Vienpadsmitā nodaļa

Lai jūsu dzīvei ir jēga mūžīgi!

LAI kur mēs dzīvotu, mēs dzirdam par jauniem zinātnes atklājumiem. Biologi, okeanogrāfi un citi speciālisti nepārtraukti vairo cilvēku zināšanas par mūsu planētu un dzīvību uz tās. Astronomi un fiziķi, kuru meklējumi vērsti citā virzienā, uzzina arvien vairāk par Saules sistēmu, zvaigznēm un tālām galaktikām. Par ko šie atklājumi liecina?

Daudzi saprātīgi domājoši cilvēki piekrīt seno laiku ķēniņam Dāvidam, kas teica: ”Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” (Psalms 19:2.) Protams, ir arī tādi, kas nepiekrīt šiem vārdiem vai apgalvo, ka nevarot būt par to pārliecināti. Bet vai tagad, pēc iepazīšanās ar šajā grāmatā izklāstītajiem faktiem, jūs neredzat stingri pamatotu iemeslu ticēt, ka Radītājs pastāv, ka viņš ir veidojis Visumu un devis mums dzīvību?

Apustulis Pāvils sacīja: ”[Dieva] neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20.) Iepriekšējās nodaļas, kurās bija runa par radīto, mums ļāva labāk saprast, kāds ir Dievs, saskatīt ”viņa neredzamās īpašības”. Tomēr atziņai, ka materiālā pasaule liecina par Radītāja esamību, nebūtu jābūt pašmērķim. Kāpēc?

Daudzi zinātnieki ir nodevušies Visuma pētījumiem, tomēr viņi nevar pārvarēt tukšuma sajūtu  un neatrod dzīvē paliekošu jēgu. Piemēram, fiziķis Stīvens Veinbergs rakstīja: ”Jo labāk izprotams šķiet Visums, jo tas šķiet arī bezjēdzīgāks.” Par astronoma Alana Dreslera viedokli žurnālā Science bija rakstīts: ”Sakot, ka kosmoloģija atklāj Dieva ”prātu” vai ”rokrakstu”, zinātnieki saista ar augstāku spēku to, kas galu galā var būt Visuma mazsvarīgākais aspekts, — tā materiālo struktūru.” Pēc Dreslera domām, lielāka nozīme ir cilvēku eksistences jēgai. Viņš sacīja: ”Cilvēki ir atteikušies no vecā uzskata, ka cilvēce ir [materiālā] Visuma centrā, taču mums jāatgriežas pie uzskata, ka mēs esam esības centrā.”

Jā, mums visiem būtu nopietni jāinteresējas par savas pastāvēšanas jēgu. Ar to vien, ka atzīsim Radītāja, Izcilā Projektētāja, esamību un savu atkarību no viņa, mūsu dzīve droši vien neiegūs dziļāku jēgu. It īpaši to var teikt tāpēc, ka dzīve ir tik  īsa. Daudzi ir izjutuši to pašu, ko karalis Makbets vienā no Viljama Šekspīra lugām:

”Šī dzīve tikai staigājoša ēna.

Slikts aktieris, kas stundu dižojies

Uz lētas skatuves — un jau pēc brīža aizmirsts;

Vai idiota aizrautīgā runa,

Kas mutuļo bez nozīmes un jēgas.” (”Makbets”, V cēliens, V aina.)

Daudzi cilvēki visās pasaules malās var attiecināt šos vārdus uz sevi, bet, kad viņu pašu dzīvē izveidojas grūta situācija, viņi, iespējams, tomēr vēršas pēc palīdzības pie Dieva. Ēlihus, kāds gudrs vīrs, kas dzīvoja senatnē, sacīja: ”Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem un skaļi sūdzas.., bet nemēdz gan jautāt: Kur ir pats Dievs, mans Radītājs.., kas mums piešķiŗ pamācību kā nevienam lauku zvēram un mums dod iespēju iegūt augstāku gudrības pakāpi nekā debesu putniem?” (Ījaba 35:9—11.)

Ēlihus vārdi izceļ domu, ka mēs, cilvēki, neesam īstais ”esības centrs”. Šis centrs ir mūsu Diženais Radītājs, un mūsu pastāvēšanas patiesā jēga neizbēgami ir saistīta ar viņu un atkarīga no viņa. Lai atrastu šo jēgu un iegūtu dziļo gandarījumu, kas ar to saistīts, mums jāiepazīst Radītājs un jāsaskaņo sava dzīve ar viņa gribu.

Mums jāvēršas pie Radītāja

Tieši tā rīkojās Mozus. Viņš reālistiski atzina: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas.” Kaut gan Mozus to saprata, viņš nekļuva nomākts un nepadevās  pesimismam. Gluži otrādi, viņš vēl augstāk novērtēja iespēju vērsties pie Radītāja. Mozus lūdza: ”Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! Piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu! Lai nāk pār mums tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība.” (Psalms 90:10, 12, 14, 17.)

Žēlastība rītos. Prieks visu mūžu. Dieva laipnība pār mums. Vai šie vārdi neliecina, ka to rakstītājs ir atradis dzīvē jēgu — jēgu, kuras lielākajai daļai cilvēku pietrūkst?

Arī mēs varam spert lielu soli šajā virzienā, ja izprotam savu stāvokli Radītāja priekšā. Arvien plašākās zināšanas par Visumu mums var palīdzēt. Dāvids jautāja: ”Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Psalms 8:4, 5.)

Turklāt mēs nedrīkstam aprobežoties ar atziņu, ka Jehova ir radījis Sauli, Mēnesi un zvaigznes un pēc tam licis uz Zemes pārpilnībā parādīties visdažādākajām dzīvības formām. (Nehemijas 9:6; Psalms 24:2; Jesajas 40:26; Jeremijas 10:10, 12.) Kā jau noskaidrojām agrāk, Jehovas unikālais vārds norāda, ka viņš ir nodoma Dievs  un ir vienīgais, kas spēj visā pilnībā īstenot savu gribu.

Jesaja rakstīja: ”Dievs, kas veidoja zemi, — Viņš to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota.” Pēc tam Jesaja citēja Jehovas vārdus: ”Vienīgi Es esmu tas Kungs, cita nav neviena!” (Jesajas 45:18.) Vēlāk Pāvils teica par kristiešiem: ”Mēs esam viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem.” Ļoti svarīgu vietu starp ”labiem darbiem” ieņem ’Dieva daudzveidīgās gudrības’ sludināšana ”pēc viņa mūžīgā nodoma”. (Efeziešiem 2:10; 3:8—11.) Mēs varam saistīt savu dzīvi ar Radītāju, un ir likumsakarīgi, ka mums tas jādara — mums jācenšas saprast viņa nodomu un rīkoties saskaņā ar to. (Psalms 95:3—6.)

Atziņai, ka pastāv mīlošs un gādīgs Radītājs, būtu jāatspoguļojas mūsu rīcībā. Piemēram, pievērsiet uzmanību tam, kāds sakars ir starp mūsu viedokli par Radītāju un to, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem. ”Kas vājajam dara pāri, tas nonievā viņa Radītāju, bet kas par grūtdieni apžēlojas, tas godā Dievu.” ”Vai mūs visus nav viens Dievs radījis? Kāpēc tad mēs cits citu neieredzam?” (Salamana Pamācības 14:31; Maleahija 2:10.) Tātad cilvēkam, kas atzīst gādīga Radītāja pastāvēšanu, jābūt īpaši uzmanīgam pret apkārtējiem.

Netiek prasīts, lai mēs to paveiktu tikai paši saviem spēkiem. Radītājs mums var palīdzēt. Kaut gan tagad Jehova uz Zemes neko nerada, var teikt, ka savā ziņā viņš joprojām nodarbojas ar radīšanu. Viņš aktīvi un iedarbīgi palīdz cilvēkiem, kas meklē viņa vadību. Kad Dāvids bija sagrēkojis, viņš lūdza:  ”Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Psalms 51:12; 124:8.) Tāpat Bībelē ir teikts, ka kristiešiem ”jāatmet vecais cilvēks”, kura personība veidojusies apkārtējās pasaules ietekmē, un ”jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva”. (Efeziešiem 4:22—24.) Jā, Jehova var radīt cilvēkos jaunu simbolisko sirdi, palīdzot tiem attīstīt personību, kas līdzinās viņa paša personībai.

Taču tie ir tikai pirmie soļi. Ir nepieciešams kaut kas vairāk. Pāvils sacīja izglītotiem atēniešiem: ”Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī.. ..nospraudis noteiktus laikus.., lai [cilvēki] meklētu Dievu, vai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums.” (Apustuļu darbi 17:24—27.)

Dzīves jēga ir atkarīga no zināšanām

No tā, ko esam uzzinājuši, ir skaidri redzams, ka Radītājs ir devis plašu informāciju, kas iegūstama, pētot radīto materiālo pasauli un lasot viņa iedvesmotos vārdus — Bībeli. Viņš aicina mūs vairot savas zināšanas un izpratni; viņš pat ir paredzējis, ka pienāks laiks, kad ”zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūŗas dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”. (Jesajas 11:9; 40:13, 14.)

Tā nav Radītāja griba, lai mūsu iespējas mācīties un pilnveidoties ierobežotu nelielais mūža garums — 70 vai 80 gadi. Jūs varat par to pārliecināties, izlasot vienu no slavenākajiem Jēzus izteikumiem: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.)

 ”Mūžīgo dzīvību ...” Tā nav nekāda fantāzija. Priekšstats par nebeidzamu dzīvi ir saskaņā ar to, ko Radītājs piedāvāja pirmajiem cilvēkiem, mūsu senčiem — Ādamam un Ievai. Tas ir saskaņā ar zinātniskiem faktiem par cilvēka galvas smadzeņu uzbūvi un potenciālu. Un tas ir saskaņā ar Jēzus Kristus mācībām. Iespēja, ka cilvēki varēs dzīvot mūžīgi, bija Jēzus sludinātās vēsts būtība. Savā pēdējā vakarā uz zemes, ko viņš pavadīja kopā ar apustuļiem, Jēzus teica: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.)

Kā mēs noskaidrojām iepriekšējā nodaļā, Jēzus dotais mūžīgas dzīves solījums miljoniem cilvēku kļūs par realitāti tepat uz Zemes. Šādas izredzes neapšaubāmi var piešķirt dzīvei visdziļāko jēgu. Tas nozīmē, ka ir jāveido tuvas attiecības ar  Radītāju. Šādas attiecības ir vajadzīgas jau tagad, jo tās ir pamats bezgalīgas dzīves iegūšanai. Iedomājieties, kādas perspektīvas jums tad pavērsies: jūs varēsiet mācīties, veikt pētījumus, bagātināt savu pieredzi — un jūs nesaistīs pašreizējie ierobežojumi, ko izraisa slimības un nāve. (Salīdzināt Jesajas 40:28.) Ko jūs gribētu darīt — un ko jūs varētu darīt —, dzīvojot mūžīgi? Protams, jūs vislabāk zināt savas intereses, dotības, ko jūs vēlētos attīstīt, un jautājumus, uz kuriem jūs gribētu iegūt atbildes. Iespēja nodoties tam visam piešķirs jūsu dzīvei vēl dziļāku jēgu.

Pāvilam bija pamatots iemesls gaidīt laiku, kad ”radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.) Tie, kas tiecas iegūt šo brīvību, atrod patiesu piepildījumu savai dzīvei jau tagad un varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi mūžīgi — Dievam par godu. (Atklāsmes 4:11.)

Jehovas liecinieki visā pasaulē ir izpētījuši šo jautājumu. Viņi ir pārliecināti, ka pastāv Radītājs, kas gādā par viņiem un par jums. Viņi labprāt palīdz citiem cilvēkiem atrast dzīvē stingri pamatotu jēgu. Aicinām jūs apspriest šo jautājumu ar viņiem. Ja jūs tā rīkosieties, jūsu dzīve iegūs jēgu uz mūžīgiem laikiem!

[Papildmateriāls 185. lpp.]

Dievs — kādā nozīmē?

”Zinātnieki un arī citi cilvēki reizēm ar vārdu ”Dievs” apzīmē kaut ko tik abstraktu un vienaldzīgu, ka Viņu tikpat kā nevar atšķirt no dabas likumiem,” atzīmēja Stīvens Veinbergs, kas saņēma Nobela prēmiju par darbu fundamentālo mijiedarbību laukā. Viņš piebilda:

”Man šķiet, ka vārdu ”Dievs” ir jēga lietot tikai tad, ja ar to saprot ieinteresētu Dievu, radītāju un likumdevēju, kas ir noteicis ne tikai dabas un Visuma likumus, bet arī labā un ļaunā normas; kādu personību, kam rūp mūsu rīcība, īsi sakot, kaut ko tādu, kas būtu piemērots pielūgsmes objekts. [..] Tieši tāds ir Dievs, kam jebkurā vēstures posmā ir bijusi nozīme cilvēku dzīvē.” (Dreams of a Final Theory [”Sapņi par galējo teoriju”].)

[Attēls 187. lpp.]

Mozus saprata, ka neatkarīgi no cilvēka mūža ilguma patiesā jēga dzīvē ir saistīta ar Radītāju

[Attēls 190. lpp.]

Cilvēkam, kas atrod dzīvē paliekošu jēgu, paveras plašas iespējas