1.—3. Kas notiek, kad vecāki atved pie Jēzus savus bērnus, un ko no šī gadījuma var uzzināt par Jēzu?

JĒZUS zina, ka viņa dzīve uz zemes strauji tuvojas beigām. Viņam ir atlikušas vairs tikai dažas nedēļas, bet vēl ir jāpadara ļoti daudz. Kopā ar saviem apustuļiem Jēzus sludina Perejā — apgabalā, kas atrodas austrumos no Jordānas. Viņi pamazām dodas uz dienvidiem, uz Jeruzālemi, kur Jēzus svinēs savu pēdējo Pashu.

² Jēzum tikko ir bijusi nopietna saruna ar dažiem reliģiskajiem vadītājiem, bet tad notiek kaut kas neparedzēts — cilvēki atved pie viņa savus bērnus. Pēc visa spriežot, bērni ir dažāda vecuma, jo Marks, runājot par viņiem, lieto to pašu vārdu, ko agrāk ir attiecinājis uz divpadsmitgadīgu meiteni, savukārt Lūka izmanto vārdu, kas var attiekties uz pavisam maziem bērniem. (Lūkas 18:15; Marka 5:41, 42; 10:13.) Protams, tur, kur ir bērni, parasti ir jautrība, troksnis un kņada. Jēzus mācekļi norāj bērnu vecākus, droši vien domādami, ka Kungs ir pārāk aizņemts, lai pievērstu uzmanību bērniem. Bet kā rīkojas Jēzus?

³ Kad viņš redz notiekošo, viņu pārņem sašutums. Vai Jēzus ir noskaities uz bērniem? Vai varbūt uz to vecākiem? Nē, viņš dusmojas uz saviem mācekļiem! Jēzus saka: ”Laidiet bērnus pie manis, neaizturiet tos, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi, es jums saku: neviens, kas Dieva valstību nesaņem kā bērns, netiks tajā.” Tad Jēzus apskauj bērnus un tos svētī. (Marka 10:13—16.) Ir skaidri redzams, ka Jēzus mīl bērnus. Taču no šī gadījuma par Jēzu var uzzināt vēl kaut ko — viņš ir pieejams cilvēks.

4., 5. a) Kas liecina par to, ka Jēzus bija pieejams? b) Kādi jautājumi tālāk apskatīti šajā nodaļā?

 ⁴ Ja Jēzus būtu bijis bargs, nepieejams un lepns, bērni droši vien netiektos pie viņa un arī vecākiem nebūtu sajūtas, ka var brīvi pie viņa pieiet. Iztēlojies šo ainu: vecāku sejas atplaukst smaidā, kad šis laipnais cilvēks sirsnīgi apskauj viņu bērnus, apliecina, cik dārgi tie ir Dievam, un tos svētī. Kaut gan uz Jēzus pleciem gūlās milzīga atbildība, viņš tik un tā palika vispieejamākais cilvēks.

⁵ Bet kas vēl pārliecinājās, ka Jēzus ir pieejams? Kāpēc viņam bija tik viegli tuvoties? Un kā mēs šajā ziņā varam līdzināties Jēzum? Tālāk meklēsim atbildes uz šiem jautājumiem.

6.—8. Kādu cilvēku sabiedrībā Jēzus bieži uzturējās, un kā viņa attieksme pret šiem cilvēkiem atšķīrās no reliģisko vadītāju attieksmes?

⁶ Lasot evaņģēlijus, nav grūti pamanīt, ka cilvēki nevilcinājās nākt pie Jēzus. Daudzkārt ir minēts, ka pie viņa ieradās ”lieli ļaužu pulki” vai ”daudz ļaužu”. ”Viņam sekoja lieli ļaužu pulki no Galilejas.” ”Pie viņa sapulcējās lieli ļaužu pulki.” ”Pie viņa atnāca daudz ļaužu.” ”Viņam līdzi gāja daudz ļaužu.” (Mateja 4:25; 13:2; 15:30; Lūkas 14:25.) Jēzum apkārt bieži bija ļaužu pūļi.

⁷ Parasti tie bija vienkārši ļaudis, ko reliģiskie vadītāji nicīgi saukāja par ”zemes cilvēkiem”. Farizeji un priesteri atklāti apgalvoja: ”Šie ļaudis, kas nepazīst bauslību, ir nolādēti.” (Jāņa 7:49.) Rabīnu rakstos, kas tapuši vēlāk, pausta tāda pati nostāja. Daudzi reliģiskie vadītāji uzskatīja vienkāršos cilvēkus par nicināmiem, neēda kopā ar viņiem, neko nepirka no viņiem un vispār centās ar viņiem nesarunāties. Daži pat pauda viedokli, ka tie, kas nepārzina mutvārdu likumus, nevar cerēt uz augšāmcelšanu.  Daudzi no tautas, jādomā, vairījās no šiem vadītājiem un nemaz nedomāja vērsties pie viņiem pēc palīdzības un vadības. Turpretī Jēzus bija pavisam citāds.

⁸ Jēzus bieži uzturējās vienkāršo ļaužu sabiedrībā. Viņš kopā ar tiem ēda, tos dziedināja, mācīja un deva tiem cerību. Protams, Jēzus skatījums bija reālistisks, un viņš apzinājās, ka lielākā daļa noraidīs iespēju kalpot Jehovam. (Mateja 7:13, 14.) Bet viņš raudzījās uz katru cilvēku ar cerību un redzēja, ka daudziem ir potenciāls rīkoties pareizi. Tas bija pilnīgs pretstats cietsirdīgo priesteru un farizeju nostājai. Tomēr, lai cik tas būtu pārsteidzoši, pat priesteri un farizeji nāca pie Jēzus, un ne viens vien mainīja savu attieksmi un sāka sekot viņam. (Apustuļu darbi 6:7; 15:5.) Arī bagāto un ietekmīgo cilvēku starpā bija tādi, kas pārliecinājās, cik pieejams ir Jēzus. (Marka 10:17, 22.)

9. Kāpēc sievietes labprāt nāca pie Jēzus?

⁹ Pie Jēzus labprāt nāca arī sievietes. Viņām, bez šaubām, bieži nācās izjust reliģisko vadītāju augstprātību un nicinājumu. Rabīniem bija noraidoša attieksme pret sieviešu mācīšanu. Sievietēm nebija atļauts liecināt tiesā, jo viņas tika uzskatītas par neuzticamām lieciniecēm. Rabīniem pat bija lūgšana, kurā viņi pateicās Dievam par to, ka viņi nav sievietes! Jēzus attieksme bija pilnīgi pretēja. Daudzas sievietes nāca pie viņa, lai mācītos. Piemēram, Lācara māsa Marija sēdēja pie Kunga kājām un uzmanīgi klausījās Jēzus vārdos, kamēr viņas māsa Marta rosījās pa māju, pārņemta ar rūpēm par ēdiena gatavošanu. Jēzus uzslavēja Mariju par to, ka viņa pievērsa uzmanību svarīgākajam. (Lūkas 10:39—42.)

10. Kā Jēzus atšķīrās no reliģiskajiem vadītājiem ar savu attieksmi pret slimajiem?

¹⁰ Arī slimi cilvēki nāca pie Jēzus, lai gan reliģiskie  vadītāji pret viņiem bieži izturējās kā pret tādiem, kas ir izstumti no sabiedrības. Mozus bauslībā bija noteikts, ka spitālīgie medicīnisku apsvērumu dēļ jāpakļauj karantīnai, bet tas nedeva tiesības izturēties pret viņiem nelaipni. (3. Mozus 13. nodaļa.) Taču vēlāk rabīnu likumos bija teikts, ka spitālīgie ir tikpat pretīgi kā izkārnījumi. Daži reliģiskie vadītāji gāja pat tik tālu, ka meta uz spitālīgajiem akmeņus, lai tie viņiem netuvotos. Ir grūti iedomāties, kā cilvēki, kas bija pieredzējuši tādu attieksmi, vispār spēja saņemt drosmi, lai vērstos pie kāda skolotāja, — un tomēr spitālīgie gāja pie Jēzus. Viens no viņiem apliecināja savu ticību, teikdams: ”Kungs, ja vien tu vēlētos, tu spētu mani dziedināt.” (Lūkas 5:12.) Nākamajā nodaļā uzzināsim, kā Jēzus viņam atbildēja, bet pagaidām varam izdarīt secinājumu: šo cilvēku vēlēšanās tuvoties Jēzum ir spilgts pierādījums, cik pieejams viņš bija.

11. Kāds piemērs liecina, ka cilvēki, ko māca vainas apziņa, nebaidījās tuvoties Jēzum, un kāpēc tas ir svarīgi?

¹¹ Bija vēl kāda ļaužu grupa, kas nāca pie Jēzus, — tie bija cilvēki, ko māca vainas apziņa. Piemēram, reiz, kad Jēzus viesojās kāda farizeja namā, pie viņa pienāca sieviete, kas bija pazīstama kā grēciniece, nometās ceļos pie Jēzus kājām un, vainas apziņas mākta, sāka raudāt. Ar savām asarām viņa slacīja Jēzus kājas un susināja tās ar saviem matiem. Namatēvs nevarēja uz to noskatīties bez nepatikas un pie sevis bargi nosodīja Jēzu par to, ka tas nebija aizraidījis sievieti prom, taču Jēzus sirsnīgi paslavēja šo sievieti par patiesu grēku nožēlu un apliecināja, ka Jehova ir gatavs viņai piedot. (Lūkas 7:36—50.) Mūsdienās vairāk nekā jebkad agrāk cilvēkiem, ko nomāc vainas apziņa, ir vajadzīgs kāds, pie kā viņi varētu bez bailēm  vērsties un kas viņiem palīdzētu iegūt labas attiecības ar Dievu. Bet kas Jēzu padarīja tik pieejamu?

12. Kāpēc nav pārsteidzoši, ka Jēzus bija pieejams?

¹² Atcerēsimies, ka Jēzus precīzi līdzinājās savam mīļotajam debesu Tēvam. (Jāņa 14:9.) Bībelē var lasīt atgādinājumu, ka Jehova ”nav tālu nevienam no mums”. (Apustuļu darbi 17:27.) Viņš ir tas, kurš ”uzklausa lūgšanas”, būdams vienmēr pieejams gan saviem uzticīgajiem kalpiem, gan visiem pārējiem cilvēkiem, kas patiešām vēlas viņu atrast un viņam kalpot. (Psalms 65:3.) Par to ir vērts padomāt — pati varenākā un augstākā būtne Visumā ir arī visvieglāk pieejamā! Tāpat kā viņa Tēvs, Jēzus mīl cilvēkus. Nākamajās nodaļās ir stāstīts par mīlestību, kas bija Jēzus sirdī. Taču viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Jēzus bija pieejams, bija tas, ka viņa mīlestību pret cilvēkiem nebija grūti pamanīt. Apskatīsim dažus veidus, kā tā izpaudās.

13. Kā vecāki var līdzināties Jēzum?

¹³ Cilvēki ātri sajuta, ka Jēzus personiski interesējās par viņiem. Šī personiskā interese nepazuda, kad situācija bija saspringta. Kā jau redzējām, kad vecāki atveda pie Jēzus savus bērnus, viņš bija pieejams, kaut gan bija aizņemts un uz viņu gūlās nopietna atbildība. Cik tas ir brīnišķīgs piemērs vecākiem! Mūsdienu pasaulē audzināt bērnus nav viegli. Ļoti būtiski ir tas, lai bērni redzētu, ka viņu vecāki ir pieejami. Ja tev ir bērni, tad tu zini, ka reizēm aizņemtības dēļ nav iespējams veltīt bērnam uzmanību, kādu viņš gaida. Bet vai tu varētu viņam apsolīt, ka tu ar viņu parunāsi, līdzko tas būs iespējams? Ja tu turēsi doto vārdu, bērns mācīsies, cik vērtīgi ir būt pacietīgam. Tāpat viņš iegūs pārliecību, ka viņš var nākt pie tevis vienmēr, kad kaut kas ir noticis vai kaut kas viņu uztrauc.

14.—16. a) Kādos apstākļos Jēzus paveica savu pirmo brīnumu, un kāpēc tas bija kaut kas apbrīnojams? b) Ko par Jēzu var uzzināt no brīnuma, ko viņš paveica Kānā, un ko no tā var mācīties vecāki?

 ¹⁴ Jēzus ļāva cilvēkiem saprast, ka viņam rūp, kas ar tiem notiek. Par to liecina pirmais viņa paveiktais brīnums. Jēzus apmeklēja kāzas Kānā, kādā Galilejas pilsētā, un svinību laikā radās nepatīkama situācija — izbeidzās vīns. Jēzus māte Marija pastāstīja savam dēlam, kas ir noticis. Kā Jēzus rīkojās? Viņš lika apkalpotājiem piepildīt sešus lielus akmens traukus ar ūdeni. Kad mielasta pārraugam aiznesa to nogaršot, izrādījās, ka tas ir labs vīns! Vai tas bija kāds triks, acu apmāns? Nē, ūdens ”bija kļuvis par vīnu”. (Jāņa 2:1—11.) Cilvēki jau kopš seniem laikiem ir sapņojuši pārvērst vienu vielu citā. Gadu simtiem alķīmiķi pūlējās pārvērst svinu zeltā. Tas viņiem tā arī neizdevās, kaut arī svins un zelts patiesībā ir ļoti līdzīgi elementi. * Bet ko var teikt par ūdeni un vīnu? Ūdens ķīmiskā uzbūve ir vienkārša — tas ir divu pamatelementu savienojums. Turpretī vīnam ir gandrīz tūkstoš sastāvdaļu, un daudzas no tām ir sarežģīti ķīmiski savienojumi. Kāpēc Jēzus paveica kaut ko tik apbrīnojamu, ja viss, kas bija noticis, — kādam kāzās bija pietrūcis vīna?

¹⁵ Līgavai un līgavainim tas nebija kaut kas nenozīmīgs. Senatnē Tuvajos Austrumos viesmīlības parādīšana ciemiņiem bija goda jautājums. Ja kāzās beidzās vīns, līgavai un līgavainim tas varēja sagādāt lielu kaunu un negodu, apēnojot viņu kāzu dienu un visu mūžu aptumšojot atmiņas par to. Notiekošais viņiem bija svarīgs, un tas bija  svarīgs arī Jēzum — tāpēc viņš rīkojās. Vai nav skaidrs, kāpēc cilvēki labprāt vērsās pie viņa ar savām raizēm?

¹⁶ Arī šo gadījumu ir noderīgi pārdomāt tiem, kam ir bērni. Ko darīt, ja bērns pienāk pie tevis, jo viņam kaut kas ir atgadījies? Varbūt rodas kārdinājums neuztvert to nopietni vai pat pasmieties par to. Protams, salīdzinājumā ar tavām raizēm tas, par ko ir norūpējies bērns, var likties tīrais sīkums. Taču atceries, ka bērnam tas nav sīkums! Ja kaut kas ir svarīgs kādam, ko tu mīli, vai tam nevajadzētu būt svarīgam arī tev? Ja bērns jutīs, ka tevi interesē tas, kas uztrauc viņu, viņš redzēs, ka vienmēr var vērsties pie tevis.

17. Kā izpaudās Jēzus lēnprātība, un kāpēc šī īpašība liecina par spēku?

¹⁷ Kā jau apskatījām trešajā nodaļā, Jēzus bija lēnprātīgs  un pazemīgs. (Mateja 11:29.) Lēnprātība ir ļoti patīkama īpašība, kas spilgti apliecina, ka cilvēks savā sirdī ir pazemīgs. Tā pieder pie Dieva svētā gara augļiem un ir saistīta ar Dievam tīkamu gudrību. (Galatiešiem 5:22, 23; Jēkaba 3:13.) Pat tad, kad Jēzu visādi izaicināja, viņš nezaudēja savaldību. Jēzus lēnprātība nekādā gadījumā nebija vājuma pazīme. Kāds Bībeles pētnieks atzīmēja: ”Lēnprātība.. liecina par tēraudcietu izturību.” Patiešām, bieži ir vajadzīgs iekšējs spēks, lai valdītu pār sevi un izturētos pret citiem lēnprātīgi. Bet ar Jehovas atbalstu mēs varam līdzināties Jēzum lēnprātībā un līdz ar to kļūt pieejamāki.

18. Kāds gadījums liecina, ka Jēzus bija saprātīgs, un kāpēc šī īpašība padara cilvēku pieejamu?

¹⁸Jēzus bija saprātīgs. Kad Jēzus atradās Tirā, pie viņa atnāca kāda sieviete, kuras meitu ”ļoti mocīja dēmons”. Trijos dažādos veidos Jēzus norādīja, ka viņš negrasās darīt to, ko sieviete vēlējās. Vispirms viņš tai neko neatbildēja, pēc tam paskaidroja, kāpēc viņš nevar tai palīdzēt, un beidzot ar piemēra palīdzību padarīja to vēl skaidrāku. Bet vai Jēzus bija bargs un neiejūtīgs? Vai viņš lika noprast, ka sievietei, kas bija uzdrošinājusies iebilst tik izcilam vīram, var nākties to nožēlot? Nē, sievietei nebija no viņa bail. Viņa ne tikai lūdza palīdzību, bet neatlaidīgi turpināja to darīt pat tad, kad Jēzus nepārprotami bija noraidījis viņas lūgumu. Jēzus pamanīja, ka sieviete nepadodas savas stiprās ticības dēļ, un izdziedināja tās meitu. (Mateja 15:22—28.) Jēzus saprātīgums, viņa gatavība uzklausīt citus un piemērotās situācijās piekāpties bija īpašības, kuru dēļ citiem bija viegli viņam tuvoties.

19. Kā mēs varam noteikt, vai tiešām esam pieejami?

¹⁹ Cilvēki parasti domā, ka viņi ir pieejami. Daži, kam ir vara pār citiem, labprāt uzsver, ka viņu durvis allaž  ir atvērtas un viņu padotie vienmēr var brīvi pie viņiem vērsties. Taču Bībelē ir lasāms nopietns brīdinājums: ”Daudzi saukā: es uzticīgs! — bet atrodi vienu, uz ko var paļauties!” (Salamana Pamācības 20:6, VDP.) Ir viegli pašiem par sevi apgalvot, ka esam pieejami, bet vai var paļauties, ka šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Jēzum? Atbilde ir atkarīga nevis no mūsu viedokļa par sevi, bet no tā, kā uz mums raugās citi. Pāvils rakstīja: ”Jūsu saprātīgums lai kļūst zināms visiem cilvēkiem.” (Filipiešiem 4:5.) Mums visiem būtu jāpadomā: ”Ko par mani domā citi? Kāda ir mana reputācija?”

20. a) Kāpēc ir svarīgi, lai kristiešu draudzes vecākie būtu pieejami? b) Kāpēc mums jābūt saprātīgiem tajā, ko sagaidām no draudzes vecākajiem?

²⁰ Kristiešu draudzes vecākie īpaši cenšas būt pieejami. Viņi no sirds vēlas dzīvot saskaņā ar vārdiem, kas lasāmi Jesajas grāmatas 32. nodaļas 1. un 2. pantā: ”Tie ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.” Šādu aizsardzību, atspirdzinājumu un atvieglojumu citiem vecākais var sniegt vienīgi tad, ja ir pieejams. Protams, ne vienmēr ir viegli tādam būt, jo šajos grūtajos laikos vecākajiem jāpilda daudz nopietnu pienākumu.  Tomēr viņi pūlas, lai citiem nekad nerastos iespaids, ka viņi ir pārāk aizņemti, lai gādātu par Jehovas avju vajadzībām. (1. Pētera 5:2.) Citi draudzes locekļi cenšas būt saprātīgi tajā, ko viņi sagaida no šiem uzticīgajiem brāļiem, būdami pazemīgi un gatavi sadarboties. (Ebrejiem 13:17.)

21. Kā vecāki var panākt, lai bērni brīvi pie viņiem vērstos, un par ko stāstīts nākamajā nodaļā?

²¹ Vecāki vēlas, lai bērni pie viņiem vienmēr brīvi vērstos. No tā ir atkarīgs tik daudz! Bērniem jāzina, ka tētim un mammai var droši uzticēties. Tāpēc kristīgi vecāki cenšas būt pazemīgi un saprātīgi; ja bērns atzīstas kādā pārkāpumā vai kļūst redzamas viņa rakstura sliktās iezīmes, vecāku reakcija nav pārspīlēta. Pacietīgi mācot savus bērnus, vecāki rūpējas, lai viņu starpā pastāvētu laba domu apmaiņa. Patiesībā pieejamiem jābūt mums visiem, jo tāds bija Jēzus. Nākamajā nodaļā stāstīts par Jēzus sirsnīgo līdzjūtību — vienu no galvenajām īpašībām, kas padarīja viņu pieejamu.