Ko Bībele saka par Dievu un Jēzu?

VAI cilvēki bez jebkāda iepriekšpieņemta uzskata par trīsvienību, lasot Bībeli no sākuma līdz beigām, nonāktu paši pie tāda priekšstata? Noteikti nenonāktu.

Objektīvam lasītājam kļūst pilnīgi skaidrs, ka vienīgi Dievs ir Visvarenais, Radītājs, būdams atsevišķs un atšķirīgs no jebkura cita, un Jēzus pat savā pirmscilvēka esamībā arī ir atsevišķs un atšķirīgs — radīta būtne, kas pakļauta Dievam.

Dievs ir viens, nevis trīs

BĪBELES mācība, ka Dievs ir viens, tiek saukta par monoteismu. L. L. Peins, baznīcas vēstures profesors, norāda, ka monoteisms savā tīrākajā veidā nepieļauj trīsvienību: ”Vecā derība ir stingri monoteistiska. Dievs ir vienpersoniska būtne. Doma, ka trīsvienība ir atrodama šeit, ..ir pilnīgi bez pamata.”

Vai notika kāda novirzīšanās no monoteisma pēc tam, kad Jēzus atnāca uz Zemi? Peins atbild: ”Šajā ziņā nav nekāda pārrāvuma starp Veco derību un Jauno. Monoteistiskā tradīcija tiek turpināta. Jēzus bija jūds un jūdu vecāku apmācīts Vecās derības rakstos. Viņa mācība bija līdz galam jūdiska; tas tiešām bija jauns evaņģēlijs, bet nevis jauna teoloģija. [..] Viņš atzina, ka viņa paša pārliecība ir saskaņā ar jūdu monoteisma dižo Rakstu vietu: ”Klausies, ak Izraēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens Dievs.””

Šie vārdi ir atrodami 5. Mozus grāmatā 6:4. Katoļu Bībelē New Jerusalem Bible var lasīt: ”Klausies, Izraēl: Jahve, mūsu Dievs, ir viens, vienīgais Jahve.” * Gramatiski apskatot šo pantu, vārds ”viens” nav saistīts ar kādu teikuma locekli,  kam būtu daudzskaitļa forma un kas tāpēc varētu norādīt vairāk nekā tikai uz vienu indivīdu.

Kristiešu apustulis Pāvils arī nenorādīja, ka Dieva būtībā pat pēc Jēzus atnākšanas uz Zemi būtu notikušas kādas pārmaiņas. Viņš rakstīja: ”Dievs ir viens vienīgs.” (Galatiešiem 3:20; skatīt arī 1. Korintiešiem 8:4-6.)

Tūkstošiem reižu viscaur Bībelē par Dievu ir runāts kā par vienu personu. Kad viņš runā, viņš runā kā viena nedalīta persona. Bībele šajā ziņā nevarētu būt vēl skaidrāka. Jo Dievs paziņo: ”Es esmu tas Kungs, tas ir mans vārds, savu godu Es citam nedošu.” (Jesajas 42:8.) ”Es esmu tas Kungs, tavs Dievs.. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” (Kursīvs mūsu; 2. Mozus 20:2, 3.)

Kāpēc visiem Dieva inspirētajiem Bībeles pierakstītājiem būtu jārunā par Dievu kā par vienu personu, ja viņš patiesībā būtu trīs personas? Kādiem mērķiem tas kalpotu, ja ne cilvēku maldināšanai? Protams, tad, ja Dievs sastāvētu no trim personām, viņš būtu licis saviem Bībeles pierakstītājiem to padarīt pietiekami skaidru, lai šajā ziņā nebūtu nekādu šaubu. Vismaz Kristiešu grieķu rakstu pierakstītāji, kuriem bija personisks kontakts ar Dieva Dēlu, būtu to darījuši. Bet viņi to nedarīja.

Turpretī Bībeles pierakstītāji pietiekami skaidri ir parādījuši, ka Dievs ir viena persona — unikāla, nedalīta būtne —, kam nav līdzīgas: ”Es esmu tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav.” (Jesajas 45:5.) ”Vienīgi Tavs vārds pastāv, ak Kungs [Jehova, NW], Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.” (Psalms 83:19.)

Dievs nav daudzpersonisks

JĒZUS sauca Dievu par ”vienīgo patieso Dievu”. (Jāņa 17:3.) Viņš nekad neattiecās pret Dievu kā pret daudzpersonisku dievību. Tādēļ arī Bībelē nevienā vietā neviens, izņemot Jehovu, netiek saukts par visvarenu. Citādi vārdam ”visvarens” tiktu atņemta tā nozīme. Ne Jēzus, ne svētais gars nekad tā nav saukti, jo vienīgi Jehova ir augstākais. Tā 1. Mozus 17:1 viņš paziņo: ”Es esmu tas Visuvarenais Dievs.” Un 2. Mozus 18:11 teikts: ”Tas Kungs [Jehova, NW] ir lielāks par visiem dieviem.”

Ebreju rakstos vārdam elōah (dievs) ir divas daudzskaitļa formas, proti, elōhīm (dievi) un elōhē ((kā) dievi). Šīs daudzskaitļa formas parasti attiecas uz Jehovu, un tajos gadījumos tās tiek tulkotas vienskaitlī kā ”Dievs”. Vai šīs daudzskaitļa formas norāda uz trīsvienības esamību? Nē, tās uz to nenorāda. Viljams Smits vārdnīcā A Dictionary of the Bible saka: ”Uz iztēli balstītā ideja, ka [elōhīm] ir attiecināts uz personu trīsvienību dievišķajā būtībā, tagad gandrīz nemaz vairs nerod atbalstu zinātnieku vidū. Tas ir vai nu, kā gramatiķi saka, majestātiskuma daudzskaitlis, vai arī tas nozīmē dievišķā spēka pilnību, Dieva izrādīto spēju kopumu.”

Žurnālā The American Journal of Semitic Languages and Literatures (Amerikas semītu valodu un literatūras žurnāls) par elōhīm ir teikts: ”Tas gandrīz nemainīgi ir konstruēts ar vienskaitļa verbālu predikātu un pieprasa atribūtu, kas izteikts ar adjektīvu vienskaitlī.” Piemēram, radīšanas aprakstā tituls elōhīm sastopams 35 reizes bez kāda tam pakārtota teikuma locekļa, un katru reizi darbības vārds, kas izsaka, ko Dievs teica vai darīja, ir vienskaitlī. (1. Mozus 1:1–2:4.) Tāpēc šajā publikācijā izteikts secinājums: ”[Elōhīm] būtu drīzāk jāskaidro kā intensīvu daudzskaitli, kas apzīmē izcilumu un majestātiskumu.”

Elōhīm nozīmē nevis ’personas’, bet ’dievi’. No tā izriet, ka tie, kas apgalvo, ka šis vārds netieši norāda uz trīsvienības eksistenci, padara sevi par daudzdievības piekritējiem un pielūdz vairākus, nevis vienu Dievu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas nozīmētu, ka trīsvienībā būtu trīs dievi. Bet gandrīz visi trīsvienības piekritēji noraida domu, ka trīsvienība ir veidota no trim atsevišķiem dieviem.

Bībele lieto vārdus elōhīm un elōhē arī tad, kad runā par vairākiem neīstajiem jeb elku dieviem. (2. Mozus 12:12; 20:23.) Bet citreiz tā var attiecināt šos vārdus tikai uz vienu viltus dievu, piemēram — filistieši rīkoja svētkus ”savam dievam [elōhē] Dagonam”. (Soģu 16:23, 24.) Arī Baāls ir saukts par ”dievu [elōhīm]”. (1. Ķēniņu 18:27.) Vēl šis termins lietots, runājot par cilvēkiem. (Psalms 82:1, NW, 6.) Mozum bija teikts, ka viņam ir jābūt par ”Dievu [elōhīm]” Āronam un faraonam. (2. Mozus 4:16, LB-26; 7:1.)

Acīmredzot titulu elōhīm un elōhē lietošana viltus dievu un pat cilvēku apzīmēšanai nebija netiešs norādījums uz to, ka katrs no tiem ir daudzu dievu apkopojums; tā arī elōhīm vai  elōhē lietošana attiecībā uz Jehovu nenozīmē, ka viņš ir vairāk nekā tikai viena persona, sevišķi, ja mēs ņemam vērā liecības par šo tematu pārējās Bībeles vietās.

Jēzus — atsevišķa radība

JĒZUS savas dzīves laikā uz Zemes bija cilvēks, tomēr viņš bija pilnīgs, jo tas, kas pārvietoja Jēzus dzīvības spēku Marijas klēpī, bija Dievs. (Mateja 1:18-25.) Bet tas nebija viņa sākums. Jēzus pats paziņoja, ka viņš ir ”no debesīm nācis”. (Jāņa 3:13.) Tāpēc pilnīgi dabiski, ka viņš vēlāk teica saviem sekotājiem: ”Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu [Jēzu] uzkāpjam, kur viņš iepriekš bijis?” (Jāņa 6:62.)

Tātad Jēzus pirms atnākšanas uz Zemi bija eksistējis debesīs. Bet vai viņš bija viena no visvarenas, mūžīgas, trīsvienīgas dievišķas būtības personām? Nē, nebija, jo Bībele atklāti parāda, ka Jēzus savā pirmscilvēka esamībā bija radīta garīga būtne, tāpat kā eņģeļi bija Dieva radītas garīgas būtnes. Ne eņģeļi, ne Jēzus neeksistēja, pirms tika radīti.

Jēzus savā pirmscilvēka esamībā bija ”visas radības pirmdzimtais”. (Kolosiešiem 1:15.) Viņš bija ”Dieva radības sākums”. (Atklāsmes 3:14.) Vārdu ”sākums” (grieķiski arkē) nebūtu pareizi interpretēt tā, lai tas nozīmētu, ka Jēzus bija Dieva radīšanas ’iesācējs’. Pierakstot savas Bībeles grāmatas, Jānis vairāk nekā 20 reižu lieto dažādas grieķu vārda arkē formas, un tām vienmēr ir parastā nozīme — ’sākums’. Jā, Jēzus bija Dieva radīts kā Dieva neredzamo radīto būtņu sākums.

Ievēro, cik cieši šīs norādes par Jēzus rašanos savijas ar izteicieniem, ko izteikusi personificētā ”gudrība” Bībeles Salamana Pamācību grāmatā: ”Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības. Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu. Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus.” (Salamana Pamācības 8:12, 22, 25, 26, LB-26.) Lai gan termins ”gudrība” ir lietots personificēti, attēlojot noteiktu, Dieva radītu būtni, lielākā daļa zinātnieku piekrīt tam, ka tā faktiski ir runas forma, kādā aprakstīts Jēzus kā garīga radība pirms viņa esamības cilvēka veidā.

Savā pirmscilvēka esamībā būdams ”gudrība”, Jēzus turpinājumā skaidro, ka viņš bija ”pie Viņa [Dieva] kā palīdze darbos [priekšstrādnieks, NW]”. (Salamana Pamācības 8:30.) Saskaņā ar viņa priekšstrādnieka lomu Kolosiešiem 1:16 par Jēzu teikts, ka ”viņā [ar viņa līdzdalību, Today’s English Version (TEV)] radītas visas lietas debesīs un virs zemes”.

Tātad tas nozīmē, ka ar šī priekšstrādnieka, tā sakot, sava jaunākā sabiedrotā līdzdalību Visvarenais Dievs radīja visas citas lietas. Lūk, kā Bībele rezumē šo jautājumu: ”Mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kuŗa visas lietas..; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuŗu visas lietas.” (Kursīvs mūsu; 1. Korintiešiem 8:6.)

Nav šaubu, ka tas bija šis priekšstrādnieks, kam Dievs teica: ”Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla.” (1. Mozus 1:26.) Daži ir apgalvojuši, ka ”darīsim” un ”mūsu” norāda uz trīsvienību. Bet tad, ja tu teiktu: ”Izveidosim kaut ko mums pašiem,” — parasti neviens to nesaprastu kā pamudinājumu domāt, ka tevī vairākas personas ir apvienotas vienā. Tu ar to vienkārši domātu, ka divas vai vairākas personas pie kaut kā strādās kopā. Tāpat arī tad, kad Dievs lietoja vārdus ”darīsim” un ”mūsu”, viņš vienkārši vērsās pie citas personas — pie savas pirmās garīgās radības, priekšstrādnieka, pie pirmscilvēka Jēzus.

Vai Dievs varētu tikt kārdināts?

MATEJA evaņģēlijā 4:1 par Jēzu ir teikts, ka viņš tika ”velna kārdināts”. Pēc tam kad viņš bija Jēzum parādījis ”visas pasaules valstis un viņu godību”, Sātans teica: ”To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” (Mateja 4:8, 9.) Sātans centās panākt, lai Jēzus būtu nelojāls pret Dievu.

Bet kas tā būtu par lojalitātes pārbaudi, ja Jēzus būtu Dievs? Vai Dievs varētu sacelties pats pret sevi? Nē, nevarētu, bet eņģeļi un cilvēki gan varēja sacelties pret Dievu, un viņi tiešām arī sacēlās. Jēzus kārdināšanai tikai tad būtu kāda jēga, ja viņš būtu nevis Dievs, bet atsevišķa persona, kam ir sava brīvā griba, kas varētu, ja vien to izvēlētos, būt nelojāla pret Dievu, tāpat kā jebkurš eņģelis vai cilvēks.

 No otras puses, tas ir neiedomājami, ka Dievs varētu grēkot un būt nelojāls pats pret sevi. ”Pilnīgs ir Viņa darbs, ..Dievs ir uzticams.., Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4.) Tātad Jēzus, ja viņš būtu bijis Dievs, nevarētu tikt kārdināts. (Jēkaba 1:13.)

Tā kā Jēzus nav Dievs, viņš varēja būt arī nelojāls. Bet viņš palika uzticīgs, sakot: ”Atkāpies, sātān! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” (Mateja 4:10.)

Cik liela bija izpirkuma maksa?

VIENS no galvenajiem iemesliem, kāpēc Jēzus nāca uz Zemi, arī tieši attiecas uz trīsvienību. Bībele paziņo: ”Ir viens Dievs kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, — cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi pašu ir nodevis par atpirkuma [atbilstošu izpirkuma, NW] maksu par visiem.” (1. Timotejam 2:5, 6.)

Jēzus, būdams ne vairāk, ne mazāk kā pilnīgs cilvēks, kļuva par izpirkuma maksu, kas kompensēja tieši to, ko Ādams pazaudēja, — tiesības uz pilnīga cilvēka dzīvi uz Zemes. Tāpēc apustulis Pāvils ar pilnām tiesībām varēja saukt Jēzu par ”pēdējo Ādamu”, turpat, kontekstā arī sakot: ”Kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. Korintiešiem 15:22, 45.) Jēzus pilnīgā cilvēka dzīvība bija dievišķā taisnīguma pieprasītā ”atbilstošā izpirkuma maksa” — ne vairāk, ne mazāk. Pat cilvēku taisnīguma pamatprincips ir — samaksai jābūt nodarītā zaudējuma apmērā.

Ja Jēzus tomēr būtu daļa no dievišķas būtības, izpirkuma maksas vērtība būtu bijusi bezgalīgi lielāka, nekā Dieva paša likums to pieprasīja. (2. Mozus 21:23-25; 3. Mozus 24:19-21.) Tas bija tikai pilnīgs cilvēks, Ādams, kas sagrēkoja Ēdenē, nevis Dievs. Tāpēc izpirkuma maksai, lai tā būtu pilnīgā saskaņā ar Dieva taisnīgumu, bija jābūt precīzam ekvivalentam — pilnīgam cilvēkam, ”pēdējam Ādamam”. Tātad, kad Dievs sūtīja Jēzu uz Zemi kā izpirkuma maksu, Viņš izveidoja Jēzu tādu, kādam viņam bija jābūt, lai būtu apmierināta taisnīguma prasība, — ne par Dieva iemiesojumu, ne dievcilvēku, bet par pilnīgu cilvēku, kas bija ”mazāks par eņģeļiem”. (Ebrējiem 2:9; salīdzināt Psalms 8:5, 6, NW.) Kā vispār kāda daļa no visvarenas dievišķas būtības — Tēvs, Dēls vai svētais gars — jebkad varētu būt mazāka par eņģeļiem?

Kādā nozīmē ”vienpiedzimušais Dēls”?

BĪBELE sauc Jēzu par Dieva ”vienpiedzimušo Dēlu”. (Jāņa 1:14; 3:16, 18; 1. Jāņa 4:9.) Trīsvienības piekritēji apgalvo — tā kā Dievs ir mūžīgs, arī Dieva Dēls ir mūžīgs. Bet kādā veidā kāda persona var būt dēls un vienlaicīgi būt vienā vecumā ar savu tēvu?

Trīsvienības piekritēji apgalvo, ka Jēzus gadījumā vārda ”vienpiedzimušais” nozīme nav saistīta ar to, kas ir dota vārdnīcā vārdam ”dzemdēt”, kuram pārnestā nozīme ir ’radīt, izraisīt’ un kurš attiecībā uz vīrieti varētu nozīmēt ’radīt (dzimumu) kā tēvam’. (Latviešu literārās valodas vārdnīca.) Viņi izsaka domu, ka Jēzus gadījumā tas nozīmē ”attiecības, kurām nav pirmsākuma”, sava veida vienīgā dēla attiecības bez šīs radīšanas. (Vine’s Expository Dictionary of Old and New Testament Words.) Vai tev tas šķiet loģiski? Vai vīrietis var kļūt par dēla tēvu bez tā radīšanas?

Turklāt kāpēc Bībele, lai izteiktu nozīmi ’vienpiedzimušais’, tieši to pašu grieķu vārdu lieto, aprakstot Īzāka un Ābrahāma attiecības (kā bez jebkādiem paskaidrojumiem atzīst iepriekšminētās vārdnīcas autors Vains). Ebrējiem 11:17 (LB-26) runāts par Īzāku kā par Ābrahāma ”vienpiedzimušo” dēlu. Īzāka  gadījumā nav šaubu, ka viņš bija vienpiedzimušais dēls parastajā nozīmē, nevis vienlīdzīgs vecumā vai stāvoklī ar savu tēvu.

Stronga konkordancē Exhaustive Concordance teikts, ka parasti lietotais grieķu vārds ar nozīmi ’vienpiedzimušais’, kas izmantots, runājot par Jēzu un Īzāku, ir monogenēs, kurš veidots no monos, kas nozīmē ’vienīgais’, un ginomai, kas ir pamatvārds ar nozīmi ’radīt; tapt (sākt eksistēt)’. Tāpēc monogenēs ir definēts šādi: ”Vienīgais dzemdētais, vienīgais radītais, t.i., vienīgais bērns.” (E. Robinsona A Greek and English Lexicon of the New Testament — Jaunās derības grieķu-angļu vārdnīca.)

Vārdnīcā Theological Dictionary of the New Testament (Jaunās derības teoloģiskā vārdnīca), Gerharda Kitela redakcijā, teikts: ”[Monogenēs] nozīmē ’vienīgais pēcnācējs’, t.i., bez brāļiem vai māsām.” Šajā grāmatā arī konstatēts, ka Jāņa 1:18; 3:16, 18 un 1. Jāņa 4:9 ”Jēzus attiecības ar Tēvu nav tikai vienkārši salīdzinātas ar vienīgā bērna un tēva attiecībām. Tās ir vienpiedzimušā un Tēva attiecības”.

Tātad Jēzus, vienpiedzimušā Dēla, dzīvei bija sākums. Un Visvarenais Dievs var pamatoti tikt saukts par viņa Radītāju jeb Tēvu tādā pašā nozīmē, kā jebkurš tēvs uz Zemes, piemēram, Ābrahāms, kas radījis dēlu. (Ebrējiem 11:17.) Tātad tajos gadījumos, kad Bībele runā par Dievu kā par Jēzus ”Tēvu”, tas ir domāts vārda tiešajā nozīmē, proti — ka tās ir divas atsevišķas personas. Dievs ir augstākstāvoša persona. Jēzus ir zemākstāvoša persona — dzīves ilgumā, stāvoklī, spēkā un zināšanās.

Ņemot vērā, ka Jēzus nebija vienīgais garīgais Dieva dēls, kas radīts debesīs, uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc šajā gadījumā tika lietots termins ”vienpiedzimušais Dēls”. Neskaitāmas citas radītas garīgas būtnes, eņģeļi, arī tiek saukti par ”Dieva dēliem” tādā pašā nozīmē, kādā tas ir attiecināts uz Ādamu, jo viņu dzīvības spēks nāca no Dieva Jehovas — dzīvības Avota jeb Pirmsākuma. (Ījaba 38:7; Psalms 36:10; Lūkas 3:38.) Bet viņi visi tika radīti ar ”vienpiedzimušā Dēla” līdzdalību, kas vienīgais tika tieši Dieva radīts. (Kolosiešiem 1:15-17.)

Vai Jēzu uzskatīja par Dievu?

LAI gan Bībelē Jēzus bieži tiek saukts par Dieva Dēlu, neviens pirmajā gadsimtā nekad nedomāja, ka viņš ir Dievs Dēls. Pat dēmoni, kas tic, ka ”ir viens Dievs”, no savas pieredzes garīgajā sfērā zināja, ka Jēzus nav Dievs. Tāpēc viņi arī pareizi vērsās pie Jēzus kā pie atsevišķa ”Dieva Dēla”. (Jēkaba 2:19; Mateja 8:29.) Un pagānu romiešu karavīri, kas bija klāt, kad Jēzus nomira, zināja pietiekami daudz, lai atzītu par taisnību no Jēzus sekotājiem dzirdēto, sacīdami: ”Patiesi, šis bija Dieva Dēls,” — nevis Dievs. (Mateja 27:54.)

Tātad frāze ”Dieva Dēls” attiecas uz Jēzu kā uz atsevišķu radītu būtni, nevis kā uz daļu no trīsvienības. Būdams Dieva Dēls, viņš nevarēja būt pats Dievs, jo Jāņa 1:18 teikts: ”Dievu neviens nekad nav redzējis.”

Mācekļi uzskatīja, ka Jēzus ir ”viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem”, nevis pats Dievs. (1. Timotejam 2:5.) Tā kā pēc definīcijas starpnieks ir atsevišķa persona no tiem, kam vajadzīga starpniecība, būtu pretrunīgi, ja Jēzus būtu viena kopēja būtne ar kādu no divām pusēm, ko viņš mēģina samierināt. Tā būtu uzdošanās par kaut ko tādu, kas viņš īstenībā nav.

Bībele ir skaidra un konsekventa, stāstot par Dieva un Jēzus attiecībām. Vienīgi Dievs Jehova ir visvarens. Viņš pats personiski radīja pirmscilvēka Jēzu. Tātad Jēzum bija sākums, un viņš nekad nevarēja būt vienlīdzīgs ar Dievu spēkā vai mūžībā.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 14. lpp.]

Būdams Dieva radīts, Jēzus ieņem zemāku stāvokli dzīves ilgumā, spēkā un zināšanās

[Attēls 15. lpp.]

Jēzus teica, ka viņam bija pirmscilvēka esamība un viņš ir Dieva radīts kā Dieva neredzamo radīto būtņu sākums