1.—3. a) Ko dara zemkopis, ja raža ir pārāk liela, lai viņš to novāktu viens pats? b) Kāds grūts uzdevums 33. gada pavasarī jārisina Jēzum, un kā viņš rīkojas?

KĀDS zemkopis ir nonācis grūtā situācijā. Pirms dažiem mēnešiem viņš ir uzaris savus laukus un iesējis sēklu. Viņš uzmanīgi ir sekojis, kā parādās pirmie asni, un ar prieku vērojis, cik kupli sazeļ apsētie lauki. Nu viņa smagais darbs ir nesis augļus, jo ir pienācis laiks ievākt ražu. Taču ir kāda problēma: raža ir pārāk liela, lai viņš to novāktu viens pats. Tāpēc zemkopis izlemj nolīgt strādniekus un sūtīt tos savā tīrumā. Tā rīkoties ir saprātīgi, jo laiks, kurā var ievākt ražu, ir ierobežots.

 ² Mūsu ēras 33. gada pavasarī līdzīgs grūts uzdevums ir jārisina augšāmceltajam Jēzum. Kalpodams uz zemes, viņš ir iesējis patiesības sēklas, un tagad ir nogatavojusies bagātīga raža. Ir jāsapulcē daudzi atsaucīgi cilvēki, kas var kļūt par mācekļiem. (Jāņa 4:35—38.) Kā Jēzus rīkojas šajā situācijā? Neilgi pirms savas pacelšanās debesīs, stāvēdams uz kāda kalna Galilejā, viņš dod saviem mācekļiem norādījumu sapulcināt vairāk strādnieku. Jēzus saka: ”Ejiet un gatavojiet par mācekļiem visu tautu cilvēkus — kristījiet tos.. un māciet tiem pildīt visu, ko es jums esmu licis.” (Mateja 28:19, 20.)

³ Šis norādījums jāņem vērā ikvienam, kas vēlas būt īsts Kristus sekotājs. Tāpēc apskatīsim trīs jautājumus: kāpēc Jēzus deva norādījumu sapulcēt vairāk strādnieku? Kā viņš savus sekotājus mācīja tos meklēt? Kā šis uzdevums attiecas uz mums?

4., 5. Kāpēc Jēzus pats nevarēja pabeigt iesākto darbu, un kam šis darbs bija jāturpina pēc viņa atgriešanās debesīs?

⁴ Mūsu ēras 29. gadā, kad Jēzus sāka savu kalpošanu, viņš zināja, ka vienatnē viņš nespēs pabeigt iesākto darbu. Neilgajā laikā, kas viņam bija atlicis uz zemes, viņš varēja sludināt vēsti par Dieva valstību tikai ierobežotā teritorijā un tikai ierobežotam cilvēku skaitam. Protams, Jēzus sludināja galvenokārt jūdiem un jūdaisma prozelītiem — ”Izraēla nama pazudušajām avīm”. (Mateja 15:24.) Taču šīs ”pazudušās avis” bija izkaisītas pa visu Izraēlu tūkstošiem kvadrātkilometru platībā. Turklāt vēlāk labā vēsts bija jāsludina arī citur pasaulē. (Mateja 13:38; 24:14.)

⁵ Jēzus apzinājās, ka pēc viņa nāves būs vēl daudz darāmā. Saviem vienpadsmit uzticīgajiem apustuļiem viņš  teica: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: kas man tic, tas darīs arī tos darbus, ko es daru, un darīs vēl lielākus par tiem, jo es aizeju pie Tēva.” (Jāņa 14:12.) Tā kā Dēlam bija jāatgriežas debesīs, sludināšana un cilvēku mācīšana būs jāuzņemas viņa sekotājiem — ne vien apustuļiem, bet arī visiem, kas vēlāk kļūs par viņa mācekļiem. (Jāņa 17:20.) Jēzus pazemīgi atzina, ka šo viņa sekotāju darbi būs ”vēl lielāki par tiem”, ko bija darījis viņš. Tā varēja teikt trīs iemeslu dēļ.

6., 7. a) Kādā ziņā Jēzus sekotāju darbi ir ”vēl lielāki par tiem”, ko paveica viņš pats? b) Kā mēs varam apstiprināt, ka Jēzus paļāvība uz saviem sekotājiem nav bijusi veltīga?

⁶ Pirmkārt, Jēzus sekotāji sludina plašākā teritorijā. Mūsdienās tiek sludināts līdz pat zemes malām, daudz tālāk par tās zemes robežām, kur sludināja Jēzus. Otrkārt, Jēzus sekotāji sludina lielākam skaitam ļaužu. Nelielais mācekļu pulciņš, ko pēc savas nāves bija atstājis Jēzus, drīz vien pieauga līdz vairākiem tūkstošiem cilvēku. (Apustuļu darbi 2:41; 4:4.) Patlaban viņu skaits jau sniedzas miljonos, un ik gadu tiek kristīti tūkstošiem jaunu mācekļu. Treškārt, Jēzus sekotāji sludina ilgāku laiku — sludināšana rit vēl joprojām, gandrīz divtūkstoš gadu pēc tam, kad noslēdzās Jēzus kalpošana, kas ilga trīsarpus gadus.

⁷ Jēzus apliecināja paļāvību uz saviem sekotājiem, sacīdams, ka to darbi būs ”vēl lielāki” par viņa paveiktajiem. Viņš tiem uzticēja darbu, ko pats uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, — tiem bija jāsludina un jāmāca ”labā vēsts par Dieva valstību”. (Lūkas 4:43.) Jēzus bija pārliecināts, ka viņa sekotāji uzticīgi pildīs šo uzdevumu. Kā tas attiecas uz mums? Kad dedzīgi un no sirds piedalāmies kalpošanā, mēs apstiprinām, ka Jēzus paļāvība uz saviem sekotājiem nav bijusi veltīga. Vai tā nav brīnišķīga iespēja? (Lūkas 13:24.)

8., 9. Kādu piemēru Jēzus rādīja sludināšanā, un kā mēs varam viņam līdzināties?

⁸ Jēzus rūpējās, lai viņa mācekļi būtu pēc iespējas labāk sagatavoti kalpošanai. Galvenais bija tas, ka viņš pats rādīja tiem nevainojamu piemēru. (Lūkas 6:40.) Iepriekšējā nodaļā bija stāstīts par viņa attieksmi pret kalpošanu. Mācekļiem, kas kopā ar Jēzu devās sludināšanas ceļojumos, bija iespēja uzzināt daudz ko vērtīgu. Viņi redzēja, ka Jēzus sludināja visur, kur bija sastopami cilvēki, — ezera krastā un kalna nogāzē, pilsētās, tirgus laukumos un ļaužu mājās. (Mateja 5:1, 2; Lūkas 5:1—3; 8:1; 19:5, 6.) Viņi varēja vērot, ka Jēzus netaupa sevi un sludina no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kalpošana viņam nebija tikai vaļasprieks, kam pievērsties brīvos brīžos. (Lūkas 21:37, 38; Jāņa 5:17.) Mācekļi noteikti ievēroja, ka Jēzu vada patiesa mīlestība pret cilvēkiem. Viņa sejā droši vien atspoguļojās līdzjūtība, kas bija viņa sirdī. (Marka 6:34.) Kā Jēzus piemērs, tavuprāt, ietekmēja mācekļus? Kā tas būtu ietekmējis tevi?

⁹ Mēs esam Kristus sekotāji un cenšamies kalpošanā līdzināties viņam. Tāpēc mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai ”plaši liecinātu” par patiesību. (Apustuļu darbi 10:42.) Tāpat kā Jēzus, mēs apmeklējam cilvēkus viņu mājās. (Apustuļu darbi 5:42.) Ja nepieciešams, mēs esam gatavi pielāgoties, lai ietu pie viņiem tādā laikā, kad ir lielāka iespēja viņus sastapt. Piedevām mēs mēģinām uzsākt sarunas un neuzkrītoši sludināt cilvēkiem sabiedriskās vietās — ielās, parkos, veikalos un viņu darbavietās. Mēs ”pūlamies un cīnāmies” kalpošanā, jo izturamies pret to nopietni. (1. Timotejam 4:10.) Dziļa, patiesa mīlestība pret citiem mūs rosina meklēt iespējas sludināt vienmēr un visur, kur vien ir atrodami cilvēki. (1. Tesalonikiešiem 2:8.)

10.—12. Ko Jēzus saviem sekotājiem mācīja, pirms sūtīja viņus sludināt?

 ¹⁰ Turklāt Jēzus mācīja savus sekotājus, dodams tiem sīkus norādījumus. Pirms viņš izsūtīja sludināt 12 apustuļus un pēc tam vēl 70 mācekļus, viņš tos pamācīja, kā tiem jārīkojas. (Mateja 10:1—15; Lūkas 10:1—12.) Šie norādījumi izrādījās ļoti noderīgi, jo Lūkas evaņģēlija 10. nodaļas 17. pantā ir teikts: ”Tie septiņdesmit priecīgi atgriezās.” Apskatīsim divus svarīgus norādījumus, ko deva Jēzus, paturot prātā, ka viņa vārdi ir labāk saprotami Bībeles laikos pastāvējušo jūdu paražu gaismā.

¹¹ Jēzus saviem sekotājiem mācīja paļauties uz Jehovu. Viņš tiem sacīja: ”Nelieciet jostās ne zeltu, ne sudrabu, ne varu un negādājiet ceļam ne pārtikas somu, ne divus kreklus, ne sandales, ne spieķi, jo strādnieks ir pelnījis, ka to paēdina.” (Mateja 10:9, 10.) Ceļotāji mēdza ņemt līdzi jostu, kurā varēja glabāt naudu, kā arī pārtikas somu un lieku sandaļu pāri. Kad Jēzus savus mācekļus aicināja neraizēties par to visu, viņš būtībā teica: ”Pilnībā paļaujieties uz Jehovu, jo viņš parūpēsies par jūsu vajadzībām.” Jehova varēja pamudināt cilvēkus, kas pieņēma labo vēsti, parādīt sludinātājiem viesmīlību, kā tas Izraēlā bija pieņemts. (Lūkas 22:35.)

¹² Vēl Jēzus mācīja savus sekotājus uzmanīties, lai nekas nenovērstu viņu uzmanību no galvenā mērķa. Viņš tiem  sacīja: ”Ceļā nevienu nesveiciniet.” (Lūkas 10:4.) Protams, Jēzus ar to negribēja teikt, ka viņa mācekļiem jāizturas pret citiem nepieklājīgi vai vēsi. Jāņem vērā, ka Bībeles laikos sasveicināšanās neaprobežojās ar vienkāršu ”sveiki”, parasti bija jāievēro noteiktas paražas un jāiesaistās garās sarunās. Kāds Bībeles komentētājs par to rakstīja: ”Austrumnieku vidū sasveicināšanās nebija tikai viegla palocīšanās vai sarokošanās, kā tas ir pieņemts pie mums, — viņi mēdza vairākkārt apskauties un klanīties un pat nomesties zemē. Tas viss prasīja daudz laika.” Mudinādams vairīties no garām sasveicināšanās ceremonijām, Jēzus saviem mācekļiem būtībā norādīja: ”Jums ir jāpaziņo svarīga un steidzama vēsts, tāpēc izmantojiet laiku lietderīgi.” *

13. Kā mēs varam apliecināt, ka ieklausāmies norādījumos, ko Jēzus deva saviem mācekļiem pirmajā gadsimtā?

¹³ Mums ir svarīgi ieklausīties norādījumos, ko Jēzus deva saviem mācekļiem pirmajā gadsimtā. Mēs pilnībā paļaujamies, ka Jehova mūs atbalstīs kalpošanā. (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Mēs zinām, ka viņš parūpēsies par mūsu vajadzībām, ja ”tieksimies vispirms pēc valstības”. (Mateja 6:33.) Pilnas slodzes sludinātāji visā pasaulē var apliecināt, ka arī grūtos laikos Jehovas roka nekad nav par īsu. (Psalms 37:25.) Mēs arī apzināmies, ka nedrīkstam izniekot laiku mazsvarīgām nodarbēm. Ja šajā ziņā zaudēsim modrību, pasaule viegli novērsīs mūsu uzmanību no galvenā. (Lūkas 21:34—36.) Tagad nav īstais laiks aizrauties ar kaut ko citu. Mums jāsludina nozīmīga  un steidzama vēsts, no kuras ir atkarīga cilvēku dzīvība. (Romiešiem 10:13—15.) Ja paturēsim prātā, cik īpašā laikā mēs dzīvojam, mums būs vieglāk nepieļaut, ka šīs pasaules vilinājumi mums atņem laiku un spēkus, ko varētu veltīt kalpošanai. Neaizmirsīsim, ka laika ir atlicis maz, bet pļaujamā ir daudz. (Mateja 9:37, 38.)

14. Kas liecina, ka Mateja 28:18—20 lasāmie vārdi attiecas uz visiem Kristus sekotājiem? (Skat. arī zemsvītras piezīmi.)

¹⁴ Teikdams, lai viņa sekotāji iet un gatavo mācekļus, augšāmceltais Jēzus uzticēja tiem nopietnu pienākumu. Šis uzdevums neattiecās tikai uz mācekļiem, kas tajā pavasara dienā atradās uz kalna Galilejā. * Darbs, ko Jēzus uzdeva veikt, ir saistīts ar sludināšanu ”visu tautu cilvēkiem”, un tas turpinās ”līdz pat šī laikmeta nobeigumam”. Nav šaubu, ka šis darbs jāveic visiem Kristus sekotājiem, arī mums. Tagad pievērsīsim sīkāku uzmanību Jēzus vārdiem, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 28. nodaļā, no 18. līdz 20. pantam.

15. Kāpēc ir saprātīgi pakļauties Jēzus rīkojumam gatavot mācekļus?

¹⁵ Pirms Jēzus norādīja, kas viņa mācekļiem jādara, viņš sacīja: ”Man ir dota visa vara debesīs un uz zemes.” (18. pants.) Vai Jēzum patiešām ir tik liela vara? Jā, noteikti ir. Viņš ir virseņģelis, kura pavēlēm klausa miriāžu miriādes eņģeļu. (1. Tesalonikiešiem 4:16; Atklāsmes 12:7.) Jēzus ir arī ”draudzes galva”, kam ir vara pār saviem sekotājiem uz zemes. (Efesiešiem 5:23.) Kopš 1914. gada viņš ir mesiāniskais ķēniņš, kas valda debesīs.  (Atklāsmes 11:15.) Viņa vara iesniedzas pat nāves valstībā, jo viņš spēj piecelt no nāves mirušos. (Jāņa 5:26—28.) Sākumā pieminēdams savu lielo varu, Jēzus lika saprast, ka tālākie vārdi ir nevis ieteikums, bet rīkojums. Ir saprātīgi tam pakļauties, jo varu viņš nav piešķīris sev pats — to viņam ir devis Dievs. (1. Korintiešiem 15:27.)

16. Ko Jēzus lika darīt, sacīdams: ”Ejiet,” — un kā var izpildīt šo viņa rīkojuma daļu?

¹⁶ Tad Jēzus minēja, kāds ir viņa klausītāju uzdevums, un viņš sāka ar vienu vārdu: ”Ejiet.” (19. pants.) Tā viņš norādīja, ka mums jāuzņemas iniciatīva, lai darītu citiem zināmu vēsti par Dieva valstību. Šo Jēzus dotā rīkojuma daļu var izpildīt ar dažādiem paņēmieniem. Vislabākais veids, kā veidot ar cilvēkiem personisku kontaktu, ir sludināšana pa mājām. (Apustuļu darbi 20:20.) Tāpat mēs meklējam izdevības sludināt neformāli un uzsākam sarunas par labo vēsti ikdienišķās situācijās, kad vien rodas tāda iespēja. Sludināšanas metodes var būt ļoti dažādas, un mēs tās pielāgojam vietējām vajadzībām un apstākļiem. Nemainīgs paliek viens: mēs ”ejam” un uzmeklējam tos, kas ir cienīgi. (Mateja 10:11.)

17. Kā mēs varam gatavot mācekļus?

¹⁷ Pēc tam Jēzus paskaidroja, kāds ir viņa dotā uzdevuma mērķis, proti — ”gatavot par mācekļiem visu tautu cilvēkus” (19. pants). Kā mēs varam gatavot mācekļus? Nepietiek ar to vien, ka nododam citiem zināšanas. Kad mācām ieinteresētiem cilvēkiem Bībeli, mūsu mērķis ir palīdzēt viņiem kļūt par Kristus sekotājiem. Katrā piemērotā brīdī mēs izceļam Jēzus piemēru, lai viņi mācītos raudzīties uz Jēzu kā uz savu Skolotāju un Paraugu, dzīvotu tāpat, kā dzīvoja viņš, un darītu to pašu, ko darīja viņš. (Jāņa 13:15.)

18. Kāpēc kristīšana ir visnozīmīgākais notikums Kristus mācekļa dzīvē?

 ¹⁸ Būtiska Jēzus dotā uzdevuma daļa ir ietverta vārdos: ”Kristījiet tos Tēva, Dēla un svētā gara vārdā.” (19. pants.) Kristīšana ir visnozīmīgākais notikums Kristus mācekļa dzīvē, jo tā simbolizē viņa bezierunu lēmumu atdot sevi Dievam. Bez kristīšanas nav iespējama glābšana. (1. Pētera 3:21.) Kristīts māceklis, kas dara visu iespējamo kalpošanā Jehovam, var cerēt uz nebeidzamām svētībām, ko viņš saņems jaunajā pasaulē. Vai tu kādam esi palīdzējis kļūt par Kristus mācekli un kristīties? Kristīgajā kalpošanā nav lielāka iemesla priekam. (3. Jāņa 4.)

19. Ko mēs mācām jaunpienācējiem, un kāpēc viņiem dažkārt jāpalīdz arī pēc kristīšanās?

¹⁹ Jēzus darīja zināmu, ar ko vēl ir saistīts viņa dotais uzdevums, sacīdams: ”Māciet tiem pildīt visu, ko es jums esmu licis.” (20. pants.) Mēs mācām jaunpienācējiem paklausīt Jēzus pavēlēm, starp kurām ir pavēles mīlēt Dievu, mīlēt tuvāko un gatavot mācekļus. (Mateja 22:37—39.) Mēs pakāpeniski mācām viņiem skaidrot citiem Bībeles patiesību un aizstāvēt savu ticību, kas kļūst aizvien stiprāka. Kad viņi ir gatavi piedalīties sludināšanā,  mēs dodamies kalpošanā kopā ar viņiem un gan ar vārdiem, gan ar savu piemēru rādām, kā prasmīgi sludināt. Palīdzības sniegšana jauniem mācekļiem ne vienmēr beidzas līdz ar viņu kristīšanos. Arī tie, kas jau ir kristīti, vēl kādu laiku varbūt jāpamāca, kā pārvarēt grūtības, ar kādām sastopas Kristus sekotāji. (Lūkas 9:23, 24.)

20., 21. a) Kāpēc mums, pildot Jēzus doto uzdevumu, nav iemesla baidīties? b) Kāpēc tagad nedrīkst atslābināties, un ko mums jāapņemas darīt?

²⁰ Pēdējie vārdi, ko Jēzus teica, dodams uzdevumu saviem sekotājiem, ir ļoti uzmundrinoši: ”Es būšu ar jums ik dienas līdz pat šī laikmeta nobeigumam.” (Mateja 28:20.) Jēzus atzina, ka uzdevums, ko viņš ir uzticējis saviem mācekļiem, ir nopietns. Viņš zināja arī to, ka, veicot šo uzdevumu, mācekļiem reizēm būs jāpieredz pretinieku naidīgums. (Lūkas 21:12.) Taču mums nav iemesla baidīties. Mūsu Vadītājs neprasa, lai mēs pildītu viņa norādījumus, nesaņemot nekādu palīdzību, vieni paši. Vai nav patīkami apzināties, ka paveikt uzdoto mums palīdz tas, kuram ir dota ”visa vara debesīs un uz zemes”?

²¹ Jēzus saviem mācekļiem apliecināja, ka viņš gadsimtu gaitā būs ar tiem kalpošanā līdz ”šī laikmeta nobeigumam”. Mums jāturpina darīt to, ko Jēzus ir teicis, līdz kamēr pienāks gals. Atslābināties tagad nedrīkst — rit bagātīga garīga pļauja! Patlaban tiek pulcēts ļoti daudz atsaucīgu cilvēku. Mums, Kristus sekotājiem, jābūt apņēmības pilniem izpildīt nopietno uzdevumu, kas mums uzticēts. Būsim gatavi veltīt savu laiku, spēkus un līdzekļus, lai, paklausot Kristus norādījumam, ietu un gatavotu mācekļus!