1.—3. a) Kādi bija Eitiha nāves apstākļi? b) Kā Pāvils rīkojās, un ko šis gadījums par viņu atklāj?

 PĀVILS atrodas Troādā, kāda nama augšistabā, kas ir ļaužu pilna. Apustulis uzrunā ticības biedrus, un viņa runa ieilgst, jo tas ir pēdējais vakars, ko viņš ar tiem pavada. Pienāk pusnakts. Telpā ir iedegtas daudzas lampas, tāpēc tur droši vien ir karsts un smacīgs. Vienā no logiem sēž kāds jauneklis, kura vārds ir Eitihs. Pāvilam runājot, Eitihs iemieg un izkrīt pa trešā stāva logu.

² Lūka, būdams ārsts, acīmredzot ir viens no pirmajiem, kas izskrien ārā un piesteidzas pie jaunekļa. Diemžēl viss ir skaidrs vienā mirklī — ”kad Eitihu paceļ, viņš jau ir miris”. (Ap. d. 20:9.) Bet tad notiek brīnums. Pāvils noliecas pār jaunekli un saka pārējiem: ”Nomierinieties, viņš ir dzīvs.” Pāvils Eitihu ir piecēlis no nāves! (Ap. d. 20:10.)

³ Šis gadījums uzskatāmi parāda, cik varens ir Dieva svētais gars. Pāvils nebija vainojams Eitiha bojāejā, taču viņš negribēja, ka jaunekļa nāve apēnotu svarīgo sapulci vai kļūtu kādam par klupšanu. Eitiha augšāmcelšana draudzei deva mierinājumu un piešķīra spēkus turpināt kristīgo kalpošanu. Ir skaidri redzams, ka Pāvilam bija ļoti nopietna attieksme pret cilvēka dzīvību. To apstiprina viņa vārdi: ”Es.. neesmu vainīgs neviena nāvē.” (Ap. d. 20:26.) Aplūkosim, kā mēs varam sekot Pāvila priekšzīmei.

4. Kādus satraucošus notikumus Pāvils bija pieredzējis?

⁴ Kā bija stāstīts iepriekšējā nodaļā, Pāvils Efesā bija pieredzējis satraucošus notikumus. Viņa sludināšanas dēļ bija izcēlušās lielas nekārtības. Tajās savu roku bija pielikuši sudrabkaļi, kuru ienākumi bija atkarīgi no Artemīdas pielūgsmes. ”Kad nemiers bija norimis, Pāvils ataicināja mācekļus,” teikts Apustuļu darbos 20:1. ”Viņš tos uzmundrināja, bet pēc tam atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.”

5., 6. a) Cik ilgi Pāvils, pēc visa spriežot, uzturējās Maķedonijā, un ko viņš tur darīja brāļu labā? b) Kāda bija Pāvila attieksme pret ticības biedriem?

 ⁵ Ceļā uz Maķedoniju Pāvils iegriezās ostas pilsētā Troādā un kādu laiku tur uzkavējās. Apustulis cerēja, ka Tits, kuru viņš bija aizsūtījis uz Korintu, viņam Troādā pievienosies. (2. Kor. 2:12, 13.) Bet, kad kļuva skaidrs, ka Tits neieradīsies, Pāvils aizceļoja uz Maķedoniju un, pēc visa spriežot, aizvadīja tur aptuveni pusgadu, ”ar daudziem vārdiem uzmundrinādams turienes mācekļus”. a (Ap. d. 20:2.) Visbeidzot Tits viņu Maķedonijā uzmeklēja un atnesa labas ziņas par to, kā korintieši bija uzņēmuši Pāvila pirmo vēstuli. (2. Kor. 7:5—7.) Tas pamudināja Pāvilu uzrakstīt viņiem vēl vienu vēstuli, kuru mēs pazīstam kā Otro vēstuli korintiešiem.

⁶ Interesanti, ka, stāstīdams par Pāvila viesošanos pie brāļiem Efesā un Maķedonijā, Lūka izmanto vārdu ”uzmundrināt”. Cik labi tas atspoguļo Pāvila attieksmi pret ticības biedriem! Atšķirībā no farizejiem, kas uz citiem raudzījās ar nicinājumu, Pāvils visus, kas piederēja pie Jehovas avīm, uzskatīja par saviem darbabiedriem. (Jāņa 7: 47—49; 1. Kor. 3:9.) Pāvils šādu attieksmi pret ticības biedriem saglabāja arī tad, kad viņam bija jāizsaka tiem nopietni aizrādījumi. (2. Kor. 2:4.)

7. Kā kristiešu draudzes pārraugi var sekot Pāvila paraugam?

⁷ Draudzes vecākie un rajona pārraugi cenšas sekot Pāvila paraugam. Pat izsakot aizrādījumu, viņu mērķis ir stiprināt draudzes locekli, kam ir vajadzīga palīdzība. Pārraugi cenšas būt iejūtīgi un citus nevis nosodīt, bet uzmundrināt. Kāds pieredzējis rajona pārraugs izteicās: ”Lielākā daļa brāļu un māsu vēlas rīkoties pareizi, taču viņiem bieži ir jācīnās ar vilšanos, bailēm un bezpalīdzības sajūtu.” Šādiem ticības biedriem kristiešu draudzes pārraugi var būt liels atbalsts. (Ebr. 12:12, 13.)

8., 9. a) Kas izjauca Pāvila nodomu braukt ar kuģi uz Sīriju? b) Kādi varēja būt iemesli jūdu naidam pret Pāvilu?

⁸ No Maķedonijas Pāvils devās uz Korintu. b Pavadījis pilsētā trīs mēnešus, viņš grasījās iet uz Kenhrejām, lai no turienes ar kuģi dotos uz Sīriju. No Sīrijas viņš varētu tālāk ceļot uz Jeruzālemi un nodot saziedotos līdzekļus turienes brāļiem, kuri cieta trūkumu. c (Ap. d. 24:17; Rom. 15:25, 26.) Taču negaidīts notikumu pavērsiens izmainīja Pāvila plānus. Apustuļu darbos 20:3 ir sacīts: ”Jūdi gatavoja pret viņu sazvērestību.”

⁹ Nav brīnums, ka jūdi juta naidu pret Pāvilu, jo no viņu viedokļa Pāvils bija atkritējs. Pirms kāda laika, uzklausījis Pāvila sludināto vēsti, par kristieti bija kļuvis Krisps — ietekmīga persona Korintas sinagogā. (Ap. d. 18:7, 8; 1. Kor. 1:14.) Pēc tam Korintas jūdi bija apsūdzējuši apustuli Ahajas prokonsula Galliona priekšā. Bet Gallions bija noraidījis Pāvilam izvirzītās apsūdzības, atzīdams tās par nepamatotām, un šis lēmums bija iesvēlis Pāvila ienaidniekos niknumu. (Ap. d. 18:12—17.) Iespējams, Korintas jūdi zināja vai bija secinājuši, ka drīz Pāvils Kenhrejās kāps uz kuģa, tāpēc viņi izgudroja plānu, kā viņam tur uzbrukt. Kā rīkojās Pāvils?

10. Vai Pāvils rīkojās gļēvi, neiedams uz Kenhrejām? Paskaidrojiet.

¹⁰ Lai pasargātu sevi un līdzekļus, kas viņam bija uzticēti, Pāvils nolēma neiet uz Kenhrejām, bet atkal mērot ceļu cauri Maķedonijai. Tiesa, arī ceļošana pa sauszemi nebija bez briesmām. Nereti ceļiniekiem uzglūnēja laupītāji. Pat viesnīcās nevarēja justies droši.  Taču Pāvils labāk uzņēmās risku, kas bija saistīts ar ceļošanu pa sauszemi, nekā devās pretī briesmām, kas viņu gaidīja Kenhrejās. Par laimi, viņš neceļoja viens. Šajā sludināšanas ceļojuma posmā Pāvilu pavadīja Aristarhs, Gajs, Sekunds, Sopatrs, Tihiks, Timotejs un Trofims. (Ap. d. 20:3, 4.)

11. Ko kristieši dara, lai lieki nepakļautu sevi briesmām, un kādu piemēru šajā ziņā ir rādījis Jēzus?

¹¹ Līdzīgi Pāvilam, kristieši mūsdienās domā par savu drošību. Dažās vietās viņi sludina grupās vai vismaz pāros, nevis pa vienam. Bet ko kristieši dara vajāšanu laikā? Viņi saprot, ka vajāšanas ir neizbēgamas. (Jāņa 15:20; 2. Tim. 3:12.) Taču viņi tīšuprāt nepakļauj sevi briesmām. Padomā, kā rīkojās Jēzus. Reiz, kad viņa pretinieki Jeruzālemē paņēma akmeņus, lai mestu uz viņu, ”Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa”. (Jāņa 8:59.) Vēlāk, kad jūdi nosprieda nogalināt Jēzu, viņš ”vairs nestaigāja atklāti jūdu vidū, bet aizgāja no turienes uz apgabalu netālu no tuksneša”. (Jāņa 11:54.) Jēzus centās sevi pasargāt, ja vien tas nebija pretrunā ar Dieva gribas īstenošanu. Kristieši mūsdienās dara tāpat. (Mat. 10:16.)

12., 13. a) Kā draudzes locekļus ietekmēja Eitiha augšāmcelšana? b) Kāda Bībelē rodama cerība sniedz mierinājumu tiem, kas ir zaudējuši kādu tuvinieku?

¹² Pāvils kopā ar saviem pavadoņiem izgāja cauri Maķedonijai, un tad acīmredzot ceļotāju grupa sadalījās. Cik var spriest, viņi atkal apvienojās Troādā. d Lūka rakstīja: ”Mēs.. pēc piecām dienām ieradāmies pie viņiem Troādā.” e (Ap. d. 20:5, 6.) Tieši tur tika atdzīvināts Eitihs, jauneklis, par kuru bija stāstīts nodaļas sākumā. Iztēlojies, kā draudzes locekļi jutās, redzot, ka Eitihs atkal ir dzīvs! Bībelē ir teikts, ka ”visi bija bezgala iepriecināti”. (Ap. d. 20:12.)

¹³ Protams, šādi brīnumi mūsdienās nenotiek. Tomēr kristiešiem, kas ir zaudējuši kādu tuvinieku, lielu mierinājumu sagādā Bībelē rodamā cerība uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.) Padomā: Eitihs, būdams nepilnīgs cilvēks, galu galā atkal nomira. (Rom. 6:23.) Bet cilvēkiem, kas tiks celti augšā Dieva jaunajā pasaulē, ir izredzes dzīvot mūžīgi! Turklāt tie, kas tiek atmodināti no nāves, lai valdītu debesīs kopā ar Jēzu, tērpjas nemirstībā. (1. Kor. 15:51—53.) Kristiešiem —  vienalga, vai viņi pieder pie svaidītajiem vai pie ”citām avīm”, — ir pamatots iemesls justies ”bezgala iepriecinātiem”. (Jāņa 10:16.)

14. Ko Pāvils sacīja Efesas draudzes vecākajiem, kad viņi tikās Milētā?

¹⁴ Pāvils un viņa ceļabiedri no Troādas vispirms devās uz Asu, pēc tam uz Mitilēni, Hiju, Samu un Milētu. Pāvils vēlējās nokļūt Jeruzālemē līdz Vasarsvētkiem. Steiga izskaidro, kāpēc viņš izraudzījās kuģi, kas neiegriezās Efesā. Bet, tā kā Pāvils gribēja tikties ar Efesas draudzes vecākajiem, viņš palūdza, lai tie ierodas pie viņa Milētā. (Ap. d. 20:13—17.) Kad vecākie bija atnākuši, Pāvils viņiem sacīja: ”Jūs labi zināt, kā es, būdams pie jums, esmu izturējies jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā: es esmu kalpojis Kungam vislielākajā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas man bija jāpieredz jūdu sazvērestību dēļ. Es neesmu kavējies jums pavēstīt neko, kas ir noderīgs, nedz arī mācīt jūs ļaužu priekšā un pa mājām. Gan jūdiem, gan grieķiem es visā pilnībā izskaidroju, ka tiem jānožēlo grēki un jāatgriežas pie Dieva, kā arī jātic mūsu Kungam Jēzum.” (Ap. d. 20:18—21.)

15. Kādas ir dažas priekšrocības sludināšanai pa mājām?

 ¹⁵ Ir dažādas iespējas, kā pastāstīt cilvēkiem labo vēsti. Tāpat kā Pāvils, arī mēs cenšamies sludināt visur, kur ir sastopami cilvēki, — autobusu pieturās, ielās un tirdzniecības vietās. Taču sludināšana pa mājām joprojām ir galvenais veids, kādā Jehovas liecinieki izplata labo vēsti. Kāpēc tā ir? Pirmkārt, sludinot pa mājām, mēs nodrošinām visiem cilvēkiem iespēju regulāri dzirdēt vēsti par valstību, un tā izpaužas Dieva objektivitāte. Otrkārt, apmeklēdami cilvēkus mājās, mēs varam viņiem sniegt individuālu palīdzību, kas atbilst viņu vajadzībām. Un, treškārt, sludināšana pa mājām stiprina mūsu pašu ticību un izturību. Var droši apgalvot, ka dedzīga liecināšana ”ļaužu priekšā un pa mājām” ir patieso kristiešu pazīšanas zīme.

16., 17. Kādu apņēmību Pāvils apliecināja, un kā kristieši mūsdienās seko viņa paraugam?

¹⁶ Pāvils Efesas draudzes vecākajiem paskaidroja, ka viņš nezina, kādas briesmas viņu gaida Jeruzālemē, un tad teica: ”Bet man pat savas dzīvības nav žēl, ja vien es varu pabeigt savu ceļu un kalpošanu, ko man ir uzticējis Kungs Jēzus, — cītīgi sludināt labo vēsti par Dieva labestību.” (Ap. d. 20:24.) Pāvils bija apņēmības pilns nepieļaut, ka veselības problēmas, spēcīga pretestība vai jebkas cits viņam liegtu pabeigt savu uzdevumu.

¹⁷ Arī mūsdienās kristieši pieredz dažādas grūtības. Daži sludina vietās, kur varas iestādes ir aizliegušas Jehovas liecinieku darbību un mūsu brāļi tiek vajāti. Citi neatlaidīgi cīnās ar fiziskām un emocionālām kaitēm, kas laupa viņiem spēkus. Savukārt kristīgi jaunieši nepadodas skolasbiedru spiedienam. Lai kādos apstākļos Jehovas liecinieki nonāktu, viņi saglabā tādu pašu nelokāmību kā Pāvils. Viņi ir apņēmušies ”cītīgi sludināt labo vēsti”.

18. Kāpēc Pāvils nebija ”vainīgs neviena nāvē”, un kā Efesas draudzes vecākie varēja sekot viņa priekšzīmei?

¹⁸ Pēc tam Pāvils deva Efesas draudzes vecākajiem padomus, atsaukdamies uz savu piemēru. Vispirms viņš tiem atklāja, ka šī, visticamāk, ir pēdējā reize, kad viņi redzas, un pēc tam sacīja: ”Es.. neesmu vainīgs neviena nāvē, jo es neesmu kavējies jums pilnībā pavēstīt Dieva gribu.” Kā vecākie varēja sekot Pāvila priekšzīmei, lai viņi nebūtu vainīgi neviena cilvēka nāvē? Pāvils viņus pamācīja: ”Esiet nomodā par sevi un par visu ganāmpulku, kurā svētais gars jūs ir iecēlis par pārraugiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir ieguvis  īpašumā ar sava Dēla asinīm.” (Ap. d. 20:26—28.) Pāvils brīdināja, ka ganāmpulkā iebruks ”nikni vilki” — ”vīri, kas sagrozīs patiesību, lai aizrautu mācekļus sev līdzi”. Kā bija jārīkojas draudzes vecākajiem? ”Esiet modri,” Pāvils viņus mudināja, ”un atcerieties, ka trīs gadus dienām un naktīm es ar asarām acīs nemitējos pamācīt ikvienu no jums.” (Ap. d. 20:29—31.)

19. Kas parādījās pirmā gadsimta beigās, un kas risinājās nākamajos gadsimtos?

¹⁹ ”Nikni vilki” parādījās pirmā gadsimta beigās. Ap 98. gadu apustulis Jānis rakstīja: ”Ir parādījušies daudzi antikristi.. Viņi bija mūsu vidū, bet ir aizgājuši, jo viņi nebija mūsējie. Ja viņi būtu bijuši mūsējie, viņi būtu palikuši ar mums.” (1. Jāņa 2:18, 19.) Atkrišanai vēršoties plašumā, trešajā gadsimtā jau bija izveidojusies kristīgās pasaules garīdzniecība, un ceturtajā gadsimtā Romas imperators Konstantīns šai izkropļotajai kristietības formai piešķīra oficiālu statusu. Pārņemdami pagāniskus rituālus un pasniegdami tos kā ”kristīgus”, reliģiskie vadītāji patiešām ”sagrozīja patiesību”. Šīs atkrišanas sekas joprojām ir skaidri redzamas kristīgās pasaules mācībās un paražās.

20., 21. Kā Pāvils apliecināja pašaizliedzību, un kā draudzes vecākie var rīkoties līdzīgi?

²⁰ Pāvils dzīvoja pavisam citādi nekā tie, kas vēlākos laikos uzkundzējās pār ganāmpulku. Viņš strādāja, lai sevi uzturētu un nebūtu draudzei par slogu, un nesavtīgi palīdzēja saviem ticības biedriem. Pāvils mudināja Efesas draudzes vecākos būt pašaizliedzīgiem, sacīdams: ”Jums jāpalīdz vājajiem un jāatceras Kunga Jēzus vārdi: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.”” (Ap. d. 20:35.)

²¹ Arī mūsdienās draudzes vecākie, tāpat kā Pāvils, ir pašaizliedzīgi. Atšķirībā no kristīgās pasaules garīdzniekiem, kas mēdz iedzīvoties uz draudzes rēķina, pārraugi, kam ir uzticēts atbildīgais pienākums ”ganīt Dieva draudzi”, to dara nesavtīgi. Augstprātībai un godkārei nav vietas kristiešu draudzē, jo tie, kas ”dzenas pēc pagodinājuma”, galu galā cieš neveiksmi. (Sāl. pam. 25:27.) Iedomība sagādā vienīgi negodu. (Sāl. pam. 11:2.)

22. Kāpēc Efesas draudzes vecākie bija ļoti pieķērušies Pāvilam?

²² Pāvils no sirds mīlēja savus brāļus, tāpēc arī tie viņam bija ļoti pieķērušies. Kad pienāca laiks šķirties, ”visi sāka skaļi raudāt, apskāva un skūpstīja Pāvilu”. (Ap. d. 20:37, 38.) Kristieši augstu vērtē un mīl tos, kas, līdzīgi Pāvilam, nesavtīgi pūlas Dieva ganāmpulka labā. Tagad, kad esam aplūkojuši Pāvila lielisko paraugu, mēs ar pārliecību varam teikt, ka viņš nedz lielījās, nedz pārspīlēja, sacīdams: ”Es.. neesmu vainīgs neviena nāvē.” (Ap. d. 20:26.)