VAI tu vari pateikt, ko šie cilvēki lasa no zemes? Tas ir kaut kas līdzīgs sarmai. Tas ir balts, un tas ir smalks un pārslains. Bet tā nav sarma; tas ir kaut kas ēdams.

Ir pagājis tikai mēnesis, kopš izraēlieši atstāja Ēģipti. Viņi atrodas tuksnesī. Šeit aug ļoti maz barības, tāpēc cilvēki sūdzas: ”Labāk Jehova mūs būtu nogalinājis Ēģiptē. Tur mums vismaz bija ēdiens, kādu vien mēs gribējām.”

Tad Jehova saka: ”Es likšu ēdienam krist no debesīm.” Un tieši tā Jehova arī izdara. Nākamā rītā izraēlieši ierauga balto vielu, kas ir nokritusi uz zemes, un jautā cits citam: ”Kas tas ir?”

Mozus saka: ”Tas ir ēdiens, ko Jehova jums ir devis.” Cilvēki to nosauc par MANNU. Tā garšo kā medū cepti plāceņi.

”Jums jāsalasa tik daudz, cik katrs var apēst,” Mozus saka tautai. Katru rītu cilvēki tā arī dara. Kad saule sāk karsēt, uz zemes palikusī manna izkūst.

Mozus saka arī šādus vārdus: ”Neviens nedrīkst atlicināt mannu nākamajai dienai.” Bet ir cilvēki, kas neklausa. Vai zini, kas notiek? Nākamajā rītā manna, ko viņi ir atlicinājuši, ir pilna ar tārpiem un sāk smirdēt!

Tomēr vienā nedēļas dienā Jehova liek cilvēkiem salasīt divreiz vairāk mannas. Tā ir sestā diena. Jehova saka, lai cilvēki saglabā mannu nākamajai dienai, jo viņš neliks tai nokrist septītajā dienā. Kad viņi saglabā mannu septītajai dienai, tajā neparādās tārpi un tā nesmird. Tas ir vēl viens brīnums!

Visus gadus, ko izraēlieši pavada tuksnesī, Jehova viņiem dod mannu.