LAI gan pēc sacelšanās pret Dieva varu cilvēku dzīve ir pakļauta iznīcībai, Dievs nav atstājis viņus bez cerības. Bībelē teikts: ”Radība pakļauta iznīcībai, nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” (Romiešiem 8:20, 21.) Dievs deva pirmo cilvēku pēcnācējiem drošu cerību, ka cilvēce tiks atbrīvota no mantotā grēka un nāves. Cilvēki var atgūt tuvas attiecības ar Dievu Jehovu. Noskaidrosim, kā tas iespējams.

² Kad Ādams un Ieva sagrēkoja, viņi laupīja saviem pēcnācējiem izredzes mūžīgi un laimīgi dzīvot uz zemes. Apmaiņā pret iespēju patvaļīgi izlemt, kas labs un kas ļauns, viņi pārdeva savus vēl nedzimušos bērnus grēka un nāves verdzībā. Viņu pēcnācējus var salīdzināt ar vergiem, kas ieslodzīti uz kādas tālas salas, kur valda cietsirdīgi valdnieki. Nāve patiešām valda pār cilvēci, ko ir paverdzinājis cits valdnieks — grēks. (Romiešiem 5:14, 21.) Šķiet, nav neviena, kas varētu glābt verdzībā nonākušos cilvēkus. Viņu pašu sencis ir viņus pārdevis! Bet tad kāds augstsirdīgs vīrs sūta savu dēlu, kas atved nepieciešamo summu, lai viņus visus atbrīvotu. (Psalms 51:7; 146:4; Romiešiem 8:2.)

³ Šajā ilustrācijā ar cilvēku, kas izglābj vergus, ir attēlots Dievs Jehova. Dēls, kas atved izpirkuma maksu, ir Jēzus Kristus. Jau pirms tam, kad Jēzus piedzima par cilvēku, viņš bija Dieva vienpiedzimušais Dēls. (Jāņa 3:16.) Viņš bija pats pirmais, ko Jehova radīja, un viss pārējais, kas pastāv Visumā, ir radīts ar viņa līdzdalību. (Kolosiešiem 1:15, 16.) Jehova brīnumainā kārtā pārvietoja šī sava garīgā  Dēla dzīvību kādas jaunavas klēpī, tāpēc bērns, kas viņai piedzima, bija pilnīgs cilvēks — tāda bija maksa, kas bija nepieciešama, lai tiktu apmierinātas Dieva taisnīguma prasības. (Lūkas 1:26—31, 34, 35.)

⁴ Kad Jēzum bija aptuveni 30 gadi, viņš tika kristīts Jordānas upē. Kristīšanas brīdī viņš tika svaidīts ar svēto garu jeb Dieva darbīgo spēku. Tā Jēzus kļuva par Kristu, kas nozīmē ’svaidītais’. (Lūkas 3:21, 22.) Jēzus kalpošana uz zemes ilga trīsarpus gadus. Šajos gados viņš mācīja saviem sekotājiem par ”Dieva valstību” — debesu valdību, kuras vadībā cilvēce atgūs mierīgas attiecības ar  Dievu Jehovu. (Lūkas 4:43; Mateja 4:17.) Jēzus zināja, kā cilvēkiem jādzīvo, lai viņi būtu laimīgi, un viņš deva saviem sekotājiem konkrētus padomus par laimi. Atveriet Bībelē Mateja evaņģēlija 5. līdz 7. nodaļu un izlasiet dažas no Jēzus mācībām, kas iekļautas Kalna sprediķī.

⁵ Atšķirībā no Ādama, Jēzus bija pilnībā paklausīgs Dievam. Viņš ”grēku nedarīja”. (1. Pētera 2:22; Ebrejiem 7:26.) Jēzum bija tiesības mūžīgi dzīvot uz zemes, bet viņš ”atdeva savu dzīvību”, lai samaksātu Dievam to, ko Ādams bija zaudējis. Jēzus atdeva savu pilnīgā cilvēka dzīvību, nomirdams pie moku staba. (Jāņa 10:17; 19:17, 18, 28—30; Romiešiem 5:19, 21; Filipiešiem 2:8.) Tā viņš sagādāja izpirkumu jeb, citiem vārdiem, samaksāja atpirkšanas maksu, lai atbrīvotu cilvēci no grēka un nāves verdzības. (Mateja 20:28.) Iedomājieties sevi pūlamies nepanesami smagā darbā un vārda tiešā nozīmē dzīvojam verga dzīvi. Vai jūs nejustos dziļi pateicīgs tam, kurš būtu parūpējies par jūsu atbrīvošanu no šī jūga, un tam, kurš būtu brīvprātīgi ziedojis savu dzīvību, lai glābtu jūsējo? Izpirkuma upuris dod cilvēkiem iespēju atgriezties tīrajā Dieva radību saimē, būt brīviem no grēka un nāves un sasniegt patiesu dzīves piepildījumu. (2. Korintiešiem 5:14, 15.)

⁶ Ja saprotam un novērtējam Jehovas parādīto nepelnīto laipnību, mums ir vēl jo vairāk iemeslu izmantot savā dzīvē Bībeles gudros padomus. Piemēram, padomāsim par vienu no principiem, ko ir visgrūtāk ievērot, — par nepieciešamību piedot citiem, ja viņi mums kaut ko ir nodarījuši. Vai atceraties vārdus no Vēstules kolosiešiem, 3. nodaļas, 12.—14. panta, ko mēs jau aplūkojām 2. nodarbībā? Šajos pantos ir izteikts pamudinājums piedot citiem, pat ja mums ir pamats sūdzēties par viņiem. Tur ir arī paskaidrots, kāpēc tas jādara: ”Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” Ja mēs no sirds jūtamies pateicīgi Jehovam un Jēzum Kristum par to, ko viņi ir darījuši cilvēku labā, mēs jutīsim pamudinājumu piedot cilvēkiem jebkādas pārestības, it īpaši, ja viņi nožēlo savu rīcību un atvainojas.