1.—3. a) Cik spēcīgas ir Jēzus dvēseles mokas Ģetzemanes dārzā, un kāpēc viņš tā jūtas? b) Ko var teikt par Jēzus izturību, un kādus jautājumus ir vērts pārdomāt?

SPRIEDZE ir neiedomājama. Jēzum vēl nekad nav nācies pieredzēt tādas dvēseles sāpes. Rit pēdējās stundas viņa dzīvē uz zemes. Kopā ar saviem apustuļiem viņš ir ieradies pazīstamā vietā, Ģetzemanes dārzā, kur viņš bieži ar tiem ir ticies. Taču šonakt Jēzum ir vajadzīgs laiks vienatnei. Atstājis apustuļus vienus, viņš dodas dziļāk dārzā, nometas ceļos un lūdz Dievu. Viņš lūdz tik kvēli un ar tādām dvēseles mokām, ka viņa sviedri ”pil zemē kā asins lāses”. (Lūkas 22:39—44.)

² Kāpēc Jēzus ir tik satraukts? Protams, viņš zina, ka drīz viņu gaida neizsakāmas fiziskas ciešanas, bet ne jau tamdēļ viņš pārdzīvo. Runa ir par kaut ko daudz nopietnāku. Jēzu uztrauc, kas notiks ar viņa Tēva vārdu, turklāt viņš apzinās, ka no tā, vai viņš paliks uzticīgs, ir atkarīga visas cilvēces nākotne. Jēzus zina, cik svarīgi ir izturēt. Ja viņam tas neizdotos, viņš sagādātu milzu negodu Jehovas vārdam. Taču Jēzus nesalūst. Vēlāk tajā pašā dienā, dažus mirkļus pirms sava pēdējā elpas vilciena, visizturīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis uz zemes, ar izpildīta pienākuma apziņu izsaucas: ”Viss ir paveikts!” (Jāņa 19:30.)

³ Bībelē ir lasāms aicinājums: ”Allaž domājiet par to [Jēzu], kas ir izturējis!” (Ebrejiem 12:3.) Daži jautājumi, ko vērts pārdomāt, ir šādi: kādus pārbaudījumus Jēzus izturēja? Kas viņam palīdzēja izturēt? Kā mēs varam sekot  viņa piemēram? Bet, pirms meklēsim atbildes uz šiem jautājumiem, noskaidrosim, kas īsti ir izturība.

4., 5. a) Ko nozīmē izturība? b) Ar kādu piemēru varētu paskaidrot, ka izturēt nenozīmē tikai saskarties ar neizbēgamām grūtībām?

⁴ Laiku pa laikam mēs visi esam ”noskumuši dažādu pārbaudījumu dēļ”. (1. Pētera 1:6.) Bet vai tas, ka esam pieredzējuši kādu pārbaudījumu, uzreiz nozīmē, ka esam to izturējuši? Nē, tā nevar teikt. Grieķu valodas vārds, kas tiek tulkots ”izturība”, norāda uz spēju pastāvēt un nepadoties grūtībās. Par to, kas ir domāts ar Bībelē minēto izturību, kāds speciālists raksta: ”Tas ir spēks, kas ļauj izturēt — nevis vienkārši samierināties ar kaut ko, bet izturēt, saglabājot stipru cerību.. [..] Tā ir īpašība, kas cilvēkam palīdz stāties pretī vējam. Tā ir rakstura iezīme, kas smagāko pārbaudījumu var pārvērst triumfā, jo aiz ciešanām tā ļauj saskatīt mērķi.”

⁵ Tātad izturēt nenozīmē tikai saskarties ar neizbēgamām grūtībām. No Bībeles viedokļa izturība sevī ietver nelokāmību, spēju saglabāt pareizu prāta nostāju un nezaudēt cerību pārbaudījumos. Minēsim piemēru: divi cilvēki atrodas ieslodzījumā vienādos apstākļos, bet pilnīgi atšķirīgu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir parasts noziedznieks, kas negribīgi izcieš piespriesto sodu, bez jebkāda prieka ar to samierinādamies. Otrs ir kristietis, kas ir ieslodzīts tāpēc, ka uzticīgi kalpo Dievam. Viņš neatkāpjas no saviem uzskatiem un saglabā pozitīvu attieksmi, jo uztver notiekošo kā iespēju apliecināt savu ticību. Noziedznieku nekādi nevar nosaukt par izturības paraugu, turpretī kristietim gan piemīt šī vērtīgā īpašība. (Jēkaba 1:2—4.)

6. Kā mēs varam attīstīt izturību?

⁶ Bez izturības nav iespējams iegūt glābšanu. (Mateja  24:13.) Tomēr neviens ar šo īpašību nepiedzimst — tā ir jāattīsta. Kā to izdarīt? ”Ciešanas rada izturību,” teikts Vēstulē romiešiem, 5. nodaļas 3. pantā. Ja patiešām vēlamies kļūt izturīgi, mēs nedrīkstam bailīgi izvairīties no visiem ticības pārbaudījumiem. Mums jābūt gataviem tajos pastāvēt. Izturība rodas, dienu no dienas sastopoties ar lielākiem vai mazākiem pārbaudījumiem un tos pārvarot. Ikviens izturēts pārbaudījums mūs sagatavo nākamajam. Protams, izturība neveidojas tikai ar mūsu pašu pūlēm — mēs esam atkarīgi no ”spēka, ko piešķir Dievs”. (1. Pētera 4:11.) Lai mēs paliktu nelokāmi, Jehova mums ir piešķīris vislabāko palīdzību — sava Dēla piemēru. Pievērsīsim sīkāku uzmanību tam, cik izcila bija Jēzus izturība.

7., 8. Kas Jēzum bija jāizcieš, kad viņa dzīve uz zemes tuvojās beigām?

⁷ Kad Jēzus dzīve uz zemes tuvojās beigām, viņš pieredzēja vienu nežēlību pēc otras. Psiholoģiskajai spriedzei, kas viņam bija jāiztur pēdējā naktī, klāt nāca vilšanās sajūta un pazemojums. Viņu bija nodevis tuvs līdzgaitnieks, labākie draugi viņu bija pametuši, un viņu nelikumīgi tiesāja, turklāt šīs prāvas laikā augstākās reliģiskās tiesas locekļi ņirgājās par viņu, spļāva uz viņu un sita viņu ar dūrēm. To visu viņš pacieta klusējot, ar lielu pašcieņu un iekšēju spēku. (Mateja 26:46—49, 56, 59—68.)

⁸ Savas dzīves pēdējās stundās Jēzum bija jāiztur neaprakstāmas fiziskas mokas. Viņu nežēlīgi pēra ar pletnēm, tā ka miesā radās ”dziļas, plēstas brūces, kuru sekas bija ievērojams asins zudums”, kā norādīts kādā medicīniskā žurnālā. Jēzus tika piesists pie staba — šādi sodīts cilvēks mira ”lēnā nāvē, kas saistīta ar milzīgām sāpēm un  ciešanām”. Tās bija neiedomājamas mokas, kad Jēzus rokas un kājas caururba lielas naglas, kas tika iedzītas stabā. (Jāņa 19:1, 16—18.) Cik briesmīgas sāpes viņu plosīja, kad stabs tika pacelts vertikāli un naglām bija jānotur viss viņa ķermeņa svars, bet savainotā mugura spiedās pret stabu! Šīs drausmīgās fiziskās mocības papildināja morālo nastu, kas gūlās uz Jēzu, kā bija minēts nodaļas sākumā.

9. Ko nozīmē paņemt savu ”moku stabu” un sekot Jēzum?

⁹ Kas varētu būt jāizcieš mums, Kristus sekotājiem? Jēzus sacīja: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš.. paņem savu moku stabu un pastāvīgi man seko.” (Mateja 16:24.) Vārdi ”moku stabs” šeit ir lietoti pārnestā nozīmē un apzīmē ciešanas, apkaunojumu un pat nāvi. Sekot Kristum nav viegli. Normas, ko kristieši ievēro, padara mūs atšķirīgus no citiem, un pasaule mūs ienīst, jo mēs nepiederam pie tās. (Jāņa 15:18—20; 1. Pētera 4:4.) Taču mēs esam gatavi paņemt savu moku stabu — labāk esam ar mieru ciest vai pat mirt nekā atteikties no sekošanas Kristum. (2. Timotejam 3:12.)

10.—12. a) Kāpēc apkārtējo cilvēku nepilnības Jēzum bija izturības pārbaudījums? b) Kādas bija dažas no situācijām, kurās Jēzum bija vajadzīga izturība?

¹⁰ Savas kalpošanas laikā Jēzum bija jāsastopas arī ar pārbaudījumiem, ko izraisīja apkārtējo cilvēku nepilnības. Viņš bija palīgs, kas bija darbojies kopā ar Jehovu, kad tika radīta zeme un viss dzīvais uz tās. (Salamana Pamācības 8:22—31.) Līdz ar to Jēzus zināja, ka cilvēkiem pēc Jehovas ieceres bija jābūt tādiem, kas atspoguļo Dieva īpašības un kam ir nevainojama veselība. (1. Mozus 1:26—28.) Dzīvodams uz zemes, Jēzus redzēja grēka bēdīgās sekas no jauna viedokļa — viņš pats bija cilvēks, spējīgs izjust un pārdzīvot to pašu, ko citi cilvēki. Viņam  noteikti bija ļoti sāpīgi savām acīm vērot, cik tālu cilvēki ir atkāpušies no sākotnējās pilnības, kāda bija Ādamam un Ievai. Šī situācija Jēzum bija izturības pārbaudījums. Vai viņš nolaida rokas un secināja, ka grēcīgajiem cilvēkiem nav iespējams palīdzēt? Noskaidrosim to.

¹¹ Jūdu neatsaucība tā apbēdināja Jēzu, ka viņš neslēpa asaras. Bet vai viņu vienaldzība mazināja Jēzus dedzību? Vai viņš tādēļ pārstāja sludināt? Nē, viņš ”ik dienas mācīja templī”. (Lūkas 19:41—44, 47.) Jēzus bija ”dziļi sāpināts” par farizeju cietsirdību, kad tie uzmanīgi vēroja, vai viņš sabatā dziedinās kādu cilvēku. Bet vai šiem paštaisnajiem pretiniekiem izdevās viņu iebiedēt? Ne mazākajā mērā! Jēzus izdarīja to, ko bija nodomājis darīt, — viņš izdziedināja neveselo turpat sinagogā, visiem redzot. (Marka 3:1—5.)

 ¹² Bija vēl kaut kas tāds, ar ko Jēzum droši vien nebija viegli tikt galā, — tie bija viņa tuvāko mācekļu trūkumi. Kā jau uzzinājām trešajā nodaļā, mācekļiem ilgu laiku bija raksturīga tieksme pēc ievērības. (Mateja 20:20—24; Lūkas 9:46.) Ne reizi vien Jēzus viņus pamācīja, ka ir jābūt pazemīgiem. (Mateja 18:1—6; 20:25—28.) Taču mācekļi nekādi nespēja sekot šim padomam. Pat pēdējā vakarā, kad Jēzus bija kopā ar viņiem, viņu starpā ”iedegās strīds” par to, kurš no viņiem ir lielākais. (Lūkas 22:24.) Vai Jēzus nosprieda, ka mācekļiem nav vērts neko skaidrot, jo tas ir bezcerīgi? Nē, viņš nezaudēja pacietību, saglabāja pozitīvu attieksmi un cerību, paturēdams prātā mācekļu labās īpašības. Jēzus zināja, ka savā sirdī viņi mīl Jehovu un vēlas pildīt viņa gribu. (Lūkas 22:25—27.)

13. Ar kādiem pārbaudījumiem, kas līdzīgi Jēzus pieredzētajiem, mēs varam sastapties?

¹³ Arī mums dzīvē var būt pārbaudījumi, kas līdzīgi tiem, kādus pieredzēja Jēzus. Piemēram, mēs varam satikt cilvēkus, kas ir neatsaucīgi vai pat pretojas vēstij par Dieva valstību. Vai mēs pieļausim, ka noraidoša attieksme mazina mūsu vēlmi sludināt, vai arī turpināsim to darīt ar dedzību? (Titam 2:14.) Par pārbaudījumu var kļūt arī mūsu kristīgo brāļu nepilnības. Kāds ar neapdomīgu vārdu vai nepārdomātu rīcību var aizskart mūsu jūtas. (Salamana Pamācības 12:18.) Vai, redzot ticības biedru kļūdas, mēs nospriedīsim, ka viņi nekad nemainīsies, vai arī vienmēr būsim iecietīgi pret viņiem un centīsimies saskatīt viņu labās īpašības? (Kolosiešiem 3:13.)

14. Kādi divi faktori Jēzum palīdzēja izturēt?

¹⁴ Kā Jēzus spēja palikt nelokāms un saglabāt uzticību Dievam, par spīti visiem pazemojumiem, vilšanās  sajūtai un ciešanām, kas viņam bija jāpieredz? Bija divi būtiski faktori, kas viņam palīdzēja. Pirmkārt, viņa skatiens bija vērsts augšup — viņš paļāvās uz ”Dievu, no kura nāk izturība”. (Romiešiem 15:5.) Otrkārt, Jēzus raudzījās uz priekšu — viņš domāja par to, kāds būs viņa izturības iznākums. Apskatīsim pēc kārtas abus šos faktorus.

15., 16. a) Kas liecina, ka Jēzus nemēģināja visu izturēt saviem spēkiem? b) Kādā ziņā Jēzus paļāvās uz savu Tēvu, un kāpēc viņam bija tāda paļāvība?

¹⁵ Lai gan Jēzus bija pilnīgs Dieva Dēls, viņš nemēģināja visu izturēt saviem spēkiem. Jēzus vērsās pie sava debesu Tēva un lūdza palīdzību viņam. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kristus ar skaļiem saucieniem un asarām raidīja karstas lūgšanas un lūgumus pie tā, kurš varēja viņu izglābt no nāves.” (Ebrejiem 5:7.) Kā redzams, Jēzus ”raidīja” pie Dieva ne tikai lūgumus, bet arī karstas lūgšanas pēc palīdzības. Te lietotais daudzskaitlis ”lūgšanas” liecina, ka Jēzus lūdza Jehovu daudzkārt. Piemēram, Ģetzemanes dārzā Jēzus vairākas reizes dedzīgi lūdza Dievu. (Mateja 26:36—44.)

¹⁶ Jēzus pilnībā paļāvās, ka Jehova atbildēs uz viņa karstajām lūgšanām, jo zināja, ka viņa Tēvs ”uzklausa lūgšanas”. (Psalms 65:3.) Kad pirmdzimtais Dēls vēl nebija kļuvis par cilvēku, viņš bija redzējis, kā viņa Tēvs atbild uz savu uzticamo kalpu lūgšanām. Piemēram, Dēls debesīs bija liecinieks tam, kā Jehova sūtīja eņģeli atbildēt uz pravieša Daniēla sirsnīgo lūgšanu, pirms vēl Daniēls bija beidzis lūgt. (Daniēla 9:20, 21.) Kā gan Tēvs varētu neatsaukties, kad viņa vienīgais Dēls darīja zināmas savas izjūtas ”ar skaļiem saucieniem un asarām”? Jehova atbildēja uz sava Dēla lūgšanām un sūtīja eņģeli, lai tas viņu stiprinātu grūtā brīdī. (Lūkas 22:43.)

17. Kāpēc mums, lai izturētu, jāmeklē palīdzība no augšas, un kā to var darīt?

 ¹⁷ Lai izturētu, arī mums jāmeklē palīdzība no augšas — no Dieva, kas ”dod spēku”. (Filipiešiem 4:13.) Ja pilnīgajam Dieva Dēlam bija karsti jālūdz Jehovas palīdzība, vēl jo vairāk tas jādara mums. Tāpat kā Jēzum, mums nebūtu jāaprobežojas ar vienu lūgšanu. (Mateja 7:7.) Mēs gan negaidām, ka pie mums tiks sūtīts eņģelis, taču par vienu mēs varam būt pārliecināti: mūsu mīlošais Dievs uzklausīs uzticīgos kristiešus, kas ”vēršas pie viņa ar karstiem lūgumiem un lūgšanām dienu un nakti”. (1. Timotejam 5:5.) Lai kādi pārbaudījumi mums būtu jāpieredz — slikta veselība, tuva cilvēka nāve vai vajāšanas un pretestība —, Jehova atbildēs uz mūsu dedzīgajām lūgšanām pēc gudrības, drosmes un spēka, kas palīdz izturēt. (2. Korintiešiem 4:7—11; Jēkaba 1:5.)

18. Kā Jēzus raudzījās tālāk par ciešanām — uz to, kas bija gaidāms nākotnē?

¹⁸ Otrais faktors, kas Jēzum ļāva izturēt, bija tas, ka viņš raudzījās tālāk par ciešanām — uz to, kas viņu gaidīja nākotnē. Bībelē par Jēzu teikts: ”Viņam paredzētā prieka dēļ viņš.. ir izturējis nāvi pie moku staba.” (Ebrejiem 12:2.) Jēzus piemērs skaidri parāda, cik cieši saistīta ir cerība, prieks un izturība. Īsumā to varētu aprakstīt šādi: cerība  rada prieku, savukārt prieks — izturību. (Romiešiem 15:13; Kolosiešiem 1:11.) Jēzum priekšā bija kaut kas brīnišķīgs. Viņš zināja, ka ar savu uzticību palīdzēs apstiprināt Tēva tiesības valdīt un dos iespēju izpirkt cilvēkus no grēka un nāves varas. Jēzum bija arī izredzes valdīt un pildīt augstā priestera pienākumus, lai paklausīgie cilvēki varētu saņemt arī citas svētības. (Mateja 20:28; Ebrejiem 7:23—26.) Pievēršot uzmanību tam, kādas izredzes un kāda cerība viņam ir, Jēzus guva milzīgu prieku, savukārt prieks viņam palīdzēja izturēt.

19. Kā mēs ticības pārbaudījumos varam ļaut cerībai, priekam un izturībai darboties mūsu labā?

¹⁹ Tāpat kā Jēzum, arī mums jāļauj cerībai, priekam un izturībai darboties mūsu labā. ”Priecājieties cerībā,” aicināja apustulis Pāvils un tad piebilda: ”Esiet izturīgi bēdās.” (Romiešiem 12:12.) Vai tev pašreiz ir kāds nopietns ticības pārbaudījums? Tad visiem spēkiem raugies uz to, kas ir priekšā. Neaizmirsti, ka ar savu izturību tu sagādāsi godu Jehovas vārdam. Skaidri paturi prātā cerību uz Dieva valstību. Iztēlojies sevi jaunajā pasaulē, kad visur būs brīnišķīgi paradīzes apstākļi. Gaidot, kad piepildīsies lieliskie Jehovas solījumi — kad tiks apstiprinātas viņa tiesības uz augstāko varu, no zemes pazudīs ļaunums, slimības un nāve —, tu jutīsi, ka tava sirds pildās ar prieku, un šis prieks tev palīdzēs izturēt jebkādus pārbaudījumus. Salīdzinājumā ar to, ka piepildīsies cerība uz valstību, visas pašreizējās ciešanas tik tiešām ir ”īslaicīgas un vieglas”. (2. Korintiešiem 4:17.)

20., 21. Ko Jehova no mums gaida, ņemot vērā, ka nespējam būt nevainojami izturīgi, un kāda apņēmība mums ir vajadzīga?

²⁰ Jēzus saprata, ka būt viņa sekotājam nav viegli, ka tas prasa izturību. (Jāņa 15:20.) Viņš labprāt rādīja citiem  priekšzīmi, lai tos stiprinātu. (Jāņa 16:33.) Tiesa, Jēzus izturība bija nevainojama, bet mēs nespējam būt nevainojami. Ko Jehova no mums gaida? To paskaidro apustulis Pēteris: ”Kristus ir cietis jūsu labā, rādīdams jums priekšzīmi, lai jūs vienmēr staigātu viņa pēdās.” (1. Pētera 2:21.) Ar to, kā Jēzus rīkojās pārbaudījumos, viņš rādīja ”priekšzīmi” — paraugu, kas jāatdarina. * Viņa izturību var salīdzināt ar pēdu nospiedumiem. Mēs nespējam staigāt šajās pēdās precīzi, bet varam to darīt vienmēr.

²¹ Būsim apņēmības pilni sekot Jēzus piemēram tik labi, cik vien spējam. Nekad neaizmirsīsim: jo precīzāk mēs staigājam Jēzus pēdās, jo labāk mēs būsim sagatavoti tam, lai izturētu ”līdz galam” — vai nu tagadējās vecās pasaules galam, vai sava pašreizējā mūža galam. Mēs nezinām, kurš no tiem pienāks ātrāk, bet viens gan ir skaidrs: Jehova visu mūžību atalgos mūs par izturību. (Mateja 24:13.)