Kā radās mācība par dvēseles nemirstību

”Neviens cits jautājums, kas saistīts ar cilvēka gara dzīvi, nav tā nodarbinājis ļaužu prātus kā jautājums par cilvēka stāvokli pēc nāves.” (”ENCYCLOPÆDIA OF RELIGION AND ETHICS”)

1.—3. Kā Sokrats un Platons popularizēja ideju, ka dvēsele ir nemirstīga?

KĀDAM 70 gadus vecam zinātniekam un skolotājam tika izvirzīta apsūdzība, ka viņš esot bezdievis un ar savu mācību kaitīgi ietekmējot jauniešus. Kaut arī viņš tiesā pārliecinoši aizstāvējās, neobjektīvā zvērināto tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu un piesprieda viņam nāvessodu. Dažas stundas pirms nāves šis skolotājs sarunā ar saviem skolniekiem, kas bija sapulcējušies ap viņu, izvirzīja argumentu virkni, lai pierādītu domu, ka dvēsele ir nemirstīga un no nāves nav jābaidās.

² Uz nāvi notiesātais vīrs bija Sokrats, slavenais sengrieķu filozofs, kas dzīvoja piektajā gadsimtā p.m.ē. * Viņa skolnieks Platons aprakstīja šos notikumus savos sacerējumos ”Sokrata aizstāvēšanās” un ”Faidons”. Tiek uzskatīts, ka Sokrats un Platons bija vieni no pirmajiem, kas popularizēja dvēseles nemirstības ideju. Tomēr viņi nebija šīs mācības radītāji.

³ Kā mēs redzēsim, ideja par cilvēka nemirstību sakņojas daudz tālākā pagātnē. Taču Sokrats un Platons noslīpēja šo ideju un pārvērta to par filozofisku mācību, padarīdami to pievilcīgāku gan sava laika, gan vēlāko laikmetu izglītotajiem ļaudīm.

No Pitagora līdz piramīdām

4. Kādi uzskati par pēcnāves dzīvi senajā Grieķijā pastāvēja pirms Sokrata laika?

⁴ Jau pirms Sokrata un Platona grieķi ticēja, ka dvēsele turpina dzīvot pēc nāves. Ievērojamais sengrieķu matemātiķis Pitagors, kas dzīvoja sestajā gadsimtā p.m.ē., ticēja dvēseles nemirstībai un dvēseļu pārceļošanai. Pirms viņa Milētas Taless, ko mēdz uzskatīt par pirmo zināmo sengrieķu filozofu, domāja, ka nemirstīga dvēsele ir ne tikai cilvēkos, dzīvniekos un augos, bet arī tādos priekšmetos kā, piemēram, magnēti, jo tie spēj pārvietot dzelzi. Senajā Grieķijā pastāvēja priekšstats, ka mirušo dvēseles laivā tiek pārceltas pāri Stiksas upei un nokļūst plašā pazemes valstībā, kur tiesneši spriež dvēselēm tiesu, nolemjot tās vai nu mocībām augstu sienu ieskautā cietumā, vai svētlaimei Elisijā.

5., 6. Kāds bija persiešu viedoklis par dvēseli?

⁵ Uz austrumiem no Grieķijas, Irānā jeb Persijā, septītajā gadsimtā p.m.ē. darbojās pravietis, vārdā Zaratustra. Viņš ieviesa pielūgsmes veidu, kas vēlāk tika nosaukts par zoroastrismu. Pirms noteicošo ietekmi pasaules arēnā ieguva Grieķija, Persija bija dominējošā  lielvalsts, un Zaratustras iedibinātā pielūgsmes forma kļuva par šīs lielvalsts reliģiju. Zoroastrisma rakstos sacīts: ”Nemirstībā mājos Taisnīgā dvēsele mūžīgā Priekā, bet Meļa dvēsele noteikti cietīs mokas. Un šos Likumus Ahuramazda [tas nozīmē ’gudrais dievs’] ir noteicis, īstenojot savu augstāko varu.”

⁶ Irāņu reliģijās mācība par dvēseles nemirstību bija pazīstama jau pirms zoroastrisma parādīšanās. Senās Irānas ciltis, piemēram, deva mirušajiem līdzi pārtiku un apģērbu, jo uzskatīja, ka mirušo dvēselēm tas viss noderēs aizkapa valstībā.

7., 8. Kāds bija seno ēģiptiešu priekšstats par to, kas notiek ar dvēseli pēc ķermeņa nāves?

⁷ Ēģiptiešu reliģijā ticība pēcnāves dzīvei bija viens no svarīgākajiem reliģiskajiem priekšstatiem. Ēģiptieši domāja, ka mirušo cilvēku dvēseles nonāk aizkapa pasaules valdnieka Ozīrisa tiesā. Piemēram, uz kāda papirusa, kas tiek datēts ar 14. gadsimtu p.m.ē., attēlots mirušo dievs Anubiss, kas atvedis Ozīrisa priekšā rakstveža Hunefera dvēseli. Rakstveža sirds, kas simbolizē viņa sirdsapziņu, tiek likta vienā svaru kausā, bet otrā kausā tiek ievietota spalva, kas parasti rotā patiesības un taisnības dievietes galvu. Dievs Tots pieraksta svēršanas rezultātu. Tā kā Hunefera sirdi nevelk uz leju vainas nasta, viņa sirds ir vieglāka par spalvu un Hunefers saņem atļauju ieiet Ozīrisa valstībā un iegūt nemirstību. Papirusā attēlota arī kāda briesmone, kas stāv līdzās svariem, gatava aprīt mirušo, ja sirds pārbaudes iznākums būtu tam nelabvēlīgs. Ēģiptieši mēdza mumificēt savus mirušos un novietot faraonu mūmijas iespaidīgās piramīdās, jo viņi domāja, ka dvēseles izdzīvošana ir atkarīga no ķermeņa saglabāšanas.

⁸ Kā redzams, dažādas senās kultūras vienoja kopīga iezīme — ticība dvēseles nemirstībai. Vai tās bija ņēmušas šo ideju no viena un tā paša avota?

Izcelsmes vieta

9. Kāda reliģija ietekmēja seno Ēģipti, Persiju un Grieķiju?

⁹ ”Senajā Ēģiptē, Persijā un Grieķijā bija jūtama Babilonijas reliģijas ietekme,” teikts grāmatā The Religion of Babylonia and Assyria (”Babilonijas un Asīrijas reliģija”). Tālāk tajā ir paskaidrots: ”Ņemot vērā agrīnos kontaktus starp Ēģipti un Babiloniju, par kuriem liecina Amārnas * plāksnītes, nav šaubu, ka babiloniešu ticējumi un paražas varēja brīvi ieplūst ēģiptiešu kultos. Persijā nepārprotama babiloniešu priekšstatu ietekme izpaužas Mitras kultā.. Ievērojamais semītisko elementu piejaukums agrīnajā grieķu mitoloģijā un grieķu kultos ir fakts, kas zinātnieku vidū tagad ir tik plaši atzīts, ka tālāki komentāri ir lieki. Liela daļa šo semītisko elementu ir nākuši tieši no Babilonijas.”

10., 11. Ko babilonieši domāja par pēcnāves dzīvi?

¹⁰ Bet vai babiloniešu uzskati par to, kas notiek pēc nāves, nav visai atšķirīgi no ēģiptiešu, persiešu un grieķu priekšstatiem? Pievērsīsim uzmanību, piemēram, babiloniešu ”Eposam par Gilgamešu”. Juzdams vecuma tuvošanos, eposa varonis Gilgamešs, ko vajā drūmas domas par nāvi, dodas meklēt nemirstību, taču viņa meklējumi ir neveiksmīgi. Ceļā Gilgamešs sastop vīna jaunavu, kas mēģina varoni pierunāt, lai viņš tiecas izbaudīt visus pašreizējās dzīves priekus,  jo viņš tik un tā neatradīs kāroto nemirstību. Visu eposu caurvij doma, ka nāve ir neizbēgama un cerība uz nemirstību ir tikai ilūzija. Vai tas nozīmē, ka babilonieši neticēja pēcnāves dzīvei?

¹¹ Profesors Moriss Džastrovs jaunākais no Pensilvānijas universitātes (ASV) rakstīja: ”Nedz [Babilonijas] tauta, nedz reliģiskie vadītāji nepieļāva iespēju, ka tas, kas reiz radies, varētu pilnīgi izgaist. [Pēc viņu ieskatiem] nāve bija pāreja uz cita veida dzīvi, un, noliedzot nemirstību, viņi tikai uzsvēra, ka nav iespējams izbēgt no esamības veida maiņas, ko izraisa nāve.” Tiešām, arī babilonieši ticēja, ka pēc nāves dzīvība kaut kādā formā tomēr turpinās. Viņi apliecināja šo ticību, dodami mirušajiem kapā līdzi dažādus priekšmetus, lai aizgājējs tos varētu lietot aizkapa valstībā.

12.—14. a) Kas pēc plūdiem bija dvēseles nemirstības mācības šūpulis? b) Kā šī mācība izplatījās pa visu zemi?

¹² Dvēseles nemirstības mācības saknes nepārprotami iesniedzas senajā Babilonijā. Kā teikts Bībelē, grāmatā, kas izceļas ar precīzu vēstures atspoguļojumu, Bābeles pilsētu jeb Babilonu dibināja Noas mazmazdēls Nimrods. * Pēc pasaules plūdiem, kas notika Noas dzīves laikā, uz zemes bija tikai viena valoda un viena reliģija. Nodibinādams pilsētu un sākdams tur būvēt torni, Nimrods lika pamatus citai reliģijai. Bībelē stāstīts, ka pēc tam, kad Bābelē tika sajauktas valodas, neveiksmīgie torņa cēlēji izklīda un apmetās uz dzīvi dažādās vietās, paņemdami līdzi arī savu reliģiju. (1. Mozus 10:6—10; 11:4—9.) Tā babiloniskās reliģijas mācības izplatījās pa zemes virsu.

¹³ Pastāv nostāsts, ka Nimrods mira varmācīgā nāvē. Būtu gluži loģiski domāt, ka pēc Nimroda nāves babilonieši augstu godāja viņu kā savas pilsētas dibinātāju, cēlēju un pirmo valdnieku. Tā kā par Babilonas dibinātāju tika uzskatīts dievs Marduks (Merodahs), daži zinātnieki izsaka pieņēmumu, ka Marduks ir dievišķots Nimroda iemiesojums. Ja tā ir taisnība, tas nozīmē, ka priekšstats par dvēseli, kas turpina dzīvot pēc cilvēka nāves, bija izplatīts jau tajā laikā, kad nomira Nimrods. Katrā ziņā vēstures liecības apstiprina, ka pēc plūdiem dvēseles nemirstības mācības šūpulis bija Bābele jeb Babilona.

¹⁴ Bet kā šī mācība kļuva par vienu no galvenajām doktrīnām lielākajā daļā mūsdienu reliģiju? Nākamajā nodaļā būs aplūkots, kā mācība par dvēseles nemirstību ienāca austrumu reliģijās.

[Zemsvītras piezīmes]

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 6. lpp.]

Ēģiptiešu priekšstats par dvēselēm pazemes valstībā

[Attēls 7. lpp.]

Sokrats apgalvoja, ka dvēsele ir nemirstīga