Kā trīsvienības doktrīna attīstījās?

ŠAJĀ vietā tu varētu jautāt: ”Ja trīsvienība nav Bībeles mācība, kā tad tā kļuva par kristīgās pasaules doktrīnu?” Daudzi domā, ka tā tika formulēta Nīkajas koncilā 325. gadā m.ē.

Tomēr tas nav pilnīgi pareizi. Nīkajas koncils tiešām izvirzīja postulātu, ka Kristus bija tās pašas substances, kuras Dievs, un tas lika pamatus vēlākajai trīsvienības teoloģijai. Bet koncils vēl neiedibināja trīsvienību, jo šajā koncilā netika pieminēts svētais gars kā trešā trīsvienīgas dievišķas būtības persona.

 Konstantīna loma Nīkajā

DAUDZUS gadus šai progresējošai idejai, ka Jēzus ir Dievs, bija liela, uz Bībeli pamatota pretestība. Mēģinot atrisināt šo disputu, Romas imperators Konstantīns sasauca visus bīskapus uz Nīkajas pilsētu. Bet ieradās tikai daļa no visiem — apmēram 300.

Konstantīns nebija kristietis. Kā domājams, viņš vēlāk savā dzīvē pievērsās šai ticībai, bet kristīts viņš tika tikai tad, kad jau atradās uz nāves gultas. Henrijs Čedviks savā grāmatā The Early Church (Agrīnā baznīca) par viņu saka: ”Konstantīns, tāpat kā viņa tēvs, pielūdza Neuzvarēto Sauli; ..viņa pievēršanos kristietībai nevajadzētu iztulkot kā kādu iekšēju Dieva žēlsirdības izpausmes pārdzīvojumu.. Tas bija militāras dabas jautājums. Viņam nekad nav bijusi īsti skaidra kristiešu doktrīnas izpratne, bet viņš bija pārliecināts, ka uzvara kaujā ir atkarīga no tā, kam to dāvās kristiešu Dievs.”

Kāda loma šim nekristītajam imperatoram bija Nīkajas koncilā? Enciklopēdijā Encyclopædia Britannica teikts: ”Konstantīns pats uzņēmās vadību, aktīvi virzot diskusijas, un personīgi ieteica.. izšķirošo formulējumu koncila pieņemtajam ticības apliecinājumam par Kristus stāvokli attiecībā pret Dievu kā ”vienas substances ar Tēvu”.. Godbijīgās bailēs no imperatora bīskapi, izņemot tikai divus, parakstīja jaunpieņemto ticības apliecinājumu, pie tam daudzi no viņiem to darīja pilnīgi pret savu gribu.”

Tātad Konstantīna loma bija izšķiroša. Pēc divu mēnešu ilgām, nevaldāmām reliģiskām debatēm šis pagānu politiķis iejaucās un izlēma to labā, kas teica, ka Jēzus ir Dievs. Bet kāpēc? Protams, ne jau kādas uz Bībeli pamatotas pārliecības dēļ. ”Konstantīnam būtībā nebija nekādas izpratnes par jautājumiem, kas tika apspriesti grieķu teoloģijā,” teikts grāmatā A Short History of Christian Doctrine. Tas, ko viņš patiešām saprata, bija — reliģiskā šķelšanās ir drauds viņa impērijai, un viņš vēlējās nostiprināt savu varu.

Tomēr neviens no bīskapiem Nīkajā neizvirzīja trīsvienības ideju. Viņi izlēma tikai Jēzus būtību, bet ne svētā gara lomu. Ja trīsvienība būtu bijusi skaidra Bībeles patiesība, vai tad viņi nebūtu to ierosinājuši tajā laikā?

Tālākā attīstība

PĒC Nīkajas koncila debates par šo tematu turpinājās vēl gadu desmitiem. Kādu laiku pat atzina, ka taisnība ir tiem, kas tic, ka Jēzus nav vienlīdzīgs ar Dievu. Bet vēlāk imperators Teodosijs nostājās pret viņiem. Viņš ieviesa šo Nīkajas koncila ticības apliecinājumu kā standartu savai valstij un 381. gadā m.ē. sasauca Konstantinopoles koncilu, lai padarītu skaidrāku pieņemtās ticības formulējumu.

Šis koncils vienojās par to, ka svētais gars jānovieto uz tādas pašas pakāpes, uz kādas ir Dievs un Kristus. Pirmo reizi kristīgās pasaules trīsvienība sāka izvirzīties uzmanības centrā.

Tomēr pat pēc Konstantinopoles koncila trīsvienība nekļuva par plaši atbalstītu ticības apliecinājumu. Daudzi tai pretojās un tādā veidā bija par cēloni mežonīgām vajāšanām, kas tika vērstas pret viņiem. Tikai vēlākajos gadsimtos trīsvienība  tika noformulēta noteiktos ticības apliecinājumos. Enciklopēdijā The Encyclopedia Americana piezīmēts: ”Trīsvienības mācības galējā attīstība norisinājās rietumos viduslaiku sholastikas ietvaros, kad izskaidrojumi tika sniegti, izmantojot filozofiskus un psiholoģiskus terminus.”

Atanasiešu ticības apliecinājums

TRĪSVIENĪBA daudz pilnīgāk tika formulēta atanasiešu ticības apliecinājumā. Atanasijs bija garīdznieks, kas Nīkajā atbalstīja Konstantīnu. Ticības apliecinājumā, kas nes viņa vārdu, paziņots: ”Mēs pielūdzam vienu Dievu Trīsvienībā.. Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs un Svētais Gars ir Dievs; un tomēr viņi nav trīs dievi, bet viens Dievs.”

Labi informēti zinātnieki tomēr piekrīt, ka Atanasijs nesastādīja šo ticības apliecinājumu. Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica paskaidrots: ”Šis ticības apliecinājums nebija zināms austrumu baznīcām līdz 12. gadsimtam. Kopš 17. gadsimta zinātnieki visumā piekrīt, ka atanasiešu ticības apliecinājuma pierakstītājs nebija Atanasijs (miris 373. g.); pēc viņu domām, tas tika sastādīts Francijas dienvidos 5. gadsimtā. [..] Šķiet, ka šī ticības apliecinājuma iespaids bijis ievērojams galvenokārt 6. un 7. gadsimtā Francijas dienvidos un Spānijā. Tas tika lietots baznīcas liturģijās 9. gadsimtā Vācijā un mazliet vēlāk arī Romā.”

Tātad no Kristus dzīves laika bija jāpaiet vairākiem gadsimtiem, lai trīsvienība kļūtu plaši pieņemta kristīgajā pasaulē. Ņemot visu to vērā, kas tad bija noteicošais šo lēmumu pieņemšanā? Vai tie bija Dieva Raksti, vai arī garīdznieku un politiķu apsvērumi? Grāmatā Origin and Evolution of Religion E. V. Hopkinss dod atbildi: ”Galīgā trīsvienības ortodoksālā definīcija bija lieta, ar ko nodarbojās lielākoties baznīcas politiķi.”

Atkrišana bija pateikta iepriekš

ŠĪ APKAUNOJOŠĀ trīsvienības vēsture sakrīt ar to, ko Jēzus un viņa apustuļi jau iepriekš pateica par laiku pēc viņiem. Viņi teica, ka būs novirzīšanās, atkrišana no patiesās pielūgsmes, līdz kamēr Kristus atgriezīsies, kad tiks atjaunota patiesā pielūgsme pirms Dieva noteiktās šīs lietu sistēmas iznīcināšanas dienas.

Attiecībā uz šo ”dienu” apustulis Pāvils teica: ”Papriekšu jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka [nelikumības, NW] cilvēkam.” (2. Tesaloniķiešiem 2:3, 7.) Vēlāk viņš turpināja: ”Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdz.” (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Arī citi Jēzus mācekļi rakstīja par šo atkrišanu ar tās ’nelikumīgo’ garīdzniecības kārtu. (Skatīt, piemēram, 2. Pētera 2:1; 1. Jāņa 4:1-3; Jūdas 3, 4.)

Pāvils bez tam rakstīja: ”Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” (2. Timotejam 4:3, 4.)

Jēzus pats izskaidroja, kas slēpjas aiz šīs atkāpšanās no patiesās pielūgsmes. Viņš teica, ka viņš ir iesējis labas sēklas, bet ienaidnieks, Sātans, iesēs to starpā nezāles. Tā līdz ar pirmajiem labības asniem parādījās arī nezāles. Tātad novirzīšanās no tīrās kristietības bija sagaidāma jau līdz ražas novākšanai, līdz tam, kad Kristus savedīs visu kārtībā. (Mateja 13:24-43.) Enciklopēdijā The Encyclopedia Americana skaidrots: ”Ceturtā gadsimta trīsvienības mācība nav precīzi atspoguļojusi agrīno kristiešu mācību attiecībā uz Dieva būtību; tieši pretēji, tā bija novirze no šīs mācības.” Kur tad šī novirze sākās? (1. Timotejam 1:6.)

Kas to ietekmēja

VISCAUR antīkajā pasaulē, sākot no Babilonijas, bija parasta pagānu dievu pielūgšana, kuri tika grupēti pa trim jeb triādēs. Šī ietekme  bija izplatīta arī Ēģiptē, Grieķijā un Senajā Romā gadsimtos pirms Kristus, Kristus dzīves laikā un pēc Kristus. Un pēc apustuļu nāves šādi pagānu ticējumi sāka iespiesties kristietībā.

Vēsturnieks Vills Djūrents piebilda: ”Kristietība neiznīcināja pagānismu; tā to pieņēma. [..] No Ēģiptes nāca idejas par dievišķu trīsvienību.” Un Zīgfrīds Morencs grāmatā Egyptian Religion (Ēģiptiešu reliģija) piebilst: ”Trīsvienība bija viena no galvenajām lietām, ar ko nodarbojās ēģiptiešu teologi.. Trīs dievi ir apvienoti, un pret tiem attiecas kā pret vienu būtni, ko uzrunā vienskaitlī. Šādā veidā garīgā ietekme, kas nāk no ēģiptiešu reliģijas, parāda, ka šī reliģija ir tiešā saistībā ar kristiešu teoloģiju.”

Tā Aleksandrijā (Ēģipte) trešā gadsimta beigās un ceturtā gadsimta sākumā garīdznieki, piemēram, Atanasijs, atspoguļoja šo ietekmi, formulējot idejas, kas noveda pie trīsvienības. Tālāk izplatījās viņu pašu ietekme, tāpēc Morencs uzskata ”Aleksandrijas teoloģiju par starpnieku starp Ēģiptes reliģisko mantojumu un kristietību”.

Edvarda Gibona grāmatas History of Christianity (Kristietības vēsture) ievadā mēs lasām: ”Ja tiek teikts, ka kristietība iekaroja pagānismu, tad tikpat labi var teikt, ka pagānisms piesārņoja kristietību. Pirmo kristiešu tīro deismu.. Romas baznīca pārveidoja par neizprotamu trīsvienības dogmu. Daudzi pagānu ticējumi, kas bija ēģiptiešu izdomāti un Platona idealizēti, tika pārņemti kā derīgi ticībai.”

Vārdnīcā A Dictionary of Religious Knowledge norādīts uz daudzu speciālistu teikto, ka trīsvienība ”ir piesārņojums, kas ticis pārņemts no pagānu reliģijām un iepotēts kristiešu ticībā”. Un grāmatā The Paganism in Our Christianity teikts: ”[Trīsvienības] izcelšanās ir pilnīgi pagāniska.”

Tāpēc Džeimss Heistingss enciklopēdijā Encyclopædia of Religion and Ethics raksta: ”Indiešu reliģijā, piemēram, mēs sastopamies ar trīsvienīgu grupu, kas sastāv no Brahmas, Šivas un Višnu, un ēģiptiešu reliģijā ar trīsvienīgu grupu, kas sastāv no Ozīrisa, Izīdas un Hora.. Dievu, attēlotu kā trīsvienību, mēs atrodam ne tikai senajās reliģijās. Īpaši var atzīmēt neoplatonistu viedokli par augstāko jeb galīgo realitāti”, kas ir ”attēlota triādē”. Kāds sakars bija grieķu filozofam Platonam ar trīsvienību?

Platonisms

PLATONS, kā domājams, dzīvoja laikā no 428. līdz 347. gadam pirms Kristus. Lai gan viņš nemācīja par tādu trīsvienību, kāda tā ir tagad, viņa filozofija nolīdzināja tai ceļu. Vēlāk saradās filozofiskas kustības, kas iekļāva ticību triādēm, un uz tām bija atstājušas ietekmi Platona idejas par Dievu un dabu.

Franču vārdnīcā Nouveau Dictionnaire Universel (Jaunā universālā vārdnīca) par Platona ietekmi teikts: ”Platonistiskā trīsvienība, pati būdama tikai senāko tautu veco trīsvienību pārgrupējums, ir, kā izrādās, racionāla filozofiska atribūtu trīsvienība, kuras rezultātā radās trīs hipostāzes jeb dievišķas personas, par kurām māca kristīgās baznīcas. [..] Šī grieķu filozofa dievišķās trīsvienības koncepcija.. ir atrodama visās antīkajās [pagānu] reliģijās.”

Enciklopēdijā The New Schaff-Herzog Encyclopedia of Religious Knowledge (Jaunā Šaf-Hercoga reliģisko zināšanu enciklopēdija) parādīta šīs grieķu filozofijas ietekme: ”Logosa un trīsvienības doktrīnas ieguva savu formu no grieķu baznīcas tēviem, kas.. bija lielā mērā tieši vai netieši platonistiskās filozofijas ietekmēti.. Nevar noliegt, ka no šī avota kļūdas un piesārņojumi iezagušies baznīcā.”

Grāmatā The Church of the First Three Centuries teikts: ”Trīsvienības doktrīna izveidojās pakāpeniski un salīdzinoši vēlu; ..tās izcelsme meklējama avotos, kam nav nekā kopēja ar jūdu un kristiešu Rakstiem; ..tā attīstījās un tika ieviesta kristietībā ar to baznīcas tēvu palīdzību, kas bija ietekmējušies no Platona.”

Līdz trešā gadsimta beigām m.ē. ”kristietība” un jaunās platonistiskās filozofijas kļuva nedalāmi vienotas. To atbalsta Ādolfs Harnaks grāmatā Outlines of the History of Dogma (Vispārīga dogmas vēsture), sakot, ka baznīcas doktrīna veidojās, būdama ”stingri iesakņojusies hellēnisma [pagānisks grieķu uzskats] augsnē. Tādā veidā tā kļuva lielākajai daļai kristiešu par noslēpumu”.

Baznīca apgalvoja, ka tās jaunās doktrīnas ir balstītas uz Bībeli. Bet Harnaks saka: ”Patiesībā tā leģitimēja savā vidū hellēnistu spekulāciju, pagānu pielūgsmes, mistērijas, māņticīgos priekšstatus un paražas.”

Grāmatā A Statement of Reasons Endrūss Nortons par trīsvienību saka: ”Mēs varam  izsekot šīs doktrīnas vēsturei un atklāt tās avotu nevis kristīgajā atklāsmē, bet platonistiskajā filozofijā.. Trīsvienība nav Kristus un viņa apustuļu doktrīna, bet gan vēlāko platonistu skolas izdomājums.”

Tātad 4. gadsimtā m.ē. Jēzus un apustuļu iepriekš pateiktā atkrišana bija pašā plaukumā. Trīsvienības attīstība bija tikai viens no tā pierādījumiem. Atkritušās baznīcas sāka pieņemt arī citas pagānu idejas, piemēram, elles ugunis, dvēseles nemirstību un elku pielūgšanu. Garīgā nozīmē kristīgā pasaule bija iegājusi tai paredzētajos tumšajos laikos, kad bija jāvalda pieaugošam ”grēka [nelikumības, NW] cilvēkam” — garīdzniecības kārtai. (2. Tesaloniķiešiem 2:3, 7.)

Kāpēc Dieva pravieši to nemācīja?

KĀPĒC tūkstošiem gadu laikā neviens no Dieva praviešiem nemācīja viņa tautai par trīsvienību? Visbeidzot, vai tad Jēzus nebūtu izmantojis savas Izcilā Skolotāja spējas, lai izskaidrotu saviem sekotājiem trīsvienību? Vai Dievs inspirētu simtiem Rakstu lappušu un tomēr neizmantotu nevienu no šīm pamācībām, lai mācītu par trīsvienību, ja tā būtu ticības ”centrālā doktrīna”?

Vai kristiešiem ir jātic, ka gadsimtiem ilgi pēc Kristus un pēc tam, kad Dieva inspirācijā ir sarakstīta Bībele, Dievs atbalstītu tādas doktrīnas formulēšanu, kura nebija pazīstama viņa kalpiem tūkstošiem gadu, kura ir ”neizdibināms noslēpums” un ”nav cilvēka prātam aptverama”, kurai, pēc vispārēja atzinuma, ir pagāniska izcelsme un kura bija ”lieta, ar ko nodarbojās lielākoties baznīcas politiķi”?

Vēstures liecība ir skaidra: trīsvienības mācība ir novirzīšanās no patiesības, atkrišana no tās.

[Izceltais teksts 8. lpp.]

’Ceturtā gadsimta trīsvienības mācība bija novirze no agrīno kristiešu mācības.’ (The Encyclopedia Americana)

[Papildmateriāls 9. lpp.]

”Lielo Dievu triāde”

Dievu triādes jeb trīsvienības jau daudzus gadsimtus pirms Kristus bija senajā Babilonijā un Asīrijā. Franču enciklopēdijā Larousse Encyclopedia of Mythology runāts par vienu tādu triādi šajā Mezopotāmijas novadā: ”Visums tika sadalīts trīs daļās, no kurām katra kļuva par sava dieva ietekmes sfēru. Anu daļa bija debesis. Zeme tika dota Enlilam. Ea kļuva par ūdeņu valdnieku. Kopā tie veidoja Lielo Dievu triādi.”

[Papildmateriāls 12. lpp.]

Hinduisma trīsvienība

Grāmatā The Symbolism of Hindu Gods and Rituals attiecībā uz hinduisma trīsvienību, kas pastāvējusi vairākus gadsimtus pirms Kristus, teikts: ”Šiva ir viens no trīsvienības dieviem. Viņš esot izpostīšanas dievs. Pārējie divi dievi ir Brahma, radīšanas dievs, un Višnu, saglabāšanas dievs. [..] Lai norādītu, ka šie trīs procesi ir viens un tas pats, trīs dievi ir apvienoti vienā formā.” (Izdevis A. Partasaratijs, Bombeja.)

[Attēls 8. lpp.]

”Konstantīnam būtībā nebija nekādas izpratnes par jautājumiem, kas tika apspriesti grieķu teoloģijā.” (A Short History of Christian Doctrine)

 [Attēli 10. lpp.]

1. Ēģipte. Triāde, kas sastāv no Hora, Ozīrisa, Izīdas; 2. g.t. p.m.ē.

2. Babilonija. Triāde, kas sastāv no Ištaras, Sina, Šamaša; 2. g.t. p.m.ē.

3. Palmīra. Triāde, kas sastāv no mēness dieva, Debesu Kunga, saules dieva; apm. 1. gs. m.ē.

4. Indija. Trīsvienīga hinduisma dievība; apm. 7. gs. m.ē.

5. Kambodža. Trīsvienīga budisma dievība; apm. 12. gs. m.ē.

6. Norvēģija. Trīsvienība (Tēvs, Dēls, svētais gars); apm. 13. gs. m.ē.

7. Francija. Trīsvienība; apm. 14. gs. m.ē.

8. Itālija. Trīsvienība; apm. 15. gs. m.ē.

9. Vācija. Trīsvienība; apm. 19. gs. m.ē.

10. Vācija. Trīsvienība; 20. gs. m.ē.