1., 2. Ko apustulis Jānis rakstīja par pēdējo vakaru, kuru apustuļi pavadīja kopā ar Jēzu?

VECS vīrs mērc spalvu tintnīcā, gremdēdamies atmiņās. Viņu sauc Jānis, un viņš ir pēdējais dzīvais Jēzus Kristus apustulis. Jānim ir ap 100 gadu, un viņš domās kavējas pie kāda neaizmirstama vakara, kopš kura nu jau ir pagājuši septiņi gadu desmiti, — tas bija pēdējais vakars, ko Jānis un pārējie apustuļi pavadīja kopā ar Jēzu pirms viņa nāves. Dieva svētā gara vadībā Jānis spēj atcerēties toreizējos notikumus un sīki tos aprakstīt.

² Tajā vakarā Jēzus skaidri darīja zināmu, ka drīz viņu nogalinās. Vienīgi Jānis ir minējis paša Jēzus norādīto iemeslu, kāpēc viņš bija gatavs paciest šo briesmīgo pārbaudījumu. Jēzus teica: ”Lai pasaule zinātu, ka es mīlu Tēvu, es rīkojos tieši tā, kā Tēvs man ir licis. Celieties, iesim prom no šejienes!” (Jāņa 14:31.)

3. Kā izpaudās Jēzus mīlestība pret savu Tēvu?

³ ”Es mīlu Tēvu.” Jēzum nekas nebija svarīgāks par to. Tiesa, šādus vārdus viņš neteica pārāk bieži. Jāņa evaņģēlija 14. nodaļas 31. pants ir vienīgā vieta Bībelē, kur Jēzus tik tieši pauž savu mīlestību pret Tēvu. Taču Jēzus dzīvoja saskaņā ar šiem vārdiem. Viņa mīlestība pret Jehovu bija redzama diendienā. Jēzus drosme, viņa paklausība un izturība liecināja, cik stipri viņš mīl Dievu. Šī mīlestība bija visas viņa kalpošanas virzītājspēks.

4., 5. Par kādu mīlestību ir daudz runāts Bībelē, un ko var teikt par Jēzus mīlestību pret Jehovu?

⁴ Mūsdienās mīlestību daudzi uzskata par vājuma izpausmi. Varbūt viņiem nāk prātā mīlas dzeja un dziesmas  par mīlestību vai pat apmātība, ko dažreiz saista ar romantisku mīlestību. Arī Bībelē ir runāts par mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet tas ir darīts ar lielāku cieņu, nekā pieņemts mūsu laikos. (Salamana Pamācības 5:15—21.) Tomēr krietni lielāka uzmanība Dieva Rakstos ir pievērsta cita veida mīlestībai. Tā ir mīlestība, kas nav tikai kaisle vai pārejošas jūtas; tā nebalstās arī vienīgi uz sausiem prāta apsvērumiem. Šī mīlestība ir saistīta gan ar sirdi, gan prātu. Tā rodas cilvēka dvēseles dziļumos, vadās pēc cēliem principiem un izpaužas konkrētā rīcībā. Tā nekādā ziņā nav vieglprātīga. ”Mīlestība nekad nepārstāj,” teikts Dieva Rakstos. (1. Korintiešiem 13:8.)

⁵ No visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši, Jēzus visvairāk mīlēja Jehovu. Neviens lielākā mērā par viņu nav dzīvojis saskaņā ar vārdiem, ko viņš pats citēja kā svarīgāko Dieva bausli: ”Mīli Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku.” (Marka 12:30.) Kā Jēzum bija radusies šāda mīlestība? Kā viņš saglabāja stipru savu mīlestību pret Dievu, kamēr dzīvoja uz zemes? Un kā mēs varam viņam līdzināties?

6., 7. Kā var zināt, ka Salamana Pamācībās 8:22—31 ir runāts par Dieva Dēlu, nevis par gudrību vispārinātā nozīmē?

⁶ Vai tev kādreiz ir nācies cieši sadarboties ar kādu cilvēku un vēlāk saprast, ka darba gaitā jūsu attiecības ir kļuvušas tuvākas? Šādi gadījumi palīdz saprast, kā veidojās mīlestības saites starp Jehovu un viņa vienīgo Dēlu. Mēs vairākkārt esam atsaukušies uz Salamana Pamācību grāmatas 8. nodaļas 30. pantu, bet tagad uzmanīgāk padomāsim par to, ņemot vērā kontekstu. No 22. līdz 31. pantam ir atrodams Dieva iedvesmots personificētas gudrības apraksts. Kā var zināt, ka šie vārdi attiecas uz Dieva Dēlu?

 ⁷ Minētā fragmenta sākumā, 22. pantā, gudrība saka: ”Kungs radīja mani, sākdams Savas gaitas, es Viņam senākā — vēl tad!” (VDP.) Var secināt, ka te ir runa vairāk nekā tikai par gudrību, jo gudrība nekad nav radīta. Tai nav bijis sākuma, jo Jehova ir pastāvējis vienmēr un viņš vienmēr ir bijis gudrs. (Psalms 90:2.) Turpretī Dieva Dēls bija ”pirmdzimtais no visa radītā”. Viņš tika radīts, un viņa radīšana bija pirmais, ko Jehova paveica. (Kolosiešiem 1:15.) Dēls pastāvēja, pirms bija radītas debesis un zeme, kā aprakstīts Salamana Pamācībās. Turklāt viņš bija Vārds — tas, kurš runāja Dieva vārdā —, un viņā nevainojami izpaudās Jehovas gudrība. (Jāņa 1:1.)

8. Ko Dēls darīja, pirms bija kļuvis par cilvēku, un par ko mēs varam domāt, kad apbrīnojam radīto?

⁸ Ko Dēls darīja ilgajā laikā pirms nākšanas uz zemi? 30. pantā ir minēts, ka viņš bija pie Dieva kā palīgs darbos. Ko tas nozīmē? Vēstulē kolosiešiem, 1. nodaļas 16. pantā, var lasīt: ”Ar viņa starpniecību ir radīts viss pārējais debesīs un uz zemes.. Tas viss ir radīts ar viņa starpniecību un viņam.” Tātad Jehova, Radītājs, darbojās ar sava Dēla starpniecību, kad radīja visu pārējo: garīgās būtnes, kas mājo debesīs, neizmērojami plašo Visumu, zemi ar tās brīnišķīgo augu un dzīvnieku daudzveidību un arī izcilāko no tā, kas radīts uz zemes, — cilvēku. Savā ziņā Tēva un Dēla sadarbību varētu salīdzināt ar attiecībām starp arhitektu un būvdarbu vadītāju, kas realizē dzīvē arhitekta aizraujošās ieceres. Kad mūs sajūsmina kaut kas no radītā, mēs varam slavēt izcilāko Arhitektu. (Psalms 19:2.) Taču mēs varam atsaukt atmiņā arī ilgo un patīkamo sadarbību starp Radītāju un viņa palīgu.

9., 10. a) Kas stiprināja Jehovas un viņa Dēla attiecības? b) Kā mēs varam veidot ciešākas attiecības ar savu debesu Tēvu?

⁹ Kad plecu pie pleca strādā divi nepilnīgi cilvēki, viņiem mēdz rasties domstarpības. Pavisam citādi ir ar Jehovu un  viņa Dēlu. Kaut arī Dēls darbojās kopā ar Tēvu ārkārtīgi ilgi, viņš ”līksmojās Viņa priekšā vislaik”. (Salamana Pamācības 8:30, VDP.) Dēlam bija prieks atrasties Tēva sabiedrībā, un šīs jūtas bija abpusējas. Gluži dabiski, Dēls arvien vairāk sāka līdzināties Tēvam un pārņēma viņa īpašības. Nav brīnums, ka Tēvam un Dēlam izveidojās tik ciešas attiecības. Var apgalvot, ka viņu starpā pastāv vissenākās un visstiprākās mīlestības saites Visumā.

¹⁰ Bet kā tas skar mūs? Varbūt tu domā, ka nekad nespēsi izveidot tik tuvas attiecības ar Jehovu. Protams, nevienam no mums nav tik augsts stāvoklis kā Dēlam. Tomēr mums ir kāda īpaša iespēja. Kā atceramies, Jēzus attiecības ar Tēvu kļuva tuvākas, kad viņi darbojās kopā. Jehova ar mīlestību piedāvā mums iespēju būt viņa ”darbabiedriem”. (1. Korintiešiem 3:9.) Sekojot Jēzus priekšzīmei kalpošanā, mums allaž jāpatur prātā, ka mēs esam Dieva darbabiedri. Līdz ar to mīlestības saites, kas mūs vieno ar Jehovu, kļūst arvien stiprākas. Vai mums varētu būt vēl lielāks gods?

11.—13. a) Kāpēc ir noderīgi domāt par mīlestību kā par kaut ko dzīvu, un kā Jēzus bērnībā uzturēja stipru savu mīlestību pret Jehovu? b) Kā Dieva Dēls gan pirms nākšanas uz zemi, gan tad, kad dzīvoja šeit, apliecināja, ka vēlas mācīties no Jehovas?

¹¹ Daudzējādā ziņā par mīlestību, kas ir mūsu sirdī, ir noderīgi domāt kā par kaut ko dzīvu. Līdzīgi skaistam istabas augam, mīlestība ir jākopj un jāsaudzē, lai tā augtu un zeltu. Atstāta novārtā, bez ”barības vielām”, tā panīkst un iet bojā. Jēzus neuzskatīja savu mīlestību pret Jehovu par kaut ko pašsaprotamu. Viņš rūpējās, lai tā būtu stipra un plauktu visu laiku, kamēr viņš dzīvoja uz zemes. Kā viņš to darīja?

¹² Vēlreiz padomāsim par gadījumu Jēzus bērnībā, kad viņš bija palicis templī Jeruzālemē. Toreiz viņš teica saviem  vecākiem, kas bija uztraukušies par viņu: ”Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai tad jūs nezinājāt, ka man jābūt sava Tēva namā?” (Lūkas 2:49.) Zēna gados Jēzus, visticamāk, vēl neatcerējās savu dzīvi pirms kļūšanas par cilvēku, taču viņa mīlestība pret savu Tēvu, Jehovu, jau tad bija stipra. Viņš zināja, ka šīs mīlestības dabiska izpausme ir pielūgsme, tāpēc neviena cita vieta uz zemes viņam nebija tik dārga kā viņa Tēva tīrās pielūgsmes nams. Viņš labprāt tur uzturējās un nelabprāt devās projām. Turklāt Jēzus nebija pasīvs vērotājs. Viņš vēlējās uzzināt vairāk par Jehovu un stāstīt citiem to, ko jau zināja. Šāda attieksme Jēzum neradās tikai divpadsmit gadu vecumā, un arī vēlāk tā nepazuda.

¹³ Pirms kļūšanas par cilvēku Dēls ar prieku bija mācījies no sava Tēva. Pravietojumā, kas lasāms Jesajas grāmatas 50. nodaļā, no 4. līdz 6. pantam, ir atklāts, ka Jehova īpaši sagatavoja savu Dēlu, darīdams tam zināmu, ko sevī ietvers Mesijas kalpošana. Lai arī tas nozīmēja uzzināt, ar kādām grūtībām būs jāsastopas Jehovas Svaidītajam, Dēls mācījās labprāt. Vēlāk, kad Jēzus bija uz zemes, viņš, būdams jau pieaudzis, vienmēr ar prieku gāja sava Tēva namā, kur pielūdza Jehovu un mācīja citus, kā to vēlējās Jehova. Bībelē ir runāts par to, ka Jēzus bija paradis uzturēties templī un sinagogā. (Lūkas 4:16; 19:47.) Ja gribam, lai mūsu mīlestība pret Jehovu būtu patiesa un stipra, mums regulāri jāapmeklē kristiešu sapulces, kurās ir iespējams pielūgt Jehovu, padziļināt zināšanas par viņu un izjust vēl lielāku pateicību par visu, ko viņš ir darījis.

14., 15. a) Kāpēc Jēzus meklēja iespējas palikt vienatnē? b) Kā Jēzus lūgšanas atklāj viņa tuvās un cieņas pilnās attiecības ar Tēvu?

¹⁴ Jēzus uzturēja savu mīlestību pret Jehovu stipru arī ar to, ka regulāri viņu lūdza. Lai gan Jēzus bija draudzīgs un sabiedrisks cilvēks, viņš augstu vērtēja vienatni.  Piemēram, Lūkas evaņģēlija 5. nodaļas 16. pantā teikts: ”Viņš mēdza uzturēties nomaļās vietās un lūgt Dievu.” Līdzīgi vārdi ir lasāmi Mateja evaņģēlija 14. nodaļas 23. pantā: ”Vēlāk, kad ļaudis bija prom, viņš vienatnē uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu. Bija jau ļoti vēls, un viņš tur bija viens pats.” Šādās reizēs Jēzus meklēja iespējas pabūt vienatnē nevis tāpēc, ka viņš būtu vienpatis vai ienīstu cilvēku sabiedrību, bet tāpēc, ka vēlējās pavadīt laiku kopā ar Jehovu, atklāti runāt ar savu Tēvu lūgšanās.

¹⁵ Lūgdams Dievu, Jēzus dažkārt lietoja izteicienu ”Aba, Tēvs”. (Marka 14:36.) Jēzus laikā ”Aba” bija sirsnīgs vārds, kādā tēvu sauca ģimenes lokā. Bieži tas bija viens no pirmajiem vārdiem, ko bērns iemācījās izrunāt. Tomēr šis vārds bija cieņas pilns. Tā lietojums atklāja, ar kādu sirsnību Dēls uzrunāja savu mīļoto Tēvu, un vienlaikus atspoguļoja dziļo cieņu, kāda Dēlam bija pret Jehovas varu. Par tuvām, bet cieņas pilnām attiecībām ar Tēvu liecina visas Jēzus lūgšanas, kas ir pierakstītas. Viena no tām ir atrodama Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, kur apustulis Jānis ir atstāstījis garo un izjusto lūgšanu, ko Jēzus teica savas dzīves pēdējā naktī. Šo lūgšanu ir aizkustinoši pētīt, un mums jācenšas lūgt Dievu tāpat — protams, ne jau atkārtot Jēzus teiktos vārdus, bet no sirds vērsties pie mūsu debesu Tēva pēc iespējas biežāk. Ja tā rīkosimies, mūsu mīlestība pret viņu nezudīs un paliks stipra.

16., 17. a) Kā Jēzus izteica vārdos savu mīlestību pret Tēvu? b) Kā Jēzus aprakstīja sava Tēva dāsnumu?

¹⁶ Kā jau minēts, nebija tā, ka Jēzus bieži atkārtotu vārdus ”es mīlu Tēvu”. Tomēr daudzkārt viņš savu mīlestību pret Tēvu izteica vārdos. Reiz Jēzus sacīja: ”Es tevi slavēju visu priekšā, Tēvs, debesu un zemes Kungs.” (Mateja 11:25.) Šīs grāmatas otrajā daļā mēs noskaidrojām, ka  Jēzus ar prieku slavēja Tēvu, palīdzot cilvēkiem viņu iepazīt. Piemēram, viņš salīdzināja Jehovu ar tēvu, kas tik ļoti vēlējās piedot savam nepaklausīgajam dēlam, ka pastāvīgi gaidīja to pārnākam un, kad beidzot tālumā ieraudzīja dēlu tuvojamies, skrēja tam pretī un to apskāva. (Lūkas 15:20.) Šo Bībeles vietu nav iespējams lasīt bez saviļņojuma — tik sirsnīgi Jēzus ir aprakstījis Jehovas mīlestību un gatavību piedot.

¹⁷ Bieži Jēzus cildināja savu Tēvu par viņa dāsnumu. Atsaukdamies uz grēcīgu vecāku piemēru, viņš paskaidroja, cik pārliecināti mēs varam būt, ka debesu Tēvs mums piešķirs tik daudz svētā gara, cik nepieciešams. (Lūkas 11:13.) Jēzus stāstīja arī par cerību, ko viņa Tēvs savā dāsnumā piedāvā. Viņš pats ilgojās pieredzēt, kā piepildīsies viņa cerība atkal būt līdzās Tēvam debesīs. (Jāņa 14:28; 17:5.) Saviem sekotājiem viņš darīja zināmu, kādu cerību Jehova dod Kristus ”mazajam ganāmpulciņam” — cerību dzīvot debesīs un valdīt kopā ar mesiānisko ķēniņu. (Lūkas 12:32; Jāņa 14:2.) Pat mirstošu noziedznieku viņš mierināja, pieminēdams cerību dzīvot paradīzē. (Lūkas 23:43.) Tas, ka Jēzus šādi runāja par sava Tēva izcilo devīgumu, viņam noteikti palīdzēja uzturēt stipru savu mīlestību pret Jehovu. Daudzi Kristus sekotāji ir pārliecinājušies, ka vislabākā iespēja stiprināt mīlestību pret Jehovu un ticību viņam ir stāstīt citiem par viņu pašu un par cerību, ko viņš piešķir tiem, kuri viņu mīl.

18. Kāds ir vissvarīgākais veids, kā mums jāseko Jēzum, un kāpēc tā ir?

¹⁸ Ir daudz veidu, kā mēs varam sekot Jēzum, bet neviens no tiem nav svarīgāks par šo: mums jāmīl Jehova  ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku. (Lūkas 10:27.) Šīs mīlestības mēraukla ir ne tikai tas, cik spēcīgas ir mūsu jūtas, bet arī tas, par ko liecina mūsu darbi. Jēzum bija ne tikai jūtas pret savu Tēvu, un viņš neaprobežojās ar vārdiem: ”Es mīlu Tēvu.” Viņš norādīja: ”Lai pasaule zinātu, ka es mīlu Tēvu, es rīkojos tieši tā, kā Tēvs man ir licis.” (Jāņa 14:31.) Sātans bija izteicis apgalvojumu, ka neviens cilvēks nekalpos Jehovam aiz nesavtīgas mīlestības. (Ījaba 2:4, 5.) Lai pēc iespējas labāk atbildētu uz Sātana nekrietnajiem meliem, Jēzus drosmīgi apliecināja pasaulei, cik ļoti viņš mīl Tēvu. Viņš bija paklausīgs līdz pat nāvei. Vai tu esi gatavs sekot Jēzum? Vai tu darīsi zināmu pasaulei, ka patiešām mīli Dievu Jehovu?

19., 20. a) Kādu svarīgu iemeslu dēļ mums būtu regulāri jāapmeklē kristiešu sapulces? b) Kā mēs varētu raudzīties uz Bībeles pētīšanu, pārdomām un lūgšanām?

¹⁹ Mūsu dziļākās garīgās vajadzības ir tādas, ka mums ir nepieciešams mīlēt Dievu. Tāpēc Jehova ir parūpējies, lai mēs viņu varētu pielūgt tādā veidā, ka mūsu mīlestība pret viņu tiktu uzturēta un stiprināta. Kad apmeklējam kristiešu sapulces, mums būtu jāpatur prātā, ka darām to, lai pielūgtu Dievu. Pie šīs pielūgsmes pieder tas, ka sekojam līdzi sirsnīgām lūgšanām, dziedam slavas dziesmas Dievam, uzmanīgi klausāmies programmu un, kad iespējams, piedalāmies sapulču norisē. Sapulcēs mums paveras arī iespējas uzmundrināt citus kristiešus. (Ebrejiem 10:24, 25.) Regulāri pielūdzot Jehovu kristiešu sapulcēs, mēs panāksim, ka mūsu mīlestība pret viņu kļūst aizvien stiprāka.

²⁰ Lielā mērā to pašu var teikt par Bībeles pētīšanu, pārdomām un lūgšanām. Domā par to visu kā par iespēju būt vienatnē ar Jehovu. Kad tu lasi Dieva vārdus un tos  pārdomā, Jehova tev dara zināmas savas domas. Kad tu lūdz, tu viņam atklāj, kas ir tavā sirdī. Atceries, ka lūgšana nav tikai lūgums, lai Dievs tev kaut ko dod. Lūdzot var arī pateikties Jehovam par svētībām, ko tu esi saņēmis, un slavēt viņu par brīnišķīgajiem darbiem, ko viņš ir veicis. (Psalms 146:1.) Turklāt ar prieku un iedvesmu slavēt Jehovu citu priekšā ir labākais veids, kā viņam pateikties un apliecināt savu mīlestību.

21. Cik svarīgi ir mīlēt Jehovu, un par ko būs runa turpmākajās nodaļās?

²¹ Mīlestība pret Dievu ir mūžīgas laimes atslēga. Ādamam un Ievai nebija vajadzīgs nekas cits, lai viņi rīkotos pareizi, un tieši tā viņiem pietrūka. Mīlestība ir vissvarīgākais, kas tev ļaus izturēt jebkuru ticības pārbaudījumu, stāties pretī jebkuram kārdinājumam un pārvarēt jebkādas grūtības. Mīlestība ir galvenais, kas vajadzīgs Jēzus sekotājam. Protams, mīlestība pret Dievu ir saistīta ar mīlestību pret citiem cilvēkiem. (1. Jāņa 4:20.) Turpmākajās nodaļās pievērsīsim uzmanību tam, kā izpaudās Jēzus mīlestība pret cilvēkiem. Nākamajā nodaļā stāstīts, kāpēc daudziem Jēzus šķita ļoti pieejams.