ticībā. Savukārt ebreji iepazinās ar grieķu domātāju uzskatiem, un daži no viņiem kļuva par filozofiem — tas ebreju vidū bija kaut kas pavisam jauns. Viens no šādiem ebreju filozofiem bija Aleksandrijas Filons, kas dzīvoja mūsu ēras 1. gadsimtā.
6 Filons bija liels Platona cienītājs, un viņš centās izskaidrot jūdaismu grieķu filozofijas terminos. ”Radīdams unikālu Platona filozofijas un bībeliskās tradīcijas sintēzi,” teikts grāmatā Heaven—A History, ”Filons sagatavoja ceļu vēlākajiem kristiešu [un jūdaisma] domātājiem.” Kādi bija Filona uzskati par dvēseli? Tajā pašā grāmatā rakstīts: ”Pēc viņa priekšstatiem, nāve liek dvēselei atgriezties sākotnējā stāvoklī, kādā dvēsele bijusi pirms dzimšanas. Tā kā dvēsele pieder garīgajai pasaulei, dzīve miesā nav nekas vairāk kā īsa, bieži vien neveiksmīga epizode.” Dvēseles nemirstībai ticēja arī citi ebreju domātāji, piemēram, Īzāks Izraēli, pazīstams 10. gadsimta ebreju ārsts, un Mozus Mendelszons, 18. gadsimta ebreju izcelsmes vācu filozofs.
7., 8. a) Kā dvēsele attēlota Talmudā? b) Kādi priekšstati par dvēseli atspoguļojas vēlākajā jūdaisma mistiskajā literatūrā?
7 Ebreju dzīvi un domāšanu ir dziļi ietekmējusi arī tāda grāmata kā Talmuds — tā dēvētā mutvārdu likuma apkopojums ar komentāriem un paskaidrojumiem, kuru sastādījuši rabīni laika posmā no mūsu ēras otrā gadsimta līdz viduslaikiem. ”Talmuda rabīni ticēja,” rakstīts enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica, ”ka pēc nāves dvēsele turpina pastāvēt.” Talmudā pat ir stāstīts par mirušo kontaktiem ar dzīvajiem. ”Iespējams, platonisma ietekmē,” teikts enciklopēdijā Encyclopædia of Religion and Ethics, ”[rabīni] ticēja dvēseļu iepriekšējai eksistencei.”
8 Vēlākajā jūdaisma mistiskās tradīcijas, kabalas, literatūrā parādās pat reinkarnācijas mācība. Par šo mācību The New Standard Jewish Encyclopedia sacīts: ”Šīs idejas izcelsme, šķiet, meklējama Indijā. [..] Kabalā tā vispirms parādās grāmatā Bahir, un pēc tam, kopš Zohar sarakstīšanas, tā ieguva vispārēju atzinību mistiķu vidū un kļuva par nozīmīgu elementu hasīdu uzskatos un literatūrā.” Mūsdienu Izraēlā reinkarnācija tiek plaši atzīta par vienu no jūdaisma mācībām.
9. Kāds viedoklis par dvēseles nemirstību pastāv lielākajā daļā mūsdienu jūdaisma virzienu?
9 Tātad jūdaismā dvēseles nemirstības ideja parādījās grieķu filozofijas ietekmē, un mūsdienās to ir pieņēmuši lielākā daļa jūdaisma novirzienu. Bet kā šī mācība ienāca kristīgās pasaules reliģijās?
Kristīgā pasaule pārņem Platona idejas
10. Kādu secinājumu izdarīja kāds ievērojams spāņu filozofs attiecībā uz Jēzus uzskatiem par dvēseles nemirstību?
10 Patiesās kristietības pamatlicējs bija Kristus Jēzus. Ievērojamais 20. gadsimta spāņu filozofs Migels de Unamuno par Jēzu rakstīja: ”Viņš ticēja miesas augšāmcelšanai — saskaņā ar jūdu priekšstatiem —, nevis dvēseles nemirstībai saskaņā ar [grieķiskajiem] platonisma priekšstatiem.. Pierādījumus tam var atrast jebkurā godīgā komentāru grāmatā.” Unamuno secināja: ”Dvēseles nemirstība.. ir pagānu filozofijas dogma.”
11. Kad grieķu filozofija sāka iespiesties kristietībā?
11 Kad un kā šī ”pagānu filozofijas dogma” ieviesās kristietībā? Enciklopēdijā New Encyclopædia Britannica norādīts: ”Kopš 2. gadsimta vidus kristieši, kas kaut kādā mērā bija apguvuši grieķu filozofiju, sāka just nepieciešamību izteikt savu ticību šīs filozofijas terminos, lai paši iegūtu intelektuālu baudu un pievērstu ticībai izglītotus pagānus. Viņu mērķiem visatbilstošākais filozofijas virziens bija platonisms.”
12.—14. Kāda bija Origena un Augustīna nozīme Platona filozofijas sakausēšanā ar kristietību?
12 Divi no šī agrīnā posma filozofiem ļoti dziļi ietekmēja kristīgās pasaules mācības. Tie bija Aleksandrijas Origens (ap 185.—254. g. m.ē.) un Hiponas bīskaps Augustīns (354.—430. g. m.ē.). Enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia par šiem filozofiem sacīts: ”Tikai līdz ar Origena darbību austrumos un Sv. Augustīna darbību rietumos nostiprinājās mācība par dvēseli kā garīgu substanci un tika izveidots filozofisks priekšstats par tās dabu.” Uz kāda pamata Origens un Augustīns veidoja savas idejas par dvēseli?
13 Origena skolotājs bija Aleksandrijas Klements, kas bija ”pirmais no Baznīcas Tēviem, kurš atklāti pārņēma no grieķu tradīcijas uzskatus par dvēseli”, kā teikts New Catholic Encyclopedia. Platona idejām par dvēseli noteikti bija dziļa ietekme uz Origenu. ”[Origens] ieviesa kristīgajā mācībā visaptverošos priekšstatus par dvēseli, kurus bija aizguvis no Platona,” izdevumā The Harvard Theological Review atzīmēja teologs Verners Jēgers.
14 Daži kristīgajā pasaulē uzskata Augustīnu par seno laiku izcilāko domātāju. Pirms Augustīns 33 gadu vecumā pieņēma ”kristietību”, viņš bija dzīvi interesējies par filozofiju un kļuvis par neoplatoniķi *. Arī pēc pievēršanās ticībai savā domāšanā viņš joprojām palika neoplatoniķis. ”Viņa prāts bija tā kausējamā krāsns, kurā Jaunās Derības reliģija tika cieši sakausēta ar grieķu filozofijas platonisko tradīciju,” rakstīts The New Encyclopædia Britannica. Katoļu enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia atzīts, ka Augustīna ”mācība [par dvēseli], kas līdz 12. gadsimta beigām rietumos bija vispārpieņemta, lielā mērā sakņojās.. neoplatonismā”.
15., 16. Vai 13. gadsimtā uzplaukusī interese par Aristoteļa mācībām mainīja baznīcas nostāju jautājumā par dvēseles nemirstību?
15 13. gadsimtā Eiropā aizvien populārākas kļuva Aristoteļa mācības, kuru izplatīšanos lielā mērā veicināja tas, ka latīņu valodā bija kļuvuši pieejami arābu zinātnieku darbi, kuros bija plaši komentēti Aristoteļa sacerējumi. Aristoteļa filozofija atstāja lielu iespaidu uz katoļu teologu Akvīnas Tomu. Ar Akvīnas Toma sarakstīto darbu starpniecību Aristoteļa uzskati ietekmēja baznīcas mācības spēcīgāk, nekā tās bija ietekmējis platonisms. Taču šī tendence neskāra mācību par dvēseles nemirstību.
16 Aristotelis mācīja, ka dvēsele ir nesaraujami saistīta ar ķermeni un pēc nāves tā neturpina pastāvēt atsevišķi, un, ja vien cilvēkā ir kaut kas mūžīgs, tad tas ir abstrakts, bezpersonisks intelekts. Šāds priekšstats par dvēseli nesaskanēja ar baznīcas uzskatu, ka individuālas dvēseles turpina dzīvot pēc nāves. Tāpēc Akvīnas Toms pārveidoja Aristoteļa priekšstatu par dvēseli un apgalvoja, ka dvēseles nemirstību ir iespējams pierādīt ar prātu. Līdz ar to baznīcas mācība par dvēseles nemirstību palika nemainīga.
17., 18. a) Vai 16. gadsimta reformācija ieviesa labojumus mācībā par dvēseli? b) Kādi uzskati dvēseles nemirstības jautājumā ir lielākajai daļai kristīgās pasaules konfesiju?
17 Renesanses agrīnajā posmā, 14. un 15. gadsimtā, atdzima interese par Platonu. Itālijas pilsētā Florencē slavenā Mediči dzimta pat palīdzēja nodibināt akadēmiju, kuras mērķis bija veicināt Platona filozofijas studēšanu. 16. un 17. gadsimtā mazinājās interese par Aristoteli, un 16. gadsimta reformācija neieviesa labojumus dvēseles nemirstības mācībā. Kaut arī protestantu reformatori izvirzīja iebildumus pret mācību par šķīstītavu, viņi atzina ideju par mūžīgo sodu vai atalgojumu.
18 Tātad vairākums kristīgās pasaules konfesiju atzīst dvēseles nemirstības mācību. Atzīmējot šo faktu, kāds amerikāņu zinātnieks rakstīja: ”Mūsu kultūrā lielākajai daļai cilvēku reliģija nozīmē nemirstību un neko vairāk. Dievs ir nemirstības radītājs.”
Nemirstība islāma priekšstatos
19. Kad tika dibināts islāms, un kas bija šīs reliģijas pamatlicējs?
19 Islāma sākumu iezīmēja brīdis, kad Muhameds apmēram 40 gadu vecumā saņēma aicinājumu kļūt par pravieti. Kā uzskata musulmaņi, Muhameds saņēma atklāsmes 20 līdz 23 gadu laikā — apmēram no 610. gada m.ē. līdz savai nāvei 632. gadā. Šīs atklāsmes ir pierakstītas musulmaņu svētajā grāmatā Korānā. Tajā laikā, kad izveidojās islāms, jūdaismā un kristietībā jau bija ieviesies platoniskais priekšstats par dvēseli.
20., 21. Kādi ir musulmaņu uzskati par pēcnāves dzīvi?
20 Musulmaņi uzskata, ka viņu ticība ir uzticīgajiem seno laiku ebrejiem un kristiešiem doto atklāsmju kulminācija. Korānā atrodamas atsauces gan uz Ebreju, gan Grieķu rakstiem. Taču jautājumā par dvēseles nemirstību Korānā izteikti citādi uzskati nekā šajos rakstos. Korānā stāstīts, ka cilvēkam ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc nāves. Tajā runāts arī par mirušo augšāmcelšanu, par tiesas dienu un par likteni, kas galu galā gaida dvēseli, — šis liktenis ir vai nu dzīve paradīzes dārzā debesīs, vai arī sods elles ugunīs.
21 Pēc musulmaņu priekšstatiem, miruša cilvēka dvēsele nonāk ”norobežojumā” jeb Barzah — tā ir ”vieta vai stāvoklis, kurā cilvēki atrodas laikā starp nāvi un Tiesu”. (The Holy Qur-an [Svētais Korāns], 23:99, 100, zemsvītras piezīme.) Saglabājot apziņu, ļauno cilvēku dvēseles tur pieredz tā dēvēto ”sodu kapā”, turpretī uzticīgo cilvēku dvēseles bauda laimi. Tomēr arī uzticīgajiem jāizcieš zināmas mocības to nedaudzo grēku dēļ, ko viņi darījuši, dzīvi būdami. Tiesas dienā katrs saņem spriedumu, kas nosaka viņa galīgo likteni, un šis starpstāvoklis beidzas.
22. Kādas atšķirīgas teorijas par dvēseles likteni izvirzīja daži arābu filozofi?
22 Jūdaismā un kristīgās pasaules reliģijās dvēseles nemirstības ideja parādījās platonisma ietekmē, turpretī islāma uzskatos tā bija iekļauta jau no paša sākuma. Tas nenozīmē, ka arābu zinātnieki nebūtu mēģinājuši savienot islāma mācības ar grieķu filozofiju. Patiesībā arābu kultūru ļoti spēcīgi ietekmēja Aristoteļa darbi. Tādi ievērojami arābu zinātnieki kā Avicenna un Averroess komentēja un attīstīja Aristoteļa mācības. Taču, cenzdamies saskaņot grieķu filozofiju ar musulmaņu mācību par dvēseli, viņi izveidoja atšķirīgas teorijas. Avicenna, piemēram, apgalvoja, ka individuālā dvēsele ir nemirstīga, turpretī Averroess apstrīdēja šo uzskatu. Bet, lai kāds būtu bijis šo domātāju viedoklis, musulmaņi turas pie ticības dvēseles nemirstībai.
23. Kāda ir jūdaisma, kristīgās pasaules reliģiju un islāma nostāja jautājumā par dvēseles nemirstību?
23 Tātad gan jūdaismā, gan kristīgās pasaules reliģijās, gan islāmā nepārprotami tiek mācīts, ka dvēsele ir nemirstīga.
[Zemsvītras piezīme]
^ 14. rk. Neoplatonisms bija jauns Platona filozofijas variants, ko 3. gadsimtā Romā izveidoja Plotīns.
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 14. lpp.]
Maķedonijas Aleksandra iekarojumi sekmēja grieķu un ebreju kultūras saplūšanu
[Attēli 15. lpp.]
Origens (augšā) un Augustīns centās sakausēt Platona filozofiju ar kristietību
[Attēli 16. lpp.]
Avicenna (augšā) apgalvoja, ka individuālā dvēsele ir nemirstīga, turpretī Averroess apstrīdēja šo uzskatu
