Vai Dievs vienmēr ir augstāks par Jēzu?

JĒZUS nekad neapgalvoja, ka viņš ir Dievs. Viss, ko viņš par sevi teicis, norāda uz to, ka viņš neuzskatīja sevi par vienlīdzīgu ar Dievu — ne spēkā, ne zināšanās, ne vecumā.

Katrā viņa eksistences periodā — gan debesīs, gan uz Zemes — viņa vārdi un rīcība atspoguļo pakļaušanos Dievam. Dievs vienmēr ir augstākais, Jēzus — zemākais, tāds, kas bija Dieva radīts.

 Jēzus — atšķirīgs no Dieva

JĒZUS daudzkārt parādīja, ka viņš ir no Dieva atsevišķa radība un ka viņam ir Dievs, kas ir augstāks par viņu, Dievs, ko viņš pielūdz un sauc par ”Tēvu”. Lūgšanā Dievam, tas ir, Tēvam, Jēzus teica: ”Tevi, vienīgo patieso Dievu.” (Jāņa 17:3.) Jāņa 20:17 rakstīts, ka viņš teica Marijai Magdalēnai: ”Es aizeimu pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” Apustulis Pāvils 2. Korintiešiem 1:3 apstiprina šīs attiecības: ”Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs.” Tā kā Jēzum bija Dievs, viņa Tēvs, tad viņš nevarēja tajā pašā laikā būt šis Dievs.

Apustulis Pāvils neatturējās no tā, lai runātu par Jēzu un Dievu kā par nepārprotami atsevišķiem: ”Mums ir tik viens Dievs, Tēvs, ..un tik viens Kungs, Jēzus Kristus.” (1. Korintiešiem 8:6.) Apustulis parāda atšķirību, kad viņš piekodina ”priekš Dieva un tā Kunga Jēzus Kristus, un tiem izredzētiem eņģeļiem”. (1. Timotejam 5:21, LB-1825.) Tieši tāpat kā ir atšķirīgi, pēc Pāvila teiktā, eņģeļi un Jēzus, būdami debesīs, tāpat atšķirīgi ir arī Jēzus un Dievs.

Nozīmīgi ir arī Jēzus vārdi Jāņa 8:17, 18. Viņš paziņo: ”Jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza. Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.” Šeit Jēzus parāda, ka viņam un Tēvam, tas ir, Visvarenajam Dievam, ir jābūt divām atšķirīgām, atsevišķi pastāvošām būtnēm, jo kā citādi pēc patiesības varētu būt divi liecinieki?

Jēzus vēl noteiktāk parādīja, ka viņš ir no Dieva atsevišķa būtne, ar to, ka viņš teica: ”Kāpēc tu mani sauci labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.” (Marka 10:18.) Tātad Jēzus teica, ka neviens nav tik labs kā Dievs, pat pats Jēzus ne. Dievs ir labs tādā veidā, kas atšķir viņu no Jēzus.

Dieva padevīgais kalps

JĒZUS daudzkārt izteica tādus apgalvojumus kā, piemēram: ”Dēls no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām.” (Jāņa 5:19.) ”Es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:38.) ”Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis.” (Jāņa 7:16.) Vai sūtītājs nav augstāks par to, kuru sūta?

Šīs attiecības ir skaidri redzamas Jēzus līdzībā par vīna dārzu. Viņš pielīdzināja Dievu, savu Tēvu, vīna dārza īpašniekam, kas aizceļoja un savu dārzu atstāja uzraudzīt dārzniekiem, kuri simbolizēja jūdu garīdzniecību. Kad īpašnieks vēlāk sūtīja kalpu pēc vīna dārza augļiem, dārznieki kalpu sita un aizsūtīja viņu ar tukšām rokām atpakaļ. Tad īpašnieks sūtīja otru kalpu un vēlāk arī trešo, bet pret abiem dārznieki izturējās tieši tāpat. Visbeidzot īpašnieks teica: ”Es sūtīšu savu mīļo dēlu [Jēzu], varbūt tie viņu bīsies.” Bet nekrietnie dārznieki teica, ka ”Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās. Un viņi to izmeta ārā no vīna dārza un nokāva.” (Lūkas 20:9-16.) Tādā veidā Jēzus ilustrēja savu stāvokli: Dievs viņu bija sūtījis pildīt Dieva gribu, tieši tāpat kā tēvs sūta padevīgu dēlu.

Jēzus sekotāji vienmēr uzskatīja, ka viņš ir padevīgs Dieva kalps, nevis vienlīdzīgs ar Dievu. Viņi lūdza Dievu par ”svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis, ..ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi tava svētā kalpa Jēzus vārdā”. (Apustuļu darbi 4:24, 27, 30.)

 Dievs vienmēr ir augstāks

JĒZUS kalpošanas pašā sākumā, kad viņš pēc kristīšanas iznāca no ūdens, Dieva balss no debesīm teica: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.” (Mateja 3:16, 17.) Vai Dievs teica, ka viņš ir sevis paša dēls, ka viņš pats sevi atzīst par labu un ka viņš pats sevi sūta? Nē, Dievs Radītājs, teica, ka viņš kā augstākais atzīst par labu kādu, kas ir zemāks, savu Dēlu Jēzu, priekšāstāvošā darba veikšanai.

Jēzus norādīja uz sava Tēva pārākumu, sacīdams: ”Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem.” (Lūkas 4:18.) Svaidīšana nozīmē to, ka kāda augstāka persona dod varu vai pilnvaras kādam, kam iepriekš varas nav bijis. Šeit Dievs ir nepārprotami augstākais, jo viņš svaidīja Jēzu, dodot viņam varu, kādas līdz šim viņam nebija bijis.

Jēzus skaidri parādīja sava Tēva pārākumu, kad divu mācekļu māte lūdza Jēzu, lai tad, kad viņš ir atnācis savā Ķēniņvalstī, viņas dēli sēdētu Jēzum viens pa labai, otrs pa kreisai rokai. Jēzus atbildēja: ”Sēdēt pie manas labās un kreisās rokas, to dot man nepiederas; tas pienākas tiem, kam mans Tēvs to sagādājis,” — tātad tiem, kam to sagādājis Dievs. (Mateja 20:23.) Ja Jēzus būtu bijis Visvarenais Dievs, šo vietu došana būtu bijusi viņa kompetencē. Bet Jēzus viņiem šīs vietas nevarēja dot, jo tas bija Dieva kompetencē, un Jēzus nebija Dievs.

Jēzus paša lūgšanas ir spilgts piemērs viņa zemākajam stāvoklim. Īsi pirms savas nāves viņš parādīja, kurš ir tas, kas ir augstāks par viņu, lūdzot: ”Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis, tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42.) Ko viņš lūdza? Vai kādu daļu no sevis paša? Nē, viņš lūdza kādu, kas ir pilnīgi atsevišķs, savu Tēvu, Dievu, kura prāts bija augstāks un varēja būt atšķirīgs no viņa paša prāta, Vienīgo, kas varēja ”ņemt šo kausu” no viņa.

Tad, tuvodamies savai nāvei, Jēzus skaļā balsī sauca: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Marka 15:34.) Ko tad Jēzus sauca? Pats sevi vai daļu no sevis? Pats par sevi saprotams, ka šis izsauciens ”Mans Dievs” nenāca no kāda, kas uzskatīja sevi par Dievu. Un ja Jēzus bija Dievs, kas tad viņu atstāja? Viņš pats? Tam nebūtu nekādas jēgas. Jēzus arī teica: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” (Lūkas 23:46.) Ja Jēzus būtu Dievs, kāda iemesla dēļ viņam vajadzētu nodot savu garu Tēvam?

Pēc tam kad Jēzus bija nomiris, viņš nepilnas trīs dienas atradās kapenē. Ja viņš būtu Dievs, tad Habakuka 1:12 (NW) ir kļūda, kur teikts: ”Ak, mans Dievs, mans Svētais, tu nemirsti.” Bet Bībele stāsta, ka Jēzus patiešām nomira un bija bez apziņas kapenē. Un kas Jēzu cēla augšā no mirušajiem? Ja viņš bija patiešām miris, viņš nevarēja celt augšā pats sevi. No otras puses, ja viņš nebija patiešām nomiris, viņa neīstā nāve nebūtu samaksājusi izpirkuma maksas vērtību par Ādama grēku. Bet viņš tiešām samaksāja pilnībā šo vērtību ar savu īsto nāvi. Tātad tas bija ”Dievs [, kas] uzmodinājis [Jēzu], nāves sāpes raisīdams”. (Apustuļu darbi 2:24.) Augstākais, Visvarenais Dievs, piecēla no mirušajiem zemāko — savu kalpu Jēzu.

Vai Jēzus spēja darīt brīnumus, piemēram, celt augšā mirušos, nozīmē, ka viņš bija Dievs? Padomā: apustuļiem un praviešiem Elijam un Elīsam arī bija tāds spēks, bet tas nenozīmēja, ka viņi būtu bijuši vairāk nekā cilvēki. Dievs deva šo spēku darīt brīnumus praviešiem, Jēzum un apustuļiem, lai parādītu, ka Viņš viņus atbalsta.  Bet tas nepadarīja kādu no viņiem par daļu no daudzpersoniskas dievišķas būtības.

Jēzus zināšanas bija ierobežotas

IZSACĪDAMS pravietojumus par šīs lietu sistēmas beigām, Jēzus paziņoja: ”Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Marka 13:32.) Ja Jēzus būtu bijis šīs dievišķās būtības vienlīdzīgā daļa, Dievs Dēls, viņš būtu zinājis to, ko zina Tēvs. Bet Jēzus nezināja, jo viņš nebija vienlīdzīgs ar Dievu.

Līdzīgi tam mēs lasām Ebrējiem 5:8, ka Jēzus ”ir mācījies paklausību no tā, ko cietis”. Vai varam iedomāties to, ka Dievam būtu kaut kas jāmācās? Nē; bet Jēzum bija jāmācās, jo viņš nezināja visu to, ko zināja Dievs. Un viņam bija jāmācās kaut kas tāds, kas Dievam nekad nav jāmācās, — paklausība. Dievam nekad nevienam nav jāpaklausa.

Atšķirība starp to, ko zina Dievs un ko zina Kristus, pastāvēja arī pēc Jēzus augšāmcelšanas uz debesīm, kur viņš ir kopā ar Dievu. Pievērs uzmanību Bībeles pēdējās grāmatas pirmajiem vārdiem: ”Jēzus Kristus atklājums, ko viņam devis Dievs.” (Atklāsmes 1:1.) Ja Jēzus pats būtu dievišķas būtības daļa, vai viņam būtu bijis jāsaņem atklāsme no citas dievišķās būtības daļas — Dieva? Pats par sevi saprotams, ka viņš būtu zinājis šajā sakarā visu, jo Dievs zina visu. Bet Jēzus nezināja, jo viņš nebija Dievs.

Jēzus turpina pakļauties

JĒZUS savā pirmscilvēka esamībā un arī tad, kad viņš bija uz Zemes, bija pakļauts Dievam. Pēc viņa augšāmcelšanas viņš turpina būt pakļautā, zemākā stāvoklī.

Runājot par Jēzus augšāmcelšanu, Pēteris un tie, kas bija kopā ar viņu, teica jūdu sinedrijam: ”Dievs viņu [Jēzu] paaugstinājis sev pa labo roku.” (Apustuļu darbi 5:31.) Pāvils teica: ”Dievs viņu ļoti paaugstinājis.” (Filipiešiem 2:9.) Ja Jēzus būtu bijis Dievs, kā Jēzus varētu tikt paaugstināts, tas ir, pacelts augstākā stāvoklī, nekā viņš bija iepriekš? Viņš jau būtu bijis augsti stāvoša trīsvienības daļa. Ja pirms paaugstināšanas Jēzus būtu bijis vienlīdzīgs ar Dievu, tad kaut vai neliela paaugstināšana padarītu viņu augstāku par Dievu.

Pāvils arī teica, ka Kristus iegājis ”pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā”. (Ebrējiem 9:24.) Ja tu parādies kāda cita priekšā, kā tu vari būt tā pati persona? Tu to nevari. Tu noteikti esi atšķirīgs un atsevišķs.

Līdzīgi tam Stefans, pirms tika nomētāts akmeņiem un mira mocekļa nāvē, ”skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas”. (Apustuļu darbi 7:55.) Skaidrs, ka viņš redzēja divas atsevišķas personas — taču tur nebija ne svētā gara, ne trīsvienīgas dievišķas būtības.

Aprakstā Atklāsmes 4:8 līdz 5:7 Dievs ir parādīts sēžam viņa debesu goda krēslā, bet nav parādīts, ka sēdētu Jēzus. Viņam jāiet pie Dieva, lai saņemtu grāmatu no Dieva labās rokas. Tas parāda, ka debesīs Jēzus nav Dievs, bet ir atsevišķs no viņa.

Saskaņā ar iepriekšējo biļetenā Bulletin of the John Rylands Library (Mančestra, Anglija) konstatēts: ”Savā dzīvē debesīs pēc augšāmcelšanas Jēzus tiek attēlots tāds, kas saglabā personisku individualitāti, tikpat atšķirīgu un atsevišķu no Dieva personības, kāda viņam bija tad, kad viņš dzīvoja uz Zemes, būdams Zemes Jēzus. Ir saskatāms, ka blakus Dievam, būdams salīdzināts ar Dievu, viņš patiešām ir vēl kāda cita debesu būtne Dieva debesu galmā, un šajā ziņā viņš ir tāds pats kā eņģeļi, — tomēr, būdams Dieva Dēls, viņš atrodas atšķirīgā kategorijā un ieņem daudz augstāku stāvokli nekā viņi.” (Salīdzināt Filipiešiem 2:11.)

Šajā Bulletin arī teikts: ”Tomēr tas, kas ir teikts par viņa kā debesu Kristus dzīvi un funkcijām, ne tikai nenozīmē, bet pat nedod aplinkus norādījumus par to, ka dievišķajā statusā viņš atrodas vienlīdzīgā stāvoklī ar pašu Dievu un ir pilnībā Dievs. Tieši pretēji, Jaunajā derībā viņa debesu personas un kalpošanas attēlojumā mēs redzam personību, kas ir gan atsevišķa no Dieva, gan pakļauta viņam.”

 Mūžīgajā nākotnē debesīs Jēzus turpinās būt Dieva kalps, atsevišķs no viņa un pakļauts viņam. Bībele to pasaka šādi: ”Tad nāk gals, kad viņš [Jēzus debesīs] nodod valstību Dievam un Tēvam, ..tad arī Dēls pats pakļausies tam, kas viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa.” (1. Korintiešiem 15:24, 28.)

Jēzus nekad neapgalvoja, ka viņš ir Dievs

BĪBELES nostāja ir skaidra. Visvarenais Dievs, Jehova, ir ne tikai no Jēzus atsevišķa persona, bet vienmēr ir arī augstāks par viņu. Bībele vienmēr parāda Jēzu kā atsevišķu un zemāku, kā padevīgu Dieva kalpu. Tāpēc arī Bībele skaidri norāda, ka ”Kristus galva ir Dievs”, gluži tāpat kā ”ikkatra vīra galva ir Kristus”. (1. Korintiešiem 11:3.) Tāpēc arī Jēzus pats teica: ”Tēvs ir lielāks nekā es.” (Jāņa 14:28.)

Patiesība ir tā, ka Jēzus nekad nav bijis Dievs un nekad nav apgalvojis, ka ir Dievs. Arvien vairāk zinātnieku to ir atzinuši. To var redzēt no tā, kas teikts Railendsa Bulletin: ”Ir jāatzīst fakts, ka Jaunās derības pētījumi, teiksim, pēdējos trīsdesmit vai četrdesmit gados arvien lielākam ievērojamu Jaunās derības zinātnieku skaitam ir likuši secināt, ka Jēzus.., bez šaubām, nekad nav uzskatījis sevi par Dievu.”

Šajā Bulletin arī teikts par pirmā gadsimta kristiešiem: ”Tāpēc tādu goda titulu kā Kristus, Cilvēka Dēls, Dieva Dēls un Kungs piešķiršana [Jēzum] bija veids, kā pateikt nevis to, ka viņš bija Dievs, bet to, ka viņš pildīja Dieva uzdevumu.”

Tātad pat daži reliģiskie zinātnieki atzīst, ka ideja par to, ka Jēzus ir Dievs, ir pretrunā ar Bībeles liecību kopumā. Jā, Dievs vienmēr ir augstākais, un Jēzus ir viņam padotais kalps.

[Izceltais teksts 19. lpp.]

’Jaunās derības pētījumi arvien lielākam zinātnieku skaitam ir likuši secināt, ka Jēzus, bez šaubām, nekad nav uzskatījis sevi par Dievu.’ (Bulletin of the John Rylands Library)

[Attēls 17. lpp.]

Jēzus teica jūdiem: ”Es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:38)

[Attēls 18. lpp.]

Kad Jēzus izsaucās: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”, viņš noteikti neuzskatīja sevi par Dievu