Pamatota cerība mirušajiem
KĀDA 25 gadus veca sieviete rakstīja: ”1981. gadā mana audžumāte nomira ar vēzi. Mēs ar audžubrāli ļoti smagi pārdzīvojām mātes nāvi. Tolaik man bija 17 gadu, bet brālim — tikai 11. Man tik ļoti viņas pietrūka. Tā kā man bija mācīts, ka viņa ir nokļuvusi debesīs, es gribēju mirt, lai būtu kopā ar māti, — es pat domāju par pašnāvību. Māte bija mana labākā draudzene.”
Tas liekas tik netaisni, ka nāve spēj atņemt mums cilvēku, ko mēs mīlam. Kad tas notiek, doma, ka mēs nekad vairs nevarēsim ar viņu runāties, kopā smieties vai viņu apskaut, šķiet neizturama. Apgalvojumi, ka mirušais tuvinieks ir nonācis debesīs, ne vienmēr spēj izkliedēt piederīgo sāpes.
Taču Bībelē ir dota pavisam cita cerība. Kā jau iepriekš bija minēts, Svētajos rakstos norādīts, ka mums ir iespējams netālā nākotnē atkal būt kopā ar zaudētajiem tuviniekiem, turklāt nevis kaut kur debesīs, bet gan tepat uz zemes, kur valdīs miers un taisnība. Tajā laikā cilvēki varēs iegūt nevainojamu veselību un nekad vairs nemirt. ”Tā nu gan ir tīrā fantāzija!” kāds varbūt teiks.
Kā jūs varat pārliecināties, ka šī cerība ir pamatota? Lai ticētu kādam solījumam, ir jābūt drošam, ka solītājs gan vēlas, gan spēj to pildīt. Bet kas ir apsolījis, ka mirušie atkal būs dzīvi?
Mūsu ēras 31. gada pavasarī Jēzus Kristus cieši apsolīja: ”Itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko viņš grib. Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa [Jēzus] balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:21, 28, 29.) Jā, Jēzus Kristus deva solījumu, ka miljoniem cilvēku, kas tagad ir miruši, atkal dzīvos uz šīs zemes un viņiem būs iespēja palikt uz tās mūžīgi un dzīvot mierpilnos paradīzes apstākļos. (Lūkas 23:43; Jāņa 3:16; 17:3; salīdzināt Psalms 37:29 un Mateja 5:5.) Tā kā Jēzus pats to ir apsolījis, nav nekādu šaubu, ka viņš vēlas šo solījumu izpildīt. Bet vai Jēzus to patiešām spēj izdarīt?
Nepilnus divus gadus pēc tam, kad Jēzus bija teicis minētos vārdus, viņš pārliecinoši pierādīja, ka ne tikai vēlas, bet arī spēj piecelt cilvēkus no nāves.
”Lācar, nāc ārā!”
Tas tiešām bija ļoti aizkustinošs notikums. Lācars bija smagi saslimis. Viņa māsas Marija un Marta sūtīja ziņu Jēzum, kas tobrīd atradās otrpus Jordānas upei: ”Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.” (Jāņa 11:3.) Māsas zināja, ka Jēzus ir ļoti pieķēries Lācaram. Vai gan Jēzus nevēlēsies apmeklēt savu slimo draugu? Interesanti, ka Jēzus nevis tūlīt pat devās uz Betāniju, bet vēl divas dienas uzkavējās tajā pašā vietā. (Jāņa 11:5, 6.)
Lācars nomira neilgi pēc tam, kad bija aizsūtīta vēsts par viņa slimību. Jēzus zināja, ka Lācars ir miris, un gatavojās kaut ko darīt viņa labā. Kad Jēzus beidzot ieradās Betānijā, kopš viņa drauga nāves bija pagājušas jau četras dienas. (Jāņa 11:17, 39.) Vai Jēzus spēs atdot dzīvību cilvēkam, kas tik ilgu laiku jau bija miris?
Izdzirdējusi, ka Jēzus nāk, enerģiskā Marta steidzās viņam pretī. (Salīdzināt Lūkas 10:38—42.) Martas bēdu aizkustināts, Jēzus viņai teica: ”Tavs brālis celsies augšām!” Marta apliecināja savu ticību augšāmcelšanai, kas gaidāma nākotnē, un tad Jēzus viņai tieši sacīja: ”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:20—25.)
Pienācis pie kapa, Jēzus lika noņemt akmeni, kas noslēdza ieeju kapenēs. Pēc tam viņš skaļā balsī lūdza Dievu un tad pavēlēja: ”Lācar, nāc ārā!” (Jāņa 11:38—43.)
Visu acis bija pievērstas kapenēm. Tad no tumsas iznira cilvēka stāvs. Viņa kājas un rokas bija ietītas autos un seja aizsegta ar sviedrautu. ”Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet,” teica Jēzus. Lūk, tiek atraisīta un nokrīt zemē pēdējā audekla strēmele. Jā, tas tiešām ir Lācars, cilvēks, kas četras dienas bija miris! (Vai tā tiešām notika?
Jāņa evaņģēlijā Lācara augšāmcelšana ir attēlota kā patiess notikums. Vēstījuma detaļas ir pārāk spilgtas, lai varētu uzskatīt, ka tā ir tikai līdzība. Apšaubīt šī notikuma vēsturiskumu nozīmētu apšaubīt visus Bībelē aprakstītos brīnumus, arī paša Jēzus Kristus augšāmcelšanu. Un, ja mēs noliedzam Jēzus augšāmcelšanu, tas nozīmē, ka mēs noliedzam visu kristīgo ticību. (1. Korintiešiem 15:13—15.)
Patiesībā, ja jūs atzīstat Dieva eksistenci, būtu gluži dabiski ticēt augšāmcelšanai. Šo domu palīdz saprast šāda ilustrācija: mūsdienās cilvēks var atstāt testamentu, ierakstot to videolentē, un pēc viņa nāves radinieki un draugi var redzēt un dzirdēt šo cilvēku sniedzam paskaidrojumus, kā rīkoties ar viņa īpašumu. Pirms simts gadiem kaut kas tāds būtu licies neiedomājams. Pat mūsdienās dažiem cilvēkiem, kas dzīvo nomaļos pasaules nostūros, videotehnika ir tik nesaprotama, ka šķiet brīnumaina. Ja cilvēki spēj izmantot Radītāja iedibinātos dabas likumus, lai reproducētu šādus dzirdes un redzes tēlus, vai nav loģiski domāt, ka Radītājs spēj paveikt daudz vairāk? Vai nav saprātīgi uzskatīt, ka tas, kurš dzīvību ir radījis, ir spējīgs to arī atjaunot?
Lācara brīnumainā atgriešanās dzīvē palīdzēja stiprināt cilvēku ticību Jēzum un augšāmcelšanai. (Jāņa 11:41, 42; 12:9—11, 17—19.) Tā ir arī saviļņojoša liecība, ka Jehova un viņa Dēls patiešām vēlas celt augšā cilvēkus.
’Dievs ilgosies pēc savu roku darba’
Jēzus reakcija uz Lācara nāvi atklāj, kāds sirds siltums piemīt Dieva Dēlam. Dziļais pārdzīvojums, ko Jēzū izraisīja šis notikums, skaidri liecina par viņa karsto vēlēšanos celt augšā mirušos. Mēs lasām: ”Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: ”Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: ”Kur jūs viņu esat likuši?” Tie viņam saka: ”Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: ”Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!”” (Jāņa 11:32—36.)
Uz Jēzus sirsnīgo līdzjūtību šajā aprakstā norāda trīs vārdi: ”aizgrābts”, ”noskuma” un ”raudāja”. Oriģinālvalodas vārdi, kas izmantoti vēstījumā par šo aizkustinošo notikumu, izsaka domu, ka Jēzu tik dziļi skāra viņa mīļā drauga Lācara nāve un Lācara māsas raudas, ka viņa acis pārplūda asarām. *
Ievērības cienīgs ir fakts, ka Jēzus jau pirms tam bija atdzīvinājis divus cilvēkus. Turklāt viņš bija stingri nolēmis to pašu izdarīt arī ar Jāņa 11:11, 23, 25.) Tomēr viņš ”raudāja”. Tas nozīmē, ka cilvēku augšāmcelšana Jēzum nav tikai kaut kāda mehāniska darbība. Viņa sirsnīgās un dziļās jūtas, kas izpaudās šajā gadījumā, skaidri liecina par viņa dedzīgo vēlēšanos novērst nāves izraisīto postu.
Lācaru. (Dziļais aizkustinājums, ko Jēzus izjuta, celdams augšā Lācaru, liecināja par viņa karsto vēlēšanos izlabot nāves nodarīto postu
Tā kā Jēzus ir Dieva Jehovas ”būtības attēls”, mums ir pilnīgs pamats gaidīt no mūsu debesu Tēva tādu pašu attieksmi. (Ebrejiem 1:3.) Uzticīgais Ījabs par paša Jehovas vēlēšanos celt augšā mirušos sacīja: ”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? [..] Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.” (Ījaba 14:14, 15.) Oriģinālvalodas vārds, kas šeit pārtulkots ar frāzi ”tu tad ilgotos”, norāda uz Dieva dedzīgajām ilgām un vēlēšanos. (1. Mozus 31:30; Psalms 84:3.) Ir pilnīgi skaidrs, ka Jehova ar lielu prieku gaida mirušo augšāmcelšanas laiku.
Vai mēs tiešām varam ticēt apsolītajai augšāmcelšanai? Jā, nav nekādu šaubu, ka Jehova un viņa Dēls gan vēlas, gan spēj pildīt šo solījumu. Ko tas nozīmē jums? Tas nozīmē, ka jums ir cerība atgūt mīļos cilvēkus, kas ir nomiruši, un būt kopā ar viņiem tepat uz zemes, bet pavisam citādos apstākļos nekā patlaban!
Dievs Jehova, kas deva cilvēcei pirmsākumu brīnišķīgā dārzā, ir apsolījis atjaunot uz zemes paradīzi, pār ko valdīs viņa debesu Valstība, kuras vara pieder godā celtajam Jēzum Kristum. (1. Mozus 2:7—9; Mateja 6:10; Lūkas 23:42, 43.) Atjaunotajā paradīzē cilvēcei būs izredzes uz bezgalīgu dzīvi, kurā vairs nebūs nekādu ciešanu un slimību. (Atklāsmes 21:1—4; salīdzināt Ījaba 33:25; Jesajas 35:5—7.) Izzudīs arī naids, rasu aizspriedumi, etniskie konflikti un ekonomiskā apspiestība. Uz šādas attīrītas zemes Dievs Jehova ar Jēzus Kristus starpniecību cels augšā mirušos cilvēkus.
Augšāmcelšana, kuras pamatā ir Kristus Jēzus izpirkuma upuris, nesīs prieku visām tautām
Kristietei, kas bija pieminēta nodaļas sākumā, tagad ir šī cerība. Dažus gadus pēc viņas mātes nāves Jehovas liecinieki palīdzēja viņai rūpīgi izpētīt Bībeli. Šī jaunā sieviete saka: ”Uzzinājusi par cerību uz augšāmcelšanu, es sāku raudāt. Bija tik neizsakāmi labi zināt, ka es atkal satikšu savu māti.”
Ja arī jūs no sirds ilgojaties atkal satikt zaudētos tuviniekus, Jehovas liecinieki ar prieku palīdzēs jums uzzināt, kā jūs varat iegūt nešaubīgu cerību uz šādu nākotni. Jūs varat griezties pie viņiem tuvākajā Ķēniņvalsts zālē vai atrakstīt, izmantojot atbilstošu adresi no saraksta 32. lappusē.
^ 20. rk. Grieķu vārds, kas šajā tekstā pārtulkots ”aizgrābts”, ir atvasināts no darbības vārda (embrimaomai), kas nozīmē pārdzīvot dziļu, sāpīgu aizkustinājumu. Kāds Bībeles pētnieks atzīmē: ”Šeit tas var nozīmēt tikai vienu: Jēzu pārņēma tik dziļas jūtas, ka viņam neviļus izlauzās vaids.” Ar vārdu ”noskuma” ir pārtulkots grieķu vārds (tarassō), kas norāda uz satraukumu. Kā raksta kāds leksikogrāfs, šis vārds nozīmē ”izraisīt kādam iekšēju nemieru, ..likt izjust dziļas sāpes vai bēdas”. Vārds ”raudāja” atbilst grieķu darbības vārdam (dakriō) ar nozīmi ”liet asaras, klusi raudāt”.