1.—4. a) Kas notiek, kad Pilāts izved Jēzu pie sadusmotā pūļa vietvalža pils priekšā? b) Kā Jēzus panes pazemojumus un ciešanas, un kādi svarīgi jautājumi rodas?

”LŪK, šis cilvēks!” saka romiešu vietvaldis Poncijs Pilāts, kad mūsu ēras 33. gada Pashas rītausmā ir izvedis Jēzu Kristu pie sadusmotu ļaužu pūļa, kas ir sapulcējies vietvalža pils priekšā. (Jāņa 19:5.) Tikai pirms dažām dienām, kad Jēzus svinīgi ieradās Jeruzālemē kā Dieva izraudzīts ķēniņš, ļaudis viņu priecīgi sveica. Bet šajā rītā ļaužu noskaņojums ir pavisam citāds.

² Jēzus ir ietērpts purpura apmetnī, kādu mēdz nēsāt valdnieki, un galvā viņam ir uzlikts vainags. Taču apmetnis, kas ir pārmests pār vātīm klāto muguru, un ērkšķu vainags, kas līdz asinīm ir savainojis Jēzus galvu, ir tikai ņirgāšanās par viņa ķēnišķīgo stāvokli. Virspriesteru sakūdīti, ļaudis nav ar mieru apžēloties par izmocīto cilvēku, kas stāv viņu priekšā. Priesteri kliedz: ”Pie staba viņu! Pie staba!” Pūlis, alkdams asiņu, sauc: ”Viņam jāmirst.” (Jāņa 19:1—7.)

³ Jēzus bez žēlošanās panes pazemojumus un ciešanas un nezaudē ne pašcieņu, ne drosmi. * Viņš ir gatavs  mirt. Vēlāk šajā pašā dienā viņš ļauj, lai viņam izpilda nāvessodu, un mirst pie moku staba. (Jāņa 19:17, 18, 30.)

⁴ Atdodams savu dzīvību, Jēzus pierādīja, ka ir īsts savu sekotāju draugs. ”Nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kurš atdod savu dvēseli par saviem draugiem,” viņš teica. (Jāņa 15:13.) Rodas vairāki svarīgi jautājumi: vai Jēzum tiešām bija jācieš un jāmirst? Kāpēc viņš bija gatavs to darīt? Kā mēs, Jēzus draugi un sekotāji, varam ņemt vērā viņa paraugu?

5. Kā Jēzus varēja zināt, kādi pārbaudījumi viņu sagaida?

⁵ Jēzus bija solītais Mesija, un viņš zināja, kas viņu gaida. Viņam nebija sveši daudzie Ebreju rakstos lasāmie pravietojumi, kuros bija sīki pavēstīts par Mesijas ciešanām un nāvi. (Jesajas 53:3—7, 12; Daniēla 9:26.) Jēzus vairākkārt brīdināja savus mācekļus par pārbaudījumiem, kas viņam būs jāpieredz. (Marka 8:31; 9:31.) Kad Jēzus bija ceļā uz Jeruzālemi, lai atzīmētu savu pēdējo Pashu, viņš apustuļiem bez aplinkiem sacīja: ”Cilvēka dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, tie viņu notiesās uz nāvi un nodos cittautiešiem, kas viņu izsmies, apspļaudīs, pērs ar pletnēm un nogalinās.” (Marka 10:33, 34.) Tie nebija tukši vārdi. Kā jau bija minēts, Jēzu patiesi izsmēja, apspļaudīja, pēra ar pletnēm un nogalināja.

6. Kāpēc Jēzum bija jācieš un jāmirst?

⁶ Bet kāpēc Jēzum bija jācieš un jāmirst? Tam bija vairāki ārkārtīgi nozīmīgi iemesli. Pirmkārt, ar savu uzticību Dievam Jēzus varēja pierādīt savu nevainojamību un aizstāvēt Dieva Jehovas tiesības valdīt. Sātans bija melīgi  apgalvojis, ka cilvēki kalpo Dievam vienīgi pašlabuma dēļ. (Ījaba 2:1—5.) Saglabājis uzticību ”līdz pat nāvei pie moku staba”, Jēzus pārliecinoši atspēkoja Sātana nepamatoto apsūdzību. (Filipiešiem 2:8; Salamana Pamācības 27:11.) Otrkārt, Mesija ar savām ciešanām un nāvi varēja izlīdzināt citu cilvēku grēkus. (Jesajas 53:5, 10; Daniēla 9:24.) Jēzus atdeva ”savu dvēseli par izpirkumu daudzu labā” un pavēra mums iespēju iegūt Dieva labvēlību. (Mateja 20:28.) Treškārt, kad Jēzus pieredzēja visdažādākās grūtības un ciešanas, viņš tika ”visādi pārbaudīts, tāpat kā mēs”. Tā viņš kļuva par līdzjūtīgu Augsto priesteri, kas spēj ”just mums līdzi mūsu vājībās”. (Ebrejiem 2:17, 18; 4:15.)

7. No kā Jēzus atteicās, kad nāca uz zemi?

⁷ Lai labāk saprastu, ko Jēzus bija gatavs paveikt, padomāsim par šādu jautājumu: kurš cilvēks atstātu savu ģimeni un mājas un pārceltos uz svešu zemi, ja zinātu, ka lielākā daļa tās zemes iedzīvotāju viņu nepieņems, ka viņam būs jāpieredz pazemojumi un ciešanas un ka galu galā viņu nogalinās? Bet tieši tā rīkojās Jēzus. Pirms nākšanas uz zemi Jēzum debesīs pie Tēva bija īpašs stāvoklis. Tomēr Jēzus labprātīgi atstāja savas mājas un nāca uz zemi, lai kļūtu par cilvēku. Un to viņš darīja, kaut arī zināja, ka lielākā daļa cilvēku viņu nepieņems, ka viņam būs jāpieredz nežēlīgi pazemojumi, ciešanas un mokoša nāve. (Filipiešiem 2:5—7.) Kāpēc Jēzus bija gatavs uz tādu upuri?

8., 9. Kas mudināja Jēzu upurēt savu dzīvību?

⁸ Galvenais pamudinošais spēks bija Jēzus stiprā mīlestība pret Tēvu. Jēzus visu izturēja, jo mīlēja Jehovu. Šīs  mīlestības dēļ Jēzum rūpēja Tēva vārds un reputācija. (Mateja 6:9; Jāņa 17:1—6, 26.) Par visu vairāk Jēzus gribēja, lai viņa Tēva vārds tiktu attīrīts no visiem apmelojumiem. Jēzus uzskatīja par lielu godu ciest taisnības dēļ, jo saprata, ka viņa uzticība lielā mērā palīdzēs svētīt Tēva labo, godpilno vārdu. (1. Laiku 29:13.)

⁹ Jēzus bija gatavs atdot savu dzīvību vēl kāda iemesla dēļ — viņš mīlēja cilvēkus. Šī mīlestība aizsākās pašos cilvēces pirmsākumos. Par to, kāda bija Jēzus attieksme pret cilvēkiem jau ilgu laiku pirms viņa nākšanas uz zemi, Bībelē ir teikts: ”Mans prieks ir.. pie cilvēku bērniem.” (Salamana Pamācības 8:30, 31.) Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, viņa mīlestība izpaudās ļoti skaidri. Kā bija apskatīts šīs grāmatas iepriekšējās trijās nodaļās, Jēzus daudzējādi apliecināja mīlestību pret cilvēkiem kopumā un īpaši pret saviem sekotājiem. Turklāt 33. gada 14. nīsānā viņš labprātīgi atdeva par mums savu dzīvību. (Jāņa 10:11.) Tā bija izcilākā viņa mīlestības izpausme. Vai mums šajā ziņā būtu jāseko Jēzum? Nenoliedzami. Kristiešiem pat ir dots likums, kas to pavēl.

10., 11. Kādu jaunu likumu Jēzus deva saviem sekotājiem, kā tas ir jāsaprot, un kāpēc ir svarīgi to ievērot?

¹⁰ Savas nāves priekšvakarā Jēzus teica tuvākajiem mācekļiem: ”Es jums dodu jaunu likumu: mīliet cits citu. Kā es jūs esmu mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu. Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:34, 35.) Kāpēc norādījumu mīlēt citam citu Jēzus nosauca par ”jaunu likumu”? Jau Mozus bauslībā bija pavēlēts: ”Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (3. Mozus 19:18.) Taču jaunais likums  prasa kaut ko vairāk: mums jāmīl citi tik stipri, lai mēs būtu gatavi atdot savu dzīvību par viņiem. Jēzus pats paskaidroja: ”Lūk, mans likums: mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kurš atdod savu dvēseli par saviem draugiem.” (Jāņa 15:12, 13.) Jaunais likums būtībā skan: ”Mīliet citus nevis kā sevi, bet vairāk nekā sevi.” Gan Jēzus dzīve, gan viņa nāve ir izcils pašaizliedzīgas mīlestības paraugs.

¹¹ Kāpēc ir svarīgi ievērot jauno likumu? Atcerēsimies, ko teica Jēzus: ”Pēc tā [pēc pašaizliedzīgas mīlestības] visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi.” Tieši pašaizliedzīga mīlestība ir tā, kas liecina, ka esam patiesi kristieši. Šādu mīlestību var salīdzināt ar kongresa dalībnieku kartītēm, ko nēsā Jehovas liecinieki. Ik gadus kongresa laikā šīs kartītes, uz kurām ir rakstīts tās īpašnieka vārds un draudzes nosaukums, ļauj viegli pazīt Jehovas lieciniekus, kas apmeklē kongresu. Tāpat pašaizliedzīga mīlestība ļauj pazīt patiesos kristiešus. Citiem vārdiem, mūsu savstarpējai mīlestībai jābūt tikpat labi pamanāmai kā kongresa dalībnieku kartītēm, un tai ir jāpalīdz cilvēkiem no malas saprast, ka esam patiesie Kristus sekotāji. Ikvienam būtu jāapsver jautājums: ”Vai man ir šāda simboliska kartīte, proti, vai manā dzīvē spilgti izpaužas pašaizliedzīga mīlestība?”

12., 13. a) Uz kādiem upuriem mums jābūt gataviem, lai apliecinātu citiem mīlestību? b) Ko nozīmē būt pašaizliedzīgiem?

¹² Ja sekojam Jēzum, mums jāmīl citam cits, tāpat kā viņš mīlēja mūs. Tas nozīmē, ka mums jābūt gataviem kaut ko upurēt ticības biedru labā. Bet cik daudz  mums jābūt gataviem upurēt? Bībelē ir teikts: ”Tā mēs esam iepazinuši mīlestību — viņš par mums ir atdevis savu dvēseli. Tāpēc arī mums pienākas atdot savu dvēseli par brāļiem.” (1. Jāņa 3:16.) Mums, tāpat kā Jēzum, jābūt gataviem mirt par citiem, ja tas ir nepieciešams. Kad izceļas vajāšanas, kristieši labāk upurē savu dzīvību nekā nodod garīgos brāļus un pakļauj tos briesmām. Zemēs, kur sabiedrību šķeļ rasu vai etnisks naids, kristieši riskē ar savu dzīvību, lai pasargātu brāļus neatkarīgi no viņu rases vai etniskās piederības. Kad valstu starpā izceļas karš, kristieši labāk izcieš ieslodzījumu vai pat mirst nekā paceļ ieroci pret savu ticības biedru vai jebkuru citu cilvēku. (Jāņa 17:14, 16; 1. Jāņa 3:10—12.)

¹³ Taču pašaizliedzīga mīlestība neizpaužas tikai gatavībā mirt par brāļiem. Pavisam nedaudzi kristieši nonāk situācijā, kad tas būtu nepieciešams. Taču, ja mēs mīlam savus ticības biedrus tik stipri, ka esam ar mieru mirt par viņiem, mēs, protams, esam gatavi arī uz mazākiem upuriem, lai viņiem nesavtīgi palīdzētu. Būt pašaizliedzīgiem nozīmē atteikties no savām ērtībām citu labā. Mēs pirmām kārtām rūpējamies par citiem, pat ja tas nav viegli. (1. Korintiešiem 10:24.) Kādos praktiskos veidos mēs varam apliecināt pašaizliedzīgu mīlestību?

14. a) Kāpēc vecākajiem ir vajadzīga pašaizliedzība? b) Ko jūs domājat par savas draudzes vecākajiem, kas cītīgi pūlas draudzes labā?

¹⁴ Draudzes vecākie nesavtīgi pūlas, lai ”ganītu.. Dieva ganāmpulku”. (1. Pētera 5:2, 3.) Viņiem ne tikai jāgādā par savu ģimeni, bet arī bieži jāatrod laiks vakaros vai nedēļas nogalēs, lai parūpētos par draudzes lietām, piemēram, sagatavotu runas, apmeklētu draudzes locekļus  un izskatītu tiesiskus jautājumus. Daudzi vecākie pilda vēl papildu pienākumus, organizējot kongresus, darbojoties komitejās saziņai ar slimnīcām, slimnieku apmeklēšanas grupās un reģionālajās būvniecības komitejās. Draudzes vecākie ar savu labprātīgo kalpošanu, ar to, ka viņi ziedo savu laiku, spēkus un līdzekļus, lai rūpētos par ”Dieva ganāmpulku”, apliecina pašaizliedzīgu mīlestību. (2. Korintiešiem 12:15.) Viņu nesavtīgās pūles augstu vērtē ne vien Jehova, bet arī draudze, kurā viņi kalpo. (Filipiešiem 2:29; Ebrejiem 6:10.)

15. a) Kā draudzes vecāko sievas parāda pašaizliedzību? b) Ko jūs domājat par māsām, kas atbalsta savus vīrus, kuri daudz dara jūsu draudzes labā?

¹⁵ Taču pašaizliedzīgi ir ne tikai vecākie, bet arī vecāko sievas, kas viņus atbalsta un no daudz kā atsakās, lai vīri varētu rūpēties par draudzi. Viņu vīri draudzes lietām velta laiku, ko citādi pavadītu ar ģimeni. Arī ceļojošo pārraugu sievas daudz upurē, lai varētu pavadīt savus vīrus no draudzes uz draudzi vai no rajona uz rajonu. Viņas ir atteikušās no iespējas dzīvot savās mājās, un bieži vien viņām katru nedēļu ir jānakšņo citā vietā. Sievas, kas draudzes intereses labprāt uzskata par svarīgākām nekā savējās, izrāda slavējamu pašaizliedzīgu mīlestību. (Filipiešiem 2:3, 4.)

16. Kā kristīgi vecāki uzupurējas bērnu labā?

¹⁶ Kādas iespējas parādīt pašaizliedzīgu mīlestību ir ģimenes lokā? Vecāki nesavtīgi gādā par bērniem un cenšas ”tos audzināt un pamācīt tā, kā grib Jehova”. (Efesiešiem 6:4.) Lai sagādātu bērniem uzturu, apģērbu un pajumti, vecākiem bieži ir jāstrādā ilgas stundas nogurdinošā darbā. Vecāki labāk paši bez kaut kā iztiks nekā pieļaus, ka bērniem kaut kā trūktu. Viņi māca bērniem Bībeli, ņem tos līdzi uz kristiešu sapulcēm un kopā ar  tiem dodas sludināt. (5. Mozus 6:6, 7.) Šāda pašaizliedzīga mīlestība iepriecina ģimenes iedibinātāju Dievu Jehovu, un bērniem tā var nozīmēt mūžīgu dzīvi. (Salamana Pamācības 22:6; Efesiešiem 3:14, 15.)

17. Kā vīri var līdzināties Jēzum pašaizliedzīgā mīlestībā?

¹⁷ Kā vīri var līdzināties Jēzum pašaizliedzīgā mīlestībā? Bībelē ir norādīts: ”Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis draudzi un atdevis sevi par to.” (Efesiešiem 5:25.) Kā jau bija minēts, Jēzus tik ļoti mīlēja savus sekotājus, ka bija gatavs nomirt par viņiem. Kristīgs vīrs cenšas būt tikpat nesavtīgs kā Jēzus, kas ”nav izpaticis sev pašam”. (Romiešiem 15:3.) Vīrs labprāt dod priekšroku sievas vajadzībām un interesēm. Viņš stingri neuzstāj uz savu viedokli un ir gatavs piekāpties, ja tas nenozīmē pārkāpt Bībeles principus. Vīrs, kas pašaizliedzīgi mīl sievu un bērnus, iegūst Jehovas labvēlību un iemanto savas ģimenes mīlestību un cieņu.

18. Kas mūs mudina ievērot jauno likumu un mīlēt citam citu?

¹⁸ Ievērot jauno likumu, kas prasa nesavtīgi mīlēt citam citu, nav viegli, bet mums ir spēcīga motivācija to darīt. Pāvils rakstīja: ”Mūs skubina Kristus mīlestība, jo esam atzinuši: viens cilvēks ir nomiris par visiem.., un viņš ir nomiris par visiem, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvotu sev pašiem, bet tam, kurš ir nomiris par viņiem un pēc tam celts augšā.” (2. Korintiešiem 5:14, 15.) Ja reiz Jēzus ir nomiris par mums, vai gan mums nebūtu jāizjūt pamudinājums dzīvot viņam, nevis sev? To mēs darām, sekodami viņa pašaizliedzīgās mīlestības paraugam.

19., 20. Kādu dārgu dāvanu mums ir devis Jehova, un kā mēs parādām, ka pieņemam šo dāvanu?

¹⁹ Jēzus nepārspīlēja, kad sacīja: ”Nevienam nav lielākas  mīlestības kā tam, kurš atdod savu dvēseli par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13.) Jēzus gatavība atdot par mums savu dzīvību ir spilgtākā viņa mīlestības izpausme pret mums. Bet ir kāds, kas mums ir izrādījis vēl lielāku mīlestību. Jēzus paskaidroja: ”Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienīgo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, neietu bojā, bet iegūtu mūžīgu dzīvi.” (Jāņa 3:16.) Dievs mūs tik ļoti mīl, ka atdeva savu Dēlu par izpirkumu un pavēra mums iespēju atbrīvoties no grēka un nāves. (Efesiešiem 1:7.) Izpirkums ir dārga Jehovas dāvana, bet viņš to nevienam neuzspiež.

²⁰ Mums pašiem jāizlemj, vai mēs to gribam pieņemt vai ne. Mēs šo dāvanu pieņemam, ja ticam viņa Dēlam. Taču ticība neizpaužas tikai vārdos. Tā parādās mūsu darbos, tajā, kā mēs dzīvojam. (Jēkaba 2:26.) Mēs apliecinām savu ticību Jēzum Kristum, diendienā iedami viņa pēdās. Tas mums ne tikai tagad, bet arī nākotnē nesīs bagātīgas svētības. Par to ir runa šīs grāmatas pēdējā nodaļā.