Babilonijā valdīja arī ķēniņš Dārijs, kas bija mēdietis. Dārijs ievēroja, ka Daniēls ir īpašs cilvēks. Viņš iecēla Daniēlu par valsts svarīgāko vīru priekšnieku. Par to šie vīri apskauda Daniēlu un gribēja no viņa atbrīvoties. Viņi zināja, ka Daniēls katru dienu trīs reizes lūdz Jehovu, tāpēc viņi sacīja Dārijam: ”Ak, ķēniņ, tev jāizdod likums, ka visiem ir jāvēršas ar lūgumiem tikai pie tevis! Un ikviens, kas neievēro šo likumu, ir jāiemet lauvu bedrē.” Dārijam patika šī doma, un viņš izsludināja tādu likumu.

Tiklīdz Daniēls par to uzzināja, viņš devās uz mājām. Nometies ceļos pie vaļēja loga, viņš vērsās lūgšanā pie Jehovas. Naidīgi noskaņotie vīri iebruka viņa namā un pieķēra viņu lūdzot. Viņi steidzās pie Dārija un paziņoja: ”Daniēls nav tev paklausījis. Viņš lūdz Dievu trīs reizes dienā!” Dārijs augstu vērtēja Daniēlu un negribēja, lai Daniēls mirtu. Visu dienu viņš centās izdomāt, kā izglābt Daniēlu. Bet pat ķēniņam nebija tiesību atcelt paša izdoto likumu. Viņam nācās dot pavēli iemest Daniēlu lauvu bedrē.

 Tajā naktī Dārijs nemaz nevarēja gulēt, jo raizējās par Daniēlu. No rīta viņš skriešus devās pie bedres un sauca: ”Daniēl, vai tavs Dievs tevi izglāba?”

Dārijs izdzirdēja Daniēla balsi: ”Jehovas eņģelis aizvēra lauvām rīkli. Tās man neko nenodarīja!” Dārijs bija tik priecīgs! Viņš lika izvilkt Daniēlu no lauvu bedres. Daniēlam nebija ne skrambiņas. Tad ķēniņš pavēlēja: ”Iemetiet bedrē vīrus, kas apsūdzēja Daniēlu!” Kolīdz šie vīri bija iemesti bedrē, lauvas viņus saplosīja.

Dārijs izsūtīja pavēli visai tautai: ”Ikvienam jābīstas Daniēla Dievs! Viņš izglāba Daniēlu no lauvām.”

Vai tu, tāpat kā Daniēls, lūdz Jehovu katru dienu?