Es uzaugu Vorialdā — mazā pilsētiņā Jaundienvidvelsas štatā. Ļaudis šeit nodarbojās ar lauksaimniecību: audzēja liellopus un aitas, kā arī labību un dārzeņus. Mūsu pilsētiņa bija tīra un sakopta, un noziedzības tajā tikpat kā nebija.

Es biju vecākais no desmit bērniem un 13 gadu vecumā sāku strādāt, lai palīdzētu ģimenei ar iztiku. Tā kā man bija tikai dažu klašu izglītība, es strādāju fermās un 15 gadu vecumā kļuvu par lopkopi, kurš iejāj zirgus.

Darbam fermās bija plusi un mīnusi. No vienas puses, man ļoti patika šis darbs un iespēja būt dabā. Vakaros es varēju sēdēt pie ugunskura un skatīties uz mēnesi un zvaigznēm, izbaudot smaržas, ko liegais vējiņš nesa no apkārtējiem laukiem un krūmājiem. Atceros, kā aizdomājos par to, ka jābūt Kādam, kas radījis visu šo brīnišķīgo pasauli. No otras puses, fermās viegli varēja samācīties visādus netikumus. Strādnieki lietoja rupjus vārdus, un man bieži tika piedāvāta cigarete. Drīz vien smēķēšana un rupja lamāšanās kļuva par manas dzīves sastāvdaļu.

Kad man bija 18 gadi, es pārcēlos uz Sidneju. Es mēģināju iestāties armijā, bet zemās izglītības dēļ mani nepaņēma. Es atradu darbu un paliku Sidnejā vienu gadu. Tajā laikā es pirmo reizi sastapu Jehovas lieciniekus. Es pieņēmu viņu uzaicinājumu apmeklēt sapulci, un man jau toreiz radās sajūta, ka tas, ko viņi māca, varētu būt patiesība.

Taču drīz vien es nolēmu braukt prom no pilsētas. Es apmetos Gundivindi, Kvīnslendas štatā. Es atradu darbu, apprecējos un diemžēl arī sāku stipri dzert.

Mums ar sievu piedzima divi dēli. Pēc viņu piedzimšanas es sāku nopietni aizdomāties, kurp ved mana dzīve. Es atsaucu atmiņā, ko biju dzirdējis Jehovas liecinieku sapulcē Sidnejā, un nolēmu kaut ko darīt lietas labā.

Es atradu vecu žurnāla Sargtornis numuru, kurā bija norādīta Jehovas liecinieku Austrālijas filiāles adrese, un nosūtīju vēstuli ar lūgumu palīdzēt. Drīz vien mani apciemoja kāds Jehovas liecinieks, sirsnīgs, jauks brālis, un ar mani tika uzsāktas Bībeles nodarbības.

Studēdams Bībeli, es sapratu, ka man būs jāveic lielas izmaiņas. Īpaši man prātā aizķērās 2. Korintiešiem 7:1, kur izteikts mudinājums ”attīrīties no visa, kas aptraipa miesu”.

Nolēmu, ka man jāpārtrauc smēķēt un lietot alkoholu. To izdarīt nebija viegli, jo šie netikumi bija mana dzīves sastāvdaļa jau daudzus gadus. Tomēr es biju apņēmies dzīvot tā, lai iepriecinātu Dievu. Visvairāk man palīdzēja princips no Romiešiem 12:2: ”Nepielāgojieties vairs šai pasaulei, bet pārvērtieties, mainot savu domāšanas veidu.” Es sapratu, ka, lai atmestu sliktos ieradumus, man jāmaina domāšana un jāraugās uz tiem tā, kā uz tiem raugās Dievs — kā uz kaut ko kaitīgu. Šī atziņa man palīdzēja atmest smēķēšanu un dzeršanu.

Tomēr visgrūtāk man gāja ar lamāšanos. Es zināju Bībeles norādījumu, kas lasāms Efesiešiem 4:29: ”No jūsu mutes lai nenāk neviens nelāgs vārds!” Un tomēr man nebija viegli iemācīties runāt pieklājīgi. Es bieži pārdomāju vārdus no Jesajas 40:26, kur ir runāts par zvaigžņotām debesīm: ”Paverieties debesīs! Kas to visu radījis? Viņš vada visu pulku, tajā visus ir saskaitījis; viņš visus sauc vārdā, un tur netrūkst neviena, jo viņa spēks ir neaptverams un viņa varenība iedveš bijību.” Es spriedu: ja Dievam bija spēks radīt milzīgo Visumu — debesis un zvaigznes, ko man tik ļoti patika vērot, viņš noteikti dos man spēku, lai es varētu mainīties un iepriecināt viņu. Ar daudzām lūgšanām un neatlaidību es pamazām atbrīvojos no sliktu vārdu lietošanas.

Kad biju lopkopis, man nebija daudz iespēju sarunāties, jo fermās cilvēku bija visai maz. Tomēr, pateicoties apmācībai, ko saņēmu Jehovas liecinieku sapulcēs, es iemācījos risināt sarunas. Tas man ļoti palīdzēja, kad sāku stāstīt citiem labo vēsti par Dieva valstību. (Mateja 6:9, 10; 24:14.)

Nu jau vairākus gadus es kalpoju par draudzes vecāko. Darīt visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu ticības biedriem, es uzskatu par lielu godu.

Esmu pateicīgs Jehovam, ka viņš ļāva man — vienkāršam, mazizglītotam cilvēkam — būt viņa mācītam. (Jesajas 54:13.) Es pilnībā piekrītu vārdiem no Sālamana pamācībām 10:22, kur teikts: ”Jehovas svētība dara bagātu.”