Septītā nodaļa

Četri vārdi, kas izmainīja pasauli

1. Cik dziļa ietekme bija četriem vārdiem, kas pirms ilgiem laikiem bija uzrakstīti uz kādas sienas?

ČETRI vienkārši vārdi, kas uzrakstīti uz sienas apmetuma. Bet šie četri vārdi gandrīz vai līdz nāvei pārbiedēja varenu valdnieku. Tie vēstīja, ka divi valdnieki tiks gāzti no troņa, viens no viņiem ies bojā un pienāks gals spēcīgai lielvalstij. Šo vārdu dēļ tika pazemota cienījama reliģiska kārta. Bet vissvarīgākais — tie pagodināja Jehovas tīro pielūgsmi un apstiprināja viņa augstāko varu laikā, kad vairākums cilvēku par Jehovu un viņa varu nelikās ne zinis. Šie vārdi palīdz saprast arī notikumus mūsdienu pasaulē. Kā četriem vārdiem varēja būt tik liela ietekme? Noskaidrosim to.

2. a) Kas Babilonā notika pēc Nebukadnecara nāves? b) Kāds valdnieks bija nācis pie varas?

² Kopš tā laika, kad bija risinājušies Daniēla grāmatas 4. nodaļā aprakstītie notikumi, bija pagājuši vairāki gadu desmiti. Lepnais valdnieks Nebukadnecars bija valdījis Babilonā 43 gadus, līdz pat savai nāvei 582. gadā pirms mūsu ēras. Pēc tam pie varas bija nākuši vairāki viņa pēcnācēji, taču tie visi bija valdījuši tikai īsu laiku, jo bija pāragri miruši vai noslepkavoti. Visbeidzot ar dumpja palīdzību troni ieguva kāds cilvēks, vārdā Nabonīds. Nabonīds bija mēness dieva Sina augstās priesterienes dēls, un viņam, domājams, nebija radniecības saišu ar Babilonijas valdnieka namu. Daži speciālisti uzskata, ka viņš apprecēja Nebukadnecara meitu, lai padarītu savu valdīšanu likumīgu, iecēla viņu abu dēlu Belsacaru par savu  līdzvaldnieku un reizēm atstāja Babilonu Belsacara pārziņā pat uz vairākiem gadiem. Ja tā ir taisnība, tad Belsacars bija Nebukadnecara mazdēls. Vai no tā, ko bija pieredzējis viņa vectēvs, Belsacars bija iemācījies, ka Jehova ir Augstākais Dievs, kas spēj pazemot jebkuru valdnieku? Nepavisam! (Daniēla 4:34.)

DZĪRES KĻŪST NEKONTROLĒJAMAS

3. Kādas dzīres sarīkoja Belsacars?

³ Daniēla grāmatas 5. nodaļas sākumā ir stāstīts par kādām viesībām. ”Ķēniņš Belsacars sarīkoja saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres un dzēra ar tiem kopā vīnu, sēdēdams visu viņu priekšgalā.” (Daniēla 5:1.) Nav grūti iedomāties, ka bija nepieciešama milzīga zāle, lai izvietotu visus šos cilvēkus, kā arī valdnieka sievas un blakus sievas. Kāds speciālists raksta: ”Babiloniešu viesības bija greznas, bet parasti tās beidzās ar piedzeršanos. Galds vai lūza no importētiem vīniem un visdažādākajiem gardumiem. Zāli pildīja tīkamas smaržas, sanākušos viesus izklaidēja dziedātāji un muzikanti.” Belsacars, sēdēdams visiem labi redzamā vietā, dzēra vīnu — un tikai dzēra un dzēra ...

4. a) Kāpēc varētu likties dīvaini, ka babilonieši dzīroja naktī no 5. uz 6. oktobri 539. gadā pirms mūsu ēras? b) Ar ko bija izskaidrojama babiloniešu pārliecība par sevi, kaut arī valstī bija iebrucis svešs karaspēks?

⁴ Šķiet dīvaini, ka babiloniešiem bija šāds svētku noskaņojums tajā naktī — naktī no 5. uz 6. oktobri 539. gadā pirms mūsu ēras. Viņu valsts bija iesaistīta karā, un situācija nebūt nebija spoža. Iebrucēju mēdiešu un persiešu spēki nesen bija sakāvuši Nabonīdu, kas bija patvēries Borsipā dienvidrietumos no Babilonas. Kīra karaspēks bija izveidojis nometni pie pašiem Babilonas mūriem. Tomēr Belsacars un viņa dižciltīgie, kā liekas, nemaz nebija noraizējušies. Viņi taču atradās nepieejamajā pilsētā —  Babilonā! Tās iespaidīgie mūri slējās pār dziļiem aizsarggrāvjiem, kurus pildīja ūdens no lielās Eifratas upes, kas tecēja cauri pilsētai. Jau vairāk nekā tūkstoš gadu nevienam ienaidniekam nebija izdevies ieņemt Babilonu triecienuzbrukumā. Kāpēc gan uztraukties? Varbūt Belsacars sprieda, ka ienaidnieki, kas atradās aiz pilsētas sienām, dzirdot uzdzīves troksni, sapratīs, ka babilonieši ir pilnīgi pārliecināti par sevi, un zaudēs drosmi.

5., 6. Ko Belsacars izdarīja vīna skurbumā, un kāpēc tas bija rupjš apvainojums Jehovam?

⁵ Visai drīz kļuva manāmas Belsacara pārmērīgās dzeršanas sekas. Salamana Pamācību grāmatas 20. nodaļas 1. pantā teikts, ka ”vīns ir zobgalis”. Vīna skurbumā valdnieks izrīkojās ārkārtīgi neapdomīgi. Viņš pavēlēja atnest uz dzīru norises vietu svētos traukus no Jehovas tempļa. Šie trauki piederēja pie laupījuma, ko Nebukadnecars bija paņēmis, kad iekaroja Jeruzalemi, un tos drīkstēja izmantot tikai tīrajā pielūgsmē. Pat priesteriem ebrejiem, kam kādreiz bija atļauts lietot šos traukus Jeruzalemes templī, bija izteikts brīdinājums neaptraipīties. (Daniēla 5:2; salīdzināt Jesajas 52:11.)

⁶ Taču Belsacaram bija padomā vēl lielāka nekaunība. ”Ķēniņš, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas.. ..dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vaŗa un dzelzs, koka un akmens dievekļus.” (Daniēla 5:3, 4.) Belsacars gribēja parādīt, ka viņa viltus dievi ir pārāki par Jehovu! Šāds uzskats babiloniešiem laikam bija raksturīgs. Viņi ar nicinājumu izturējās pret ebreju trimdiniekiem, izsmēja to reliģiju un nedeva tiem nekādas cerības atgriezties mīļotajā dzimtenē. (Psalms 137:1—3; Jesajas 14:16, 17.) Iespējams, apskurbušais valdnieks domāja, ka trimdinieku pazemošana un to Dieva apvainošana iespaidos sievietes un augstmaņus un liks viņam pašam  izskatīties varenākam. * Bet, pat ja Belsacars paspēja patīksmināties par savu varu, viņa prieks nebija ilgs.

UZRAKSTS UZ SIENAS

7., 8. Kas pārtrauca Belsacara rīkotās dzīres, un kā šis starpgadījums ietekmēja valdnieku?

⁷ ”Tai brīdī,” teikts Dieva iedvesmotajā stāstījumā, ”parādījās cilvēka rokas atveida pirksti, tie rakstīja uz pils baltās sienas [”uz sienas apmetuma”, NW] iepretī kroņa lukturim, un ķēniņš redzēja virspusi tai rokai, kas rakstīja.” (Daniēla 5:5.) Cik baismīgs skats! No tukšuma iznira roka un sāka kustēties gaisā pie labi apgaismotas sienas daļas. Iztēlojieties, kāds klusums iestājās zālē, kad viesi pagriezās un, nespēdami noticēt savām acīm, raudzījās uz to. Roka sāka rakstīt uz sienas apmetuma * noslēpumainus vārdus. Redzētais bija briesmīgs un neaizmirstams, tas vēstīja nenovēršamu nelaimi.

⁸ Kas notika ar lepno valdnieku, kurš bija mēģinājis pacelt sevi un savus dievus augstāk par Jehovu? ”Tad ķēniņa ģīmis kļuva bāls, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās.” (Daniēla 5:6.) Belsacars bija gribējis izskatīties dižs un majestātisks savu pavalstnieku priekšā. Bet īstenībā viņš kļuva par neizsakāmu šausmu iemiesojumu — viņa seja nobālēja, viņa gurni drebēja, un viss viņa ķermenis trīcēja tik spēcīgi, ka ceļi ļodzījās. Bija redzams, cik patiesi ir vārdi, ko Dāvids bija teicis Jehovam dziesmā: ”Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.” (2. Samuēla 22:1, 28; salīdzināt Salamana Pamācības 18:12.)

9. a) Kāpēc var teikt, ka Belsacara šausmas nebija tas pats, kas dievbijība? b) Ko valdnieks piedāvāja Babilonas gudrajiem?

 ⁹ Belsacara izbīlis nebija tas pats, kas dievbijība — dziļa godbijība pret Jehovu, visas gudrības sākums. (Salamana Pamācības 9:10.) Tās bija slimīgas šausmas, kas nedeva trīcošajam valdniekam nekādu gudrību. * Viņš nevis lūdza piedošanu Dievam, ko tikko bija apvainojis, bet gan skaļā balsī kliedza, lai atsauc ”vārdotājus, kaldējus un zīlniekus”. Valdnieks pat paziņoja: ”Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot, to būs ietērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu, un tas būs trešais valsts valdībā.” (Daniēla 5:7.) Trešais cilvēks valstī tiešām būtu ļoti ietekmīgs, jo augstāki par viņu būtu tikai divi valdnieki — Nabonīds un pats Belsacars. Parastā situācijā šāda vieta pienāktos Belsacara vecākajam dēlam. Tik izmisīga bija valdnieka vēlēšanās dzirdēt brīnumainā uzraksta izskaidrojumu!

10. Cik sekmīgi bija gudro mēģinājumi izskaidrot uzrakstu uz sienas?

¹⁰ Lielajā zālē sanāca gudrie. To nebija mazums, jo Babilona bija pilsēta, kur zēla viltus reliģija un kur bija ļoti daudz tempļu. Netrūka cilvēku, kas, pēc pašu apgalvojumiem, mācēja skaidrot zīmes un atšifrēt slepenrakstu. Gudrie noteikti priecājās par izdevību, kas viņiem bija pavērusies. Tā bija iespēja parādīt savu mākslu ievērojamu cilvēku priekšā, izpelnīties valdnieka labvēlību un iegūt stāvokli, kas dotu lielu varu. Bet gudrie cieta pilnīgu neveiksmi. ”Tie nevarēja rakstu ne lasīt, ne izskaidrot.” * (Daniēla 5:8.)

11. Kāpēc Babilonas gudrajiem, iespējams, neizdevās izlasīt uzrakstu?

 ¹¹ Nav droši zināms, vai Babilonas gudrie spēja izlasīt pašu uzrakstu — tas ir, burtus, kas to veidoja. Ja uzraksts nebija salasāms, šie negodīgie cilvēki varēja bez sirdsapziņas pārmetumiem izdomāt jebkādu viltus skaidrojumu, iespējams, tādu, kas glaimotu valdniekam. Pastāv arī iespēja, ka burti bija skaidri salasāmi. Bet tādās valodās kā aramiešu un senebreju valoda netika pierakstīti patskaņi, tāpēc katram uzrakstītam vārdam varēja būt vairākas nozīmes. Ja burti bija skaidri salasāmi, gudrie acīmredzot nevarēja izšķirties, kuri vārdi ir domāti. Un, pat ja viņi būtu to izdarījuši, viņiem nebūtu pa spēkam saprast vārdu jēgu un tos izskaidrot. Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens: Babilonas gudrie cieta apkaunojošu neveiksmi.

12. Ko pierādīja gudro neveiksme?

¹² Tā visiem kļuva redzams, ka gudrie ir parasti blēži un ka viņu cienījamā reliģiskā kārta nodarbojas ar krāpšanu. Kāda vilšanās! Kad Belsacars redzēja, ka paļaušanās uz šiem pareģiem ir bijusi velta, viņš izbijās vēl vairāk, viņa seja kļuva vēl bālāka, un pat viņa dižciltīgie bija ”galīgi apjukuši” *. (Daniēla 5:9.)

TIEK ATAICINĀTS ZINĪGS CILVĒKS

13. a) Kāpēc ķēniņiene ierosināja ataicināt Daniēlu? b) Ko var teikt par Daniēla dzīvesveidu?

¹³ Šajā kritiskajā brīdī dzīru zālē ienāca pati ķēniņiene — acīmredzot valdnieka māte. Viņa bija dzirdējusi, ka dzīru norises vietā ir iestājies sajukums, un viņa zināja kādu cilvēku, kas varētu atšifrēt uzrakstu uz sienas. Pirms vairākiem desmitiem gadu viņas tēvs Nebukadnecars bija iecēlis Daniēlu par visu savu gudro priekšnieku.  Ķēniņiene atcerējās, ka Daniēls bija vīrs, kam piemita ”augsts gars, prāts un saprašana”. Belsacars acīmredzot nepazina Daniēlu, tāpēc ir loģiski secināt, ka pēc Nebukadnecara nāves Daniēls bija zaudējis savu augsto amatu valdībā. Taču stāvoklis sabiedrībā Daniēlam nebija svarīgs. Šajā laikā viņam droši vien jau bija vairāk nekā 90 gadu, un viņš vēl aizvien uzticīgi kalpoja Jehovam. Kaut arī Babilonas trimdā bija pavadīti aptuveni 80 gadi, viņš joprojām bija pazīstams ar savu ebreju vārdu. Pat ķēniņiene viņu nosauca par Daniēlu, nevis lietoja viņam kādreiz piešķirto babiloniešu vārdu. Ķēniņiene teica valdniekam: ”Aicini Daniēlu, tas tev dos izskaidrojumu!” (Daniēla 1:7; 5:10—12.)

14. Kādā situācijā atradās Daniēls, kad viņš bija aplūkojis uzrakstu uz sienas?

¹⁴ Daniēls tika izsaukts uz galmu un stājās Belsacara priekšā. Tā bija neveikla situācija — lūgt palīdzību šim ebrejam, kura Dievu valdnieks tikko bija apvainojis. Tomēr Belsacars mēģināja pieglaimoties Daniēlam un piedāvāja viņam to pašu balvu, ko bija piedāvājis citiem, — trešo vietu valstī —, ja vien Daniēls spēs izlasīt un izskaidrot noslēpumainos vārdus. (Daniēla 5:13—16.) Pacēlis acis, Daniēls aplūkoja uzrakstu uz sienas, un svētais gars viņam ļāva saprast tā nozīmi. Tā bija Dieva Jehovas sūtīta nelaimes vēsts. Kā lai Daniēls pasludina bargu spriedumu tieši acīs pašlepnajam valdniekam — turklāt viņa sievu un dižciltīgo klātbūtnē? Iedomājieties situāciju, kādā atradās Daniēls! Vai viņu bija ietekmējuši valdnieka izteiktie glaimi, piedāvātā bagātība un augstais stāvoklis? Vai pravietis mīkstināja vēsti, ko bija paziņojis Jehova?

15., 16. Kādu svarīgu faktu Belsacars nebija iemācījies no pagātnes, un cik bieži cilvēki mūsdienās pieļauj līdzīgu kļūdu?

¹⁵ Daniēls drosmīgi teica: ”Paturi savas dāvanas un dodi  savu atalgojumu citam; bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēniņam izskaidrošu.” (Daniēla 5:17.) Pēc tam Daniēls atzina, cik ievērojams cilvēks bija Nebukadnecars — valdnieks, kas bija tik varens, ka varēja nogalināt, atstāt dzīvu, paaugstināt vai pazemot katru, ko vien vēlējās. Taču Daniēls atgādināja Belsacaram, ka Nebukadnecaru varenu bija darījis Jehova, ”Visuvarenais Dievs”. Tieši Jehova pazemoja šo vareno valdnieku, kad tas bija kļuvis lepns. Nebukadnecars bija spiests atzīt, ka ”cilvēku valstis pieder Visuaugstākajam Dievam, un Viņš ieceļ tajās par valdnieku, kuŗu gribēdams”. (Daniēla 5:18—21.)

¹⁶ Belsacars ’visu to zināja’. Tomēr viņš neko nebija iemācījies no pagātnes. Viņš bija rīkojies vēl daudz sliktāk nekā Nebukadnecars, kura grēks bija nepamatots lepnums, — Belsacars bija klaji nonievājis Jehovu. Daniēls atklāti runāja par šo valdnieka pārkāpumu. Turklāt visu sapulcējušos pagānu dievu pielūdzēju priekšā viņš bezbailīgi paziņoja Belsacaram, ka viltus dievi ’ne redz, ne dzird un tiem nav prāta’. Drosmīgais Dieva pravietis piebilda, ka atšķirībā no šiem nevarīgajiem dieviem Jehova ir Dievs, ”kuŗa rokā stāv tava dzīvības dvesma”. Arī mūsdienās cilvēki pielīdzina dieviem to, kas nav dzīvs, padarot par elkiem naudu, karjeru, prestižu un pat izpriecas. Taču nekas no tā visa nevar dot dzīvību. Vienīgi Jehovam mēs esam pateicību parādā par savu pastāvēšanu, no viņa ir atkarīgs katrs mūsu elpas vilciens. (Daniēla 5:22, 23; Apustuļu darbi 17:24, 25.)

MĪKLAS ATMINĒJUMS

17., 18. Kādi četri vārdi bija uzrakstīti uz sienas, un ko tie nozīmē burtiski?

¹⁷ Tad padzīvojušais pravietis izdarīja to, ko nebija spējuši visi Babilonas gudrie. Viņš izlasīja un izskaidroja uzrakstu, kas bija parādījies uz sienas. Tur bija rakstīts:  ”Mene, mene, tekel, upharsin.” (Daniēla 5:24, 25.) Ko tas nozīmē?

¹⁸ Burtiski šie vārdi nozīmē ’mina, mina, šekels un pusšekeli’. Katrs vārds apzīmēja naudas un svara vienību, un tās bija uzskaitītas vērtības samazināšanās secībā. Cik mīklaini! Pat ja Babilonas gudrajiem bija izdevies pazīt burtus, nebija nekāds brīnums, ka viņi nespēja tos izskaidrot.

19. Kā tika izskaidrota vārda ”mene” nozīme?

¹⁹ Dieva svētā gara iespaidā Daniēls sniedza paskaidrojumu: ”Tam ir šāda nozīme: Mene — Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis.” (Daniēla 5:26.) Pirmā vārda līdzskaņi deva iespēju izlasīt vai nu vārdu ”mina”, vai aramiešu vārda ”saskaitīts” formu, atkarībā no tā, kādus patskaņus lasītājs pievienoja. Daniēls labi zināja, ka ebreju izsūtījums tuvojas beigām. Bija pravietots, ka tā garums būs 70 gadi, un 68 gadi jau bija pagājuši. (Jeremijas 29:10.) Izcilais Laika Noteicējs Jehova bija saskaitījis dienas, cik ilgi Babilonija vēl būs pasaules mēroga lielvalsts, un šī laikposma beigas bija tuvāk, nekā to varēja iedomāties kāds no Belsacara rīkoto dzīru dalībniekiem. Patiesībā laiks jau bija aizritējis — turklāt ne tikai Belsacaram, bet arī viņa tēvam Nabonīdam. Iespējams, tāpēc vārds ”mene” bija uzrakstīts divreiz — lai paziņotu par viņu abu valdīšanas galu.

20. Kā tika izskaidrota vārda ”tekel” nozīme, un kā izskaidrojums attiecās uz Belsacaru?

²⁰ Turpretī vārds ”tekel” bija uzrakstīts tikai vienreiz, un tas bija vienskaitļa formā. Šis fakts, iespējams, nozīmēja, ka vārds attiecās galvenokārt uz Belsacaru. Tas arī būtu saprotams, jo Belsacars personīgi bija izrādījis klaju necieņu pret Jehovu. Pats vārds nozīmē ’šekels’, bet līdzskaņi ļauj izlasīt arī vārdu ”svērts”. Tāpēc Daniēls sacīja Belsacaram:  ”Tekel — tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu.” (Daniēla 5:27.) Jehovam pat veselas tautas ir tik nenozīmīgas kā puteklītis svaru kausā. (Jesajas 40:15.) Tautas nespēj izjaukt viņa nodomus. Ko tad lai saka par vienu pašu iedomīgu valdnieku? Belsacars bija mēģinājis pacelt sevi augstāk par Visuma Pavēlnieku. Būdams parasts cilvēks, viņš bija uzdrīkstējies apvainot Jehovu un izsmiet tīro pielūgsmi, bet bija ”atrasts par vieglu”. Belsacars pilnā mērā bija pelnījis sodu, kas strauji tuvojās!

21. Kāda trīskārša vārdu spēle bija saistīta ar vārdu ”parsin”, un kāda nākotne, kā šis vārds norādīja, gaidīja Babilonijas lielvalsti?

²¹ Pēdējais uz sienas rakstītais vārds bija ”upharsin” jeb ”un parsin”. Daniēls to izlasīja vienskaitlī (”perēs”), iespējams, tāpēc, ka viņš runāja tikai ar vienu valdnieku, otram promesot. Šis vārds vainagoja Jehovas iespaidīgo mīklu ar trīskāršu vārdu spēli. Burtiski ”parsin” nozīmē ’pusšekeli’. Taču burti ļauj izlasīt arī vārdus ar divām citām nozīmēm — ’dalīšanās’ un ’persieši’. Tāpēc Daniēls izteica paredzējumu: ”Upharsin [”PERĒS”, NW] — tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.” (Daniēla 5:28.)

22. Kā rīkojās Belsacars, uzzinājis mīklas atminējumu, un uz ko viņš droši vien cerēja?

²² Līdz ar to mīkla bija atminēta. Bija paredzams, ka pavisam drīz varenā Babilona kritīs mēdiešu un persiešu karaspēka rokās. Kaut gan paziņojums par gaidāmo nelaimi Belsacaru satrieca, viņš turēja doto vārdu. Belsacars lika saviem kalpiem ietērpt Daniēlu purpurā, izrotāt viņu ar zelta kakla ķēdi un pasludināt, ka Daniēls ir trešais cilvēks valstī. (Daniēla 5:29.) Daniēls neatteicās no šiem pagodinājumiem, saprazdams, ka tie atspoguļo godu, kas pienācās Jehovam. Protams, Belsacars droši vien cerēja mīkstināt Jehovas spriedumu, parādīdams godu viņa pravietim. Bet bija jau par vēlu.

 BABILONAS KRIŠANA

23. Kāds sens pravietojums bija sācis piepildīties Belsacara sarīkoto dzīru laikā?

²³ Jau tajā laikā, kamēr Belsacars un viņa galminieki vēl dzēra par godu saviem dieviem un izsmēja Jehovu, tumsā aiz pils sienām risinājās dramatiski notikumi. Bija sācis piepildīties pravietojums, ko gandrīz divsimt gadus iepriekš bija izteicis Jesaja. Ar viņa starpniecību Jehova bija paziņojis par Babilonu: ”Visām vaimanām par to es darīšu galu!” Spaidiem, kādiem šajā ļaunprātīgajā pilsētā bija pakļauta Dieva izredzētā tauta, bija jābeidzas. Bet kādā veidā tam bija jānotiek? Tajā pašā pravietojumā bija teikts: ”Nāc, Ēlāma! Uzsāc aplenkumu, Mēdija!” Pēc pravieša Jesajas nāves Elama kļuva par Persijas daļu. Tad, kad Belsacars rīkoja dzīres, kas arī bija paredzētas tajā pašā Jesajas pravietojumā, Persija un Mēdija tiešām bija apvienojušas spēkus, lai ’nāktu’ un ’uzsāktu aplenkumu’ pret Babilonu. (Jesajas 21:1, 2, 5, 6.)

24. Cik sīki Jesajas pravietojumā bija paredzēti ar Babilonas krišanu saistītie notikumi?

²⁴ Iepriekš bija nosaukts pat karavadoņa vārds, kā arī viņa kaujas taktikas galvenās iezīmes. Jesaja bija pravietojis, ka Jehova svaidīs cilvēku, vārdā Kīrs, kas uzbruks Babilonai. Paredzējums tika izteikts apmēram 200 gadus pirms pašiem notikumiem. Kīra uzbrukuma laikā visiem šķēršļiem viņa priekšā bija jātiek nolīdzinātiem. Babilonas ūdeņiem bija jākļūst sausiem, un masīvajiem pilsētas vārtiem bija jāpaliek atvērtiem. (Jesajas 44:27—45:3.) Tieši tā arī notika. Kīra karaspēks novirzīja sāņus Eifratas upes straumi, tā ka ūdens līmenis kritās un karavīri varēja brist pa upes gultni. Bezrūpīgie sargi bija atstājuši vaļā vārtus Babilonas sienā. Laicīgie vēsturnieki ir vienisprātis, ka iebrukums pilsētā notika laikā, kad tās iedzīvotāji dzīroja. Babilona tika ieņemta faktiski bez pretestības.  (Jeremijas 51:30.) Tomēr bija vismaz viens ievērības cienīgs nāves gadījums. Daniēls rakstīja: ”Tanī pašā naktī kaldēju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā.” (Daniēla 5:30.)

KO MĒS VARAM MĀCĪTIES NO NOTIKUMA AR UZRAKSTU UZ SIENAS

25. a) Kāpēc senā Babilona ir piemērots mūsdienu viltus reliģijas pasaules sistēmas simbols? b) Kādā ziņā Dieva kalpi nesenā pagātnē bija nonākuši gūstā ”Bābelē”?

²⁵ Dieva iedvesmotais stāstījums, kas lasāms Daniēla grāmatas 5. nodaļā, mums dod bagātīgu vielu pārdomām.  Senā Babilona, kas bija nepareizas reliģiskas darbības centrs, ir piemērots pasaules viltus reliģijas impērijas simbols. Atklāsmes grāmatā viltus reliģija — šis globālais un melīgais mistrojums — ir attēlota kā asinskāra netikle un saukta par ’lielo Bābeli’. (Atklāsmes 17:5.) Nepievēršot uzmanību brīdinājumiem par aplamajām doktrīnām un rīcību, kas dara negodu Dievam, viltus reliģijas pārstāvji ir vajājuši cilvēkus, kas sludina Dieva vārdu patiesību. Tāpat kā senās Jeruzalemes un Jūdejas iedzīvotāji, uzticīgais svaidīto kristiešu atlikums būtībā bija nonācis trimdā ’lielajā Bābelē’, kad 1918. gadā garīdznieku uzkurināto vajāšanu dēļ Valstības sludināšana tikpat kā apstājās.

26. a) Kāpēc var teikt, ka 1919. gadā ”lielā Bābele” krita? b) Kāds brīdinājums mums jāņem vērā pašiem un jādara zināms citiem?

²⁶ Bet tad pēkšņi ”lielā Bābele” krita! Tās krišana, tāpat kā senās Babilonas krišana 539. gadā pirms mūsu ēras, bija praktiski nedzirdama. Tomēr simboliskajam kritienam bija postošas sekas. Tas notika mūsu ēras 1919. gadā, kad Jehovas tauta tika atbrīvota no gūsta ”Bābelē” un tika svētīta ar Dieva labvēlību. Līdz ar to ”lielā Bābele” bija zaudējusi varu pār Dieva tautu un sākās šīs neuzticamās krāpnieces publiska atmaskošana. Lielās Bābeles kritiens ir izrādījies neatgriezenisks, un tās galīga iznīcināšana ir nenovēršama. Tāpēc Jehovas kalpi atkārto brīdinājumu: ”Izeita no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos.” (Atklāsmes 18:4.) Pajautājiet sev: vai es esmu ņēmis vērā šo brīdinājumu? Vai es daru to zināmu citiem? *

27., 28. a) Kādu būtisku patiesību Daniēls vienmēr paturēja prātā? b) Kas liecina par to, ka Jehova drīz vērsīsies pret mūsdienu ļauno pasauli?

 ²⁷ Tātad varētu teikt, ka arī mūsdienās ir parādījies draudīgs ”uzraksts uz sienas”, un tas vēstī kaut ko nelāgu ne tikai ’lielajai Bābelei’ vien. Daniēla grāmatā ir uzsvērta būtiska patiesība: Jehova ir Visuma Pavēlnieks. Viņam — un tikai viņam — ir tiesības iecelt valdnieku pār cilvēci. (Daniēla 4:14, 22; 5:21.) Viss, kas traucē īstenot Jehovas nodomus, tiks likvidēts. Jehova noteikti rīkosies — tas ir tikai laika jautājums. (Habakuka 2:3.) Daniēlam šāds laiks pienāca viņa dzīves desmitajā gadu desmitā. Viņš redzēja, kā Jehova iznīcina lielvalsti, kas bija apspiedusi Dieva tautu kopš Daniēla zēna gadiem.

²⁸ Pastāv neapstrīdami pierādījumi, ka Dievs Jehova jau ir iecēlis debesu tronī cilvēces Valdnieku. Pasaule nepievērš šim Ķēniņam uzmanību un nepakļaujas viņa varai, un tas skaidri liecina, ka Jehova drīz iznīcinās visus Valstības varas pretiniekus. (Psalms 2:1—11; 2. Pētera 3:3—7.) Vai mēs ar savu rīcību parādām, ka izprotam pašreizējās situācijas nopietnību un paļaujamies uz Dieva Valstību? Ja tā ir, tad mēs esam kaut ko iemācījušies no notikuma ar uzrakstu uz sienas.

[Zemsvītras piezīmes]

VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?

• Kā naktī no 5. uz 6. oktobri 539. gadā pirms mūsu ēras tika pārtrauktas Belsacara rīkotās dzīres?

• Ko nozīmēja uzraksts uz sienas?

• Kāds pravietojums par Babilonas krišanu sāka piepildīties Belsacara sarīkoto dzīru laikā?

• Ko var mācīties no stāsta par uzrakstu uz sienas?

[Jautājumi studēšanai]

 [Attēls pa visu lapu 98. lpp.]

 [Attēls pa visu lapu 103. lpp.]