Tajā laikā, kad Izraēlā bija iestājies sausums, Jehova sacīja Elijam: ”Dodies uz Sareptu! Tur kāda atraitne tev sagādās ēdienu.” Pie Sareptas vārtiem Elija ieraudzīja nabadzīgu atraitni, kas vāca malku. Elija palūdza, lai viņa tam atnes padzerties ūdeni. Kad sieviete devās pēc ūdens, Elija vēl uzsauca: ”Atnes, lūdzu, arī gabaliņu maizes!” Bet atraitne atbildēja: ”Man nav maizes, ko tev dot. Man ir pavisam nedaudz miltu un eļļas, no kā pagatavot ēdienu sev un savam dēlam.” Elija viņai sacīja: ”Jehova ir apsolījis, ka tad, ja tu man pagatavosi maizi, milti un eļļa tavā namā nebeigsies, līdz atkal nesāks līt.”

Tā nu sieviete aizgāja mājās un pagatavoja maizi Jehovas pravietim. Un, tieši tā, kā Jehova bija solījis, atraitnei un viņas dēlam bija, ko ēst, kamēr turpinājās sausums. Viņai netrūka ne miltu, ne eļļas.

 Tad notika kaut kas briesmīgs. Atraitnes dēliņš saslima un nomira. Viņa lūdza palīdzību Elijam. Elija paņēma zēnu no viņas rokām un uznesa nama augšstāvā. Viņš to nolika gultā un lūdza: ”Jehova, lūdzu, liec šī bērna dzīvībai atgriezties viņā!” Vai zini, kāpēc cilvēka piecelšana no nāves būtu bijis ļoti īpašs Jehovas brīnums? Tāpēc, ka pirms tam, cik zināms, vēl neviens nebija piecelts no nāves. Turklāt atraitne un viņas dēls nebija izraēlieši.

Zēna dzīvība atgriezās viņā, un viņš sāka elpot. Elija sacīja atraitnei: ”Skaties! Tavs dēls ir dzīvs!” Viņa bija bezgala laimīga un teica Elijam: ”Tu tiešām esi Dieva vīrs! Es to zinu tāpēc, ka tu runā tikai to, ko Jehova tev liek, un tevis teiktais vienmēr piepildās.”