Septītā nodaļa

Ko par Radītāju var uzzināt no grāmatas?

JŪS piekritīsiet, ka saturīga, interesanta grāmata ir uzmanības vērta. Bībele ir tieši tāda grāmata. Tajā ir lasāmi saistoši dzīvesstāsti, kuros atspoguļojas augstas morālās vērtības. Bībelē var atrast arī spilgtas ilustrācijas, ar kurām paskaidrotas svarīgas patiesības. Viens no tās rakstītājiem, kas bija plaši pazīstams ar savu gudrību, teica, ka viņš ”pūlējās atrast piemērotus vārdus, lai attiecīgus norādījumus pareizi uzrakstītu un lai izteicieni atbilstu patiesībai”. (Salamans Mācītājs 12:10.)

Grāmatā, ko mēs saucam par Bībeli, patiesībā ir apkopotas 66 mazākas grāmatas, kas uzrakstītas vairāk nekā 1500 gadu laikā. Piemēram, starp 1513. un 1473. gadu pirms mūsu ēras Mozus uzrakstīja pirmās piecas grāmatas. Jānis, viens no Jēzus apustuļiem, bija pēdējais, kas piedalījās Bībeles sarakstīšanā. Viņš uzrakstīja stāstījumu par Jēzus dzīvi (Jāņa evaņģēliju), kā arī īsas vēstules un Atklāsmes grāmatu, kas lielākajā daļā Bībeles izdevumu ievietota pašās beigās.

1500 gados, kas pagāja no Mozus dzīves laika līdz Jāņa dzīves laikam, Bībeles rakstīšanā piedalījās apmēram 40 cilvēki. Tie bija godprātīgi, dievbijīgi vīrieši, kas vēlējās palīdzēt citiem iepazīt Radītāju. Šo cilvēku rakstītais mums ļauj gūt priekšstatu par Dieva personību, un mēs varam uzzināt, kā patikt Dievam. Turklāt Bībele mums palīdz saprast, kāpēc ir tik daudz ļaunuma un kā tam tiks darīts gals. Bībeles  sarakstītāji runā par laiku, kad Dievs valdīs pār cilvēci tiešāk nekā tagad, un apraksta brīnišķīgos apstākļus, kādi tad pastāvēs. (Psalms 37:10, 11; Jesajas 2:2—​4; 65:17—​25; Atklāsmes 21:3—5.)

Kā jūs droši vien zināt, daudzu acīs Bībele ir tikai sena grāmata, kurā ietverta cilvēku gudrība. Tomēr miljoniem cilvēku ir pārliecināti, ka Bībeles patiesais Autors ir Dievs un ka viņš ir vadījis tās sarakstītāju domas. (2. Pētera 1:20, 21.) Kā jūs varat tikt skaidrībā, vai Bībelē atrodamā informācija patiešām nāk no Dieva?

Pastāv vairākas savstarpēji saistītas pierādījumu grupas, ko jūs varētu ņemt vērā. Daudzi ir pārdomājuši šos pierādījumus un pēc tam izdarījuši secinājumu, ka Bībele ir kaut kas vairāk nekā cilvēku radīta grāmata — ka tā nāk no avota, kas ir augstāks par cilvēkiem. Ilustrācijai apskatīsim tikai vienu pierādījumu veidu. Vienlaikus mēs varēsim tuvāk iepazīt Visuma Radītāju, cilvēka dzīvības Avotu.

Piepildījušies paredzējumi

Ne viens vien Bībeles sarakstītājs izteica pravietojumus. Šie cilvēki neapgalvoja, ka viņi paši var paredzēt nākotni, bet atzina to par Radītāja nopelnu. Piemēram, Jesaja rakstīja, ka Dievs ’no iesākuma pasludina gala iznākumu’. (Jesajas 1:1; 42:8, 9; 46:8—11.) Jesajas Dievs spēja paredzēt notikumus, kam jānotiek gadu desmitiem vai pat simtiem vēlāk, tāpēc var teikt, ka viņam nav neviena līdzīga; viņš nav elks, kādus cilvēki ir dievinājuši pagātnē un dievina arī tagad. Pravietojumi pārliecinoši pierāda, ka Bībele nav cilvēku prāta auglis. Paskatīsimies, kā Jesajas grāmata to apstiprina.

 Salīdzinot Jesajas grāmatas saturu ar vēsturiskiem avotiem, var izsecināt, ka tā uzrakstīta ap 732. gadu pirms mūsu ēras. Jesaja paredzēja, ka Jeruzalemes un Jūdejas iedzīvotājus piemeklēs nelaime, jo viņi bija vainīgi asinsizliešanā un elku pielūgšanā. Jesaja rakstīja, ka zeme tiks izpostīta, Jeruzaleme un tās templis — sagrauti, bet cilvēkus, kas būs palikuši dzīvi, aizvedīs gūstā uz Babiloniju. Taču Jesaja pravietoja arī to, ka Dievs neaizmirsīs gūstā nonākušo tautu. Grāmatā teikts, ka svešzemju ķēniņš, vārdā Kīrs, iekaros Babiloniju un ļaus jūdiem atgriezties dzimtajā zemē. Jesaja rakstīja, ka Dievs ”par Kīru saka: Tas ir mans gans, viņš izpildīs manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu”. (Jesajas 2:8; 24:1; 39:5—​7; 43:14; 44:24—​28; 45:1.)

Jesajas laikā, astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras, šādi paredzējumi varēja izklausīties neticami. Toreiz Babilonija vēl nebija vērā ņemams militārs spēks. Tā bija pakļauta tālaika reālajai pasaules mēroga lielvalstij — Asīrijas impērijai. Tikpat neparasta bija doma par to, ka uzvarēta tauta, kas aizvesta gūstā uz tālu zemi, tiktu atbrīvota un atgūtu savu zemi. ”Kas to ir dzirdējis?” rakstīja Jesaja. (Jesajas 66:8.)

Taču ko mēs redzam, ja pārceļamies laikā divus gadsimtus uz priekšu? Turpmākā seno jūdu vēsture apstiprina, ka Jesajas pravietojums piepildījās visos sīkumos. Babilonija patiešām kļuva varena, un tās karaspēks nopostīja Jeruzalemi. Persiešu ķēniņa vārds (Kīrs), Babilonijas iekarošana šī ķēniņa vadībā un jūdu atgriešanās dzimtenē — tie visi ir labi zināmi vēsturiski fakti. Pravietojuma detaļas piepildījās tik precīzi, ka 19. gadsimtā kritiķi sāka dēvēt Jesajas  grāmatu par falsifikāciju. Viņi lika saprast, ka Jesaja varbūt ir uzrakstījis pirmās nodaļas, bet vēlāk, ķēniņa Kīra laikā, kāds cits ir sastādījis pārējo grāmatas daļu, cenšoties panākt, lai tā izskatītos pravietiska. Protams, nav grūti izteikt šādus skeptiskus apgalvojumus — bet par ko liecina fakti?

Vai tie bija patiesi paredzējumi?

Jesajas grāmatā ietvertie paredzējumi attiecas ne tikai uz notikumiem, kas saistīti ar Kīru un jūdu trimdiniekiem. Jesaja paredzēja arī to, kāds liktenis galu galā gaida Babilonu, un viņa uzrakstītajā grāmatā ir sīki stāstīts par gaidāmo Mesiju, Glābēju, kam bija jācieš un jātiek celtam godā. Kā izdibināt, vai šie paredzējumi tiešām tika uzrakstīti jau ilgi pirms pašiem notikumiem — vai tie patiešām bija pravietojumi, kam bija jāpiepildās?

Padomāsim par vienu šādu paredzējumu. Jesaja aprakstīja to, kāds liktenis gaidīja Babilonu: ”Bābelei [t.i., Babilonai], kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldēju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem.” (Jesajas 13:19, 20; 47. nodaļa.) Un kas notika?

Ļoti svarīga nozīme babiloniešu dzīvē ilgu laiku bija pilsētas komplicētajai apūdeņošanas sistēmai, ko veidoja dambji un kanāli starp Tigras un Eifratas upēm. Šķiet, ap 140. gadu pirms mūsu ēras postošajos partiešu karos šī apūdeņošanas sistēma tika bojāta un faktiski pārstāja darboties. Kādas bija sekas? Izdevumā The Encyclopedia Americana ir teikts: ”Palielinājās augsnes piesātinājums ar minerālsāļiem,  un tās virskārtā izveidojās sāls garoza, kas padarīja zemes lauksaimniecisku izmantošanu neiespējamu.” Kādus 200 gadus vēlāk Babilona joprojām bija biezi apdzīvota pilsēta, taču ilgi tā vairs tāda nepalika. (Salīdzināt 1. Pētera 5:13.) Mūsu ēras trešajā gadsimtā vēsturnieks Dio Kasijs (ap 150.—​235. g. m.ē.) rakstīja par cilvēku, kas apmeklē Babilonu un neatrod neko citu kā tikai ”paugurus un akmeņus, un gruvešus”. (LXVIII, 30.) Zīmīgi, ka tajā laikā jau bija pagājuši daudzi gadsimti, kopš Jesaja bija miris un viņa grāmatu bija iespējams lasīt pilnā apjomā. Un, ja jūs apmeklētu Babilonu tagad, jūsu acīm pavērtos tikai kādreiz diženās pilsētas drupas. Atšķirībā no citām senajām pilsētām, piemēram, Romas, Jeruzalemes un Atēnām, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām, Babilona ir pamesta, neapdzīvota  un sagruvusi — un tieši par to bija runājis Jesaja. Paredzējums ir piepildījies.

Tagad pievērsīsim uzmanību tam, ko Jesaja rakstīja par gaidāmo Mesiju. Jesajas grāmatas 52. nodaļas 13. pantā ir norādīts, ka šis īpašais Dieva kalps beigu beigās ”spēcīgi izvirzīsies uz augšu.. un stāvēs visai izcilu”. Taču nākamajā, 53. nodaļā ir pravietots, ka pirms savas paaugstināšanas Mesija pieredzēs kaut ko gluži pretēju. Iespējams, jūs pārsteigs detaļas, kas atrodamas šajā nodaļā, kura plaši tiek atzīta par mesiānisku pravietojumu.

Jesajas grāmatas 53. nodaļā teikts, ka Mesijas tautieši viņu nicinās. Būdams par to pilnīgi pārliecināts, Jesaja rakstīja tā, it kā tas jau būtu noticis: ”Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās.” (3. pants.) Šāda attieksme būs pilnīgi nepamatota, jo Mesija darīs cilvēkiem labu. ”Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas” — šādiem vārdiem Jesaja aprakstīja to, ka Mesija dziedinās cilvēkus. (4. pants.) Par spīti tam, Mesija tiks tiesāts un saņems netaisnu spriedumu, taču viņš paliks kluss savu apsūdzētāju priekšā. (7. pants, 8. pants, NW.) Mesija ļaus, lai viņu aizved un nogalina kopā ar noziedzniekiem; soda izpildes laikā viņa ķermenis tiks sadurts. (5. pants, NW; 12. pants.) Kaut gan Mesijam būs jāmirst kā noziedzniekam, viņš tomēr tiks apglabāts kā bagātnieks. (9. pants, LB-26.) Un Jesaja vairākkārt minēja, ka Mesijas nepelnītajai nāvei būs grēkus izlīdzinošs spēks — tā varēs apklāt citu cilvēku grēkus. (5., 8., 11., 12. pants.)

Tieši tā viss arī notika. Ziņojumi, ko ir uzrakstījuši Jēzus laikabiedri — Matejs, Marks, Lūka un Jānis —, apstiprina, ka Jesajas paredzējumi patiešām piepildījās. Daži no šiem notikumiem risinājās pēc  Jēzus nāves, tātad viņš pats tos nekādi nevarēja ietekmēt. (Mateja 8:16, 17; 26:67; 27:14, 39—​44, 57—​60; Jāņa 19:1, 34.) Jesajas mesiāniskā pravietojuma piepildīšanās gadsimtu gaitā ir spēcīgi ietekmējusi godprātīgus Bībeles lasītājus, arī tādus, kas kādreiz nav atzinuši Jēzu. Zinātnieks Viljams Urviks norādīja: ”Daudzi jūdi, aprakstot iemeslus, kāpēc viņi ir kļuvuši par kristiešiem, atzina, ka tieši šīs nodaļas [Jesajas grāmatas 53. nodaļas] studēšana ir sašķobījusi viņu ticību vecajiem reliģiskajiem priekšstatiem un skolotājiem.” (The Servant of Jehovah [”Jehovas kalps”].) *

Urviks izteica šo domu 19. gadsimta beigās, kad daudzi vēl apšaubīja to, vai Jesajas grāmatas 53. nodaļa ir uzrakstīta vairākus gadsimtus pirms Jēzus dzimšanas. Taču atklājumi, kas izdarīti kopš tā laika, faktiski ir izkliedējuši jebkuras šaubas. 1947. gadā kāds beduīns, ganīdams lopus, netālu no Nāves jūras atrada senu tīstokli, kas saturēja visu Jesajas grāmatas tekstu. Seno rokrakstu speciālisti šo tīstokli datēja ar laiku no 125. līdz 100. gadam pirms mūsu ēras. 1990. gadā tīstokļa vecums tika noteikts ar oglekļa ¹⁴C metodes palīdzību, un iegūtais datējums bija šāds: starp 202. un 107. gadu pirms mūsu ēras. Jā, slavenais Jesajas grāmatas rokraksts jau Jēzus dzimšanas laikā bija diezgan vecs. Bet kas atklājas, salīdzinot šo rokrakstu ar mūsdienu Bībeles tekstu?

Cilvēki, kas apmeklē Jeruzalemi, var apskatīt Nāves jūras rokrakstu fragmentus. Arheologs profesors Jigaēls Jadins kādā audioierakstā saka: ”Pagāja ne vairāk kā pieci vai seši simti gadu no tā laika, kad tika izteikti Jesajas vārdi, līdz laikam, kad  2. gadsimtā pirms mūsu ēras tika pārrakstīts šis ritulis. Ir pārsteidzoši, ka muzejā izstādītā oriģināltīstokļa saturs — kaut gan rokraksts ir vairāk nekā 2000 gadu vecs — ir tik ļoti tuvs Bībeles tekstam, ko mēs šodien lasām ivritā vai no oriģinālvalodas veiktos tulkojumos.”

Šiem faktiem būtu jāietekmē mūsu viedoklis. Kādā ziņā? Būtu jāpagaist jebkādām aizdomām, ka Jesajas grāmatas pravietojumi ir viltojumi, kas rakstīti ar atpakaļejošu datumu. Tagad ir zinātniski pierādīts, ka pastāv Jesajas rakstu eksemplārs, kas  pārrakstīts krietni vairāk nekā simt gadu pirms Jēzus dzimšanas un ilgi pirms tam, kad Babilona kļuva neapdzīvota. Ņemot to vērā, kāds gan ir pamats šaubīties, ka Jesajas rakstos ir patiesi paredzējumi gan par Babilonas likteni, gan par Mesijas nepelnītajām ciešanām, viņa nāves apstākļiem un citu cilvēku izturēšanos pret viņu? Vēstures fakti nedod nekādu pamatu apstrīdēt arī to, ka Jesaja nemaldīgi paredzēja jūdu nonākšanu gūstā un viņu atbrīvošanu no Babilonas. Piepildījušies paredzējumi veido tikai vienu no daudzajām pierādījumu grupām, kas liecina par to, ka Bībeles patiesais Autors ir Radītājs un ka Bībele ir ’Dieva iedvesmota’. (2. Timotejam 3:16.)

Ir arī daudz citu faktu, no kuriem izriet, ka Bībeles Autors ir Dievs. Starp šiem faktiem ir Bībeles precizitāte no astronomiskā, ģeoloģiskā un medicīniskā viedokļa; savstarpējā saskaņa, kāda raksturīga tās daļām, ko sarakstījuši desmitiem cilvēku daudzu gadsimtu laikā; tās atbilstība daudziem laicīgās vēstures un arheoloģijas faktiem; arī Bībelē atrodamais morāles kodekss, kurā ietvertās normas bija augstākas par izraēliešu kaimiņtautu morāles normām un kurš vēl joprojām tiek uzskatīts par tādu, kam nav līdzvērtīgu. Šie un vēl citi pierādījumi ir pārliecinājuši neskaitāmus ieinteresētus un godīgus cilvēkus, ka Bībele ir autentiska grāmata, kas nāk no mūsu Radītāja. *

Minētie fakti ļauj izdarīt arī dažus pamatotus secinājumus par Radītāju, palīdz saskatīt viņa īpašības. Vai gan viņa spēja ielūkoties nākotnē neliecina par  prātu, kas ir pārāks par cilvēka prātu? Cilvēki nezina, kas notiks tālā nākotnē, un viņi nespēj ietekmēt šos notikumus. Radītājs turpretī to spēj. Viņš var ne tikai paredzēt nākotni, bet arī virzīt notikumus tā, lai tiktu īstenota viņa griba. Jesaja precīzi apraksta Radītāju kā To, kas par sevi saka: ”Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis. Es nosaku: ”Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!”” (Jesajas 46:10; 55:11.)

Iepazīstiet Bībeles Autoru tuvāk

Mēs varam iepazīt kādu cilvēku, runājoties ar viņu un vērojot viņa izturēšanos dažādās situācijās. Bet kā lai iepazīst Radītāju? Ar viņu mums nav iespējams tieši sarunāties. Tomēr, kā esam noskaidrojuši, Radītājs ļoti daudz ir pastāstījis par sevi Bībelē, kur aprakstīts gan tas, ko viņš ir teicis, gan tas, ko viņš ir darījis. Šajā unikālajā grāmatā mēs tiekam aicināti veidot ciešas attiecības ar savu Radītāju. Tajā ir lasāms pamudinājums: ”Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums.” (Jēkaba 2:23; 4:8.)

Kas būtu jādara vispirms? Ja jūs gribētu kļūt par kāda cilvēka draugu, jūs noteikti uzzinātu viņa vārdu. Bet kāds ir Radītāja vārds, un ko šis vārds par viņu atklāj?

Senebreju valodā sarakstītajā Bībeles daļā (to bieži sauc par Veco Derību) ir atrodams vārds, kas pieder vienīgi Radītājam. Senajos rokrakstos tas attēlots ar četriem senebreju valodas līdzskaņiem, ko var transliterēt ar burtiem JHVH. Radītāja vārds parādās apmēram 7000 reižu — daudz biežāk nekā tādi tituli kā ”Dievs” un ”Kungs”. Ilgus gadsimtus cilvēki,  kas lasīja Bībeli senebreju valodā, lietoja šo personvārdu. Bet ar laiku daudziem jūdiem radās māņticīgas bailes izrunāt Dieva vārdu, tāpēc viņi nav saglabājuši tā izrunu.

”Sākotnējā izruna gāja zudumā; mūsdienās notiekošie mēģinājumi to restaurēt ir balstīti uz minējumiem,” teikts kādā jūdaisma komentārā par 2. Mozus grāmatu. Ir jāatzīst, ka mēs nevaram būt pārliecināti par to, kā Mozus izrunāja Dieva vārdu, kas oriģināltekstā atrodams 2. Mozus 3:16 un 6:3. Bet kurš gan mūsdienās uzskatītu, ka jāmēģina izrunāt, piemēram, Mozus vārds vai Jēzus vārds, lietojot tieši tās pašas skaņas un to pašu intonāciju, kāda tika lietota viņu dzīves laikā? Un tomēr mēs nevairāmies saukt Mozu un Jēzu vārdā. Saprātīgāk būtu nevis pārmērīgi raizēties par to, kā Dieva vārdu izrunāja sena tauta, kurai bija pavisam cita valoda, bet gan lietot to izrunu, kas ir pieņemta mūsu pašu valodā. Piemēram, latviešu valodā jau labu laiku tiek lietots vārds ”Jehova”, un tas vēl joprojām plaši tiek atzīts par Radītāja vārdu.

Taču ir kaut kas svarīgāks par Dieva vārda izrunas precizitāti. Tā ir šī vārda nozīme. Senebreju valodā Dieva vārdu izsaka ar darbības vārda hāwā kauzatīvo formu; šis darbības vārds nozīmē ’kļūt, tapt’ vai ’izrādīties’. (1. Mozus 27:29; Salamans Mācītājs 11:3, NW.) Darbā The Oxford Companion to the Bible tiek dota nozīme ”viņš liek vai liks būt”. Tātad var teikt, ka Radītāja personvārds burtiski nozīmē ’viņš liek tapt’. Pievērsiet uzmanību, ka netiek uzsvērta Radītāja darbība tālā pagātnē, par ko varbūt domā cilvēki, kuri lieto vārdu ”pirmcēlonis”. Bet kāpēc uzsvars netiek likts uz pagātni?

 Iemesls ir tāds, ka Dieva vārds ir cieši saistīts ar to, ko Radītājs ir nodomājis darīt. Senebreju valodā darbības vārdiem var būt divi veidi, un veids, ar kuru izsaka Radītāja vārdu, ”apzīmē darbības.. to attīstības procesā. Ar to tiek izteikts nevis vienkārši darbības turpinājums, ..bet tās attīstība — kā šī darbība sākas un tad tuvojas pabeigšanai.” (A Short Account of the Hebrew Tenses [”Īsi par senebreju valodas laikiem”].) Jehovas vārds liecina par to, ka viņš ir aktīvs savu nodomu īstenotājs. Pakāpeniski darbojoties, viņš kļūst par savu solījumu Piepildītāju. Zināšanas par to, ka Radītājs vienmēr īsteno savus nodomus, daudziem sniedz piepildījuma sajūtu un stiprinājumu.

Viņa nodomi ir saistīti ar jūsu dzīves jēgu

Dieva vārds liecina par noteiktu nodomu, turpretī daudziem cilvēkiem ir grūti saskatīt patiesu mērķi savai eksistencei. Viņi redz, ka cilvēci piemeklē viena krīze pēc otras — kari, dabas katastrofas, slimību epidēmijas, nabadzība un noziedzība. Pat tie veiksminieki, kam izdodas izvairīties no šīm nelaimēm, bieži atzīst, ka viņus kremt bažas par nākotni un savas dzīves jēgu.

Bībelē ir lasāmi šādi vārdi: ”Radība pakļauta iznīcībai, nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta.. un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” (Romiešiem 8:20, 21.) No 1. Mozus grāmatas ir redzams, ka reiz cilvēkiem bija mierīgas attiecības ar savu Radītāju. Taču cilvēku nepareizās rīcības dēļ Dievs taisnīgi ir pieļāvis, ka tie nonāk iznīcības pakļautībā. Noskaidrosim, kā tas notika, ko no tā var mācīties par Radītāju un ko mēs varam gaidīt nākotnē.

 Minētajā vēsturiskajā ziņojumā, kura uzticamība ir daudzējādi pārbaudāma, var lasīt, ka pirmie radītie cilvēki tika nosaukti par Ādamu un Ievu. Mēs uzzinām, ka viņi nebija atstāti neziņā par dzīves jēgu un par to, kāda ir Dieva griba. Kā to būtu darījis jebkurš mīlošs un iejūtīgs tēvs, kas rūpējas par saviem bērniem, Radītājs deva cilvēkiem vērtīgus norādījumus. Viņš tiem sacīja: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūŗā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28.)

Tātad pirmo cilvēku dzīvei bija saturs un jēga. Viņiem bija jārūpējas par zemes ekoloģiju un jānodrošina, lai ar laiku visu zemeslodi apdzīvotu cilvēki, kuriem būtu atbildības sajūta. (Salīdzināt Jesajas 11:9.) Nevienam nav pamata vainot Radītāju par to, kādā stāvoklī mūsu piesārņotā planēta atrodas pašreiz, jo viņš cilvēkiem nav atļāvis ļaunprātīgi  izmantot zemeslodi un to postīt. Vārds ”pakļaujiet” nenozīmēja, ka zemi drīkst izmantot nepareizi. Ar to tika norādīts, ka cilvēkiem bija jākopj un jāaprūpē viņiem uzticētā planēta. (1. Mozus 2:15.) Pirmos cilvēkus gaidīja nebeidzama nākotne — viņiem netrūktu laika, lai izpildītu šo interesanto uzdevumu. Viņu perspektīva nemirt bija saskaņā ar faktu, ka cilvēka smadzeņu potenciāls krietni pārsniedz to, ko var pilnībā izmantot 70, 80 vai pat 100 mūža gados. Smadzenes bija paredzētas neierobežoti ilgai lietošanai.

Dievs Jehova, būdams savas radības veidotājs un noteicējs, deva cilvēkiem zināmu brīvību tajā, kā īstenot viņa nodomu, kas bija saistīts ar zemi un cilvēci. Dievs nebija pārmērīgi prasīgs un nenoteica liekus ierobežojumus. Piemēram, Ādamam viņš uzticēja uzdevumu, par ko būtu sajūsmā katrs zoologs, — pētīt dzīvniekus un dot tiem vārdus. Kad Ādams kādu laiku bija vērojis dzīvnieku īpašības, viņš tiem deva nosaukumus, no kuriem daudzi bija aprakstoši. (1. Mozus 2:19.) Tas ir tikai viens piemērs, kas parāda, kā cilvēki varēja izmantot savas dotības un spējas atbilstoši Dieva nodomam.

Protams, gudrais Visuma Radītājs viegli varēja palikt noteicējs jebkurā situācijā, kāda rastos uz zemes, pat ja cilvēki izvēlētos nesaprātīgu vai kaitīgu rīcības veidu. Vēsturiskajā ziņojumā ir teikts, ka Dievs deva Ādamam tikai vienu pavēli, kurā bija ietverts ierobežojums: ”No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16, 17.)

Šī pavēle nozīmēja, ka cilvēkiem jāatzīst Dieva tiesības prasīt paklausību. No Ādama laika līdz mūsdienām  cilvēkiem ir nācies ņemt vērā gravitācijas likumu un dzīvot saskaņā ar to; būtu bijis muļķīgi un bīstami rīkoties citādi. Kāpēc tad lai cilvēki atteiktos dzīvot saskaņā ar citu likumu jeb pavēli, ko ir devis Radītājs, kurš vēl mums labu? Radītājs skaidri norādīja, kas notiks, ja cilvēki neievēros viņa likumu, taču viņš ļāva Ādamam un Ievai izdarīt izvēli: viņu paklausībai bija jābūt brīvprātīgai. No ziņojuma par cilvēces vēstures pirmsākumiem nav grūti saprast, ka Radītājs cilvēkiem ir piešķīris izvēles brīvību. Tomēr viņš vēlas, lai radītās būtnes būtu ļoti laimīgas, un būt laimīgam ir pilnīgi dabiski, ja dzīvo pēc Radītāja dotajiem noderīgajiem likumiem.

Kādā no iepriekšējām nodaļām mēs minējām, ka tika radītas arī neredzamas saprātīgas būtnes — garīgas būtnes. Cilvēces vēstures pirmsākumos vienu no gariem savā varā pārņēma doma iegūt Dieva stāvokli. (Salīdzināt Ecēhiēla 28:13—15.) Šī būtne ļaunprātīgi izmantoja Dieva piešķirto izvēles brīvību un pamudināja pirmos cilvēkus uz rīcību, ko varēja nosaukt par atklātu sacelšanos. Ar izaicinošu klajas nepaklausības aktu — ēšanu no ”laba un ļauna atzīšanas koka” — pirmie cilvēki parādīja, ka viņi grib būt neatkarīgi no Dieva varas. Un tas vēl nebija viss — ar savu rīcību viņi atbalstīja apgalvojumu,  ka Radītājs slēpjot no cilvēkiem kaut ko labu. Būtībā Ādams un Ieva pieprasīja tiesības pašiem lemt, kas ir labs un kas — ļauns, neņemot vērā sava Veidotāja viedokli.

Cik nesaprātīgi būtu, ja cilvēki nospriestu, ka viņiem nepatīk gravitācijas likums, un sāktu to ignorēt! Tikpat nesaprātīgi rīkojās Ādams un Ieva, pārstādami ievērot Radītāja morāles normas. Nav jābrīnās, ka cilvēks, kas pārkāpj vienu no galvenajiem Dieva likumiem — likumu par paklausību —, izjūt bēdīgas sekas, gluži tāpat kā bēdīgas sekas gaida ikvienu, kas neņem vērā gravitācijas likumu.

Vēsture liecina par to, ka Jehova neatstāja notikušo bez ievērības. ”Dienā”, kad Ādams un Ieva atteicās pildīt Radītāja gribu, sākās viņu lejupslīde, kas beidzās ar nāvi, kā jau Dievs bija brīdinājis. (Salīdzināt 2. Pētera 3:8.) Šis fakts mums atklāj vēl kādu Radītāja personības šķautni. Viņš ir taisnīgs Dievs, kas nevar bezprincipiāli ignorēt klaju nepaklausību. Viņam ir gudras un taisnīgas normas, un viņš rūpējas par to ievērošanu.

Parādīdams vienu no savām izcilajām īpašībām, žēlsirdību, Dievs nesodīja cilvēkus ar nāvi nekavējoties. Kāpēc? Iemesls bija viņa rūpes par Ādama un Ievas pēcnācējiem, kas vēl nebija pat ieņemti un kas nebija tieši atbildīgi par savu senču grēcīgo rīcību. Dieva gādība par dzīvību, kuras vēl nemaz nebija pasaulē, noteikti kaut ko liecina par viņa personību. Radītājs nav aukstasinīgs, bezjūtīgs tiesnesis. Viņš ir taisnīgs, labprāt dod visiem vienādas iespējas un pauž cieņu pret cilvēka dzīvības svētumu.

Tas tomēr nenozīmē, ka visas nākamās cilvēku paaudzes varēja dzīvot tikpat brīnišķīgos apstākļos kā  pirmie divi cilvēki. Kad Radītājs ļāva dzimt Ādama pēcnācējiem, ”radība [tika] pakļauta iznīcībai”. Bet stāvoklis nebija bezcerīgs. Atcerieties — Romiešiem 8:20, 21 bija teikts, ka ”viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta.” Par to mums vajadzētu uzzināt kaut ko vairāk.

Vai jūs varat viņu atrast?

Ienaidnieks, kas sakūdīja pirmos divus cilvēkus uz dumpi, Bībelē ir saukts par Sātanu Velnu, kas nozīmē ’pretinieks’ un ’apmelotājs’. Pasludinot spriedumu šim galvenajam dumpja vaininiekam, Dievs viņu nosauca par ienaidnieku, bet vienlaikus pateica kaut ko tādu, kas deva cerību cilvēkiem, kuriem vēl bija jādzimst. Dievs sacīja: ”Es celšu ienaidu starp tevi [Sātanu] un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:15.) Tas, protams, bija teikts tēlainā, simboliskā valodā. Ko nozīmēja vārdi, ka jānāk ’dzimumam’?

Citas Bībeles vietas palīdz saprast šo intriģējošo pantu. Minētais pants ir saistīts ar to, ka Jehova vienmēr rīkojas saskaņā ar sava vārda nozīmi, kļūdams par to, kas attiecīgajā brīdī nepieciešams, lai izpildītu savu nodomu attiecībā uz cilvēkiem un Zemi. To darīdams, Dievs savā laikā izmantoja kādu tautu, un vēsturiski ziņojumi par viņa attiecībām ar šo seno tautu veido ievērojamu Bībeles daļu. Īsumā iepazīsimies ar šo nozīmīgo vēsturi. To darot, mēs vēl skaidrāk saskatīsim Radītāja īpašības. Mēs varēsim uzzināt daudzas nenovērtējamas patiesības par Dievu, ja turpināsim pētīt grāmatu, ko viņš ir devis cilvēkiem, — Bībeli.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 107. lpp.]

Daudzus gadsimtus pēc tam, kad Bībelē tika paredzēta Babilonas bojāeja, šī varenā pilsēta kļuva par postažu, kāda tā ir palikusi līdz pat mūsu dienām

[Attēli 110. lpp.]

Šis Jesajas grāmatas rokraksts, kas pārrakstīts otrajā gadsimtā p.m.ē., tika atrasts kādā alā netālu no Nāves jūras. Tas satur detalizētus paredzējumus par notikumiem, kas risinājās simtiem gadu pēc tā uzrakstīšanas

[Attēls 115. lpp.]

Šī vēstule rakstīta senebreju valodā uz māla lauskas, kas atrasta izrakumos Lahišā. Tajā divas reizes lietots Dieva vārds (skat. bultiņas) — tātad Radītāja vārds bija pazīstams un tika plaši lietots

[Attēls 117. lpp.]

Izaks Ņūtons formulēja gravitācijas likumu. Radītāja likumi ir saprātīgi, un to ievērošana mums nāk par labu