1.—3. a) Kā Jēzus rīkojas, kad divi akli ubagi lūdz viņam palīdzību? b) Uz ko norāda vārds ”iežēlojies”? (Skat. zemsvītras piezīmi.)

CEĻA malā pie Jērikas sēž divi akli cilvēki. Viņi nāk šurp katru dienu, atrod vietu, kur staigās pēc iespējas vairāk ļaužu, un lūdz žēlastības dāvanas. Taču šajā dienā viņi pieredzēs kaut ko tādu, kas pilnībā izmainīs viņu dzīvi.

² Pēkšņi ubagi izdzird kaut kādu kņadu. Tā kā viņi neredz, kas tur notiek, viens no viņiem sāk taujāt, kāpēc ir sacēlusies tāda rosība, un saņem atbildi: ”Tur iet nācarietis Jēzus.” Tā ir pēdējā reize, kad Jēzus dodas uz Jeruzālemi. Viņš nav viens, jo viņam seko ļaužu pulki. Izdzirdējuši, kas iet viņiem garām, ubagi sāk skaļā balsī kliegt: ”Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Ļaudis dusmīgi tos apsauc, lai tie klusē, bet abi vīrieši nerimstas — viņi nav apklusināmi!

³ Par spīti pūļa trokšņošanai, Jēzus sadzird viņu saucienus. Kā viņš rīkosies? Viņa prāts jau tā ir aizņemts ar daudzām nopietnām domām. Drīz sāksies pēdējā nedēļa viņa dzīvē uz zemes. Jēzus zina, ka Jeruzālemē viņu gaida ciešanas un mokpilna nāve. Tomēr viņš neatstāj bez ievērības abu ubagu neatlaidīgos saucienus. Viņš apstājas un palūdz, lai tos atved pie viņa. ”Kungs, liec mūsu acīm atvērties!” tie lūdz. ”Iežēlojies par tiem”, Jēzus pieskaras viņu acīm, un viņi kļūst  redzīgi. * Tūlīt pat abi vīrieši sāk sekot Jēzum. (Lūkas 18:35—43; Mateja 20:29—34.)

4. Kā Jēzus piepildīja pravietojumu par to, ka viņš ”apžēlosies par trūcīgo”?

⁴ Šis gadījums nebija nekāds izņēmums. Daudzās situācijās un dažādos apstākļos Jēzus iežēlojās par cilvēkiem un rīkojās līdzjūtīgi. Kādā Bībeles pravietojumā bija paredzēts, ka viņš ”apžēlosies par trūcīgo”. (Psalms 72:13.) Un tā arī bija — Jēzus bija uzmanīgs pret citu cilvēku jūtām. Viņš meklēja iespējas palīdzēt citiem. Līdzjūtība bija spēks, kas viņu mudināja sludināt. Uzzināsim, kā evaņģēlijos atklājas sirsnīgā līdzjūtība, kas bija Jēzus vārdu un darbu pamatā, un padomāsim, kā mēs varētu būt tikpat līdzjūtīgi.

5., 6. Kādi piemēri liecina, ka Jēzus bija iejūtīgs cilvēks?

⁵ Jēzus bija ļoti iejūtīgs cilvēks. Viņš spēja izprast tos, kas cieta, un iejusties viņu pārdzīvojumos. Lai gan viņam nebija nācies pieredzēt visu, ar ko bija jāsaskaras šiem cilvēkiem, viņš patiešām juta to sāpes savā sirdī. (Ebrejiem 4:15.) Kad Jēzus izdziedināja sievieti, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana, viņš pieminēja, ka slimība šo sievieti bija ”mocījusi” — sagādājusi viņai lielas ciešanas un sāpes. (Marka 5:25—34.) Kad viņš ieraudzīja Mariju un pārējos, kas sēroja par Lācara nāvi, viņu tā aizkustināja šo cilvēku bēdas, ka viņš dziļi noskuma. Jēzus zināja, ka tūlīt viņš piecels Lācaru no nāves, tomēr  viņš bija tik ļoti aizkustināts, ka acīs viņam sariesās asaras. (Jāņa 11:33, 35.)

⁶ Citā reizē pie Jēzus pienāca kāds spitālīgais un lūdza: ”Ja vien tu vēlētos, tu spētu mani dziedināt.” Kā reaģēja Jēzus, kas bija pilnīgs cilvēks un pats nekad nebija slimojis? Viņa sirds vai lūza, un viņš ”iežēlojās” par spitālīgo. (Marka 1:40—42.) Pēc tam Jēzus izdarīja kaut ko neparastu. Viņš labi zināja, ka pēc bauslības spitālīgie bija nešķīsti un nedrīkstēja atrasties ļaužu pūlī. (3. Mozus 13:45, 46.) Jēzus, bez šaubām, bija spējīgs izdziedināt šo cilvēku bez tieša fiziska kontakta. (Mateja 8:5—13.) Taču viņš izstiepa roku, pieskārās spitālīgajam un teica: ”Es vēlos. Kļūsti vesels.” Tūlīt pat spitālība pazuda. Cik gan maigs un iejūtīgs bija Jēzus!

7. Kas palīdz attīstīt iejūtību, un kā šī īpašība var izpausties?

⁷ Kristiešiem ir jācenšas līdzināties Jēzum iejūtībā. Bībelē ir lasāms aicinājums būt ”līdzcietīgiem”. (1. Pētera 3:8.) Iespējams, nav viegli saprast, kā jūtas tie, kas cieš no hroniskas slimības vai depresijas, īpaši tad, ja mums neko tādu nav nācies pieredzēt. Taču jāpatur prātā, ka iejūtība nav atkarīga no tā, vai paši esam bijuši līdzīgos apstākļos. Jēzus juta līdzi slimajiem, kaut arī pats nekad nebija slimojis. Kā mēs varam attīstīt iejūtību? Mums pacietīgi jāklausās, kad cilvēks stāsta par savām bēdām un dalās savos pārdzīvojumos. Būtu noderīgi padomāt: kā es justos, ja būtu šādā situācijā? (1. Korintiešiem 12:26.) Ja iemācīsimies vairāk domāt par citu jūtām, mēs labāk spēsim ”mierināt nomāktos”. (1. Tesalonikiešiem 5:14.) Ir reizes, kad iejūtība var izpausties ne vien vārdos, bet pat asarās. ”Raudiet ar tiem, kas raud,” ieteikts Vēstulē romiešiem, 12. nodaļas 15. pantā.

8., 9. Kā izpaudās Jēzus uzmanība pret citu jūtām?

 ⁸ Jēzus vienmēr domāja par citiem un saudzēja viņu jūtas. Reiz pie viņa atveda vīrieti, kas bija nedzirdīgs un tikpat kā nespēja runāt. Acīmredzot Jēzus ievēroja, ka šis cilvēks jūtas neērti, tāpēc viņš rīkojās citādi nekā parasti, kad dziedināja neveselos: ”Viņš to aizveda savrup, prom no pūļa.” Tur, kur neviens uz viņiem neskatījās, viņš izdziedināja vīrieti. (Marka 7:31—35.)

⁹ Tikpat iejūtīgi Jēzus izturējās pret kādu aklu cilvēku, ko ļaudis atveda pie viņa un lūdza izdziedināt. Jēzus ”paņēma to pie rokas un izveda ārā no ciema”. Pēc tam viņš izdziedināja neredzīgo, darīdams to pakāpeniski. Iespējams, tas ļāva vīrieša smadzenēm un acīm pamazām pierast pie žilbinošajām ainām un detaļām, kas pavērās saules pielietajā pasaulē ap viņu. (Marka 8:22—26.) Jēzus rīcībā tik tiešām atspoguļojās iejūtība!

10. Kā var apliecināt cieņu pret citu cilvēku jūtām?

¹⁰ Tā kā mēs esam Jēzus sekotāji, arī mums jāņem vērā cilvēku jūtas. Tāpēc mēs domājam par to, ko sakām, paturot prātā, ka neapdomīgi izteicieni var aizskart citus. (Salamana Pamācības 12:18; 18:21.) Kristieši uzmanīgi izturas pret citu jūtām un sargās no asiem vārdiem, nievājošām piezīmēm un dzēlīga sarkasma. (Efesiešiem 4:31.) Vecākie, kā jūs varat ņemt vērā citu jūtas? Dodot padomus, runājiet laipni, lai negrautu cilvēka pašcieņu. (Galatiešiem 6:1.) Vecāki, kā jūs varat apliecināt, ka jums  rūp savu bērnu jūtas? Kad nepieciešama pārmācība, īstenojiet to tā, lai bērni nejustos pazemoti. (Kolosiešiem 3:21.)

11., 12. Kādi Bībelē aprakstīti gadījumi liecina, ka Jēzu nevajadzēja lūgt, lai viņš parāda līdzjūtību?

¹¹ Parasti Jēzu nevajadzēja lūgt, lai viņš parāda līdzjūtību. Tas ir dabiski, jo līdzjūtība ir nevis pasīva, bet aktīva īpašība, kas mudina rīkoties. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka Jēzus, līdzjūtības vadīts, pats meklēja iespējas palīdzēt citiem. Piemēram, kad liels ļaužu pulks trīs dienas palika pie viņa un ļaudīm nebija pārtikas, nevienam nebija jāsaka Jēzum, ka cilvēki ir izsalkuši, un jāierosina kaut ko darīt lietas labā. Bībelē rakstīts: ”Jēzus atsauca mācekļus un teica: ”Man ir žēl ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir palikuši pie manis un tiem nav nekā, ko ēst, un es negribu tos sūtīt prom neēdušus, jo tie ceļā varētu zaudēt spēkus.”” Pēc tam viņš pats pēc savas brīvas gribas brīnumainā veidā paēdināja ļaudis. (Mateja 15:32—38.)

¹² Lūk, vēl viens piemērs. Ritēja mūsu ēras 31. gads, kad Jēzus, tuvodamies Naines pilsētai, ieraudzīja skumju ainu. Ārā no pilsētas virzījās bēru procesija, kas droši vien devās uz tuvējiem pakalniem, lai tur kādā no kapavietām apglabātu atraitnes ”vienīgo dēlu”. Vai vari iztēloties, kādas sāpes izjuta šī māte? Viņai bija jāapglabā vienīgais dēls, turklāt viņai nebija vīra, ar ko dalīties bēdās. No visiem cilvēkiem, kas tur bija, Jēzus pievērsa uzmanību tieši šai atraitnei, kas tagad bija palikusi viena. Redzētais viņu aizkustināja, un Jēzus ”iežēlojās par viņu”. Neviens Jēzum neko nelūdza, bet līdzjūtība, kas bija viņa sirdī, lika viņam rīkoties. Jēzus ”piegāja klāt,  aizskāra nestuves” un tad atdzīvināja jaunekli. Kas notika pēc tam? Jēzus neaicināja jaunekli pievienoties cilvēkiem, kas gāja kopā ar viņu. Viņš ”to atdeva mātei”, lai ģimene atkal būtu kopā un lai atraitnei būtu kāds, kas par viņu rūpētos. (Lūkas 7:11—15.)

13. Kā mēs varam līdzināties Jēzum, meklējot iespējas palīdzēt tiem, kam tas ir vajadzīgs?

¹³ Kā mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei? Protams, mēs nevaram brīnumainā veidā paēdināt citus un piecelt no nāves mirušos. Taču mēs varam līdzināties Jēzum, meklējot iespējas palīdzēt tiem, kam tas ir vajadzīgs. Varbūt ticības biedrs ir nonācis nopietnās materiālās grūtībās vai zaudējis darbu. (1. Jāņa 3:17.) Varbūt kādas atraitnes mājai steidzami ir nepieciešams remonts. (Jēkaba 1:27.) Iespējams, mēs pazīstam ģimeni, kurā kāds ir miris un kurai vajadzīgs mierinājums vai praktiska palīdzība. (1. Tesalonikiešiem 5:11.) Ja situācija to prasa, mums nav jāgaida lūgums pēc palīdzības, lai to sniegtu. (Salamana Pamācības 3:27.) Līdzjūtība mūs pamudinās pašiem uzņemties iniciatīvu un, cik tas ir mūsu spēkos, palīdzēt citiem. Neaizmirsīsim, ka pat vienkārša laipnības izpausme vai daži mierinoši vārdi, kas teikti no sirds, var būt spilgts līdzjūtības apliecinājums. (Kolosiešiem 3:12.)

14. Kāpēc Jēzus labās vēsts sludināšanu uzskatīja par tik svarīgu?

¹⁴ Šīs grāmatas otrajā daļā jau bija stāstīts, ka Jēzus rādīja izcilu paraugu, sludinādams labo vēsti. Viņš teica: ”Man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, jo tāpēc es esmu sūtīts.” (Lūkas 4:43.) Kāpēc viņš šo darbu uzskatīja par tik svarīgu? Galvenais iemesls bija viņa mīlestība pret Dievu. Taču Jēzum bija vēl kāds motīvs: patiesa līdzjūtība  viņu rosināja rūpēties par citu garīgajām vajadzībām. No visiem veidiem, kā parādījās viņa līdzjūtība, vislielākā nozīme bija tam, ka viņš apmierināja cilvēku garīgo izsalkumu. Pievērsīsim uzmanību diviem gadījumiem, kuros atklājas Jēzus attieksme pret cilvēkiem, kam viņš sludināja. Lasot par tiem, pārdomāsim paši savus motīvus — to, kāpēc mēs sludinām.

15., 16. Pastāstiet par diviem gadījumiem, kuros atklājas Jēzus attieksme pret cilvēkiem, kam viņš sludināja!

¹⁵ Mūsu ēras 31. gadā, kad Jēzus jau aptuveni divus gadus bija ieguldījis daudz pūļu sludināšanā, viņš izvērsa savu darbību vēl plašāk, ”apstaigādams visas pilsētas un ciemus” Galilejā. Tas, ko viņš redzēja, lika viņa sirdij sažņaugties. Apustulis Matejs raksta: ”Kad viņš redzēja ļaužu pulkus, viņam kļuva to žēl, jo tie bija nomocīti un pamesti kā avis bez gana.” (Mateja 9:35, 36.) Jēzus juta līdzi vienkāršajiem cilvēkiem. Viņš lieliski zināja, cik bēdīgs ir to stāvoklis garīgā ziņā. Tāpat viņš zināja, ka reliģiskie vadītāji, kam vajadzēja rūpēties par šiem cilvēkiem garīgi,  patiesībā atstāja tos bez pienācīgas vadības. Dziļas līdzjūtības rosināts, Jēzus darīja visu iespējamo, lai cilvēki izdzirdētu vēsti, kas viņiem varēja dot cerību. Nekas viņiem nebija vajadzīgs vairāk kā labā vēsts par Dieva valstību.

¹⁶ Kaut kas līdzīgs notika vairākus mēnešus vēlāk, ap 32. gada Pashu. Toreiz Jēzus un viņa apustuļi iekāpa laivā un brauca pāri Galilejas jūrai, meklējot klusu vietu, kur atpūsties. Taču pulks ļaužu skrēja gar krastu un ieradās otrā pusē, pirms tur bija piestājusi laiva. Kā to uztvēra Jēzus? ”Izkāpis krastā, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, un viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis bez gana, un viņš tiem sāka daudz ko mācīt.” (Marka 6:31—34.) Atkal, redzot cilvēku bēdīgo garīgo stāvokli, Jēzum ”kļuva to žēl”. Līdzīgi ”avīm bez gana”, viņi bija garīgā badā un pamesti paši savā ziņā. Jēzus sludināja nevis vienkārši aiz pienākuma apziņas, bet aiz līdzjūtības.

17., 18. a) Kas mūs mudina sludināt? b) Kā mēs varam vairot līdzjūtību pret citiem?

¹⁷ Kas mudina sludināt mūs, Jēzus sekotājus? Kā bija minēts šīs grāmatas devītajā nodaļā, mums ir dots uzdevums sludināt un gatavot mācekļus — tas ir mūsu pienākums. (Mateja 28:19, 20; 1. Korintiešiem 9:16.) Tomēr pienākuma apziņa nedrīkst būt vienīgais iemesls, kāpēc mēs piedalāmies šajā darbā. Galvenais virzītājspēks, kas mūs skubina sludināt labo vēsti par Jehovas valstību, ir mīlestība pret pašu Jehovu. Sludināt mūs rosina arī līdzjūtība pret tiem, kuru reliģiskie uzskati atšķiras no mūsējiem. (Marka 12:28—31.) Bet kā mēs varam vairot līdzjūtību pret citiem?

¹⁸ Mums jāmācās raudzīties uz cilvēkiem tā, kā uz tiem raudzījās Jēzus, — kā uz tādiem, kas ir ”nomocīti un pamesti kā avis bez gana”. Iztēlojies, ka tu esi atradis nomaldījušos  jēriņu. Bez gana, kas to aizvestu uz zāļainām ganībām un pie ūdens, to moka izsalkums un slāpes. Vai tev nepaliktu žēl nabaga jēriņa? Vai tu nepacenstos to pabarot un padzirdīt? Līdzīgā stāvoklī ir daudzi cilvēki, kas vēl nav dzirdējuši labo vēsti. Viltus reliģijas ”gani” neliekas par viņiem ne zinis, viņi ir garīgi izsalkuši un izslāpuši, un viņiem nav īstas cerības uz nākotni. Mums ir tas, kas viņiem vajadzīgs, — pilnvērtīgs garīgais uzturs un atspirdzinošs patiesības ūdens, kas atrodams Dieva vārdos. (Jesajas 55:1, 2.) Ja domājam par cilvēku garīgajām vajadzībām, mūsu sirdī aug vēlēšanās viņiem palīdzēt. Turklāt, ja mēs, tāpat kā Jēzus, jutīsim līdzi cilvēkiem, mēs darīsim visu iespējamo, lai pastāstītu viņiem iepriecinošo vēsti par Dieva valstību.

19. Ko mēs varētu darīt, lai palīdzētu Bībeles skolniekam, kurš jau varētu sākt sludināt?

¹⁹ Kā mēs varam palīdzēt citiem sekot Jēzus paraugam? Piemēram, varbūt mēs gribam iedrošināt Bībeles skolnieku, kas jau varētu sākt sludināt. Vai arī mēs vēlamies palīdzēt neaktīvam brālim vai māsai atsākt sludināšanu. Ko varētu darīt? Mums jādomā, kā piekļūt viņu sirdij. Atceries, ka Jēzum vispirms ”kļuva.. žēl” ļaužu un pēc tam viņš tos mācīja. (Marka 6:34.) Tātad, ja mums izdosies panākt, ka cilvēks attīsta līdzjūtību, viņa sirdī, ļoti iespējams, parādīsies vēlēšanās līdzināties Jēzum un stāstīt citiem labo vēsti. Mēs viņam varētu pajautāt: ”Vai labā vēsts par valstību  ir ietekmējusi tavu dzīvi uz labo pusi? Vai šī vēsts nebūtu jādzird arī tiem, kas to vēl nezina? Kā tu viņiem varētu palīdzēt?” Protams, spēcīgākais pamudinājums sludināt ir mīlestība pret Dievu un vēlēšanās kalpot viņam.

20. a) Ko nozīmē būt Jēzus sekotājam? b) Par ko ir stāstīts nākamajā nodaļā?

²⁰ Būt Jēzus sekotājam nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai atkārtot viņa vārdus un rīkoties līdzīgi viņam. Mums ir nepieciešams arī tāds pats ”domāšanas veids”, kāds bija Jēzum. (Filipiešiem 2:5.) Cik pateicīgi mēs tāpēc varam būt, ka no Bībeles ir iespējams uzzināt, kādas domas un izjūtas bija Jēzus vārdu un rīcības pamatā! Iepazīstot ”Kristus prātu”, mēs kļūsim iejūtīgāki un mācīsimies patiesu līdzjūtību, un līdz ar to mums būs vieglāk izturēties pret citiem tā, kā Jēzus izturējās pret cilvēkiem kopumā. (1. Korintiešiem 2:16.) Nākamajā nodaļā stāstīts, kā Jēzus apliecināja savu mīlestību šaurākam cilvēku lokam — saviem sekotājiem.