Ceturtā nodaļa

Cik neatkārtojams ir cilvēks!

VAI no rītiem, pirms dienas gaitu uzsākšanas, jūs mēdzat ielūkoties spogulī, lai novērtētu savu ārējo izskatu? Tādos brīžos jums droši vien nav laika gremdēties pārdomās. Taču jūs varētu atlicināt kādu brītiņu tagad, lai padomātu par apbrīnojamajiem procesiem, kas norisinās, kad jūs vienkārši pametat skatienu spogulī.

Acis jums ļauj aplūkot savu attēlu daudzās krāsās, kaut arī krāsu redze nav dzīvībai svarīga. Ausu novietojums padara jūsu dzirdi ”telpisku”: jūs varat noteikt, no kurienes nāk skaņas, piemēram, mīļa cilvēka balss. Šos faktus ir viegli uztvert kā pašsaprotamus, taču pievērsiet uzmanību tam, kas teikts kādā grāmatā skaņu inženieriem: ”Apskatot cilvēka dzirdes sistēmu kaut mazliet detalizētāk, ir grūti izvairīties  no secinājuma, ka šīs sistēmas sarežģītās funkcijas un mehānismi liecina par kādas devīgas rokas līdzdalību tās iekārtošanā.”

Arī cilvēka deguns ir nevainojami veidots. Caur to jūs varat ieelpot gaisu, un elpošana uztur jūsu dzīvību. Turklāt deguna dobumā atrodas miljoniem ožas receptoru, ar kuru palīdzību jūs spējat izšķirt aptuveni 10 000 smaržas nianšu. Kad jūs ēdat, sāk darboties vēl viena maņa. Tūkstošiem garšas pumpuriņu jums ļauj izbaudīt dažādas garšas. Citi receptori, kas atrodas uz mēles, palīdz noteikt, vai jūsu zobi ir tīri.

Pavisam cilvēkam ir piecas maņas: redze, dzirde, oža, garša un tauste. Bez šaubām, salīdzinājumā ar mums dažiem dzīvniekiem ir asāka redze tumsā, jutīgāka oža un labāka dzirde, taču līdzsvars, kādā šīs maņas ir cilvēkam, mūs padara daudzējādā ziņā nepārspētus.

Bet padomāsim, kāpēc mēs varam gūt labumu no šīm spējām. Tās visas ir atkarīgas no 1,4 kilogramus smaga orgāna, kas atrodas mūsu galvā, — no smadzenēm. Arī dzīvniekiem ir funkcionējošas smadzenes. Tomēr cilvēka smadzenes ir ierindojamas īpašā kategorijā, un tās mūs padara nenoliedzami unikālus. Kāpēc tā var teikt? Un kā šī neatkārtojamība ir saistīta ar mūsu interesi par saturīgu, ilgstošu dzīvi?

Jūsu apbrīnojamās smadzenes

Gadiem ilgi cilvēka smadzenes mēdza salīdzināt ar datoru, taču jaunākie atklājumi ir pierādījuši, ka šāds salīdzinājums ne tuvu neatspoguļo patiesību. ”Vai gan cilvēks vispār spēj aptvert, kā funkcionē orgāns, kurā ir apmēram 50 miljardi neironu ar miljons miljardiem sinapšu (savienojumu) un kurā nervu impulsi tiek pārraidīti varbūt kādus 10 miljonus miljardu reižu  sekundē?” Tādu jautājumu uzdeva Dr. Ričards Restaks. Un kā viņš pats uz to atbildēja? ”Pat vismodernāko pēc nervu tīkla principa veidoto datoru iespējas.. ..līdzinās aptuveni vienai desmittūkstošajai daļai no mušas prāta darbības potenciāla.” Pievērsiet uzmanību dažiem faktiem, kas liecina par datora nespēju stāties līdzās cilvēka smadzenēm, kuras ir nesalīdzināmi pārākas par to.

Kurš cilvēku ražots dators spēj salabot pats sevi, pārrakstīt savu programmu vai laika gaitā uzlabot savu darbību? Kad datoru sistēmai ir nepieciešami uzlabojumi, programmētājam jāsastāda un jāievada sistēmā jaunas kodētas instrukcijas. Bet cilvēka smadzenes  veic šādu darbu automātiski, turklāt gan pirmajos viņa dzīves gados, gan vecumā. Nebūtu pārspīlējums teikt, ka salīdzinājumā ar smadzenēm vismodernākie datori ir ļoti primitīvi. Zinātnieki dēvē cilvēka galvas smadzenes par ”vissarežģītāko no zināmajām struktūrām” un ”viskomplicētāko objektu Visumā”. Tālāk minēti daži atklājumi, kas daudziem ir likuši secināt, ka cilvēka smadzenes ir gādīga Radītāja veidotas.

Neļaujiet tām stāvēt dīkā

Tādu vērtīgu izgudrojumu kā automašīnu un reaktīvo lidmašīnu iespējas parasti ir ierobežotas, jo tajos ir nemainīgi mehānismi un elektriskās sistēmas, ko ir projektējuši un uzstādījuši cilvēki. Turpretī cilvēka smadzenes ir augstākajā mērā elastīgs bioloģisks mehānisms vai sistēma, lai neteiktu vairāk. Smadzenes var pastāvīgi mainīties atkarībā no veida, kā tās tiek izmantotas. Smadzeņu attīstību dzīves laikā acīmredzot nosaka divi galvenie faktori: informācija, ko tās saņem ar maņu orgānu starpniecību, un domas, ar kurām cilvēks piepilda savu prātu.

Kaut gan zināma loma prāta darbībā var būt iedzimtības faktoriem, jaunākajos pētījumos noskaidrots, ka ieņemšanas brīdī gēni viennozīmīgi nenosaka smadzeņu īpatnības. ”Neviens pat nenojauta, ka smadzenēm piemīt tik liels mainīguma potenciāls, kā zinātne tagad ir noskaidrojusi,” raksta Pulicera prēmijas laureāts Ronalds Kotulaks. Aptaujājis vairāk nekā 300 zinātnieku, viņš secināja: ”Smadzenes nav statisks orgāns; tā ir pastāvīgi mainīga šūnu savienojumu masa, ko ļoti lielā mērā ietekmē pieredze.” (Inside the Brain [”Smadzeņu iekšienē”].)

Bet pieredze nav vienīgais, kas ietekmē smadzeņu darbību. Daudz kas ir atkarīgs arī no domāšanas. Zinātnieki  ir konstatējuši, ka cilvēkiem, kas raduši būt garīgi aktīvi, savienojumu (sinapšu) skaits starp nervu šūnām (neironiem) smadzenēs mēdz būt pat par 40 procentiem lielāks nekā garīgi slinkajiem. Tāpēc neirologi iesaka: neļaujiet smadzenēm stāvēt dīkā. Bet kas notiek, cilvēkam novecojot? Ar laiku daļa smadzeņu šūnu acīmredzot iet bojā, un mūža nogalē var iestāties atmiņas zudums. Tomēr zūd daudz mazāk šūnu, nekā reiz tika uzskatīts. Žurnālā National Geographic, rakstā par cilvēka smadzenēm, bija teikts: ”Padzīvojušiem cilvēkiem.. saglabājas spēja radīt jaunus savienojumus un nezaudēt vecos, ja viņi paliek garīgi aktīvi.”

Jaunākie atklājumi, kas liecina par smadzeņu spēju mainīties, sasaucas ar Bībelē atrodamajiem padomiem. Šīs gudrās grāmatas lasītājiem tiek ieteikts ’mainīties, pārveidojot savu prātu,’ un ’atjaunoties’, apgūstot ’precīzas zināšanas’. (Romiešiem 12:2, NW; Kolosiešiem 3:10, NW.) Jehovas liecinieki ir redzējuši to notiekam, kad cilvēki studē Bībeli un liek lietā tur dotos padomus. Šādas pārmaiņas ir veikuši daudzi tūkstoši cilvēku ar visdažādāko stāvokli sabiedrībā un izglītības līmeni. Viņi nav zaudējuši savu individualitāti, taču ir kļuvuši laimīgāki un līdzsvarotāki, un viņu  rīcībā ir parādījies tas, ko kāds pirmā gadsimta autors nosauca par ’prātīgumu’. (Apustuļu darbi 26:24, 25.) Tikko aprakstītās labvēlīgās pārmaiņas ir iespējamas lielā mērā tāpēc, ka pareizi darbojas galvas smadzeņu garozas daļa, kas atrodas galvas priekšpusē.

Pieres daiva

Lielākā daļa neironu galvas smadzeņu ārējā slānī — smadzeņu garozā — nav tieši saistīti ar muskuļiem un maņu orgāniem. Pievērsīsim uzmanību tiem miljardiem neironu, kas veido pieres daivu. (Skat. attēlu 56. lpp.) Galvas smadzeņu skenogrammas rāda, ka pieres daiva aktivizējas, kad cilvēks iedomājas kādu vārdu vai atsauc kaut ko atmiņā. Tieši smadzeņu priekšējā daļa lielā mērā padara cilvēku par to, kas viņš ir.

”Galvas smadzeņu garozas priekšējā daļa [pieres daivas priekšējais pols].. ir nesaraujami saistīta ar domāšanas procesu, saprātu, motivāciju un personību. Tajā ar asociāciju palīdzību tiek apkopota pieredze, kas vajadzīga, lai rastos abstraktas idejas un spriedumi, būtu iespējama neatlaidība, plānošana, rūpes par citiem un sirdsapziņa. [..] Tieši šajā apgabalā notiekošie procesi padara cilvēkus atšķirīgus no dzīvniekiem.” (I. Merieba. Human Anatomy and Physiology.) Minētā atšķirība ir skaidri saskatāma, ja domājam par cilvēku sasniegumiem tādās jomās kā matemātika, filozofija un jurisprudence, jo visas šīs  darbības sfēras pirmām kārtām ir saistītas ar galvas smadzeņu garozas priekšējo daļu.

Kāpēc cilvēkiem ir apjomīga un savās iespējās daudzpusīga smadzeņu garozas priekšējā daļa, kas sekmē augstāko prāta darbību, bet dzīvniekiem šis apgabals ir rudimentārs vai pat vispār nav sastopams? Atšķirība ir tik izteikta, ka biologi, kas atbalsta evolūcijas teoriju, runā par ”noslēpumaino sprādzienu galvas smadzeņu izmēru ziņā”. Bioloģijas profesors Ričards Tompsons, norādot uz cilvēka galvas smadzeņu garozas virsmas neparasti lielo laukumu, atzīst: ”Pagaidām mums nav pārāk lielas skaidrības, kāpēc tā ir noticis.” Vai iemesls nevarētu būt tas, ka cilvēki ir radīti ar šādu neatkārtojamu smadzeņu darbības potenciālu?

Unikālas saziņas spējas

Arī citām smadzeņu daļām ir sava nozīme tajā, ka mēs esam tik neatkārtojami. Aiz garozas priekšējās daļas atrodas josla, kas stiepjas šķērsām pāri  galvai, — motoriskā jeb kustību zona. Šī garozas daļa satur miljardiem neironu, kas ir savienoti ar muskuļiem. Arī tai ir savas īpatnības, kuru dēļ mēs esam pilnīgi atšķirīgi no pērtiķiem un citiem dzīvniekiem. Primārā kustību zona mums dod ”1) izcilu spēju izpildīt ārkārtīgi sarežģītas darbības ar roku un to pirkstu palīdzību un 2) spēju lietot muti, lūpas, mēli un sejas muskuļus, lai veidotu runu”. (A. Gaitons. Textbook of Medical Physiology [”Medicīniskās fizioloģijas rokasgrāmata”].)

 Īsumā apskatīsim, kā kustību zona ietekmē mūsu runas spējas. Vairāk nekā puse no šīs garozas daļas regulē saziņas orgānu darbību. Ar to ir izskaidrojamas cilvēku neatkārtojamās saziņas spējas. Kaut gan komunikācijā piedalās arī rokas (rakstīšana, dabiskie žesti, zīmju valoda), svarīgākā nozīme parasti ir mutei. Cilvēka runa — gan pirmais vārds, ko izrunā mazulis, gan padzīvojuša cilvēka teiktais — neapšaubāmi ir brīnums. Kopīgi darbojoties apmēram 100 mēles, lūpu, žokļa, kakla un krūšu dobuma muskuļiem,  veidojas neskaitāmas skaņas. Pievērsiet uzmanību šādai detaļai: viena smadzeņu šūna var regulēt 2000 sportista kājas ikru muskuļa šķiedru, bet katra smadzeņu šūna, kas kontrolē balseni, inervē tikai 2 vai 3 muskuļšķiedras. Vai šis fakts neliecina, ka smadzenes ir īpaši labi pielāgotas komunikācijai?

Pat īsas frāzes izrunāšanai ir nepieciešama specifiska muskuļu kustību sērija. Izteikuma jēga var mainīties atkarībā no kustības spēka un no sekundes daļās mērāmas precizitātes, ar kādu sāk un beidz darboties daudzi dažādi muskuļi. ”Runājot normālā tempā, mēs izrunājam apmēram 14 skaņas sekundē,” stāsta runas speciālists Dr. Viljams Perkinss. ”Tas ir divreiz ātrāk, nekā mēs spējam pakustināt savu mēli, lūpas, žokli vai jebkuru citu runas mehānisma daļu atsevišķi. Taču salieciet visas šīs daļas kopā runas veidošanas procesā — un tās kustēsies kā prasmīga mašīnrakstītāja vai izcila pianista pirksti. Runas mehānisma daļu kustības papildina cita citu virtuozas precizitātes simfonijā.”

Informācija, kas nepieciešama, lai uzdotu vienkāršo jautājumu ”Kā tev šodien klājas?”, glabājas galvas  smadzeņu pieres daivas daļā, ko sauc par Brokā lauku un ko daudzi uzskata par cilvēka runas centru. Nobela prēmijas laureāts neirologs sers Džons Eklss rakstīja: ”Pērtiķu smadzenēs nav atrasts apgabals, kas atbilstu.. Brokā runas laukam.” Pat ja dzīvnieku smadzenēs tiktu konstatēti līdzīgi rajoni, fakts ir tāds, ka zinātniekiem nav izdevies panākt, lai pērtiķi izrunātu vairāk par dažām primitīvām skaņām. Turpretī jūs spējat izteikties sarežģītā valodā. Šajā nolūkā jūs grupējat vārdus saskaņā ar jūsu valodas gramatiku. Brokā lauks jums palīdz to darīt gan tad, kad jūs runājat, gan tad, kad rakstāt.

Protams, runas brīnums nebūtu iespējams, ja jūs nezinātu vismaz vienu valodu un nesaprastu vārdu  nozīmi šajā valodā. Šī spēja ir saistīta ar citu īpašu rajonu jūsu smadzenēs — ar Vernikes lauku. Miljardiem neironu, kas atrodas šajā laukā, uztver runāto un rakstīto vārdu nozīmi. Vernikes lauks jums ļauj saprast izteikumu jēgu, aptvert dzirdētā vai lasītā būtību; tā jūs iegūstat informāciju un varat saprātīgi reaģēt.

Ir vēl arī citi faktori, kas saistīti ar runas plūdumu. Piemēram, visparastākais ”Sveiki!” var ietvert sevī ļoti dažādas nianses. Jūsu balss intonācija pauž to, vai esat laimīgs, sajūsmināts, garlaikots, nevaļīgs, aizkaitināts, bēdīgs vai nobijies, un balsī var pat atspoguļoties šo emocionālo stāvokļu pakāpes. Smadzenēs ir rajons, kas nodrošina nepieciešamo informāciju, lai runa iegūtu emocionālo skanējumu. Patiesi, saziņas procesā ir iesaistītas dažādas galvas smadzeņu daļas.

Šimpanzēm var iemācīt vienkāršotu zīmju valodu, taču tie šīs zīmes izmanto gandrīz tikai tādēļ, lai palūgtu kaut ko ēdamu vai kādu vajadzīgu lietu. Dr. Deivids Premaks, kas ir mācījis šimpanzēm vienkāršus bezvārdu sazināšanās paņēmienus, izdarīja šādu secinājumu: ”Cilvēku valoda evolūcijas teorijas piekritējiem  ir mulsinoša mīkla, jo [valodas] potenciāls ir daudzkārt lielāks, nekā ir iespējams izskaidrot.”

Ir dabiski mēģināt izprast, kāpēc cilvēkiem piemīt šāda apbrīnojama spēja paust citiem savas domas un emocijas, uzdot jautājumus un atbildēt uz tiem. The Encyclopedia of Language and Linguistics (”Valodas un lingvistikas enciklopēdijā”) ir teikts, ka ”[cilvēku] valoda ir kaut kas īpašs”, un atzīts, ka ”tās aizmetņu meklēšana dzīvnieku komunikācijas spējās it nemaz nepalīdz izskaidrot milzīgo plaisu, kas šķir valodu un runu no dzīvnieku izturēšanās veida”. Profesors Ludvigs Kēlers rezumēja šo situāciju: ”Cilvēku runa ir noslēpums; tā ir Dieva dāvana, brīnums.”

Cik liela atšķirība ir starp zīmēm, ko lieto pērtiķi, un sarežģīto valodu, kādā runā bērni! Sers Džons Eklss minēja vēl kādu spēju, ko vairākums cilvēku ir pamanījuši, — tā ”piemīt pat trīsgadīgiem bērniem, kas savās alkās izzināt pasauli uzdod veselu jautājumu lavīnu”. Eklss piebilda: ”Ar pērtiķiem ir pavisam citādi — tie neko nejautā.” Jā, tikai cilvēkiem ir raksturīgi uzdot jautājumus, arī jautājumus par dzīves jēgu.

Atmiņa — un ne tā vien!

Redzot savu attēlu spogulī, jūs varbūt domājat par to, kā jūs izskatījāties, kad bijāt jaunāks, iespējams, iztēlē salīdzināt savu izskatu ar to, kāds tas varētu būt pēc vairākiem gadiem, vai arī iztēlojaties, kāda būs jūsu āriene pēc kosmētikas līdzekļu lietošanas.  Šādas domas var rasties tikpat kā neapzināti, tomēr to pamatā ir kaut kas unikāls — kaut kas tāds, kas nepiemīt nevienam dzīvniekam.

Atšķirībā no dzīvniekiem, kas dzīvo un darbojas, pašreizējo vajadzību vadīti, cilvēki spēj pārdomāt savu pagātni un plānot nākotni. Tas ir iespējams tāpēc, ka smadzenes var uzglabāt atmiņā praktiski neierobežotu informācijas daudzumu. Tiesa, arī dzīvniekiem ir noteikta atmiņa, kas tiem ļauj atrast ceļu atpakaļ uz mājām un atcerēties, kur meklējama barība. Taču cilvēku atmiņa ir nesalīdzināmi ietilpīgāka. Pēc kāda zinātnieka aprēķiniem, mūsu smadzenes spēj uzglabāt informāciju, kas ”aizņemtu apmēram divdesmit miljonus sējumu — tik daudz, cik ir pasaules lielākajās bibliotēkās”. Daži neirologi lēš, ka vidēja ilguma mūžā cilvēks izmanto tikai simtdaļu procenta (0,0001) smadzeņu potenciāla. Pats no sevis rodas jautājums: kāpēc mums ir smadzenes ar tādu potenciālu, ja savas dzīves laikā mēs izmantojam tikai niecīgu daļiņu no to iespējām?

Bet mūsu smadzenes nav tikai milzīga informācijas noliktava, līdzīga jaudīgam datoram. Bioloģijas profesori Roberts Ornstains un Ričards Tompsons rakstīja: ”Tas, ka cilvēka prāts spēj mācīties — uzkrāt informāciju un atsaukt to atmiņā —, ir pats neparastākais fenomens visā bioloģiskajā Visumā. Itin viss, kas mūs  padara par cilvēkiem, — valoda, domāšana, zināšanas, kultūra — ir šīs neatkārtojamās spējas rezultāts.”

Turklāt jūsu prāts darbojas apzināti. Šāds izteikums varbūt skan kā ābeces patiesība, taču tas norāda uz kaut ko tādu, kas nenoliedzami padara cilvēku unikālu. Prāts ir aprakstīts kā ”netveramā realitāte, kur mājo saprāts, spēja pieņemt lēmumus, uztvere, apziņa un individualitātes sajūta”. Tāpat kā avoti, strauti un upes galu galā ieplūst jūrā, arī atmiņas, domas, iespaidi, skaņas un izjūtas pastāvīgi ieplūst mūsu prātā vai plūst caur to. Saskaņā ar kādu definīciju, apziņa ir ”to procesu uztvere, kas norisinās cilvēka paša prātā”.

Mūsdienās zinātnieki ir krietni pavirzījušies uz priekšu smadzeņu uzbūves izpratnē, kā arī ieguvuši labāku sapratni par daļu no smadzenēs notiekošajiem  elektroķīmiskajiem procesiem. Tāpat zinātnieki var paskaidrot, kā ir uzbūvēts un kā darbojas moderns dators. Tomēr starp smadzenēm un datoru ir milzīga atšķirība. Smadzenes jums ļauj apzināties savu eksistenci, turpretī dators neko apzināties nespēj. Kāpēc pastāv tāda starpība?

Jāatzīst, ka jautājums par to, kā smadzenēs notiekošo fizikālo procesu rezultātā rodas apziņa, ir noslēpumā tīts. ”Es neredzu iespēju, kā zinātne to varētu izskaidrot,” izteicās kāds neirobiologs. Savukārt profesors Džeimss Trefils atzīmēja: ”Tas, ko īsti nozīmē cilvēka apziņa,.. ..ir vienīgais nozīmīgais zinātniskais jautājums, ko mēs nespējam pat noformulēt.” Viens no šādas situācijas cēloņiem ir tas, ka  zinātnieki cenšas izprast smadzenes ar smadzeņu palīdzību. Turklāt ar smadzeņu fizioloģijas pētījumiem vien acīmredzot nepietiek. Dr. Deivida Čālmersa vārdiem runājot, apziņa ir ”viens no mīklainākajiem eksistences noslēpumiem, un zināšanas par smadzenēm vien [zinātniekiem] laikam neļaus to līdz galam izprast”.

Lai nu kā, apziņa ir mums visiem. Piemēram, spilgtas atmiņas par pagātnes notikumiem mūsu prātā nav tikai faktu sakopojums — kaut kas līdzīgs informācijas bitiem datorā. Mēs spējam pārdomāt pieredzēto, mācīties no tā un likt pieredzi lietā, lai veidotu savu nākotni. Mēs esam spējīgi apsvērt vairākus iespējamus notikumu attīstības variantus un izvērtēt, kādas sekas varētu būt katram no tiem. Mēs spējam analizēt, radīt, izjust pateicību un mīlēt. Mēs varam risināt patīkamas sarunas par pagātni, tagadni un nākotni. Mums ir ētiskas uzvedības normas, un mēs vadāmies pēc tām, pieņemot lēmumus, kas var vai nu dot, vai arī nedot tūlītēju labumu. Mūs piesaista skaistums mākslā un morāla skaidrība. Ar prāta palīdzību mēs varam veidot un koriģēt savas ieceres un paredzēt, kā citi reaģēs, ja mēs tās īstenosim.

Viss minētais cilvēkiem ļauj aptvert apkārt notiekošo, un tieši tas cilvēkus atšķir no citām dzīvības formām uz Zemes. Suns, kaķis vai putns, ieskatījies spogulī, reaģē tā, it kā būtu ieraudzījis otru sev līdzīgu. Bet, kad jūs skatāties spogulī, jūs apzināties sevi kā būtni, kurai piemīt visas tikko nosauktās spējas. Jūs varat pārdomāt dažādus problemātiskus jautājumus, piemēram: kāpēc ir bruņurupuči, kas dzīvo 150 gadus, un dažu koku mūžs pārsniedz 1000 gadus, bet ar saprātu apveltīts cilvēks piesaista vispārēju uzmanību, ja nodzīvo 100 gadus? Dr. Ričards Restaks raksta:  ”Cilvēka smadzenes — un tikai cilvēka smadzenes — spēj pakāpties solīti atpakaļ, pārbaudīt pašas savu darbību un līdz ar to sasniegt zināmu transcendences pakāpi. Mūsu spēja mainīt savus rīcības plānus un pārvērtēt pašiem savu vietu pasaulē ir tas, kas mūs atšķir no visiem pārējiem radījumiem pasaulē.”

Cilvēku spēja darboties apzināti daudzus mulsina. Grāmatā Life Ascending (”Dzīvības attīstība”), kaut gan tajā priekšroka dota šī fakta bioloģiskam skaidrojumam, tomēr atzīts: ”Kad mēs cenšamies saprast, kā procesā [evolūcijas procesā], kas atgādina laimes spēli, kurā zaudētājus gaida briesmīgs sods, varēja rasties tādas īpašības kā mīlestība pret skaisto un patieso, līdzjūtība, brīvība un it īpaši cilvēka gara bagātība, mēs jūtamies apjukuši. Jo vairāk mēs domājam par cilvēka garīgo potenciālu, jo lielāks ir mūsu izbrīns.” Patiesi vārdi. Pietiktu jau ar dažiem faktiem, kas saistīti ar mūsu apziņu, lai nepaliktu nekādu šaubu par to, ka cilvēks ir neatkārtojams. Tieši šo faktu dēļ daudzi ir pārliecināti, ka ir jābūt saprātīgai būtnei, kas to visu ir iecerējusi, — Radītājam, kas rūpējas par mums.

Māksla un skaistums

”Kāpēc cilvēki tik ļoti aizraujas ar mākslu?” jautāja profesors Maikls Leitons grāmatā Symmetry, Causality, Mind (”Simetrija, cēlonība, prāts”). Kāds varētu teikt, ka, piemēram, tāda prāta darbības forma kā matemātika sniedz cilvēkiem skaidri saskatāmu labumu, viņš rakstīja, — bet kāds labums ir no mākslas? Leitons paskaidroja savu domu, norādīdams, ka cilvēki mēdz doties tālā ceļā, lai apmeklētu izstādes un koncertus. Kāda iekšēja nepieciešamība viņus mudina to darīt? Tāpat cilvēki visās pasaules malās liek pie savu dzīvokļu un kabinetu sienām jaukus attēlus un  gleznas. Kaut ko līdzīgu var teikt par mūziku. Vairākumam cilvēku patīk klausīties noteikta veida mūziku, kad viņi atrodas mājās vai brauc ar automašīnu. Kāpēc tā ir? Noteikti ne jau tāpēc, ka mūzika savā laikā būtu palīdzējusi izdzīvot vairāk pielāgotajiem indivīdiem. Leitons raksta: ”Māksla, iespējams, ir visneizskaidrojamākais fenomens cilvēku dzīvē.”

Tomēr mēs visi zinām, ka spēja baudīt mākslu un skaistumu ir daļa no tā, kas mums liek justies ”cilvēciskiem”. Dzīvnieks var notupties paugura virsotnē un skatīties krāšņās debesīs, bet vai to piesaista skaistums kā tāds? Savukārt mēs mēdzam vērot, kā saules gaismā vizuļo kalnu strauti, mēs raugāmies žilbinoši daudzveidīgajā ainā, kas paveras acīm tropu mežā, mēs lūkojamies uz krastmalu, gar kuru rindā sastājušās palmas, un sajūsmināmies par zvaigznēm, kas izkaisītas samtaini melnajās debesīs. Tādās reizēs mēs  bieži izjūtam apbrīnu, vai nav tiesa? Šāds skaistums ielīksmo mūsu sirdi un pacilā mūsu garu. Bet kāpēc?

Kāpēc mēs iekšēji tiecamies pēc kaut kā tāda, kas no praktiskā viedokļa gandrīz neko nedod dzīvības uzturēšanai? Kā ir radušies mūsu priekšstati par estētiskām vērtībām? Ja neņemam vērā Veidotāju, kas šīs vērtības ielicis cilvēkā jau radīšanas brīdī, uz tikko minētajiem jautājumiem nav apmierinošu atbilžu. Un to pašu var teikt par morālo skaistumu.

Morālās vērtības

Par augstāko skaistuma formu daudzi atzīst labus darbus. Piemēram, uzticība principiem vajāšanu laikā, nesavtīgi centieni atvieglot citu ciešanas un gatavība piedot kādam, kas mūs ir sāpinājis, — šāda rīcība šķiet pievilcīga domājošiem cilvēkiem, lai kur viņi dzīvotu, jo tā sasaucas ar šo cilvēku morālo vērtību izjūtu. Tieši par šādu skaistumu ir runāts senā Bībeles sakāmvārdā: ”Cilvēks, kas šo to piecieš, ir gudrs, un viņam nāk par godu [”viņa krāšņums ir”, LB-1825], ka kādu pārkāpumu viņš var arī nepamanīt.” Un cits sakāmvārds skan: ”Cilvēkam ir prieks par otra labā veiktu labu darbu.” (Salamana Pamācības 19:11, 22.)

Nav noslēpums, ka ir atsevišķi cilvēki un pat grupējumi, kas ignorē vai mīda kājām augstas morāles normas, tomēr vairākums tā nerīkojas. No kāda avota nāk priekšstati par morālām vērtībām, kuri ir bijuši sastopami praktiski visās cilvēku sabiedrībās un visos laikos? Ja nav nekāda morālo vērtību Avota, nekāda Radītāja, tad jājautā, vai priekšstati par labu un ļaunu ir gluži vienkārši cilvēku izdomāti, sabiedrības veidoti? Padomājiet par šādu piemēru: lielākā daļa cilvēku uzskata slepkavību par kaut ko nepareizu. Bet varētu jautāt: salīdzinājumā ar ko tā ir nepareiza?  Skaidrs, ka pastāv kādi vispārēji priekšstati par morāli, kopīgi visām cilvēku sabiedrībām, un tie atspoguļojas daudzu zemju likumos. Kas ir šo morāles normu avots? Vai tas nevarētu būt saprātīgs Radītājs, kam pašam ir morālo vērtību skala un kas ir piešķīris cilvēkiem sirdsapziņu jeb ētisku kategoriju izjūtu? (Salīdzināt Romiešiem 2:14, 15.)

Jūs varat pārdomāt un plānot nākotni

Vēl viena cilvēka apziņas šķautne ir spēja pārdomāt nākotni. Kad profesoram Ričardam Dokinsam uzdeva jautājumu, vai cilvēkiem ir kādas īpašības, kas tos padara atšķirīgus no dzīvniekiem, viņš atzina, ka cilvēkiem patiešām ir neatkārtojamas īpašības. Vispirms profesors nosauca ”spēju plānot uz priekšu, tas ir, apzināti, ar iztēles palīdzību paredzēt nākotni,” un tad turpināja: ”Īslaicīgs labums allaž ir bijis vienīgais, kam ir kāda nozīme evolūcijā; labumam, kas parādās tikai pēc ilgāka laika, nekad nav bijusi nozīme. Evolūcijas procesā nekad nav bijis iespējams attīstīties kaut kam tādam, kas nāktu par sliktu indivīda tūlītējām, īslaicīgajām interesēm. Pirmo reizi vēsturē vismaz daži cilvēki var teikt: ”Aizmirsīsim faktu, ka, izcērtot šo mežu, ir iespējams gūt īslaicīgu peļņu; labāk padomāsim par to, vai būs arī kāds tālejošs labums.” Lūk, tas, manuprāt, ir kaut kas patiešām jauns un neatkārtojams.”

Citi speciālisti piekrīt, ka cilvēku spējai apzināti plānot ilgu laiku uz priekšu nav nekā līdzīga. Neirofiziologs Viljams Kalvins norāda: ”Hormonu darbības  rezultātā dzīvnieki veic zināmus priekšdarbus ziemai un tam, lai pārotos, bet citādā ziņā pārsteidzoši maz faktu liecina, ka tie plānotu vairāk nekā pāris minūtes uz priekšu.” Iespējams, dzīvnieki pirms aukstuma iestāšanās izveido sev barības krājumus, taču viņi neko rūpīgi neanalizē un neplāno. Turpretī cilvēki domā par nākotni, pat par tālu nākotni. Zinātnieki prognozē, kas notiks ar Visumu pēc miljardiem gadu. Vai jūs kādreiz esat uzdevis sev jautājumu, kāpēc cilvēki — kas ir tik atšķirīgi no dzīvniekiem — spēj domāt par nākotni un veidot plānus?

Bībelē ir teikts: ”Pat arī mūžību Viņš [Radītājs] ir licis cilvēku sirdīs.” (Salamans Mācītājs 3:11.) Tas izpaužas diendienā — piemēram, tad, kad mēs vienkārši  ielūkojamies spogulī un iztēlojamies, kā izskatīsimies pēc 10 vai 20 gadiem. Salamana Mācītāja grāmatas 3. nodaļas 11. pantā teiktais apstiprinās arī tad, kad mēs kaut vai īsu brīdi domājam par tādiem jēdzieniem kā laika un telpas bezgalīgums. Pats fakts, ka mēs spējam to darīt, ir saskaņā ar vārdiem, ka Radītājs ”mūžību.. ir licis cilvēku sirdīs”.

Vēlme tuvoties Radītājam

Tomēr tas vien, ka ir iespējams baudīt skaisto, darīt labu citiem un domāt par nākotni, daudziem cilvēkiem nesniedz pilnīgu gandarījumu. ”Lai cik tas būtu dīvaini,” raksta profesors Stīvens Evanss, ”pat vislaimīgākajos un visskaistākajos dzīves brīžos, kad tiekam mīlēti, mēs bieži jūtam, ka mums kaut kā pietrūkst. Mēs vēlamies kaut ko vairāk, bet nezinām, ko īsti vēlamies.” Atšķirībā no dzīvniekiem, kas kopā ar mums dzīvo uz šīs planētas, ar apziņu apveltītajiem cilvēkiem ir nepieciešams vēl kaut kas.

”Neatņemama cilvēka dabas sastāvdaļa ir reliģiozitāte, kas piemīt cilvēkiem no visdažādākajiem ekonomiskajiem slāņiem un ar visdažādāko izglītības līmeni.” Šajos vārdos ir rezumēts pētījums, ko profesors Elisters Hārdijs aprakstīja darbā The Spiritual Nature of Man (”Cilvēka garīgā daba”). Šis pētījums apstiprina to, kas jau ir noskaidrots daudzos citos: domāt par Dievu ir cilvēka dabā. Atsevišķi cilvēki, protams, ir ateisti, taču to nevar teikt par veselām tautām. Grāmatā Is God the Only Reality? (”Vai Dievs ir vienīgā realitāte?”) var lasīt: ”Reliģiskie jēgas meklējumi.. ir bijuši ikvienā kultūrā un ikvienā laikmetā kopš cilvēces parādīšanās.”

No kurienes nāk šī šķietami iedzimtā apziņa par Dieva eksistenci? Ja cilvēks būtu tikai nejauši radies  nukleīnskābju un olbaltumvielu molekulu grupējums, kāpēc lai šajās molekulās veidotos mīlestība pret mākslu un skaistumu, kāpēc lai tās pievērstos reliģijai un gremdētos pārdomās par mūžību?

Sers Džons Eklss secināja, ka cilvēka pastāvēšanas evolucionāram skaidrojumam ”piemīt kāds ārkārtīgi nopietns trūkums. Tas neizskaidro, kā ikviens no mums var eksistēt kā neatkārtojama būtne, kas apzinās pati sevi.” Jo vairāk mēs uzzinām par smadzeņu un prāta darbību, jo vieglāk ir saprast, kāpēc miljoniem cilvēku ir secinājuši, ka mūsu apzinātā esamība ir gādīga Radītāja pastāvēšanas pierādījums.

Nākamajā nodaļā mēs noskaidrosim, kāpēc cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem ir konstatējuši, ka, pamatojoties uz šo loģisko secinājumu, var rast atbildes uz svarīgajiem jautājumiem par to, kāpēc mēs šeit esam un kurp mēs ejam.

[Papildmateriāls 51. lpp.]

Šaha čempions pret datoru

Kad modernais dators Deep Blue pieveica pasaules čempionu šahā, radās jautājums: ”Vai mēs neesam spiesti secināt, ka Deep Blue piemīt prāta spējas?”

Lūk, kā uz šo jautājumu atbildēja Jeila universitātes profesors Deivids Gelernters: ”Nē. Deep Blue ir tikai mašīna. Tai nav prāta, gluži tāpat kā puķpodam nav prāta. [..] [Šī notikuma] galvenā nozīme ir tāda: cilvēki ir nepārspēti mašīnu konstruktori.”

Profesors Gelernters norādīja uz kādu būtisku atšķirību: ”Smadzenes ir mašīna, kas spējīga radīt savu ”es”. Smadzenes spēj veidot iztēles ainas — datoriem tas nav pa spēkam.”

Profesors rezumēja: ”Plaisa starp cilvēkiem un [datoriem] ir paliekoša, un tā nekad neizzudīs. Mašīnas joprojām padarīs dzīvi vieglāku, veselīgāku, krāsaināku un jautājumiem bagātāku. Savukārt cilvēki joprojām interesēsies par to pašu, par ko viņi vienmēr ir interesējušies: par sevi, par citiem un daudzi arī par Dievu. Šai ziņā mašīnas nekad nav bijušas kā cilvēki. Un nekad arī nebūs.”

[Papildmateriāls 53. lpp.]

Dators līdzinās gliemezim

”Mūsdienu datori tālu atpaliek no četrgadīga bērna spējām redzēt, runāt, kustēties un spriest. Viens no iemesliem, protams, ir to ierobežotās iespējas skaitļošanā. Ir aprēķināts, ka pat visjaudīgākā datora informācijas apstrādes spējas līdzinās tam, ko paveic gliemeža nervu sistēma, — un tā ir tikai niecīga daļiņa no jaudas, ar kādu darbojas superdators [mūsu] galvā.” (Stīvens Pinkers, Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta Kognitīvās neiroloģijas centra direktors.)

[Papildmateriāls 54. lpp.]

”Cilvēka galvas smadzenes sastāv gandrīz tikai no smadzeņu garozas. Garoza ir arī, teiksim, šimpanzes smadzenēm, taču proporcionāli tā ir daudz mazāka. Ar smadzeņu garozas palīdzību mēs varam domāt, atcerēties, iztēloties. Būtībā mēs esam cilvēki tieši tāpēc, ka mums ir smadzeņu garoza.” (Edoardo Bončinelli, molekulārās bioloģijas pētījumu vadītājs, Milāna, Itālija.)

[Papildmateriāls 55. lpp.]

No daļiņu fizikas līdz smadzenēm

Profesors Pols Deiviss dalījās pārdomās par smadzeņu spēju darboties tādā abstraktā jomā kā matemātika. ”Matemātika nav lieta, ko jūs varat atrast mētājamies pagalmā. Tā ir cilvēka prāta auglis. Tomēr, ja paraugāmies, kur matemātika ir vislabāk izmantojama, tad izrādās, ka šādas sfēras ir, piemēram, daļiņu fizika un astrofizika — fundamentālo zinātņu nozares, kas ir ļoti, ļoti tālas no sadzīviskiem jautājumiem.” Bet ko šis fakts nozīmē? ”Mani tas vedina uz domām, ka cilvēka apziņa un spēja nodarboties ar matemātiku nav tikai nejaušība, nav sīka detaļa, nav nenozīmīgs evolūcijas blakusprodukts.” (Are We Alone? [”Vai mēs esam vieni paši?”].)

[Papildmateriāls/Attēli 56., 57. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Pieres daiva

Pieres daivas priekšējais pols

Brokā lauks

Vernikes lauks

Kustību zona

● Galvas smadzeņu garoza ir smadzeņu virsmas daļa, kas visciešāk saistīta ar saprātu. Cilvēka galvas smadzeņu garoza, ja to izlīdzinātu, apklātu četras rakstāmpapīra loksnes; šimpanzes smadzeņu garoza pārklātu tikai vienu loksni, bet žurkas smadzeņu garoza — pastmarku. (Scientific American.)

[Papildmateriāls 58. lpp.]

Tā ir visām tautām

Visos laikos, kad vien kāda tauta ir satikusi citu tautu, cilvēki ir redzējuši, kā arī otra tauta runā kādā valodā. Grāmatā The Language Instinct (”Valodas instinkts”) ir teikts: ”Vēl nekad nav atrasta mēma cilts, un nav nekādu liecību, ka noteikts zemeslodes apgabals būtu bijis valodas ”šūpulis”, no kurienes tā būtu izplatījusies pa ļaužu grupām, kurām pirms tam valodas nav bijis. [..] Sarežģītas valodas vispārējā izplatība ir atklājums, kas lingvistiem iedveš bijību, un tas ir galvenais iemesls, kas liek uzskatīt valodu.. par īpaša, cilvēkiem piemītoša instinkta augli.”

[Papildmateriāls 59. lpp.]

Valoda un saprāts

Kāpēc cilvēki saprāta ziņā tālu pārspēj dzīvniekus, piemēram, pērtiķus? Svarīgs faktors ir tas, ka mēs ievērojam sintakses normas, apvienojot atsevišķas skaņas vārdos un vārdus teikumos. Neiropsihologs teorētiķis Dr. Viljams Kalvins paskaidro:

”Savvaļas šimpanzes lieto apmēram trīsdesmit dažādu skaņu, izsakot ar tām apmēram trīsdesmit dažādu nozīmju. Šie dzīvnieki mēdz atkārtot skaņu, lai pastiprinātu tās nozīmi, taču tie nesavieno trīs skaņas, lai papildinātu savu vārdu krājumu ar jaunu vārdu.

Arī mēs, cilvēki, lietojam aptuveni trīsdesmit skaņu, ko sauc par fonēmām. Taču tikai šo skaņu kombinācijas piešķir tām jēgu: mēs apvienojam skaņas, kas pašas par sevi neko nenozīmē, lai veidotu vārdus, kam ir noteikta nozīme.” Dr. Kalvins norādīja, ka ”neviens vēl nav izskaidrojis” lēcienu no dzīvniekiem raksturīgā principa ”viena skaņa/viena nozīme” uz cilvēkiem piemītošo unikālo spēju lietot sintaktiskas konstrukcijas.

[Papildmateriāls 60. lpp.]

Jūs varat vairāk nekā tikai švīkāt

”Vai tikai cilvēki, Homo sapiens, spēj sazināties ar valodas palīdzību? Atbilde, protams, ir atkarīga no tā, ko mēs saprotam ar vārdu ”valoda”, jo visi augstākie dzīvnieki saziņai izmanto lielu zīmju daudzveidību — pie šādām zīmēm pieder žesti, smaržas, saucieni, kliedzieni, dziesmas un pat bišu dejas. Taču dzīvnieki nerunā valodā, kas būtu veidota pēc gramatikas principiem. Turklāt — un tas var izrādīties ļoti svarīgi — dzīvnieki nezīmē attēlus. Labākajā gadījumā viņi tikai kaut ko švīkā.” (Profesori R. S. Fauts un D. H. Fauta.)

[Papildmateriāls 61. lpp.]

”Pievēršoties cilvēka prātam, mēs atrodam neiedomājami sarežģītas struktūras,” atzīmē profesors A. Noams Homskis. ”Valoda ir viens šāds piemērs, bet ne vienīgais. Padomāsim kaut vai par spēju rīkoties ar skaitļu sistēmas abstraktajām īpašībām, [kas acīmredzot] ir unikāla cilvēkiem.”

[Papildmateriāls 62. lpp.]

Mēs esam spējīgi jautāt

Fiziķis Lorenss Krauss rakstīja par Visuma nākotni: ”Mēs iedrošināmies uzdot jautājumus par to, ko, iespējams, paši nekad neredzēsim, jo mēs varam uzdot šos jautājumus. Mūsu bērni vai bērnu bērni kādu dienu spēs uz tiem atbildēt. Mums ir piešķirta iztēle.”

[Papildmateriāls 69. lpp.]

Ja Visums un tas, ka mēs esam dzīvi, ir tikai nejaušība, tad mūsu dzīvei nav nekādas paliekošas nozīmes. Bet, ja mūsu dzīvība Visumā ir radīta ar nolūku, tad ir jābūt kaut kam tādam, kas padarītu dzīvi pilnvērtīgu un jēgpilnu.

[Papildmateriāls 72. lpp.]

Viss sākās ar bēguļošanu no zobenzobu tīģeriem?

Džons Polkinghorns no Kembridžas universitātes Anglijā rakstīja:

”Fiziķis teorētiķis Pols Diraks radīja tā saucamo kvantu lauka teoriju, bez kuras nav iedomājama materiālās pasaules izpratne. Es neticu, ka Diraka spēja izveidot šo teoriju vai Einšteina spēja izveidot vispārējo relativitātes teoriju ir radusies no tā, ka mūsu senčiem kādreiz nācās bēguļot no zobenzobu tīģeriem. Notiek kaut kas daudz sarežģītāks, daudz noslēpumaināks. [..]

Nolūkojoties materiālās pasaules loģiskajā sakārtotībā un nenoliedzamajā skaistumā, par ko liecina dabaszinātņu atklājumi, mēs redzam pasauli, kurā ik uz soļa ir atrodamas prāta pazīmes. Reliģiozam cilvēkam tas ir Radītāja prāts, kas šādi atklājas.” (Commonweal.)

[Attēls 63. lpp.]

Tikai cilvēki mēdz uzdot jautājumus. Daži no tiem ir jautājumi par dzīves jēgu

[Attēls 64. lpp.]

Cilvēki atšķirībā no dzīvniekiem apzinās sevi un spēj domāt par nākotni

[Attēls 70. lpp.]

Vienīgi cilvēki spēj novērtēt skaistumu, domāt par nākotni un izjust vēlēšanos tuvoties Radītājam