Ko var teikt par trīsvienību ”pierādošajām Rakstu vietām”?

TIEK sacīts, ka dažas Bībeles Rakstu vietas sniedz pierādījumus, kas atbalsta trīsvienību. Tomēr, lasot šādas vietas, mums būtu jāpatur prātā, ka Bībeles un vēsturiskās liecības neatbalsta trīsvienību.

Jebkura Bībeles norāde, kas tiek sniegta kā pierādījums, noteikti ir jāsaprot visas Bībeles konsekventās mācības kontekstā. Ļoti bieži šādu Rakstu vietu īsto nozīmi izskaidro konteksts blakus esošajos pantos.

Trīs vienā

ENCIKLOPĒDIJĀ New Catholic Encyclopedia piedāvātas trīs šādas ”pierādošās Rakstu vietas”, bet arī atzīts: ”Svētās Trīsvienības doktrīna netiek mācīta V[ecajā] d[erībā]. J[aunajā] d[erībā] visvecākais pierādījums ir Pāvila vēstulēs, sevišķi 2. Kor. 13,13 un 1. Kor. 12,4–6. Evaņģēlijos pierādījums Trīsvienības esamībai atklāti ir atrodams tikai kristīšanas formulējumā Mt. 28,19.”

Paskatīsimies, kā šajos pantos šīs trīs ”personas” ir uzskaitītas. Otrajā vēstulē korintiešiem 13:13 visi trīs apkopoti šādā veidā: ”Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” Pirmajā vēstulē korintiešiem 12:4-6 teikts: ”Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem.” Un Mateja 28:19 lasām: ”Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.”

Vai šajos pantos teikts, ka Dievs, Kristus un svētais gars kopā veido trīsvienīgu dievišķu būtību, ka visi trīs ir vienlīdzīgi būtībā, spēkā un mūžībā? Nē, nav vis teikts, — tāpat kā tad, ja mēs uzskaitām trīs cilvēkus, kā Jāni, Juri un Hariju, tas nenozīmē, ka viņi ir trīs vienā.

Šāda veida norāde, kā atzīmēts Maklintoka un Stronga enciklopēdijā Cyclopedia of Biblical, Theological, and Ecclesiastical Literature (Bībeles, teoloģijas un baznīcas literatūras enciklopēdija), ”pierāda tikai to, ka tiek nosaukti trīs objekti, ..bet tā pati par sevi nepierāda, ka visi trīs noteikti pieder pie dievišķās dabas personām un tiem piemīt līdzīgs dievišķs gods”.

Iepriekšminētajā darbā, lai gan tajā atbalstīta trīsvienība, par 2. Korintiešiem 13:13 teikts: ”Mēs nevarējām pamatoti secināt, ka tiem ir vienlīdzīga vara vai visi trīs ir vienādas dabas.” Un par Mateja 28:18-20 tur teikts: ”Šī Rakstu vieta, apskatot to atsevišķi, tomēr nevarētu izšķiroši pierādīt ne to, ka minētie trīs objekti ir personas, ne arī to vienlīdzību vai dievišķību.”

Aprakstot Jēzus kristīšanu, tajā pašā situācijā līdzīgā veidā tika pieminēti Dievs, Jēzus un svētais gars. Jēzus ”redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz viņu nākam”. (Mateja 3:16.) Šeit tomēr nav teikts, ka šie trīs ir viens. Ābrahāms, Izāks un Jēkabs tiek minēti kopā vairākas reizes, bet tas viņus nepadara par vienu. Pēteris, Jēkabs un Jānis tiek minēti kopā, bet tas gluži tāpat viņus nepadara par vienu. Bez tam Dieva gars nolaidās uz Jēzu tad, kad viņš tika kristīts, parādot, ka Jēzus līdz tam laikam nebija svaidīts ar garu. Kā tādā gadījumā viņš varēja būt daļa no trīsvienības, kurā viņš vienmēr būtu bijis viens vesels ar svēto garu?

Cita norāde, kurā par šiem trijiem tiek runāts kopā, ir atrodama dažos vecākos Bībeles tulkojumos 1. Jāņa 5:7. Zinātnieki tomēr atzīst, ka šie vārdi Bībelē sākotnēji nebija, bet tika pievienoti daudz vēlāk. Lielākajā daļā mūsdienu tulkojumu šis viltus pants pamatoti netiek iekļauts.

Citas ”pierādošās Rakstu vietas” ir saistītas tikai ar attiecībām starp diviem — Tēvu un Jēzu. Apspriedīsim dažas no tām.

 ”Es un Tēvs, mēs esam viens”

ŠĪ RAKSTU vieta, Jāņa 10:30, bieži tiek citēta, lai atbalstītu trīsvienību, lai gan nekāda trešā persona šeit netiek minēta. Bet Jēzus pats paskaidroja, ko viņš bija domājis ar to, ka viņš ar Tēvu ir ”viens”. Jāņa 17:21, 22 viņš lūdza Dievu, lai viņa mācekļi ”visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, ..lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens”. Vai Jēzus lūdza, lai visi viņa mācekļi kļūtu par vienu atsevišķu būtni? Nē, Jēzus acīm redzami lūdza, lai viņi būtu vienoti domās un mērķos, tāpat kā viņš un Dievs bija vienoti. (Skatīt arī 1. Korintiešiem 1:10.)

Pāvils 1. Korintiešiem 3:6, 8 saka: ”Es esmu dēstījis, Apollus ir slacinājis.. Un tas dēstītājs un tas slacinātājs ir viens.” (LB-1825.) Pāvils nedomāja, ka viņš un Apolls ir divas personas vienā; viņš ar to domāja, ka viņus vieno kopīgs mērķis. Grieķu vārds, ko Pāvils šeit lietoja, lai izteiktu vārdu ”viens” (hen), ir nekatrās dzimtes, tiešā nozīmē — ’viena (lieta)’, un norāda uz vienotību sadarbībā. Tas ir tas pats vārds, ko Jēzus lietoja Jāņa 10:30, lai raksturotu savas attiecības ar Tēvu. Tas ir arī tas pats vārds, ko Jēzus lietoja Jāņa 17:21, 22. Tāpēc, kad viņš šajos gadījumos lietoja vārdu ”viens” (hen), viņš runāja par domu un mērķu vienotību.

Attiecībā uz Jāņa 10:30 Žans Kalvins (kas bija trīsvienības piekritējs) grāmatā Commentary on the Gospel According to John (Jāņa evaņģēlija komentāri) teica: ”Senie nepareizi izmantoja šo vietu, lai pierādītu, ka Kristus ir.. vienas un tās pašas būtības ar Tēvu. Jo Kristus nenorāda uz substances vienotību, bet gan uz saskaņu, kāda ir viņam ar Tēvu.”

Pantos, kas seko Jāņa 10:30, Jēzus iespaidīgi argumentē, ka viņš ar saviem vārdiem nepretendē būt par Dievu. Jūdiem, kas nepareizi saprata viņa vārdus un gribēja viņu nomētāt akmeņiem, viņš prasīja: ”Vai tad tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls?” (Jāņa 10:31-36.) Jā, Jēzus apgalvoja, ka viņš ir nevis Dievs Dēls, bet gan Dieva Dēls.

”Sevi pielīdzinādams Dievam”?

CITA Rakstu vieta, par kuru apgalvo, ka tā atbalsta trīsvienību, ir Jāņa 5:18. Tajā teikts, ka jūdi (tāpat kā Jāņa 10:31-36) gribēja nogalināt Jēzu, jo viņš ”apzīmēja Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam”.

Bet kas teica, ka Jēzus pielīdzina sevi Dievam? Ne jau Jēzus. Viņš aizstāvēja pats sevi pret šo nepatieso apsūdzību, kā redzams jau nākamajā pantā (19): ”Tad Jēzus turpināja: ”..Dēls no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām.””

Ar to Jēzus jūdiem parādīja, ka viņš nav vienlīdzīgs ar Dievu un tādēļ nevar rīkoties pats pēc savas iniciatīvas. Vai mēs varam iedomāties kādu, kas būtu vienlīdzīgs ar Visvareno Dievu un kas teiktu, ka viņš ”no sevis neko nevar darīt”? (Salīdzini Daniēla 4:31, 32.) Interesanti, ka gan Jāņa 5:18, gan 10:30 pantu konteksts parāda, ka Jēzus aizstāvēja sevi pret nepatiesajām apsūdzībām, ko izteica jūdi, kuri tāpat kā trīsvienības piekritēji izdarīja nepareizus secinājumus!

”Līdzināties Dievam”?

FILIPIEŠIEM 2:6 teikts par Jēzu: ”Kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.” Citos Bībeles tulkojumos, piemēram,  1609. gadā izdotajā katoļu Douay Version un 1611. gadā izdotajā King James Version, ir teikts gandrīz tas pats. Daži vēl joprojām lieto vairākus tādus tulkojumus, lai atbalstītu ideju, ka Jēzus bija vienlīdzīgs ar Dievu. Bet pievērs uzmanību tam, kā šis pants pasniegts citos tulkojumos:

1869: ”kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja, ka būt vienlīdzībā ar Dievu ir tāda lieta, pēc kā būtu jāgrābj.” (G. R. Noisa The New Testament.)

1965: ”Viņš — patiesi būdams Dieva veidā! — nekad pašapzinīgi nepielīdzināja sevi Dievam.” (Frīdriha Pfeflina Das Neue Testament, pārlabotais izdevums.)

1968: ”kas, būdams Dieva veidā, tomēr neuzskatīja atrašanos vienlīdzīgā stāvoklī ar Dievu par kaut ko tādu, ko alkatīgi padarīt par savu.” (La Bibbia Concordata.)

1976: ”Viņam vienmēr bija Dieva daba, bet viņš nedomāja, ka viņam ar varu vajadzētu mēģināt kļūt vienlīdzīgam ar Dievu.” (Today’s English Version.)

1984: ”kas, lai gan eksistēja Dieva veidā, nevērsa nekādu uzmanību uz piesavināšanos, proti, ka viņam vajadzētu būt vienlīdzīgam ar Dievu.” (New World Translation of the Holy Scriptures.)

1985: ”Kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja vienlīdzību ar Dievu par kaut ko tādu, kas būtu sagrābjams.” (The New Jerusalem Bible.)

Daži tomēr apgalvo, ka pat šie, daudz precīzākie tulkojumi netieši norāda uz to, ka 1) Jēzus jau bija vienlīdzīgs, bet viņš negribēja pie tā turēties, vai 2) viņam nebija vajadzības sagrābt vienlīdzību, jo viņš jau bija vienlīdzīgs.

Šajā sakarībā Ralfs Mārtins publikācijā The Epistle of Paul to the Philippians (Pāvila vēstule filipiešiem) par sākotnējo grieķu valodu šajā pantā saka: ”Tas tomēr ir apšaubāmi, vai darbības vārda īstā nozīme ’satvert; sagrābt ar varu’ var izmainīties līdz nozīmei ’cieši turēt’.” Darbā The Expositor’s Greek Testament arī teikts: ”Mēs nevaram atrast nevienu vietu, kur ἁρπάζω [harpazō] vai jebkurš tā atvasinājums nozīmē ’turēt īpašumā; saglabāt’. Šķiet, ka tas nemainīgi nozīmē ’satvert; sagrābt ar varu’. Tāpēc nav pieļaujams aizvirzīties no īstās nozīmes ’grābt’ līdz pilnīgi atšķirīgai nozīmei ’cieši turēt’.”

No iepriekšējā ir acīm redzams, ka tādu tulkojumu kā Douay un King James tulkotāji atkāpjas no gramatikas likumiem, lai atbalstītu trīsvienības piekritēju centienus. Nemaz nerunājot par to, ka Jēzus varētu uzskatīt, ka ir pareizi būt vienlīdzīgam ar Dievu, grieķu valoda Filipiešiem 2:6, lasot objektīvi, parāda tieši pretējo — Jēzus nedomāja, ka tas būtu pareizi.

Blakus esošie panti (3-5, 7, 8) paskaidro, kā ir jāsaprot 6. pants. Filipieši tika skubināti ’pazemībā citam citu uzskatīt augstāku par sevi’. Pēc tam Pāvils norāda uz Kristu kā uz izcilu paraugu šādai attieksmei: ”Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.” Kādu ”prātu”? ”Neturēt par laupījumu līdzināties Dievam”? Nē, tas būtu pilnīgā pretstatā tam būtiskajam, kas izteikts iepriekš! Jēzus, kas ’uzskatīja Dievu augstāku par sevi’, nekad nemēģinātu ’sagrābt vienlīdzību ar Dievu’ (The New Jerusalem Bible), bet, tieši pretēji, viņš ”pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei”.

Protams, šeit nekādā ziņā nav runa par kādu daļu no Visvarenā Dieva. Šeit tiek runāts par Jēzu Kristu, kas ar savu piemēru pilnībā izskaidroja Pāvila galveno domu šajos pantos —  pazemības un paklausības svarīgumu pret Visaugstāko un Radītāju, Dievu Jehovu.

”Es esmu”

VAIRĀKOS Bībeles tulkojumos, piemēram, The Jerusalem Bible, Jāņa 8:58 Jēzum piedēvēti šādi vārdi: ”Pirms Ābrahāms jebkad bija, Es Esmu.” Vai Jēzus šeit mācīja, kā kategoriski apgalvo trīsvienības piekritēji, ka viņš bija pazīstams ar titulu ”Es Esmu”? Un vai tas nozīmē, kā viņi apgalvo, ka viņš bija Jehova no Ebreju rakstiem, jo 2. Mozus 3:14 paziņots: ”Dievs atbildēja Mozum: ”Es Esmu, kas Es Esmu!””

Frāze ”Es Esmu” 2. Mozus 3:14 ir lietota kā Dieva tituls, lai norādītu uz to, ka viņš patiešām eksistē un ka viņš izpildīs to, ko solījis. Darbā The Pentateuch and Haftorahs, Dr. J. H. Herca redakcijā, par to teikts: ”Izraēliešiem verdzībā tas nozīmētu: ”Lai gan Viņš vēl nav parādījis Savu spēku attiecībā uz jums, Viņš to darīs; Viņš ir mūžīgs un noteikti jūs atbrīvos.” Lielākā daļa mūsdienās seko Raši [Bībeles un Talmuda franču komentētājs], pasniegdami [2. Mozus 3:14] ”Es būšu, kas es būšu”.”

Izteiciens, kas atrodas Jāņa 8:58, ir diezgan atšķirīgs no tā, kas lietots 2. Mozus 3:14. Jēzus to nelietoja par personvārdu vai titulu, bet par līdzekli, lai izskaidrotu savu pirmscilvēka esamību. Tāpēc pievērs uzmanību tam, kā Jāņa 8:58 pasniegts citos Bībeles tulkojumos:

1869: ”Jau pirms Ābrahāms bija, es esmu bijis.” (G. R. Noisa The New Testament.)

1935: ”Es eksistēju, pirms Ābrahāms bija piedzimis!” (Dž. M. P. Smita un E. Dž. Gudspīda The Bible—An American Translation.)

1965: ”Pirms Ābrahāms bija piedzimis, es jau biju tas, kas es esmu.” (Jerga Cinka Das Neue Testament.)

1981: ”Es biju dzīvs, pirms Ābrahāms bija piedzimis!” (The Simple English Bible.)

1984: ”Pirms Ābrahāms sāka eksistēt, es esmu bijis.” (New World Translation of the Holy Scriptures.)

Tātad īstā šeit lietoto grieķu vārdu nozīme ir tā, ka Dieva radītais ”pirmdzimtais”, Jēzus, bija eksistējis jau ilgi, pirms Ābrahāms bija piedzimis. (Kolosiešiem 1:15; Salamana Pamācības 8:22, 23, 30; Atklāsmes 3:14.)

Un atkal to, ka šis ir pareizais izskaidrojums, parāda konteksts. Šoreiz jūdi gribēja Jēzu nomētāt akmeņiem par to, ka viņš apgalvoja, ka ”Ābrahāmu redzējis”, lai gan, kā viņi teica, viņš nebija pat vēl 50 gadu vecs (57. pants). Jēzus dabiskā reakcija bija pateikt patiesību par savu vecumu. Tāpēc viņš, protams, atbildēja, ka viņš bija dzīvs, ”pirms Ābrahāms bija piedzimis”. (The Simple English Bible.)

”Vārds bija dievs”

JĀŅA 1:1 mēs lasām: ”Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Trīsvienības piekritēji apgalvo, ka tas nozīmē, ka ”Vārds” (grieķiski ho logos), kas nāca uz Zemi kā Jēzus Kristus, bija pats Visvarenais Dievs.

Tomēr ņem vērā, ka šeit atkal, izpētot kontekstu, var iegūt pamatu pareizai sapratnei. Pat latviešu valodas tulkojumā teikts, ka ”Vārds bija pie Dieva”. (Kursīvs mūsu.) Kāds, kas ir ”pie” kādas citas personas, nevar būt tā pati persona, pie kuras viņš ir. Saskaņā ar to žurnālā Journal of Biblical Literature (Bībeles literatūras žurnāls), jezuīta Džozefa A. Ficmaiera redakcijā, piezīmēts, ka tad, ja Jāņa 1:1 beigu daļa tiktu tulkota kā Dievs (ar noteikto artikulu), tas ”būtu pretrunā ar iepriekšējo teikuma  daļu”, kurā teikts, ka Vārds bija pie Dieva.

Pavēro arī, kā šī panta daļa tiek pasniegta citos tulkojumos:

1808: ”un [noteiktais artikuls] vārds bija [nenoteiktais artikuls] dievs.” (The New Testament in an Improved Version, Upon the Basis of Archbishop Newcome’s New Translation: With a Corrected Text.)

1864: ”un [nenot. art.] dievs bija [not. art.] vārds.” (Bendžamina Vilsona The Emphatic Diaglott, ar parindeni.)

1928: ”un Vārds bija dievišķa būtne.” (Morisa Gogēla La Bible du Centenaire, Jāņa evaņģēlijs.)

1935: ”un Vārds bija dievišķs.” (Dž. M. P. Smita un E. Dž. Gudspīda The Bible—An American Translation.)

1946: ”un dievišķa veida bija Vārds.” (Ludviga Timmes Das Neue Testament.)

1950: ”un [not. art.] Vārds bija [nenot. art.] dievs.” (New World Translation of the Christian Greek Scriptures.)

1958: ”un [not. art.] Vārds bija [nenot. art.] Dievs.” (Džeimsa L. Tomaneka The New Testament.)

1975: ”un dievs (jeb dievišķa veida) bija Vārds.” (Zīgfrīda Šulca Das Evangelium nach Johannes.)

1978: ”un dievam līdzīga veida bija Logoss.” (Johannesa Šneidera Das Evangelium nach Johannes.)

Jāņa 1:1 divas reizes ir lietots grieķu lietvārds teos (dievs). Pirmais attiecas uz Visvareno Dievu, pie kura bija Vārds (”un Vārds [logos] bija pie Dieva [teos forma]”). Pirms šī pirmā teos ir vārds ton, kas ir grieķu valodas noteiktā artikula forma, kurš norāda uz īpašu individualitāti, šajā gadījumā uz Visvareno Dievu (”un Vārds bija pie [not. art.] Dieva”).

No otras puses, Jāņa 1:1 pirms otrā teos artikula nav. Tātad burtiskam tulkojumam vajadzētu skanēt: ”Un dievs bija Vārds”. Tomēr mēs redzējām, ka daudzi tulkojumi šo otro teos (predikāta lietvārdu) pasniedz kā ”dievišķs”, ”dievam līdzīgs” vai ”dievs” (ar nenoteikto artikulu). Uz kāda pamata viņi to dara?

Koinē grieķu valodā bija noteiktais artikuls (ton), bet nebija nenoteiktā artikula. Tāpēc, ja predikāta lietvārda priekšā nav noteiktā artikula, atkarībā no konteksta, tas var būt nenoteikts.

Žurnālā Journal of Biblical Literature teikts, ka izteicieni ”ar bezartikula predikāta lietvārdiem, kas atrodas pirms darbības vārda, galvenokārt ir ar kvalitatīvu nozīmi”. Kā šajā žurnālā piebilsts, tas norāda uz to, ka logos var tikt pielīdzināts dievam. Tajā par Jāņa 1:1 arī teikts: ”Predikāta verba kvalitatīvā ietekme ir tik ievērojama, ka lietvārdu [teos] nevar uzskatīt par noteiktu.”

Tātad Jāņa 1:1 ir izcelta ”Vārda” kvalitāte — tas, ka viņš bija ”dievišķs”, ”dievam līdzīgs”, ”dievs”, bet ne Visvarenais Dievs. Tas ir saskaņā ar visu pārējo Bībeli, kas parāda, ka Jēzus, kurš šeit saukts par ”Vārdu”, būdams Dieva Vēstneša stāvoklī, bija paklausīgs padotais, kuru uz Zemi sūtīja tas, kas ir Augstāks par viņu, — Visvarenais Dievs.

Ir vēl daudz citu Bībeles pantu, kuros gandrīz visi tulkotāji citās valodās, tulkojot no grieķu valodas teikumus ar šādu struktūru, konsekventi ievieto nenoteikto artikulu. Piemēram, Marka 6:49 King James Version stāsta, ka mācekļiem, kad viņi redzēja Jēzu staigājam pa ūdeni, ”šķita, ka tas ir bijis [nenot. art.] gars”. Koinē grieķu valodā pirms vārda ”gars” nav nenoteiktā artikula. Bet gandrīz visos tulkojumos citās valodās (kurās ir artikuli) pievienots nenoteiktais artikuls, lai pasniegtā doma atbilstu kontekstam. Līdzīgi tam Vārds nevarēja būt Dievs, bet gan bija ”dievs” (ar nenoteikto artikulu) jeb ”dievišķs”, jo Jāņa 1:1 parādīts, ka viņš bija pie Dieva.

Džozefs Henrijs Teiers, teologs un zinātnieks, kas strādāja pie Bībeles tulkojuma American Standard Version, vienkārši paziņoja: ”Logoss bija dievišķs, bet ne pati dievišķā Būtne.” Un jezuīts Džons L. Makenzijs savā Dictionary of the Bible rakstīja: ”Jāņa 1:1 ar stingru precizitāti būtu tulkojams kā.. ”vārds bija dievišķa būtne”.”

Likuma pārkāpšana?

DAŽI tomēr apgalvo, ka šādos tulkojumos pārkāpts koinē grieķu valodas gramatikas likums, ko 1933. gadā laida klajā grieķu  valodas pētnieks E. K. Kolvels. Viņš kategoriski apgalvoja, ka grieķu valodā predikāta lietvārdam ”ir [noteiktais] artikuls, ja tas seko darbības vārdam; tam nav [noteiktā] artikula, ja tas atrodas pirms darbības vārda”. Ar to viņš domāja, ka predikāta lietvārds, kas atrodas pirms darbības vārda, būtu jāsaprot tā, it kā tā priekšā tomēr būtu noteiktais artikuls. Jāņa 1:1 otrais lietvārds (teos), predikāta lietvārds, atrodas pirms darbības vārda — ”un [teos] bija Vārds”. Tātad, pēc Kolvela apgalvojuma, Jāņa 1:1 būtu jālasa ”un [not. art.] Dievs bija Vārds”.

Bet padomā par tikai diviem piemēriem, kas atrodami Jāņa 8:44. Šeit Jēzus saka par Velnu: ”Viņš.. ir bijis slepkava.. viņš ir melis.” Gluži tāpat kā Jāņa 1:1, predikāta lietvārdi (”slepkava” un ”melis”) grieķu oriģināltekstā atrodas pirms darbības vārdiem (”ir bijis” un ”ir”). Abu šo lietvārdu priekšā nav nenoteiktā artikula, jo koinē grieķu valodā nebija nenoteiktā artikula. Bet lielākajā daļā tulkojumu nenoteiktais artikuls ir ievietots, jo to pieprasa grieķu valodas gramatika un konteksts. (Skatīt arī Marka 11:32; Jāņa 4:19; 6:70; 9:17; 10:1; 12:6.)

Kolvelam attiecībā uz predikāta lietvārdu nācās to atzīt, jo viņš teica: ”Tas ir nenoteikts šajā vietā tikai tad, ja konteksts to pieprasa.” Tātad pat viņš bija spiests atzīt, ka tad, ja konteksts to pieprasa, tulkotāji teikumos ar šāda veida struktūru drīkst lietvārda priekšā likt nenoteikto artikulu.

Vai Jāņa 1:1 konteksts pieprasa nenoteikto artikulu? Jā, pieprasa, jo visas Bībeles liecība ir tā, ka Jēzus nav Visvarenais Dievs. Tāpēc šādos gadījumos tulkotājiem būtu jāvadās no konteksta, nevis no Kolvela apšaubāmā gramatikas likuma. Un no daudzajiem tulkojumiem, kuros Jāņa 1:1 un arī citās vietās ir lietots nenoteiktais artikuls, ir skaidri redzams, ka daudzi zinātnieki un tāpat Dieva Raksti nepiekrīt šim samākslotajam likumam.

Nav pretrunu

VAI teikt, ka Jēzus Kristus ir ”dievs”, ir pretrunā ar Bībeles mācību, ka ir tikai viens Dievs? Nē, nav pretrunā, jo Bībele šo terminu palaikam lieto, apzīmējot varenas radītas būtnes. Psalmā 8:6 teikts: ”Tikai mazliet Tu viņu [cilvēku] esi šķīris no Dieva [dievam līdzīgajām būtnēm, NW, ebreju valodā elōhīm],” — tas ir, no eņģeļiem. Kad Jēzus aizstāvējās pret jūdu izteikto apsūdzību par to, ka viņš saucot sevi par Dievu, viņš pieminēja, ka ”raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuŗiem zīmējas šie Dieva vārdi”, tas ir, cilvēkus, kas bija tiesneši. (Jāņa 10:34, 35; Psalms 82:1-6.) Pat Sātans 2. Korintiešiem 4:4 tiek saukts par ”šās pasaules dievu”.

Jēzum ir daudz augstāks stāvoklis nekā eņģeļiem, nepilnīgiem cilvēkiem vai Sātanam. Ja jau šīs būtnes tiek sauktas par ”dieviem”, varenajiem, tad Jēzus noteikti var būt un ir ”dievs”. Tāpēc ka Jēzum ir tik unikāls stāvoklis attiecībā pret Jehovu, viņš ir ”Varenais Dievs”. (Jāņa 1:1; Jesajas 9:5.)

Bet vai ”Varenais Dievs” ar lielajiem sākumburtiem nenorāda uz to, ka Jēzus kaut kādā veidā ir vienlīdzīgs ar Dievu Jehovu? Nekādā gadījumā. Jesaja tikai un vienīgi pravietoja to, ka tas būs viens no četriem Jēzus personvārdiem, kādos viņu sauks, un latviešu valodā šādus vārdus raksta ar lielajiem sākumburtiem. Kaut gan Jēzus tika saukts par ”Vareno”, tomēr var būt tikai viens, kas ir ”Visvarenais”. Tam, ka Dievs Jehova tiek saukts par ”Visvareno” nebūtu lielas nozīmes, ja nebūtu vēl citu, kas arī tiek saukti par dieviem, bet kas ieņem zemāku stāvokli.

Biļetens Bulletin of the John Rylands Library (Anglija), atsaucoties uz katoļu teologu Karlu Rāneru, piezīmē: kaut gan teos tādās Rakstu vietās kā, piemēram, Jāņa 1:1, tiek lietots attiecībā uz Kristu, tomēr ”nevienā no šīm vietām ”teos” netiek lietots tādā veidā, lai identificētu Jēzu ar to, kas ikvienā citā vietā Jaunajā derībā figurē kā ”ho Teos”, tas ir, Augstākais Dievs”. Un Bulletin turpina: ”Ja Jaunās derības pierakstītāji uzskatīja, ka ir īpaši svarīgi, lai ticīgie atzītu Jēzu par ”Dievu”, tad vai ir izskaidrojama gandrīz pilnīgā tieši šāda veida ticības apliecinājuma neesamība Jaunajā derībā?”

Bet ko var sacīt par apustuļa Toma teikto ”Mans Kungs un mans Dievs!”, uzrunājot Jēzu,  kā tas redzams Jāņa evaņģēlijā 20:28? Tomam Jēzus bija kā ”dievs”, sevišķi brīnumainajos apstākļos, kas viņu pamudināja tā izsaukties. Daži zinātnieki izsaka domu, ka tas vienkārši varēja būt Toma izbrīna izsauciens, ar kuru viņš uzrunāja Jēzu, bet vērsās pie Dieva. Katrā ziņā Toms nedomāja, ka Jēzus ir Visvarenais Dievs, jo viņš, tāpat kā visi citi apustuļi, zināja, ka Jēzus nekad nebija apgalvojis, ka viņš ir Dievs, bet bija mācījis, ka tikai Jehova ir ”vienīgais patiesais Dievs”. (Jāņa 17:3.)

Un atkal tieši konteksts palīdz mums to saprast. Dažas dienas iepriekš no mirušajiem pieceltais Jēzus teica Marijai Magdalēnai, lai viņa saka mācekļiem: ”Es aizeimu pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jāņa 20:17.) Lai gan Jēzus jau bija celts augšā kā varens gars, Jehova joprojām bija viņa Dievs. Un Jēzus turpināja attiekties pret Viņu kā pret Dievu pat pēc savas paaugstināšanas, kā ir redzams pēdējā Bībeles grāmatā. (Atklāsmes 1:5, 6; 3:2, 12.)

Tikai trīs pantus pēc Toma izsauciena, Jāņa 20:31, Bībele turpina izskaidrot šo jautājumu, paziņojot: ”Šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls,” — bet nevis Visvarenais Dievs. Un ”Dēls” šeit lietots tiešā nozīmē, tāpat kā to lieto, runājot par parastu tēvu un dēlu, bet nevis tā, it kā runa būtu par kādu noslēpumainu trīsvienīgas dievišķas būtības daļu.

Ir jābūt saskaņā ar Bībeli

TIEK apgalvots, ka ir vairākas citas Rakstu vietas, kurās atbalstīta trīsvienība. Bet tās ir līdzīgas jau iepriekš apskatītajām ar to, ka, rūpīgi pārbaudītas, tās patiesībā nesniedz nekādu atbalstu. Šādas Rakstu vietas parāda vienīgi to, ka, apskatot jebkuru it kā trīsvienību apstiprinošu Rakstu vietu, ir jājautā: vai šī interpretācija ir saskaņā ar visas Bībeles konsekvento mācību — ka vienīgi Dievs Jehova ir Augstākais? Ja atbilde ir noliedzoša, tad interpretācija, neapšaubāmi, ir kļūdaina.

Mums arī jāpatur prātā, ka nav pat vienas vienīgas ”pierādošas Rakstu vietas”, kurā būtu teikts, ka Dievs, Jēzus un svētais gars ir viens vesels kādā noslēpumainā dievišķā būtībā. Nevienā vietā Bībelē nav it nevienas Rakstu vietas, kurā būtu teikts, ka visi trīs ir vienādi būtības, spēka un mūžības ziņā. Bībele ir konsekventa, atklādama Visvareno Dievu, Jehovu, kā vienīgo Augstāko, Jēzu kā viņa radīto Dēlu un svēto garu kā Dieva darbīgo spēku.

[Izceltais teksts 24. lpp.]

”Senie nepareizi izmantoja [Jāņa 10:30], lai pierādītu, ka Kristus ir.. vienas un tās pašas būtības ar Tēvu.” (Žana Kalvina Commentary on the Gospel According to John)

[Izceltais teksts 27. lpp.]

Kāds, kas ir ”pie” kādas citas personas, nevar vienlaikus būt šī otra persona

[Izceltais teksts 28. lpp.]

”Logoss bija dievišķs, bet ne pati dievišķā Būtne.” (Džozefs Henrijs Teiers, Bībeles zinātnieks)

[Attēli 24., 25. lpp.]

Jēzus lūdza Dievu, lai viņa mācekļi ’būtu viens’, tāpat kā viņš un Tēvs ’ir viens’

[Attēls 26. lpp.]

Jēzus parādīja jūdiem, ka viņš nav vienlīdzīgs ar Dievu, sacīdams, ka viņš ”no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām”

[Attēli 29. lpp.]

Ja jau Bībele cilvēkus, eņģeļus un pat Sātanu sauc par ”dieviem” jeb varenajiem, tad daudz augstāko Jēzu debesīs pamatoti var saukt par ”dievu”