1.—4. Kādā situācijā bija nonācis Pēteris, un kā jūs justos viņa vietā?

 AIZ Pētera ar dobju troksni aizcērtas smagie dzelzs vārti. Iekalts važās starp diviem romiešu sargiem, viņš tiek aizvests uz kameru. Tur viņš pavada garas stundas, varbūt pat dienas, gaidīdams spriedumu. Cietuma sienas un restes, ķēdes un sargi ir vienīgais, pie kā kavēties viņa skatienam.

² Ziņas, kas sasniedz Pēteri, nesola neko labu — ķēniņš Hērods Agripa I ir apņēmies panākt viņa nāvi. a Ir paredzēts, ka Pēteris pēc Pashas svētkiem stāsies ļaužu priekšā un viņa nāves spriedums būs kā dāvana pūlim. Tie nav tukši draudi, jo vienu no Pētera biedriem, apustuli Jēkabu, šis valdnieks nesen ir nogalinājis.

³ Ir pienācis pēdējais vakars pirms plānotā nāvessoda. Par ko Pēteris domā, sēžot cietuma tumsā? Varbūt apustulis atceras, kā Jēzus viņam pirms vairākiem gadiem teica, ka viņš kādu dienu tiks sasiets un vests tur, kur viņš negrib, — tur, kur viņam izpildīs nāvessodu. (Jāņa 21:18, 19.) Iespējams, Pēteris pieļauj domu, ka tas brīdis ir klāt.

⁴ Kā tu justos Pētera vietā? Daudzi ļautos izmisumam un nospriestu, ka viņiem ir zudušas visas cerības. Bet vai īstam Jēzus Kristus sekotājam kāda situācija vispār var būt patiesi bezcerīga? Ko mēs mācāmies no tā, kā Pēteris un citi kristieši rīkojās, kad pieredzēja vajāšanas? Apskatīsim šos jautājumus.

5., 6. a) Kā ķēniņš Hērods Agripa I vērsās pret kristiešu draudzi, un kāpēc? b) Kāpēc Jēkaba nāve draudzei bija smags zaudējums?

⁵ Kā mēs uzzinājām šīs grāmatas iepriekšējā nodaļā, cittautieša Kornēlija un viņa ģimenes pievēršanās kristietībai iezīmēja saviļņojošu pavērsienu kristiešu draudzes vēsturē. Jūdi, kas nepiederēja pie kristiešu  draudzes, noteikti bija sašutuši, uzzinot, ka daudzi ebreju kristieši tagad pielūdz Dievu kopā ar cittautiešiem.

⁶ Hērods, kas bija izmanīgs politiķis, saskatīja šajā situācijā iespēju izpelnīties jūdu labvēlību un sāka vērsties pret kristiešiem. Viņš, bez šaubām, bija uzzinājis, ka Jēkabs Jēzum Kristum bija bijis īpaši tuvs apustulis. Tāpēc Hērods ”lika ar zobenu nogalināt Jēkabu, Jāņa brāli”. (Ap. d. 12:2.) Tas draudzei bija smags pārbaudījums. Jēkabs bija viens no trim apustuļiem, kuri bija vērojuši Jēzus pārvēršanos un citus brīnumus, ko neredzēja pārējie apustuļi. (Mat. 17:1, 2; Marka 5:37—42.) Jēkabu un viņa brāli Jāni viņu dedzības un straujās dabas dēļ Jēzus bija nosaucis par ”pērkona dēliem”. (Marka 3:17.) Tā draudze zaudēja drosmīgu un uzticīgu sludinātāju, kā arī iemīļotu apustuli.

7., 8. Kā draudze rīkojās, kad Pēteris nonāca cietumā?

⁷ Hērods Agripa nebija kļūdījies — Jēkaba sodīšana ar nāvi jūdiem bija pa prātam. Panākumu iedrošināts, viņš par sava uzbrukuma nākamo mērķi izraudzījās Pēteri. Nodaļas ievadā jau bija minēts, ka Pēteris pēc viņa pavēles tika apcietināts. Agripa, iespējams, atcerējās, ka cietuma mūri apustuļiem ne vienmēr ir bijuši nepārvarams šķērslis, kā bija stāstīts šīs grāmatas 5. nodaļā. Drošības labad Hērods pavēlēja Pēteri iekalt ķēdēs starp diviem sargiem, un 16 sargi dienu un nakti pārmaiņus uzraudzīja apustuli, lai viņš neizbēgtu. Ja tas tomēr notiktu, sargi saņemtu tādu pašu sodu, kāds bija piespriests Pēterim. Ko šajā kritiskajā situācijā varēja iesākt Pētera ticības biedri?

⁸ Draudze labi zināja, ko darīt. Apustuļu darbos 12:5 ir stāstīts:  ”Tā nu Pēteri turēja cietumā, bet draudze dedzīgi lūdza par viņu Dievu.” Kristieši par viņiem dārgo brāli lūdza dedzīgi un no sirds. Jēkaba nāve nebija laupījusi viņiem drosmi, un viņi neuzskatīja, ka lūgšanas neko nespēj mainīt. Jehovam lūgšanas ir ārkārtīgi svarīgas. Ja tās ir saskaņā ar viņa gribu, viņš uz tām atbild. (Ebr. 13:18, 19; Jēk. 5:16.) Arī mūsdienās kristiešiem ir jāpatur prātā šī doma.

9. Ko mēs varam mācīties no Pētera ticības biedru attieksmes pret lūgšanām?

⁹ Vai tev ir zināms par kādiem ticības biedriem, kas pieredz smagus pārbaudījumus? Varbūt viņi tiek vajāti, dzīvo zemē, kur valdība ir aizliegusi mūsu darbību, vai ir cietuši dabas katastrofā. Vai nebūtu labi dedzīgi lūgt par viņiem? Iespējams, tu pazīsti kādu, kurš sastopas ar grūtībām, kas nav tik acīm redzamas, piemēram, pieredz sarežģījumus ģimenē, izjūt nomāktību vai cīnās ar kādu ticības pārbaudījumu. Ja tu pirms lūgšanas veltīsi laiku pārdomām, tad, runājot ar Jehovu, kas ”uzklausa lūgšanas”, tu varēsi minēt vārdā konkrētus cilvēkus. (Ps. 65:2.) Arī tev taču ir nepieciešams, lai brāļi un māsas lūgtu par tevi, kad esi nonācis kādās grūtībās.

10., 11. Pastāstiet, kā Jehovas eņģelis atbrīvoja Pēteri no cietuma!

¹⁰ Vai Pēteris uztraucās par to, kas viņu gaidīja? Mēs to droši nezinām, bet pēdējā naktī, ko viņš pavadīja cietumā, viņš gulēja ciešā miegā starp diviem modriem sargiem. Šis dievbijīgais apustulis noteikti zināja, ka, lai ko arī nestu nākamā diena, kopā ar Jehovu viņš ir drošībā. (Rom. 14:7, 8.) Jebkurā gadījumā Pēteris, visticamāk, negaidīja brīnumainos notikumus, kas risinājās tajā naktī. Viņa kameru  pēkšņi piepildīja spilgta gaisma. Tur stāvēja eņģelis, ko sargi, cik var spriest, neredzēja. Eņģelis steidzīgi modināja Pēteri, un ķēdes, kas bija likušās nepārraujamas, nokrita no apustuļa rokām.

¹¹ Eņģelis deva Pēterim īsas, konkrētas pavēles: ”Celies aši!” ”Apģērbies un apauj sandales!” ”Uzvelc virsdrēbes.” Pēteris bez ierunām paklausīja. Beigās eņģelis teica: ”Seko man,” — un Pēteris tam sekoja. Viņi atstāja kameru, pagāja garām sargiem, kas stāvēja ārpusē, un klusi tuvojās lielajiem dzelzs vārtiem. Kā viņi tiks ārā? Ja Pēterim prātā arī pazibēja šāda doma, tā drīz vien pagaisa. Viņiem pieejot pie vārtiem, tie atvērās ”paši no sevis”. Pēteris vēl nebija attapies, kad viņi jau bija uz ielas un eņģelis nozuda. Palicis viens, Pēteris pēkšņi atskārta, ka viss bija noticis īstenībā. Tā nebija parādība — viņš bija brīvs. (Ap. d. 12:7—11.)

12. Kāpēc ir uzmundrinoši domāt par to, kā Jehova izglāba Pēteri?

¹² Vai nav mierinoši domāt par to, cik neierobežota ir Jehovas spēja glābt savus kalpus? Pēteri bija ieslodzījis ķēniņš, kas pārstāvēja varenāko lielvaru, kādu pasaule līdz tam bija redzējusi. Bet Pēteris vienkārši izgāja laukā no cietuma! Protams, Jehova neveic šādus brīnumus visu savu kalpu labā. Viņš tā nedarīja Jēkaba gadījumā un vēlāk neizglāba arī Pēteri, kad Jēzus vārdi par šo apustuli galu galā piepildījās. Kristieši mūsdienās negaida brīnumainu atbrīvošanu. Tomēr mēs paturam prātā, ka Jehova nav mainījies. (Mal. 3:6.) Un pavisam drīz viņš ar sava Dēla starpniecību atbrīvos miljoniem cilvēku no visstingrākā cietuma — nāves. (Jāņa 5:28, 29.) Šie solījumi mums var iedvest drosmi, kad pieredzam pārbaudījumus.

13.—15. a) Kā draudzes locekļi, kas bija sanākuši Marijas mājā, reaģēja uz Pētera ierašanos? b) Kam ir pievērsta galvenā uzmanība Apustuļu darbu grāmatas turpinājumā, un ko Pēteris nepārstāja darīt brāļu un māsu labā?

¹³ Pēteris stāvēja tumšajā ielā un sprieda, kurp doties. Viņš nolēma iegriezties pie Marijas — kristietes, kas dzīvoja turpat netālu. Acīmredzot Marija bija samērā turīga atraitne, kuras māja bija pietiekami plaša, lai tajā tiktos draudze. Saistībā ar šiem notikumiem pirmo reizi Apustuļu darbu grāmatā ir minēts Marijas dēls Jānis Marks, kas vēlāk kļuva Pēterim gluži kā dēls. (1. Pēt. 5:13.) Šajā naktī daudzi no draudzes bija pie Marijas mājās un dedzīgi lūdza Dievu. Viņi noteikti lūdza par Pētera atbrīvošanu, bet Jehovas atbildei viņi nebija gatavi.

¹⁴ Pēteris pieklauvēja pie vārtiem, kas veda uz mājas pagalmu. Pie vārtiem pienāca kalpone, vārdā Rode (tas bija izplatīts grieķu personvārds, kas nozīmē ”roze”). Viņa nespēja noticēt savām ausīm — aiz vārtiem  atskanēja Pētera balss! Sajūsminātā kalpone nevis ielaida Pēteri iekšā, bet atstāja viņu stāvam uz ielas, ieskrēja atpakaļ mājā un centās pārliecināt draudzes locekļus, ka ir atnācis Pēteris. Daži teica, ka Rode nav pie pilna prāta, taču viņa nebija tāda, kas viegli padodas. Viņa uzstājīgi palika pie sava. Kļuvuši pielaidīgāki, daži sprieda, ka tas varbūt ir eņģelis, kas ir atnācis Pētera vārdā. (Ap. d. 12:12—15.) Pa to laiku Pēteris turpināja klauvēt, līdz viņi aizgāja pie vārtiem un tos atvēra.

¹⁵ Ieraudzījuši aiz vārtiem Pēteri, ”tie bija bezgala pārsteigti”. (Ap. d. 12:16.) Pēteris apklusināja priecīgo kņadu, lai pastāstītu, kas bija noticis. Viņš lika to paziņot ”Jēkabam un brāļiem” un tad devās prom, pirms Hēroda kareivji varētu sadzīt viņam pēdas. Pēteris no turienes aizgāja, lai turpinātu uzticīgi kalpot Dievam kādā drošākā vietā. Apustuļu darbu grāmatā viņš ir minēts vēl tikai vienu reizi — 15. nodaļā, kur ir aprakstīts gadījums, kad tika risināts jautājums par apgraizīšanu. Tālāk Apustuļu darbu grāmatā galvenā uzmanība ir pievērsta apustuļa Pāvila sludināšanai un ceļojumiem. Tomēr mēs varam nešaubīties, ka Pēteris stiprināja brāļu un māsu ticību, lai kur viņš arī nonāca. Kad Pēteris šķīrās no kristiešiem, kas bija sapulcējušies Marijas mājā, viņi jutās iepriecināti.

16. Kāpēc mēs varam nešaubīties, ka nākotnē mums būs daudz iemeslu priekam?

¹⁶ Dažreiz Jehova saviem kalpiem dāvā vairāk, nekā viņi ir gaidījuši, un tas viņus piepilda ar neizsakāmu prieku. Tieši tā tonakt jutās Pētera garīgie brāļi un māsas. Arī mēs laiku pa laikam tā jūtamies, kad pieredzam Jehovas bagātīgās svētības. (Sāl. pam. 10:22.) Nākotnē mēs redzēsim, kā pasaules mērogā piepildīsies visi Jehovas solījumi. Realitāte daudzkārt pārspēs visu, ko vien mēs varam iztēloties. Kamēr mēs esam uzticīgi Jehovam, mēs varam paļauties, ka nākotne nesīs daudz laimīgu brīžu.

17., 18. Kā Hērods izpelnījās pūļa glaimus?

¹⁷ Pētera izbēgšana pārsteidza Hērodu — bet tas nebija patīkams pārsteigums. Hērods nekavējoties pavēlēja uzsākt Pētera meklēšanu un nopratināja sargus. Viņš lika tos ”aizvest un sodīt”, visticamāk, pavēlēdams izpildīt tiem nāvessodu. (Ap. d. 12:19.) Hērods Agripa nepalika ļaužu atmiņā kā iejūtīgs un žēlsirdīgs valdnieks. Vai viņš par savu nežēlību jebkad saņēma sodu?

¹⁸ Agripa, domājams, jutās apkaunots, ka viņam nav izdevies nogalināt Pēteri, bet jau drīz viņš atrada iespēju dziedēt savu aizskarto pašlepnumu. Hēroda pretinieki bija spiesti lūgt mieru, un tika organizēta diplomātiskā pieņemšana. Viņš droši vien ļoti gribēja uzstāties liela  pūļa priekšā. Lūka rakstīja, ka šim gadījumam par godu Hērods ”uzvilka ķēniņa tērpu”. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs ir minējis, ka Hēroda tērps bija izgatavots no sudraba un, kad uz ķēniņu krita gaisma, viņš laistījās spožumā. Tad šis uzpūtīgais politiķis teica runu. Pūlis glaimojot izsaucās: ”Tā ir dieva balss, nevis cilvēka!” (Ap. d. 12:20—22.)

19., 20. a) Kāpēc Jehova sodīja Hērodu? b) Kā mūs var mierināt stāstījums par Hēroda Agripas pēkšņo bojāeju?

¹⁹ Tāds gods pienācās tikai Dievam, un Dievs to visu vēroja. Hērodam bija iespēja novērst nelaimi — viņš varēja apsaukt pūli vai vismaz tam iebilst. Bet viņš tā nedarīja un tāpēc kļuva par spilgtu apliecinājumu sakāmvārdam: ”Lepnība nāk pirms bojāejas.” (Sāl. pam. 16:18.) ”Tajā pašā mirklī Jehovas eņģelis sodīja Hērodu”, un patmīlīgais, egocentriskais valdnieks mira šaušalīgā nāvē. Hērodu ”saēda tārpi, un viņš nomira”. (Ap. d. 12:23.) Kā rakstīja Josefs Flāvijs, Agripa pēkšņi saslima un, pēc ķēniņa paša domām, viņš gulēja nāves gultā tāpēc, ka bija pieņēmis pūļa glaimus. Josefs Flāvijs minēja, ka Agripa pēc tam nodzīvoja tikai piecas dienas. b

²⁰ Reizēm varētu likties, ka bezdievīgi cilvēki nododas dažādām ļaundarībām bez sliktām sekām. Tam nebūtu mūs jāpārsteidz, jo ”pār visu pasauli valda ļaunais”. (1. Jāņa 5:19.) Tomēr tas, ka ļaundarus šķietami nekad neskar taisnīgs sods, uzticīgiem Dieva kalpiem reizēm laupa mieru. Tieši tāpēc ir mierinoši lasīt par tādiem gadījumiem kā šis. Būtībā mēs redzam, kā Jehova iejaucās notikumos, atgādinādams visiem saviem kalpiem, ka viņš mīl taisnību. (Ps. 33:5.) Agri vai vēlu viņa taisnība gūs virsroku.

21. Kāda ir galvenā doma, kas ietverta Apustuļu darbu grāmatas 12. nodaļā, un kā tā mūs var uzmundrināt?

²¹ Šis stāstījums beidzas ar ļoti uzmundrinošu domu: ”Jehovas vēsts turpināja izplatīties un ticīgo skaits auga.” (Ap. d. 12:24.) Šī piezīme par labās vēsts izplatīšanos mums varbūt atgādina, kā Jehova ir svētījis sludināšanu mūsdienās. Ir skaidrs, ka Apustuļu darbu grāmatas 12. nodaļas galvenā tēma nav tāda, ka viens apustulis tika nogalināts, bet cits tika izglābts. Šī nodaļa stāsta par to, kā Jehova izjauca Sātana centienus izpostīt kristiešu draudzi un apturēt tās dedzīgo sludināšanu. Šis uzbrukums izgāzās, un tā ir jānotiek ar visiem tamlīdzīgiem mēģinājumiem. (Jes. 54:17.) Turpretī visi, kas nostājas Jehovas un Jēzus Kristus pusē, piedalās darbā, kas nekad necietīs neveiksmi. Vai tā nav uzmundrinoša doma? Kāds tas ir gods, ka tagad arī mēs varam palīdzēt ”Jehovas vēstij” izplatīties!