Svētais gars — Dieva darbīgais spēks

SASKAŅĀ ar trīsvienības doktrīnu svētais gars ir šīs dievišķās būtības trešā persona, vienlīdzīga ar Tēvu un Dēlu. To mēs redzam arī no grāmatā Our Orthodox Christian Faith teiktā: ”Svētais Gars ir absolūtais Dievs.”

Ebreju rakstos vārds, kas visbiežāk lietots, lai apzīmētu garu, ir rūah, kurš nozīmē ’elpa; vējš; gars’. Grieķu rakstos ir vārds pneuma, kam ir līdzīga nozīme. Vai šie vārdi norāda uz to, ka svētais gars ir daļa no trīsvienības?

Darbīgs spēks

VEIDS, kā Bībele lieto izteicienu ”svētais gars”, norāda uz to, ka tas ir Dieva Jehovas kontrolēts spēks, ar ko viņš veic savus daudz dažādos nodomus. Zināmā mērā to var salīdzināt ar elektrību — ar spēku, kas var tikt pielāgots, lai veiktu darbību lielu dažādību.

Bībele saka 1. Mozus 1:2, ka ”Dieva Gars [ebreju valodā rūah] lidinājās pār ūdeņiem”. Tātad Dieva gars bija viņa darbīgais spēks, kas strādāja, lai formētu Zemi.

Dievs lieto savu garu, lai apgaismotu tos, kas viņam kalpo. Dāvids lūdza: ”Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais gars [rūah] lai vada mani pa taisnu ceļu!” (Psalms 143:10.) Kad tika iecelti 70 spējīgi vīri, lai palīdzētu Mozum, Dievs viņam teica: ”No tā gara [rūah], kas uz tevis, es gribu ņemt un likt uz viņiem.” (4. Mozus 11:17, LB-26.)

Bībeles pravietojumi tika pierakstīti, Dieva cilvēkiem esot ”Svētā Gara [grieķiski pneuma] spēkā”. (2. Pētera 1:20, 21.) Šādā veidā Bībele tika ”Dieva inspirēta”, kam atbilstošais vārds grieķu valodā ir teopneustos, kurš nozīmē ’Dieva iedvesta’. (2. Timotejam 3:16, NW.) Svētā gara vadīti, zināmi cilvēki redzēja parādības vai pravietiskus sapņus. (2. Samuēla 23:2; Joēla 3:1, 2; Lūkas 1:67; Apustuļu darbi 1:16; 2:32, 33.)

Pēc Jēzus kristīšanas svētais gars pamudināja viņu iet uz tuksnesi. (Marka 1:12.) Šis gars bija kā uguns Dieva kalpos, panākot, ka viņi tiek šī spēka stimulēti. Un tas viņiem deva iespēju izteikties drosmīgi un nelokāmi. (Michas 3:8; Apustuļu darbi 7:55-60; 18:25; Romiešiem 12:11, NW; 1. Tesaloniķiešiem 5:19.)

Dievs ar savu garu izpilda savus tiesas spriedumus cilvēkiem un tautām. (Jesajas 30:27, 28, NW; 59:18, 19, LB-1825.) Dieva gars var iesniegties visur, darbojoties cilvēku labā vai pret tiem. (Psalms 139:7-12.)

 ”Spēka pārpilnība”

DIEVA gars var arī apgādāt ar ”spēka pārpilnību” Dieva kalpotājus. (2. Korintiešiem 4:7.) Tas dod iespēju viņiem pārciest ticības pārbaudījumus vai arī veikt tādas lietas, kādas viņiem pašiem nebūtu pa spēkam.

Piemēram, Soģu 14:6 aprakstīts notikums ar Simsonu: ”Tā Kunga gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu.., pie kam viņa rokās nekā nebija.” Vai patiesībā Simsonā iegāja vai viņu sagrāba kāda dievišķa persona, manipulējot ar viņa ķermeni, lai izdarītu to, ko viņš darīja? Nē, tas tiešām bija ”tā KUNGA spēks [, kas] padarīja Simsonu stipru”. (TEV.)

Bībele stāsta, ka pēc Jēzus kristīšanas svētais gars nolaidās uz viņu baloža izskatā, nevis cilvēka veidā. (Marka 1:10.) Šis Dieva darbīgais spēks deva Jēzum iespēju dziedināt slimos un piecelt mirušos. Jo Lūkas 5:17 saka: ”Tā Kunga [Dieva] spēks viņam [Jēzum] bija, ka viņš varēja dziedināt.”

Dieva gars arī Jēzus mācekļiem deva spēku darīt brīnumainas lietas. Apustuļu darbi 2:1-4 stāsta, ka mācekļi bija sapulcējušies kopā Piecdesmitajā dienā un tad ”piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, ..un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt”.

Tātad svētais gars deva Jēzum un citiem Dieva kalpiem spēku darīt to, ko cilvēki parasti nespēj darīt.

Nav persona

VAI tomēr nav tādu Bībeles pantu, kuros par svēto garu runāts, lietojot uz personu attiecināmus vārdus? Ir, bet ņem vērā, ko katoļu teologs Edmunds Fortmens saka par to grāmatā The Triune God: ”Lai gan šis gars bieži ir aprakstīts, lietojot uz personu attiecināmus vārdus, šķiet pilnīgi skaidrs, ka [Ebreju rakstu] reliģiskie rakstītāji nekad neiedomājās vai neiztēlojās, ka šis gars ir atšķirīga persona.”

Svētajos rakstos nav neparasts, ka kāda lieta tiek personificēta. Ir teikts, ka gudrībai ir bērni. (Lūkas 7:35.) Grēks un nāve tiek saukti par ķēniņiem. (Romiešiem 5:14, 21, NW.) 1. Mozus 4:7 The New English Bible saka: ”Grēks ir dēmons, kas [lēciena gatavībā] pieplacis durvju priekšā,” — personificējot grēku, attēlojot to kā ļaunu garu, kas, gatavojoties lēcienam, pieplacis pie zemes Kaina durvju priekšā. Bet grēks, protams, nav garīga būtne; tāpat arī svētā gara personificēšana nepadara to par garīgu personu.

Līdzīgi tam 1. Jāņa 5:6-8 ir runāts ne tikai par garu, bet arī par ”ūdeni un asinīm” kā par tiem, kas ”dod liecību”. Bet ūdens un asinis acīm redzami nav personas, tāpat arī svētais gars nav persona.

 Saskaņā ar to Bībelē izteiciens ”svētais gars” galvenokārt lietots bezpersoniskā veidā, piemēram, salīdzinot to ar ūdeni un uguni. (Mateja 3:11; Marka 1:8.) Cilvēki tiek skubināti kļūt gara pilni, nevis apreibināties ar vīnu. (Efeziešiem 5:18.) Tiek runāts par viņiem kā par svētā gara pilniem, tāpat kā viņi ir pilni ar tādām īpašībām kā gudrība, ticība un prieks. (Apustuļu darbi 6:3; 11:24; 13:52.) Un 2. Korintiešiem 6:6 svētais gars tiek pieminēts starp daudzām īpašībām. Šādi izteicieni nebūtu tik bieži sastopami, ja svētais gars patiesībā būtu persona.

Bez tam, dažām Bībeles Rakstu vietām sakot, ka gars runā, citas Rakstu vietas tomēr parāda, ka tas patiesībā tika darīts ar cilvēku vai eņģeļu starpniecību. (Mateja 10:19, 20; Apustuļu darbi 4:24, 25; 28:25; Ebrējiem 2:2.) Tādos gadījumos šī gara darbība ir līdzīga radioviļņu darbībai, kuri pārraida ziņas no viena cilvēka otram lielā attālumā.

Mateja 28:19 ir pieminēts ”Svētā Gara vārds”. Bet vārds ”vārds” gan grieķu, gan latviešu valodā ne vienmēr nozīmē personvārdu. Kad sakām ”likuma vārdā”, mēs to neattiecinām uz personu. Mēs ar šo vārdu domājam to, ko likums pārstāv, — likuma varu. Robertsona Word Pictures in the New Testament (Vārdu ilustrācijas Jaunajā derībā) teikts: ”Kā Septuagintā, tā arī papirusos vārda ”vārds” (onoma) lietojums šajā vietā ir parasts, lai aprakstītu spēku vai varu.” Tāpēc kristīšana ”Svētā Gara vārdā” norāda uz šī gara varas atzīšanu, proti, ka tas ir no Dieva un darbojas pēc Dieva gribas.

”Palīgs”

JĒZUS runāja par svēto garu kā par ”Aizstāvi [palīgu, NW]” un teica, ka tas mācīs, vadīs un runās. (Jāņa 14:16, 26; 16:13.) Grieķu vārds, ko viņš lietoja, lai apzīmētu palīgu (paraklētos), ir vīriešu dzimtē. Tātad Jēzus, stāstot, ko darīs palīgs, lietoja vīriešu dzimtes personas vietniekvārdu. (Jāņa 16:7, 8.) Turpretī, kad tiek lietots grieķu valodas nekatrās dzimtes vārds, kas apzīmē garu (pneuma), tad, to aizstājot, pareizi tiek izmantots nekatrās dzimtes vietniekvārds.

Lielākā daļa tulkotāju, trīsvienības piekritēju, šo faktu slēpj, kā ir redzams no tā, ko katoļu New American Bible atzīst attiecībā uz Jāņa 14:17: ”Grieķu vārds, kas lietots, lai apzīmētu Garu, ir nekatrās dzimtes, un, lai gan mēs lietojam angļu valodā personas vietniekvārdu (”viņš”), lielākā daļa grieķu MSS [manuskriptu] lieto nekatrās dzimtes vietniekvārdu.”

Tātad, kad Bībele Jāņa evaņģēlijā 16:7, 8 lieto vīriešu dzimtes personas vietniekvārdu, attiecinot to uz paraklētos, tas ir saskaņā ar gramatikas likumiem, nevis izsaka kādu doktrīnu.

Nav trīsvienības daļa

DAŽDAŽĀDAS publikācijas atzīst, ka Bībele neatbalsta ideju, ka svētais gars ir trīsvienības trešā persona. Piemēram:

The Catholic Encyclopedia: ”Nekur Vecajā derībā mēs neatrodam nevienu skaidru norādi uz trešo Personu.”

Katoļu teologs Fortmens: ”Jūdi nekad garu neuzskatīja par personu; nav arī nekādu pamatotu pierādījumu, ka kādam no Vecās derības pierakstītājiem būtu bijis šāds uzskats. [..] Svētais Gars sinoptiķos [evaņģēlijos] un Apustuļu darbos parasti ir attēlots kā dievišķs spēks.”

New Catholic Encyclopedia: ”V[ecā] d[erība] noteikti neuzskata Dieva garu par personu.. Dieva gars ir vienkārši Dieva spēks. Ja arī dažreiz tas ir attēlots kā atsevišķs no Dieva, tas ir tāpēc, ka Jahves elpa darbojas ārpus viņa.” Šajā enciklopēdijā arī teikts: ”Lielākajā daļā J[aunās] d[erības] Rakstu vietu parādīts, ka Dieva gars ir kaut kas, nevis kāds; it sevišķi tas ir redzams gara un Dieva spēka paralēlismā.” (Kursīvs mūsu.)

A Catholic Dictionary: ”Visumā Jaunā derība, tāpat kā Vecā, runā par garu kā par dievišķu enerģiju jeb spēku.”

Tātad ne jūdi, ne agrīnie kristieši neuzskatīja svēto garu par trīsvienības daļu. Šī mācība radās vairākus gadsimtus vēlāk. To mēs redzam no tā, kas atzīmēts vārdnīcā A Catholic Dictionary: ”Trešā persona tika postulēta kādā Aleksandrijas koncilā 362. gadā.. un visbeidzot to postulēja 381. gada Konstantinopoles koncils,” —  veselus trīsarpus gadsimtus pēc tam, kad Piecdesmitajā dienā svētais gars piepildīja mācekļus!

Nē, svētais gars nav persona, un tas nav trīsvienības daļa. Svētais gars ir Dieva darbīgais spēks, ko viņš lieto, lai īstenotu savus nodomus. Tas nav vienlīdzīgs ar Dievu, bet vienmēr ir viņa rīcībā un ir pakļauts viņam.

[Izceltais teksts 22. lpp.]

”Visumā Jaunā derība, tāpat kā Vecā, runā par garu kā par dievišķu enerģiju jeb spēku.” (A Catholic Dictionary)

[Attēli 21. lpp.]

Vienā gadījumā svētais gars parādījās baloža veidā. Citā gadījumā tas parādījās uguns mēļu veidā — bet nekad kā persona