Mozus apsolīja faraonam, ka vairs nenāks pie viņa. Bet pirms aiziešanas viņš faraonam sacīja: ”Pusnaktī mirs visi pirmdzimtie Ēģiptē, no faraona dēla līdz pat vergu dēliem.”

Jehova lika izraēliešiem sagatavoties īpašai maltītei. Viņš teica: ”Nokaujiet gadu vecu aunu vai āzi un tā asinis uzziediet uz durvju stenderēm! Izcepiet gaļu un ēdiet to kopā ar neraudzētu maizi! Jums jābūt gataviem doties ceļā — apģērbtiem un ar sandalēm kājās. Šonakt es jūs atbrīvošu.” Vai vari iedomāties, cik priecīgi bija izraēlieši?

Pusnaktī Jehovas eņģelis apstaigāja visas mājas Ēģiptē. Tajās mājās, kuru durvju stenderes nebija noziestas ar asinīm, pirmdzimtie nomira. Bet mājām, uz kuru stenderēm bija asinis, eņģelis pagāja garām. Visas ēģiptiešu ģimenes — gan bagātas, gan nabadzīgas — zaudēja bērnu. Bet neviens izraēliešu bērns negāja bojā.

Arī faraona dēls nomira. Nu beidzot faraonam bija gana. Viņš pavēlēja Mozum un Āronam: ”Dodieties prom no šejienes! Ejiet un kalpojiet savam Dievam! Ņemiet savus lopus un dodieties prom!”

Spīdot pilnmēnesim, izraēliešu ģimenes cilti pa ciltij devās prom no  Ēģiptes. Tonakt aizgāja 600 tūkstoši izraēliešu vīriešu un vēl daudz sieviešu un bērnu. Kopā ar viņiem devās prom daudzi citi, kas arī vēlējās pielūgt Jehovu. Beidzot izraēlieši bija brīvi!

Lai pieminētu, kā Jehova viņus ir izglābis, izraēliešiem katru gadu bija jāietur tāda pati īpaša maltīte kā vakarā pirms iziešanas no Ēģiptes. To sauc par Pashu.