1., 2. Kā Jēzus pavada pēdējo vakaru kopā ar apustuļiem, un kāpēc pēdējās stundas viņam ir tik dārgas?

JĒZUS un apustuļi ir sapulcējušies kāda Jeruzālemes nama augšistabā. Jēzus zina, ka tas ir pēdējais vakars, ko viņi pavada kopā. Drīz viņam būs jāatgriežas pie Tēva. Pēc dažām stundām viņu apcietinās un viņš pieredzēs savā mūžā smagāko ticības pārbaudījumu. Bet pat tuvā nāve nespēj Jēzu novērst no domām par apustuļu vajadzībām.

² Jēzus ir brīdinājis apustuļus par savu aiziešanu, tomēr viņš tiem grib vēl daudz ko teikt, lai tos sagatavotu gaidāmajiem notikumiem. Pēdējās dārgās minūtes un stundas viņš aizvada, nododams apustuļiem vērtīgas pamācības, kas tiem palīdzēs saglabāt uzticību Dievam. Šajā vakarā Jēzus ar saviem mācekļiem runā sevišķi sirsnīgi un atklāti. Kāpēc Jēzus par apustuļiem raizējas vairāk nekā par sevi? Kas ir tas iemesls, kura dēļ šīs pēdējās stundas viņam ir tik dārgas? Atbilde slēpjas vienā vārdā — mīlestība. Viņš no visas sirds mīl savus mācekļus.

3. Kāpēc var teikt, ka Jēzus negaidīja līdz pēdējam vakaram, lai apliecinātu mācekļiem savu mīlestību?

³ Daudzus gadus vēlāk, kad apustulis Jānis, Dieva iedvesmots, aprakstīja šo vakaru, viņš iesāka ar vārdiem: ”Jau pirms Pashas svētkiem Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda no šīs pasaules pāriet pie Tēva, un, tā kā viņš bija iemīlējis savējos, kas bija pasaulē, viņš tos mīlēja līdz galam.” (Jāņa 13:1.) Jēzus nebija gaidījis līdz pēdējam vakaram, lai apliecinātu, cik ļoti viņš mīl ”savējos”. Visu  Jēzus kalpošanas laiku gan lielākās, gan mazākās lietās bija izpaudusies viņa mīlestība pret mācekļiem. Izpētīsim sīkāk, kā viņš apliecināja savu mīlestību, jo tikai tad, ja sekojam Jēzus piemēram, mēs esam īsti viņa mācekļi.

4., 5. a) Kāpēc attiecībās ar mācekļiem Jēzum bija vajadzīga pacietība? b) Kā Jēzus izturējās pret trim apustuļiem, kas Ģetzemanes dārzā nespēja palikt nomodā?

⁴ Mīlestība ir nedalāmi saistīta ar pacietību. ”Mīlestība ir pacietīga,” teikts 1. vēstulē korintiešiem, 13. nodaļas 4. pantā. Pacietība palīdz nekurnot panest citu trūkumus. Vai Jēzum attiecībās ar mācekļiem bija nepieciešama pacietība? Nenoliedzami! Kā jau bija stāstīts trešajā nodaļā, apustuļiem bija grūti attīstīt pazemību. Apustuļi vairākkārt strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais. Kā reaģēja Jēzus? Vai tas viņu sadusmoja un kaitināja? Nē, tā nebija. Viņš runāja ar tiem pacietīgi pat tad, kad par šo jautājumu mācekļu starpā ”iedegās strīds” pēdējā vakarā, ko Jēzus ar tiem pavadīja! (Lūkas 22:24—30; Mateja 20:20—28; Marka 9:33—37.)

⁵ Vēlāk šajā vakarā Jēzus ar vienpadsmit uzticīgajiem apustuļiem aizgāja uz Ģetzemanes dārzu, un tur viņa pacietība tika pārbaudīta vēlreiz. Atstājis astoņus apustuļus pie ieejas dārzā, Jēzus kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni iegāja dziļāk dārza iekšienē. ”Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei,” Jēzus tiem sacīja. ”Palieciet šeit un esiet nomodā.” Viņš pagāja nedaudz tālāk un sāka dedzīgi lūgt Dievu. Kad Jēzus ilgāku laiku bija lūdzis, viņš atgriezās pie trim apustuļiem. Ko viņš ieraudzīja? Jēzus dzīves grūtākajā brīdī viņi cieši gulēja! Vai Jēzus viņus norāja par to, ka viņi nebija palikuši nomodā? Nē, viņš tos pacietīgi pamācīja, un viņa iejūtīgajos vārdos atspoguļojās sapratne. Jēzus ņēma vērā spriedzi, ko mācekļi bija izjutuši, un viņu vājības. *  ”Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja,” viņš teica. Kaut arī šajā naktī Jēzus vēl divas reizes atrada mācekļus guļam, viņš nezaudēja pacietību. (Mateja 26:36—46.)

6. Kā kristieši var sekot Jēzus paraugam?

⁶ Ir iepriecinoši domāt par to, ka Jēzus saglabāja pozitīvu viedokli par saviem apustuļiem. Galu galā viņa pacietība nesa augļus, jo mācekļi saprata gan to, cik svarīgi ir būt pazemīgiem, gan to, ka jābūt modriem. (1. Pētera 3:8; 5:8.) Kā kristieši var sekot Jēzus paraugam? Pacietība ir īpaši nepieciešama draudzes vecākajiem. Var gadīties, ka ticības biedri ar savām problēmām vēršas pie vecākā tieši tad, kad viņš ir pārguris vai viņu pašu nomāc raizes. Mēdz būt arī tā, ka kāds draudzes loceklis, kam nepieciešama palīdzība, nelabprāt pieņem padomus. Tomēr draudzes vecākie, kas ir attīstījuši pacietību, citus ”lēnprātīgi pamāca” un pret ganāmpulku izturas saudzīgi. (2. Timotejam 2:24, 25; Apustuļu darbi 20:28, 29.) Tāda pacietība, kāda bija Jēzum, ir vajadzīga arī vecākiem, jo dažkārt bērni negrib paklausīt un nepakļaujas pārmācībai. Mīlestība un pacietība palīdzēs vecākiem nenolaist rokas un arī turpmāk ieguldīt pūles bērnu audzināšanā. Viņu pacietībai var būt ļoti labs iznākums. (Psalms 127:3.)

7. Kā Jēzus gādāja par mācekļu fiziskajām vajadzībām?

⁷ Mīlestība izpaužas nesavtīgos darbos. (1. Jāņa 3:17, 18.) Tā ”nemeklē savu labumu”. (1. Korintiešiem 13:5.) Mīlestības mudināts, Jēzus gādāja par savu mācekļu fiziskajām vajadzībām. Viņš bieži vien rīkojās, pirms vēl mācekļi bija kaut ko lūguši. Kad Jēzus ievēroja, ka tie ir noguruši, viņš tos aicināja ”savrup uz kādu nomaļu vietu.. mazliet  atpūsties”. (Marka 6:31.) Kad Jēzus noprata, ka tie ir izsalkuši, viņš paēdināja gan savus mācekļus, gan tūkstošiem citu cilvēku, kas bija atnākuši viņu klausīties. (Mateja 14:19, 20; 15:35—37.)

8., 9. a) Kas liecina par to, ka Jēzus ņēma vērā savu mācekļu garīgās vajadzības un apmierināja tās? b) Kā Jēzus savā nāves dienā parūpējās par māti?

⁸ Jēzus ņēma vērā arī mācekļu garīgās vajadzības un tās apmierināja. (Mateja 4:4; 5:3.) Mācīdams Jēzus bieži pievērsa īpašu uzmanību saviem sekotājiem. Kalna runu Jēzus sacīja pirmām kārtām viņiem. (Mateja 5:1, 2, 13—16.) Kad Jēzus stāstīja līdzības, ”saviem mācekļiem viņš atsevišķi visu izskaidroja”. (Marka 4:34.) Jēzus paredzēja, ka viņš iecels ”uzticamu un gudru kalpu”, lai nodrošinātu savus mācekļus ar labu garīgo uzturu pēdējo dienu laikā. Kopš 1919. gada uzticamais kalps, ko veido neliela grupa ar garu svaidīto Jēzus brāļu, kuri dzīvo uz zemes, ir gādājis garīgo ”uzturu īstajā laikā”. (Mateja 24:45.)

 ⁹ Savā nāves dienā Jēzus aizkustinošā veidā parūpējās par savu tuvinieku garīgo labklājību. Pamēģināsim iztēloties šo situāciju. Jēzus bija piesists pie staba un cieta neaprakstāmas mokas. Lai ievilktu elpu, viņam, visticamāk, bija jāizslienas taisnam, atspiežoties ar kājām pret stabu. Tas sagādāja milzu sāpes, jo ķermeņa svara dēļ tika plēstas brūces pie staba pienaglotajās kājās un savainotā mugura spiedās pret stabu. Tā kā elpot bija ļoti grūti, katrs vārds prasīja lielu piepūli. Tomēr tieši pirms savas nāves Jēzus izrunāja vārdus, kuros atspoguļojās dziļa mīlestība pret viņa māti Mariju. Ieraudzījis tuvumā stāvam Mariju un apustuli Jāni, Jēzus tik skaļi, lai klātesošie varētu sadzirdēt, teica mātei: ”Redzi, tavs dēls!” Pēc tam viņš sacīja Jānim: ”Redzi, tava māte!” (Jāņa 19:26, 27.) Jēzus zināja, ka šis uzticīgais apustulis gādās ne vien par Marijas materiālajām vajadzībām, bet arī par viņas garīgo labklājību. *

10. Kā vecāki var sekot Jēzus paraugam, rūpējoties par saviem bērniem?

 ¹⁰ Gādīgiem vecākiem ir svarīgi pārdomāt Jēzus paraugu. Tēvs, kas patiesi mīl savu ģimeni, gādā par to materiāli. (1. Timotejam 5:8.) Taču mīlošs ģimenes galva ir līdzsvarots un atvēl laiku arī kopīgai atpūtai un izklaidei. Pats svarīgākais, kristīgi vecāki cenšas apmierināt savu bērnu garīgās vajadzības. Viņi regulāri apspriež Bībeli ģimenes lokā un cenšas, lai šīs nodarbības bērniem nāktu par labu un sagādātu prieku. (5. Mozus 6:6, 7.) Ar saviem vārdiem un piemēru vecāki māca bērniem, ka sludināšana ir nozīmīgs darbs un ka gatavošanās kristiešu sapulcēm un to apmeklēšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. (Ebrejiem 10:24, 25.)

11. Ko Jēzus saviem sekotājiem mācīja par piedošanu?

¹¹ Viena no mīlestības šķautnēm ir piedošana. (Kolosiešiem 3:13, 14.) Mīlestība ”neuzskaita pārestības”, teikts 1. vēstulē korintiešiem, 13. nodaļas 5. pantā. Jēzus vairākkārt saviem sekotājiem mācīja, cik svarīgi ir piedot. Viņš mudināja citiem piedot ”nevis līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit septiņām reizēm” — tātad neskaitāmas reizes. (Mateja 18:21, 22.) Jēzus mācīja piedot brālim, kas ir sagrēkojis, bet pēc tam, kad ir norāts, nožēlo savu nepareizo rīcību. (Lūkas 17:3, 4.) Jēzus nebija tāds kā liekulīgie farizeji, kas mācīja vienu, bet darīja citu, — Jēzus mācīja ar savu piemēru. (Mateja 23:2—4.) Kā Jēzus apliecināja vēlēšanos piedot pat tādā situācijā, kad viņu sarūgtināja tuvs draugs?

12., 13. a) Kādu vilšanos Pēteris sagādāja Jēzum naktī, kad viņu apcietināja? b) Kā Jēzus rīcība pēc viņa augšāmcelšanas liecināja, ka viņš darīja vairāk nekā tikai sludināja piedošanu?

¹² Jēzu saistīja cieša draudzība ar apustuli Pēteri — sirsnīgu, taču reizēm diezgan impulsīvu cilvēku. Jēzus redzēja,  ka Pēterim piemīt daudz labu īpašību, un izturējās pret viņu ar īpašu uzticēšanos. Pēteris kopā ar Jēkabu un Jāni kļuva par aculiecinieku vairākiem brīnumiem, ko pārējie apustuļi neredzēja. (Mateja 17:1, 2; Lūkas 8:49—55.) Kā bija minēts iepriekš, Pēteris bija viens no apustuļiem, kas naktī, kad Jēzus tika apcietināts, pavadīja viņu dziļāk Ģetzemanes dārzā. Tomēr naktī pēc Jēzus nodošanas un apcietināšanas Pēteris un pārējie apustuļi pameta viņu un bēga. Vēlāk Pēteris, saņēmis drosmi, devās uz vietu, kur Jēzu nelikumīgi tiesāja, un gaidīja ārpusē. Bet viņš padevās bailēm un izdarīja nopietnu kļūdu — viņš trīs reizes meloja, apgalvodams, ka pat nepazīst Jēzu! (Mateja 26:69—75.) Ko Jēzus šajā situācijā darīja? Kā tu reaģētu, ja tuvs draugs tev sagādātu tādu vilšanos?

¹³ Jēzus bija gatavs piedot Pēterim. Viņš zināja, ka Pēteri ļoti nomāc izdarītā grēka smagums. Bībelē par nožēlas pārņemto apustuli ir teikts, ka, ”nevarēdams valdīties, viņš ļāva vaļu asarām”. (Marka 14:72.) Dienā, kad Jēzus tika piecelts no nāves, viņš parādījās Pēterim — acīmredzot, lai mierinātu un iedrošinātu apustuli. (Lūkas 24:34; 1. Korintiešiem 15:5.) Pēc nepilniem diviem mēnešiem Jēzus pagodināja Pēteri, ļaudams viņam būt tam, kurš Vasarsvētkos sludināja Jeruzālemē sanākušajiem ļaudīm. (Apustuļu darbi 2:14—40.) Jēzus neturēja sevī aizvainojumu arī pret pārējiem apustuļiem par to, ka tie viņu bija pametuši. Gluži pretēji, pēc savas augšāmcelšanas Jēzus viņus joprojām sauca par saviem brāļiem. (Mateja 28:10.) Vai tas skaidri neliecina, ka Jēzus darīja vairāk nekā tikai sludināja piedošanu?

14. Kāpēc mums jāmācās piedot citiem, un kā mēs varam parādīt gatavību piedot?

¹⁴ Ir būtiski, lai Kristus mācekļi piedotu citiem. Kāpēc tas ir jādara? Mēs atšķirībā no Jēzus esam nepilnīgi, un  tādi paši ir tie, kas grēko pret mums. Laiku pa laikam mēs visi klūpam savā runā un izdarām kaut ko aplam. (Romiešiem 3:23; Jēkaba 3:2.) Piedodot citiem, kad ir pamats būt žēlsirdīgiem, mēs radām priekšnoteikumus tam, lai Dievs varētu piedot mūsu grēkus. (Marka 11:25.) Kā mēs varam parādīt gatavību piedot, ja, mūsuprāt, kāds ir grēkojis pret mums? Daudzos gadījumos mīlestība palīdz nepievērst uzmanību sīkiem grēkiem vai kļūdām. (1. Pētera 4:8.) Ja kāds mums ir nodarījis pāri, bet, tāpat kā Pēteris, no sirds to nožēlo, mums būtu jāseko Jēzus paraugam un labprāt viņam jāpiedod. Daudz labāk ir nevis krāt sevī rūgtumu, bet atbrīvoties no jebkāda aizvainojuma. (Efesiešiem 4:32.) Šādi rīkodamies, mēs ne tikai veicināsim mieru draudzē, bet arī paši izjutīsim sirdsmieru. (1. Pētera 3:11.)

15. Kāpēc Jēzus uzticējās saviem mācekļiem, kaut gan viņi pieļāva kļūdas?

¹⁵ Mīlestība ir nesaraujami saistīta ar uzticēšanos. Mīlestība ”tic visam”. * (1. Korintiešiem 13:7.) Mīlestības mudināts, Jēzus labprāt uzticējās saviem mācekļiem, kaut gan tiem piemita dažādi trūkumi. Jēzus paļāvās uz mācekļiem un ticēja, ka tie patiešām mīl Jehovu un vēlas pildīt viņa gribu. Pat tad, kad mācekļi pieļāva kļūdas, Jēzus neapšaubīja viņu motīvus. Piemēram, kad apustuļu Jēkaba un Jāņa māte, acīmredzot savu dēlu skubināta, lūdza Jēzum, lai viņš sēdina tās dēlus sev blakus savā valstībā, Jēzus neapšaubīja abu mācekļu uzticību un neuzskatīja, ka viņi vairs nevar būt apustuļi. (Mateja 20:20—28.)

16., 17. Kādus pienākumus Jēzus ir uzticējis saviem mācekļiem?

 ¹⁶ Apliecinādams savu uzticēšanos mācekļiem, Jēzus viņiem piešķīra dažādus pienākumus. Divos gadījumos, kad Jēzus brīnumainā veidā sagādāja ēdienu, lai pabarotu lielus cilvēku pūļus, viņš uzticēja mācekļiem ēdiena izdalīšanu. (Mateja 14:19; 15:36.) Kad tuvojās Jēzus pēdējie Pashas svētki, viņš uzdeva Pēterim un Jānim doties uz Jeruzālemi un sagatavot visu Pashas atzīmēšanai. Viņi iegādājās jēru, vīnu, neraudzētu maizi, rūgtus zaļumus un citas nepieciešamās lietas. Kaut arī tā varbūt nešķiet, tas bija svarīgs uzdevums, jo pienācīga Pashas atzīmēšana bija viena no Mozus bauslības prasībām un Jēzum bija jāizpilda bauslība. Turklāt vēlāk tajā pašā vakarā Jēzus izmantoja vīnu un neraudzēto maizi par svarīgiem simboliem, iedibinādams savas nāves atceres vakaru. (Mateja 26:17—19; Lūkas 22:8, 13.)

¹⁷ Jēzus uzticēja mācekļiem pat vēl nopietnākus uzdevumus. Kā jau iepriekš bija minēts, viņš piešķīra nelielai grupai savu svaidīto sekotāju uz zemes atbildīgo pienākumu gādāt viņa saimei garīgo uzturu. (Lūkas 12:42—44.) Tāpat viņš lika tiem sludināt un gatavot mācekļus, kas bija ne mazāk svarīgs darbs. (Mateja 28:18—20.) Pat tagad, kad Jēzus, būdams neredzams, valda no debesīm, par savu draudzi uz zemes viņš ir uzdevis rūpēties garīgi nobriedušiem vīriešiem, kas ir nosaukti par ”dāvanām”. (Efesiešiem 4:8, 11, 12.)

18.—20. a) Kā mēs varam apliecināt, ka uzticamies saviem ticības biedriem? b) Kā mēs, līdzīgi Jēzum, varam uzticēt citiem dažādus pienākumus? c) Par ko būs runa nākamajā nodaļā?

¹⁸ Kā mēs varam sekot Jēzus piemēram attiecībās ar citiem? Paļaudamies uz ticības biedriem, mēs parādām, ka mīlam viņus. Vienmēr atcerēsimies, ka mīlestība citos meklē labo, nevis slikto. Situācijās, kad kāds mūs sarūgtina — un tā diemžēl laiku pa laikam notiek —, mīlestība  mūs atturēs no pārsteidzīgiem spriedumiem par šī cilvēka motīviem. (Mateja 7:1, 2.) Ja mēs saglabāsim pozitīvu viedokli par mūsu ticības biedriem, mēs ar savu attieksmi viņus stiprināsim, nevis grausim. (1. Tesalonikiešiem 5:11.)

¹⁹ Vai mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei arī tajā, ka uzticam citiem dažādus pienākumus? Brāļi, kas draudzē pilda atbildīgus pienākumus, rīkojas labi, ja uztic citiem viņu spējām atbilstošus uzdevumus un paļaujas, ka šie uzdevumi tiks izpildīti pēc labākās sirdsapziņas. Tā pieredzējuši draudzes vecākie var apmācīt jaunākus brāļus, kas atbilst Bībelē izvirzītajām prasībām un tiecas vairāk darīt draudzes labā. (1. Timotejam 3:1; 2. Timotejam 2:2.) Šāda apmācība ir svarīga un ļoti noderīga. Tā kā Jehova liek strauji augt valstības sludinātāju skaitam, ir jāapmāca arvien vairāk garīgi nobriedušu brāļu, kas varētu uzņemties vadību draudzēs. (Jesajas 60:22.)

²⁰ Jēzus mums ir rādījis brīnišķīgu priekšzīmi, kā jāizpaužas mīlestībai. Sekot viņa mīlestības paraugam ir pats svarīgākais veids, kā mēs varam iet Jēzus pēdās. Nākamajā nodaļā būs runa par izcilāko viņa mīlestības izpausmi — gatavību atdot savu dzīvību.