1.—3. Kādos apstākļos Jēzus saka runu 31. gada pavasara dienā, un kāpēc viņa klausītāji ir ļoti pārsteigti?

IR MŪSU ĒRAS 31. gada pavasara diena. Jēzus Kristus ir netālu no Kapernaumas — rosīgas pilsētas Galilejas jūras ziemeļrietumu krastā. Visu nakti Jēzus ir pavadījis vienatnē, lūdzot Dievu kādā kalnā pilsētas tuvumā. Rīta agrumā viņš ataicina savus mācekļus un izraugās no viņu vidus divpadsmit, ko nosauc par apustuļiem. Tikmēr lieli ļaužu pūļi, arī cilvēki no tālienes, ir sekojuši Jēzum un sapulcējušies kādā līdzenā vietā kalna nogāzē. Viņi vēlas dzirdēt, ko Jēzus teiks, un cer tikt izdziedināti no savām kaitēm. Jēzus viņiem neliek vilties. (Lūkas 6:12—19.)

² Jēzus pieiet pie ļaudīm un izdziedina visus, kas ir slimi. Kad vairs nav palicis neviena, kas ciestu sāpes smagas slimības dēļ, viņš apsēžas un sāk mācīt. * Viņa vārdi, kas izskan spirgtajā pavasara gaisā, droši vien pārsteidz viņa klausītājus. Ļaudis vēl nekad nav dzirdējuši nevienu, kas mācītu tā, kā to dara Jēzus. Viņš nemēģina padarīt savas mācības autoritatīvākas, atsaucoties uz mutvārdu likumiem vai pazīstamiem jūdu rabīniem, toties bieži citē Dieva iedvesmotos Ebreju rakstus. Jēzus vēsts ir tieša, viņa valoda — vienkārša, un teiktā jēga — skaidra. Kad viņš ir beidzis runāt, ļaudis ir ļoti pārsteigti. Viņu izbrīnam ir  pamatots iemesls: viņi tikko ir klausījušies, ko runā izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis. (Mateja 7:28, 29.)

³ Šī runa ir ietverta Dieva Rakstos, tāpat kā daudz kas cits, ko Jēzus teica un darīja. Ir ļoti vērtīgi izpētīt, kas Bībelē stāstīts par Jēzu, jo viņā ir ”visi gudrības.. dārgumi”. (Kolosiešiem 2:3.) Kur viņš smēlās tādu gudrību — spēju praktiski izmantot savas zināšanas un sapratni? Kā viņa gudrība izpaudās, un kā mēs varam sekot viņa piemēram?

4. Kādu jautājumu uzdeva Jēzus klausītāji Nācaretē, un kāpēc?

⁴ Vienā no saviem sludināšanas ceļojumiem Jēzus ieradās Nācaretē, pilsētā, kur viņš bija uzaudzis, un sāka sludināt sinagogā. Daudzi no viņa klausītājiem izbrīnā jautāja: ”No kurienes viņam ir tāda gudrība?” Šie cilvēki pazina Jēzus ģimeni — viņa vecākus, brāļus un māsas — un zināja, ka viņš ir uzaudzis pavisam necilos apstākļos. (Mateja 13:54—56; Marka 6:1—3.) Viņi zināja arī to, ka šis namdaris, kas prata tik labi runāt, nav gājis nevienā no prestižajām rabīnu skolām. (Jāņa 7:15.) Tāpēc viņu jautājums šķita loģisks.

5. Kā Jēzus paskaidroja, no kāda avota nāk viņa gudrība?

⁵ Jēzus gudrība nebija vienkārši viņa nevainojamā prāta darbības auglis. Vēlāk savas kalpošanas laikā, atklāti mācīdams templī, Jēzus paskaidroja, ka viņa gudrība nāk no daudz augstāka avota. ”Tas, ko es mācu, nav no manis, bet no tā, kas mani ir sūtījis,” viņš paziņoja. (Jāņa 7:16.) Patiesais Jēzus gudrības avots bija viņa Tēvs, kurš viņu bija sūtījis. (Jāņa 12:49.) Bet kā Jēzus saņēma gudrību no Jehovas?

6., 7. Kā Jēzus ieguva gudrību no sava Tēva?

⁶ Uz Jēzus sirdi un prātu iedarbojās Jehovas svētais gars. Lūk, kādu paredzējumu par Jēzu, apsolīto Mesiju, izteica  Jesaja: ”Pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars, padoma un spēka Gars, atziņas un tā Kunga bijības Gars.” (Jesajas 11:2.) Tā kā Jēzum bija Jehovas gars, kas vadīja viņa domas un lēmumus, tad nav nekas neparasts, ka viņa vārdos un rīcībā atspoguļojās izcila gudrība.

⁷ Bija vēl kāds veids, kā Jēzus smēlās gudrību no sava Tēva. Otrajā nodaļā jau bija stāstīts, ka pirms kļūšanas par cilvēku Jēzum neaptverami ilgu laiku bija iespēja iepazīt sava Tēva domas dažādos jautājumos. Mēs pat nespējam iztēloties, cik dziļu gudrību Dēls ieguva, darbodamies kopā ar Tēvu un būdams viņa palīgs visa dzīvā un nedzīvā radīšanā. Ne velti, runājot par šo laiku Dēla dzīvē, kad viņš vēl nebija kļuvis par cilvēku, viņš ir attēlots kā personificēta gudrība. (Salamana Pamācības 8:22—31; Kolosiešiem 1:15, 16.) Visas savas kalpošanas laikā Jēzus lika lietā gudrību, ko bija ieguvis no Tēva debesīs. * (Jāņa 8:26, 28, 38.) Tāpēc mums noteikti nebūtu jābrīnās par to, cik plašas zināšanas un cik dziļa sapratne izpaudās tajā, ko Jēzus runāja, un par kādu spriestspēju liecināja viss, ko viņš darīja.

8. Kā Jēzus sekotāji var iegūt gudrību?

⁸ Arī mums, Jēzus sekotājiem, jāmeklē gudrība pie Jehovas. (Salamana Pamācības 2:6.) Protams, Jehova nevienam to nepiešķir brīnumainā veidā, taču viņš atbild uz sirsnīgām lūgšanām pēc gudrības, kas vajadzīga, lai tiktu galā ar grūtām situācijām dzīvē. (Jēkaba 1:5.) Gudrības iegūšana prasa pamatīgu piepūli. Mums pēc tās jātiecas ”kā pēc apslēptām mantām”. (Salamana Pamācības 2:1—6.) Ir nepieciešams iedziļināties Dieva vārdos, kur atklāta viņa gudrība, un saskaņot savu dzīvi ar to, ko uzzinām.  Ļoti vērtīga palīdzība gudrības iegūšanā ir pārdomas par Jehovas Dēla piemēru. Apskatīsim vairākas jomas, kurās izpaudās Jēzus gudrība, un padomāsim, kā viņam līdzināties.

9. Kāpēc Jēzus mācībās bija ietverta tik liela gudrība?

⁹ Cilvēki pulkiem nāca pie Jēzus, lai tikai dzirdētu viņu runājam. (Marka 6:31—34; Lūkas 5:1—3.) Tas arī ir saprotams, jo pār Jēzus lūpām nāca izcilas gudrības vārdi. Viņa mācības atspoguļoja dziļas Dieva Rakstu zināšanas un neatkārtojamu spēju izprast lietas būtību. Šīs mācības piesaista visdažādākos cilvēkus un laika gaitā nenoveco. Bija pravietots, ka Jēzus būs ”Brīnišķais padoma devējs”, un tagad apskatīsim dažus piemērus, kas liecina par to, kāda gudrība bija atrodama viņa vārdos. (Jesajas 9:5.)

10. Kādas labas īpašības Jēzus mudināja attīstīt, un kāpēc?

¹⁰ Sākumā minētajā Kalna runā ir apkopots visvairāk Jēzus mācību, ko nepārtrauc ne stāstītāja teksts, ne citu cilvēku teiktais. Šajā runā Jēzus ne tikai mudināja tiekties pēc tā, lai mēs būtu nevainojami visā, ko sakām un darām. Viņa padomi bija daudz dziļāki. Jēzus lieliski  saprata, ka vārdu un darbu pamatā ir domas un jūtas, tāpēc viņš aicināja veidot sevī tādas labas īpašības kā lēnprātību, izsalkumu pēc taisnības, žēlsirdību, miermīlību un mīlestību pret citiem. (Mateja 5:5—9, 43—48.) Ja mūsu sirdī būs šādas īpašības, tad mūsu teiktie vārdi un rīcība būs tādi, kas ne tikai iepriecinās Jehovu, bet arī palīdzēs uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem. (Mateja 5:16.)

11. Kā Jēzus, dodams padomus izvairīties no grēcīgas rīcības, pievērsās lietas būtībai?

¹¹ Dodams padomus izvairīties no grēcīgas rīcības, Jēzus pievērsās lietas būtībai. Viņš ne tikai ieteica atturēties no varmācības, bet arī brīdināja neļaut sirdī iemājot dusmām. (Mateja 5:21, 22; 1. Jāņa 3:15.) Viņš ne tikai aizliedza pārkāpt laulību, bet arī norādīja, ka šādu nekrietnu rīcību izraisa kaislība, kas parādās sirdī. Viņš skubināja nepieļaut, ka tas, ko redzam, iekvēlinātu mūsos nepareizas vēlmes un iekāri. (Mateja 5:27—30.) Jēzus runāja par cēloņiem, nevis tikai par simptomiem. Viņš paskaidroja, kāda prāta nostāja un kādas vēlmes var kļūt par soli ceļā uz grēku. (Psalms 7:15.)

12. Kā Jēzus sekotāji raugās uz viņa padomiem, un kāpēc?

¹² Jēzus vārdos ir ietverta neparasta gudrība. Viņā klausoties, ”ļaudis bija ļoti pārsteigti par to, kā viņš mācīja”. (Mateja 7:28.) Mēs, Jēzus sekotāji, raugāmies uz viņa gudrajiem padomiem kā uz norādījumiem, pēc kuriem jādzīvo. Mēs cenšamies attīstīt viņa minētās labās īpašības, piemēram, žēlsirdību, miermīlīgumu un mīlestību, jo zinām, ka tās ir dievbijīgas rīcības pamatā. Mēs pūlamies atbrīvoties no nevēlamām jūtām un nepareizām vēlmēm, no kurām Jēzus brīdināja, piemēram, no niknām dusmām un iekāres, jo zinām, ka tā varam izvairīties no grēka. (Jēkaba 1:14, 15.)

13., 14. Kas liecina, ka Jēzus lika lietā spriestspēju, izvēloties ceļu dzīvē?

¹³ Jēzus gudrība izpaudās ne tikai vārdos, bet arī darbos. Viss viņa dzīvesveids — viņa lēmumi, viņa viedoklis par sevi un viņa attieksme pret citiem — liecināja par gudrību ar tās daudzajām brīnišķīgajām šķautnēm. Apskatīsim dažus piemērus, no kuriem redzams, ka Jēzus savā dzīvē vadījās pēc ”gudra padoma”. (Salamana Pamācības 3:21, VDP.)

¹⁴ Gudrība ir saistīta ar spēju skaidri spriest. Jēzus lika lietā spriestspēju, izvēloties savu ceļu dzīvē. Vai tu vari iztēloties, ko viņš dzīvē būtu varējis panākt — cik lepnu māju sev uzcelt, cik ienesīgu uzņēmumu izveidot un cik ievērojamu stāvokli sasniegt? Taču Jēzus apzinājās, ka dzīve, kurā galvenais ir kaut kas tamlīdzīgs, ir ”niecība un tukša vēja ķeršana”. (Salamans Mācītājs 4:4, LB-65r; 5:9.) Dzīties pēc tā visa ir muļķība — pilnīgs gudrības pretstats. Jēzus izvēlējās dzīvot vienkārši. Viņu neinteresēja naudas pelnīšana un mantas krāšana. (Mateja 8:20.) Saskaņā ar to, ko pats mācīja, viņš vērsa savu skatu uz vienu mērķi — Dieva gribas pildīšanu. (Mateja 6:22.) Jēzus rīkojās gudri, veltīdams savu laiku un spēkus, lai darbotos Dieva valstības labā, jo tas ir daudz svarīgāk un dod daudz lielāku gandarījumu nekā dzīšanās pēc mantas. (Mateja 6:19—21.) Viņa dzīve ir atdarināšanas cienīgs paraugs.

15. Kā Jēzus sekotāji var rūpēties, lai viņu acs raudzītos skaidri, un kāpēc tā rīkoties ir gudri?

¹⁵ Jēzus sekotāji mūsdienās apzinās, cik gudri ir rūpēties, lai viņu acs raudzītos skaidri. Viņi vairās apgrūtināt sevi ar nevajadzīgiem parādiem un ikdienas raizēm, kas prasītu pārāk daudz laika un spēka. (1. Timotejam 6:9, 10.) Daudzi ir sākuši dzīvot pieticīgāk, lai varētu veltīt vairāk  laika kristīgajai kalpošanai un varbūt pat kļūt par pilnas slodzes valstības sludinātājiem. Tā rīkoties ir gudri, jo cilvēks, kas ierāda Dieva valstībai pienācīgu vietu savā dzīvē, jūtas laimīgs un gandarīts. (Mateja 6:33.)

16., 17. a) Kā Jēzus apliecināja, ka viņš ir pazemīgs un reālistisks tajā, ko viņš prasa no sevis? b) Kas parāda, vai esam pazemīgi un reālistiski tajā, ko prasām no sevis?

¹⁶ Bībelē gudrība ir saistīta ar pazemību, kas nozīmē arī apzināties savu iespēju robežas. (Salamana Pamācības 11:2, LB-65r.) Jēzus bija pazemīgs un reālistisks tajā, ko viņš prasīja no sevis. Viņš zināja, ka ne visi, kas dzirdēja viņa sludināto vēsti, pievērsīsies ticībai. (Mateja 10:32—39.) Tāpat Jēzus saprata, ka viņš personīgi var sludināt tikai ierobežotam daudzumam cilvēku, tāpēc viņš rīkojās gudri un uzticēja mācekļu gatavošanu saviem sekotājiem. (Mateja 28:18—20.) Viņš pazemīgi atzina, ka tie paveiks ”vēl lielākus” darbus nekā viņš, jo sludinās lielākam skaitam cilvēku, darīs to plašākā teritorijā un ilgāku laiku. (Jāņa 14:12.) Jēzus apzinājās arī to, ka dažkārt viņam ir vajadzīga palīdzība. Viņš pieņēma palīdzību no eņģeļiem, kas ieradās pie viņa tuksnesī, un no eņģeļa, kas viņu stiprināja Ģetzemanes dārzā. Visgrūtākajā savas dzīves brīdī Dieva Dēls sauca pēc palīdzības. (Mateja 4:11; Lūkas 22:43; Ebrejiem 5:7.)

¹⁷ Arī mums jābūt pazemīgiem un reālistiskiem tajā, ko prasām no sevis. Bez šaubām, mums jāpilda savi pienākumi ar visu sirdi un dvēseli un patiesi jāpūlas, kad piedalāmies sludināšanā un mācekļu gatavošanā. (Lūkas 13:24; Kolosiešiem 3:23.) Tomēr mums jāatceras, ka Jehova mūs nesalīdzina ar citiem, un arī pašiem jāvairās no salīdzināšanas. (Galatiešiem 6:4.) Praktiska gudrība palīdzēs izvirzīt reālistiskus mērķus, kas atbilst mūsu spējām un apstākļiem. Savukārt tiem, kas pilda atbildīgus pienākumus, gudrība ļaus atzīt, ka viņu spējām ir robežas un ka laiku pa  laikam viņiem ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Ja viņi ir pazemīgi, viņi ar pateicību pieņems piedāvāto palīdzību, paturot prātā, ka Jehova var pamudināt kādu ticības biedru kļūt viņiem par ”īstu atbalstu”. (Kolosiešiem 4:11.)

18., 19. a) Kas liecina, ka Jēzus bija saprātīgs un labvēlīgi noskaņots pret saviem mācekļiem? b) Kāpēc mūsu attieksmei pret citiem būtu jābūt labvēlīgai un saprātīgai, un ko mēs varam darīt, lai mūsu attieksme tāda būtu?

¹⁸ ”Gudrība, kas nāk no augšas, ..ir ..saprātīga,” teikts Jēkaba vēstules 3. nodaļas 17. pantā. Jēzus bija saprātīgs un labvēlīgi noskaņots pret saviem mācekļiem. Viņš skaidri saskatīja mācekļu trūkumus, tomēr meklēja viņos labo. (Jāņa 1:47.) Jēzus zināja, ka naktī, kad viņu apcietinās, mācekļi viņu pametīs, bet viņš neapšaubīja to uzticību. (Mateja 26:31—35; Lūkas 22:28—30.) Pēteris trīs reizes noliedza, ka vispār pazīst Jēzu, taču Jēzus karsti lūdza par Pēteri un pauda pārliecību par tā uzticību. (Lūkas 22:31—34.) Savas dzīves pēdējā naktī uz zemes, vērsdamies lūgšanā pie Tēva, Jēzus nerunāja par kļūdām, ko bija pieļāvuši viņa mācekļi. Viņš atsaucās uz visu labo, ko tie bija izdarījuši iepriekš, sacīdams: ”Viņi ir paklausījuši taviem vārdiem.” (Jāņa 17:6.) Lai gan mācekļi bija nepilnīgi, Jēzus viņiem uzticēja sludināt Dieva valstību un gatavot mācekļus. (Mateja 28:19, 20.) Jēzus paustā uzticība un paļāvība noteikti stiprināja mācekļus un palīdzēja tiem paveikt Jēzus uzdoto darbu.

¹⁹ Jēzus sekotājiem būtu jāseko viņa priekšzīmei. Ja pilnīgais Dieva Dēls bija pacietīgs pret saviem nepilnīgajiem mācekļiem, cik daudz vairāk mums, grēcīgiem cilvēkiem, jābūt saprātīgiem citam pret citu! (Filipiešiem 4:5.) Mums nevis jāpievērš uzmanība ticības biedru kļūmēm, bet jācenšas ieraudzīt viņos labo. Ir gudri paturēt prātā, ka viņus pie sevis velk Jehova. (Jāņa 6:44.) No tā var secināt,  ka Jehova šajos cilvēkos saskata kaut ko labu, un mums uz viņiem jāraugās tāpat. Šāda attieksme mums palīdzēs ne vien ”kādu pārkāpumu.. nepamanīt”, bet arī meklēt, par ko varētu citus uzslavēt. (Salamana Pamācības 19:11.) Ja apliecināsim mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām, ka paļaujamies uz viņiem, tad viņiem būs vieglāk darīt visu iespējamo kalpošanā Jehovam un rast tajā prieku. (1. Tesalonikiešiem 5:11.)

20. Kas mums būtu jādara ar evaņģēlijos atrodamo gudrības dārgumu krātuvi, un kāpēc?

²⁰ Evaņģēlijos lasāmie stāstījumi par Jēzus dzīvi un kalpošanu ir īsta dārgumu krātuve. Kā mums vajadzētu rīkoties ar šo vērtīgo materiālu? Kalna runas nobeigumā Jēzus mudināja klausītājus ne tikai uzklausīt viņa gudrās pamācības, bet arī likt tās lietā. (Mateja 7:24—27.) Ja ļausim gudrībai, kas izpaudās Jēzus vārdos un darbos, ietekmēt mūsu domas, motīvus un rīcību, tad mūsu dzīve jau tagad būs sekmīga un mēs paliksim uz ceļa, kas ved uz mūžīgu dzīvi. (Mateja 7:13, 14.) Tas ir pats labākais un gudrākais lēmums, kāds vien iespējams!