1.—4. a) Kā sarunā ar samarieti izpaužas Jēzus mācītprasme, un kāds ir iznākums? b) Kāda ir apustuļu reakcija?

JĒZUS un viņa apustuļi ir ceļā jau stundām ilgi. Viņi dodas ziemeļu virzienā, no Jūdejas uz Galileju. Īsākais ceļš, kas prasa apmēram trīs dienas, ved caur Samariju. Saule jau ir gandrīz zenītā, kad ceļinieki nonāk līdz pilsētiņai, ko sauc par Ziharu; tur viņi nolemj nedaudz iestiprināties.

² Kamēr apustuļi ir aizgājuši pirkt ēdienu, Jēzus atsēžas atpūsties pie akas pilsētas tuvumā. Drīz akai tuvojas kāda sieviete, lai pasmeltu ūdeni. Jēzus varētu nepievērst viņai uzmanību, jo ir ”noguris no ceļa”. (Jāņa 4:6.) Būtu pilnīgi saprotams, ja viņš vienkārši aizvērtu acis un neliktos par šo samarieti ne zinis. Kā jau bija paskaidrots ceturtajā nodaļā, sieviete, visticamāk, no jūda arī neko citu negaida kā vien nicīgu attieksmi. Tomēr Jēzus uzsāk ar viņu sarunu.

³ Vispirms viņš min piemēru, kas ņemts no sievietes ikdienas dzīves, vēl vairāk — saistīts ar to, ko viņa dara patlaban. Viņa ir ieradusies pēc ūdens, un Jēzus runā par dzīvinošo ūdeni, kas veldzēs viņas garīgās slāpes. Vairākas reizes samariete piemin kaut ko tādu, kas varētu izraisīt strīdu. * Jēzus taktiski apiet šādus jautājumus un turpina risināt iesākto tēmu. Viņš pievērš galveno uzmanību garīgiem jautājumiem — tīrajai pielūgsmei un Dievam  Jehovam. Tam, ko Jēzus saka, ir tālejoša ietekme, jo sieviete atstāsta viņa vārdus ļaudīm pilsētā un tiem arī rodas vēlēšanās viņu uzklausīt. (Jāņa 4:3—42.)

⁴ Kā reaģē apustuļi, kad ir atgriezušies un redz, ka Jēzus sludina samarietei? Nekādu sajūsmu tas viņos neizraisa. Viņi ir pārsteigti, ka Jēzus vispār runā ar šo sievieti, un, pēc visa spriežot, viņi tai neko nesaka. Kad samariete ir aizgājusi, mācekļi skubina Jēzu ēst to, ko viņi ir atnesuši, taču Jēzus atsaka: ”Man ir tāds ēdiens, par ko jūs nezināt.” Mācekļi ir neizpratnē un sākumā saprot šos vārdus burtiski, bet tad Jēzus paskaidro: ”Mans ēdiens ir pildīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un pabeigt viņa uzticēto darbu.” (Jāņa 4:32, 34.) Tā Jēzus norāda, ka viņa dzīves galvenais darbs viņam ir svarīgāks par ēšanu. Viņš vēlas, lai mācekļiem pret šo darbu būtu tāda pati attieksme. Kas tas ir par darbu?

5. Kas bija galvenais darbs Jēzus dzīvē, un kādi jautājumi apskatīti šajā nodaļā?

⁵ Jēzus reiz teica: ”Man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, jo tāpēc es esmu sūtīts.” (Lūkas 4:43.) Jēzus bija sūtīts sludināt un mācīt labo vēsti par Dieva valstību. * Šis darbs ir jāveic arī Jēzus sekotājiem mūsdienās. Ņemot to vērā, apskatīsim trīs svarīgus jautājumus: kāpēc Jēzus sludināja, kādu vēsti viņš sludināja, un kāda bija viņa attieksme pret šo uzdevumu.

6., 7. Kā Jēzus norādīja, kādai būtu jābūt ”ikviena skolotāja” attieksmei pret iespēju stāstīt citiem labo vēsti? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁶ Noskaidrosim, kāda bija Jēzus attieksme pret to,  ko viņš mācīja; pēc tam pievērsīsim uzmanību viņa attieksmei pret cilvēkiem, kurus viņš mācīja. Jēzus ar spilgta piemēra palīdzību paskaidroja, kā viņš jutās, mācīdams citiem to, ko Jehova bija iemācījis viņam. Jēzus sacīja: ”Ikviens skolotājs, kas ieguvis zināšanas par debesu valstību, ir līdzīgs saimniekam, kas no savas dārgumu krātuves iznes gan jauno, gan veco.” (Mateja 13:52.) Kāpēc Jēzus minētais saimnieks iznes kaut ko no savas dārgumu krātuves?

⁷ Saimnieks nemēģina vienkārši izrādīt to, kas viņam pieder, kā to savā laikā darīja ķēniņš Hiskija, kura rīcībai bija bēdīgas sekas. (2. Ķēniņu 20:13—20.) Kāpēc tad saimnieks nes ārā dažādas lietas? Paskaidrosim to ar kādu piemēru. Iedomājies, ka tu esi ciemos pie skolotāja, ko tu ļoti cieni. Viņš izņem no rakstāmgalda atvilktnes divas vēstules — vienu, kas gadu gaitā jau nodzeltējusi, un otru, jaunāku. Abas šīs vēstules skolotājs ir saņēmis no sava tēva — vienu pirms daudziem gadiem, kad viņš pats vēl bija zēns, bet otru pavisam nesen. Viņa acīs atmirdz prieks, kad viņš stāsta, cik augstu viņš vērtē šīs vēstules, kā tajās dotie padomi ir mainījuši viņa dzīvi un kā tie varētu noderēt arī tev. Ir skaidri redzams, ka vēstules skolotājam ir ļoti dārgas, ka tām ir īpaša vieta viņa sirdī. (Lūkas 6:45.) Viņš tās rāda ne jau tāpēc, lai lielītos vai gūtu kādu labumu, bet lai tev palīdzētu un paskaidrotu, cik tās ir vērtīgas.

8. Kāpēc mums ir pamats būt pateicīgiem par visu, ko uzzinām no Dieva vārdiem?

⁸ Izcilais Skolotājs Jēzus stāstīja citiem to, ko Dievs viņam bija mācījis, līdzīgu iemeslu dēļ. Viņš zināja, ka tā ir patiesība, un viņa acīs šī patiesība bija nenovērtējams dārgums. Viņš mīlēja to, ko bija uzzinājis, un labprāt dalījās tajā ar citiem. Jēzus vēlējās, lai tāda pati nostāja būtu ”ikvienam  skolotājam” — visiem viņa sekotājiem. Vai mums tāda ir? Mums ir daudz iemeslu būt pateicīgiem par visu, ko uzzinām no Dieva vārdiem. Mēs ārkārtīgi augstu vērtējam patiesības pērles — gan tās, kas mums ir dārgas jau ilgi, gan tās, kas ir kļuvušas skaidras tikai nesen. Runājot ar patiesu entuziasmu un saglabājot mīlestību pret to, ko Jehova mums ir iemācījis, mēs varam palīdzēt arī citiem iemīlēt šos dārgumus, tāpat kā cilvēkiem palīdzēja Jēzus.

9. a) Kāda bija Jēzus attieksme pret cilvēkiem, ko viņš mācīja? b) Kā mēs ar savu izturēšanos pret cilvēkiem varam līdzināties Jēzum?

⁹ Jēzus mīlēja arī cilvēkus, ko viņš mācīja; par to vairāk stāstīts grāmatas trešajā daļā. Pravietojumā bija paredzēts, ka Mesija ”apžēlosies par trūcīgo un nabagu”. (Psalms 72:13.) Jēzum tik tiešām rūpēja, kā cilvēkiem klājas. Viņš interesējās par to, ko tie domā un kas tos mudina uz tādu vai citādu rīcību; viņam nebija vienalga, kas tos nomāc un kas tiem traucē izprast patiesību. (Mateja 11:28; 16:13; 23:13, 15.) To pierāda jau minētais gadījums ar samarieti. Šo sievieti, bez šaubām, dziļi iespaidoja tas, kā Jēzus pret viņu izturējās. Redzot, ka Jēzus zina, kas notiek viņas dzīvē, viņa atzina, ka Jēzus ir pravietis, un pastāstīja par viņu citiem. (Jāņa 4:16—19, 39.) Protams, Jēzus sekotāji nevar ieskatīties sirdī cilvēkiem, kam viņi sludina. Taču mēs varam interesēties par cilvēkiem, kā to darīja Jēzus; mēs varam ar savu izturēšanos apliecināt, ka mums rūp, kas ar viņiem notiek; un mēs varam pielāgot to, ko sakām, viņu interesēm, problēmām un vajadzībām.

10., 11. a) Ko Jēzus sludināja? b) Kā parādījās vajadzība pēc Dieva valstības?

¹⁰ Ko Jēzus sludināja? Ja atbildi uz šo jautājumu mēģinātu noskaidrot, pētot, ko māca daudzas baznīcas, kuras pretendē uz to, ka tās runā Jēzus vārdā, tad varētu  secināt, ka viņš ir sludinājis vēsti par sociālām reformām. Vai arī varētu rasties iespaids, ka Jēzus iestājās par politiskām pārmaiņām vai atzina par pašu svarīgāko cilvēku glābšanu. Tomēr, kā jau bija minēts, Jēzus skaidri teica: ”Man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību.” Ko tas sevī ietvēra?

¹¹ Atceries — Jēzus debesīs bija liecinieks tam, kā Sātans pirmo reizi apstrīdēja Jehovas tiesības valdīt. Cik gan sāpīgi Jēzum bija vērot, kā viņa taisnais Tēvs tiek melīgi apsūdzēts tajā, ka viņš esot netaisnīgs valdnieks, kas slēpjot no radītajām būtnēm kaut ko labu! Cik ļoti apbēdināts Dieva Dēls bija tad, kad Ādams un Ieva, kam bija jākļūst par visu pārējo cilvēku priekštečiem, noticēja Sātana meliem! Dēls redzēja, kā šī dumpja dēļ cilvēce nonāk grēka un nāves varā. (Romiešiem 5:12.) Tāpēc viņš noteikti bija ārkārtīgi iepriecināts, uzzinot, ka viņa Tēvs grasās labot situāciju.

12., 13. Kādas netaisnības izlabos Dieva valstība, un kāpēc var teikt, ka valstība bija Jēzus kalpošanas centrā?

¹² Kam bija jātiek izlabotam pirmām kārtām? Bija jātiek svētītam Jehovas izcilajam vārdam — tas bija jāattīra no visiem apmelojumiem, kādus ir izteicis Sātans un visi, kas viņam piebiedrojušies. Tāpat bija jātiek apstiprinātam, ka Jehovam ir tiesības valdīt un ka viņa valdīšanas veids ir pareizs un taisnīgs. Jēzus labāk par jebkuru citu cilvēku izprata šos svarīgos jautājumus. Lūgšanā, kas pazīstama kā tēvreize, viņš mācīja savus sekotājus lūgt vispirms par to, lai tiek svētīts viņa Tēva vārds, pēc tam par to, lai nāk viņa Tēva valstība, un tad — lai uz zemes notiek Dieva griba. (Mateja 6:9, 10.) Dieva valstība, kuras valdnieks ir Jēzus Kristus, drīz attīrīs zemi no Sātana ļaunās sistēmas un uz mūžīgiem laikiem apstiprinās Jehovas tiesības valdīt. (Daniēla 2:44.)

 ¹³ Šī valstība bija Jēzus kalpošanas centrā. Viss, ko viņš runāja un darīja, palīdzēja saprast, kas ir valstība un kādā veidā tā sekmē Jehovas nodoma īstenošanos. Jēzus nekam neļāva sevi novērst no uzdevuma sludināt labo vēsti par Dieva valstību. Laikā, kad viņš dzīvoja, sabiedrībā bija daudz neatrisinātu problēmu, cilvēkiem bieži bija jāsaskaras ar netaisnību, tomēr Jēzus par galveno uzskatīja vēsti, ko viņš sludināja, un darbu, ko viņš veica. Vai šādas nostājas dēļ Jēzus skatījums bija pārāk šaurs un viņam trūka iejūtības un elastīguma? Tā nekādā gadījumā nevar teikt.

14., 15. a) Kāpēc var teikt, ka Jēzus bija ”kas vairāk par Salamanu”? b) Kā mēs sludinot varam līdzināties Jēzum?

¹⁴ Kā redzēsim šajā grāmatas daļā, Jēzus mācīja interesanti un spilgti. Viņš prata piekļūt cilvēku sirdij. Tas atsauc atmiņā gudro ķēniņu Salamanu, kas centās atrast iepriecinošus vārdus, pareizus patiesības vārdus, lai atspoguļotu domas, kuras viņu iedvesmoja pierakstīt Jehova. (Salamans Mācītājs 12:10, LB-65r.) Jehova šim nepilnīgajam cilvēkam piešķīra ”daudz bagātu atziņu”, tā ka viņš varēja runāt par plašu jautājumu loku — par putniem un zivīm, kokiem un zvēriem. Ļaudis pat no tālienes nāca klausīties Salamana vārdos. (1. Ķēniņu 5:9—14.) Taču Jēzus bija ”kas vairāk par Salamanu”. (Mateja 12:42.) Viņš bija daudz gudrāks, un viņam bija daudz vairāk ”bagātu atziņu”. Mācīdams cilvēkus, Jēzus lika lietā savas teicamās zināšanas par Dieva Rakstiem, kā arī par putniem, zvēriem, zivīm, lauksaimniecību, laika apstākļiem, aktuālajiem notikumiem, vēsturi un stāvokli sabiedrībā. Tomēr Jēzus vairījās no ārišķībām un necentās ar savām zināšanām iespaidot citus. Viņš runāja vienkārši un skaidri. Nav brīnums, ka cilvēki viņā klausījās ar patiku. (Marka 12:37; Lūkas 19:48.)

¹⁵ Kristieši mūsdienās seko Jēzus paraugam. Mums nav  tik dziļas gudrības un tik plašu zināšanu kā viņam, taču mums visiem ir kaut kādas zināšanas un pieredze, ko varam izmantot, kad stāstām citiem Dieva Rakstu patiesību. Vecāki var atsaukties uz savu pieredzi bērnu audzināšanā, lai paskaidrotu, kā Jehova mīl savus bērnus. Citi var izmantot piemērus, kas ņemti no situācijām darbā un skolā, kā arī no tā, ko viņi zina par cilvēku dabu un jaunākajiem notikumiem. Protams, mēs raugāmies, lai nekas nenovērstu uzmanību no tā, ko mēs sludinām, — no labās vēsts par Dieva valstību. (1. Timotejam 4:16.)

16., 17. a) Kāda bija Jēzus attieksme pret kalpošanu? b) Kā Jēzus apliecināja, ka viņš ierāda kalpošanai galveno vietu dzīvē?

¹⁶ Jēzus uzskatīja kalpošanu par dārgumu. Viņš ar prieku palīdzēja cilvēkiem uzzināt patiesību par savu debesu Tēvu, atmaskodams cilvēku mācības un paražas, kas radīja maldīgu priekšstatu par Dievu. Jēzus labprāt palīdzēja cilvēkiem izveidot labas attiecības ar Jehovu un iegūt cerību uz mūžīgu dzīvi, kā arī no sirds sniedza viņiem mierinājumu un prieku, ko dod labā vēsts. Kas liecina, ka Jēzum bija šāda attieksme pret kalpošanu? Padomāsim par trim faktiem, kas to apstiprina.

¹⁷ Pirmkārt, kalpošanai Jēzus ierādīja galveno vietu dzīvē. Valstības sludināšana bija viņa mūža darbs, kam viņš veltīja visu savu uzmanību. Tāpēc, kā redzējām piektajā nodaļā, Jēzus dzīvoja ļoti vienkārši. Viņš mācīja citus vērst savu skatienu tikai uz svarīgāko un arī pats tā dzīvoja. Viņš nesarežģīja sev dzīvi, iegādādamies daudz mantu, kuras prasītu ne mazums līdzekļu un par kurām būtu jārūpējas, kuras būtu jāremontē vai ar laiku jānomaina. Jēzus dzīvoja pieticīgi, lai nekas nenovērstu viņa uzmanību no kalpošanas. (Mateja 6:22; 8:20.)

18. Kas liecina, ka Jēzus bija pilnībā nodevies kalpošanai?

 ¹⁸ Otrkārt, Jēzus bija pilnībā nodevies kalpošanai. Lai varētu pastāstīt cilvēkiem labo vēsti, viņš nežēloja spēkus un izstaigāja visu Palestīnu, kājām mērodams simtiem kilometru. Jēzus sludināja pa mājām, tirgus laukumos un citās sabiedriskās vietās. Viņš runāja ar cilvēkiem pat tad, kad bija noguris, izsalcis un izslāpis, un arī tajos brīžos, kad būtu vēlējies nedaudz atpūsties kopā ar saviem tuvākajiem draugiem. Pat pirms pašas nāves viņš dalījās ar citiem labajā vēstī par Dieva valstību. (Lūkas 23:39—43.)

19., 20. Kā Jēzus paskaidroja, ka sludināšana ir neatliekama?

¹⁹ Treškārt, Jēzus apzinājās, ka sludināšana ir neatliekama. Atcerēsimies to reizi, kad viņš uzsāka sarunu ar samarieti pie akas Ziharas tuvumā. Jēzus apustuļi acīmredzot tajā situācijā nesaskatīja īpašu vajadzību sludināt labo vēsti. Jēzus viņiem teica: ”Vai jūs nesakāt, ka līdz pļaujai vēl ir četri mēneši? Lūk, es jums saku: paceliet savas acis un paskatieties uz druvām! Tās ir baltas pļaujai.” (Jāņa 4:35.)

²⁰ Jēzus atsaucās uz gaidāmo miežu pļauju. Acīmredzot ritēja kisleva mēnesis (novembris—decembris). Pļauja bija gaidāma tikai pēc četriem mēnešiem, ap Pashu, ko atzīmēja 14. nīsānā. Tā kā līdz pļaujai bija vēl daudz laika, zemnieki par to nebēdāja. Bet kā bija ar simbolisko pļauju — cilvēku pulcēšanu? Daudzi cilvēki jau bija gatavi klausīties un mācīties, kļūt par Kristus mācekļiem un iegūt brīnišķīgo cerību, ko dāvāja Jehova. Jēzus raudzījās uz simboliskajām druvām un redzēja, ka vējā šūpojas piebriedušas vārpas un druvas jau ir baltas, gatavas pļaujai. * Bija pienācis ražas ievākšanas laiks, un šo darbu nevarēja  atlikt. Tāpēc, kad kādas pilsētas iedzīvotāji vēlējās, lai Jēzus pie tiem uzkavētos, viņš tiem atbildēja: ”Arī citās pilsētās man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, jo tāpēc es esmu sūtīts.” (Lūkas 4:43.)

21. Kā mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei?

²¹ Mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei visos šajos trijos aspektos. Ierādīsim kristīgajai kalpošanai galveno vietu dzīvē. Kaut arī mums varbūt ir jārūpējas par ģimeni un jāpilda citi pienākumi, mēs varam apliecināt, ka uzskatām kalpošanu par svarīgāko, ja dedzīgi un regulāri sludinām labo vēsti, tāpat kā to darīja Jēzus. (Mateja 6:33; 1. Timotejam 5:8.) Pilnībā nodosimies kalpošanai, dāsni veltot savu laiku, spēkus un līdzekļus tās atbalstīšanai. (Lūkas 13:24.) Vienmēr paturēsim prātā, ka mūsu darbs jāveic bez vilcināšanās. (2. Timotejam 4:2.) Tāpēc izmantosim visas iespējas sludināt labo vēsti!

22. Par ko stāstīts nākamajā nodaļā?

²² Jēzus apliecināja, ka viņš izprot sludināšanas svarīgumu, arī ar to, ka parūpējās, lai tā turpinātos pēc viņa nāves. Viņš uzdeva saviem sekotājiem sludināt cilvēkiem un tos mācīt. Par šo uzdevumu runāts nākamajā nodaļā.