1.—4. Kāpēc Pāvils devās uz Jeruzālemi, un kas viņu tur gaidīja?

 PĀVILAM un Lūkam ir pienācis laiks atvadīties no Efesas draudzes vecākajiem un doties prom no Milētas. Cik gan grūti abiem kristiešiem ir šķirties no brāļiem, kuriem viņi ir no sirds pieķērušies! Abi misionāri stāv uz kuģa klāja. Viņiem līdzi ir pārtika garajam ceļam un ziedojumi, kas ir domāti trūcīgajiem Jūdejas kristiešiem. Viņi ļoti vēlas pēc iespējas drīzāk šo palīdzību nogādāt galā.

² Buras piepūš spirgts vējš, un kuģis pamazām attālinās no trokšņainās piestātnes. Pāvils, Lūka un viņu septiņi ceļabiedri raugās uz brāļiem, kas noskumuši stāv krastā. (Ap. d. 20:4, 14, 15.) Ceļinieki māj draugiem ardievas, līdz tie izzūd viņu skatienam.

³ Kādus trīs gadus Pāvils bija cieši sadarbojies ar Efesas draudzes vecākajiem. Tagad, sekojot svētā gara vadībai, viņš ir ceļā uz Jeruzālemi. Pāvils nav gluži neziņā, kas viņu tur gaida. Viņš Efesas vecākajiem sacīja: ”Gara skubināts, es esmu ceļā uz Jeruzālemi, kaut arī nezinu, kas ar mani tur notiks. Zinu vienīgi to, ka svētais gars katrā pilsētā mani brīdina, ka mani gaida ieslodzījums un ciešanas.” (Ap. d. 20:22, 23.) Neraugoties uz draudošajām briesmām, Pāvils jūtas ”gara skubināts” jeb ”garā saistīts” (LB-65r) — svētā gara norādījumu doties uz Jeruzālemi viņš uztver kā savu pienākumu un vēlas tam sekot. Pāvilam viņa dzīvība ir dārga, bet vissvarīgākais viņam ir pildīt Dieva gribu.

⁴ Vai mēs domājam līdzīgi? Kad atdodam sevi Jehovam, mēs svinīgi solām, ka viņa gribas pildīšana būs galvenais mūsu dzīvē. Mēs varam daudz iegūt, pārdomājot apustuļa Pāvila uzticības paraugu.

5. Kā Pāvils un viņa biedri nokļuva Tirā?

⁵ Kuģis, ar kuru brauca Pāvils un viņa biedri, gāja ”taisnā ceļā” — tas nozīmē, ka pūta ceļavējš un nebija vajadzības lavēt. Tāpēc viņi jau tajā pašā dienā nonāca Kosā. (Ap. d. 21:1.) Šķiet, kuģis tur uz nakti noenkurojās, bet nākamajā dienā devās tālāk uz Rodu un Pataru.  Patarā, kas atradās Mazāzijas dienvidu piekrastē, brāļi pārsēdās lielā kravas kuģī, kas brauca uz Feniķijas pilsētu Tiru. Pa ceļam viņu ”skatienam pavērās Kipra, bet [viņi], atstājuši to pa kreisi, turpināja ceļu”. (Ap. d. 21:3.) Kāpēc Lūka, Apustuļu darbu sarakstītājs, ir minējis šo detaļu?

6. a) Kāpēc, redzot Kipru, Pāvils droši vien jutās stiprināts? b) Pie kāda secinājuma jūs nonākat, kad pārdomājat, kā Jehova jūs ir svētījis un jums ir palīdzējis?

⁶ Varbūt Pāvils norādīja uz salu un pastāstīja, ko viņš tur bija pieredzējis. Aptuveni pirms deviņiem gadiem sava pirmā misijas ceļojuma laikā Pāvils kopā ar Barnabu un Jāni Marku bija satikuši burvi Elimu, kas traucēja viņiem sludināt. (Ap. d. 13:4—12.) Iespēja skatīt Kipru un atcerēties tur pieredzēto noteikti uzmundrināja Pāvilu un deva viņam spēku tam, kas vēl bija priekšā. Arī mums būtu vērtīgi pārdomāt, kā Dievs ir svētījis mūs un ir palīdzējis mums izturēt pārbaudījumus. Šādas pārdomas mums, iespējams, atgādinās vārdus, ko rakstīja Dāvids: ”Daudz bēdu taisnajam, bet no tām visām Jehova viņu paglābj.” (Ps. 34:19.)

7. Ko brāļi darīja, kad bija ieradušies Tirā?

⁷ Pāvils augstu vērtēja kristiešu sabiedrību un vēlējās pavadīt laiku ar ticības biedriem. Lūka rakstīja, ka, nonākuši Tirā, viņi ”tur sameklēja mācekļus”. (Ap. d. 21:4.) Zinādami, ka Tirā dzīvo kristieši, viņi tos uzmeklēja un, iespējams, palika pie tiem. Lai kur mēs dotos, mēs varam atrast kristīgos brāļus un māsas, kas domā tāpat kā mēs un ir priecīgi mūs redzēt, — tā ir brīnišķīga svētība, ko dod kalpošana Jehovam. Tiem, kuri mīl Dievu un pieder pie viņa organizācijas, ir draugi visā pasaulē.

8. Kā būtu jāsaprot Apustuļu darbi 21:4?

⁸ Aprakstīdams septiņas dienas, ko viņi pavadīja Tirā, Lūka min kaut ko tādu, kas pirmajā mirklī varētu likties mulsinošs: ”Gara spēkā viņi [mācekļi Tirā] vairākkārt brīdināja Pāvilu neiet uz Jeruzālemi.” (Ap. d. 21:4.) Vai Jehova bija pārdomājis? Vai tagad viņš Pāvilam norādīja neiet uz Jeruzālemi? Nē, tā nebija. Svētais gars bija atklājis, ka Jeruzālemē pret Pāvilu izturēsies nežēlīgi, nevis ka viņam nebūtu turp jādodas. Šķiet, ar svētā gara palīdzību brāļi Tirā pareizi secināja, ka Pāvilu Jeruzālemē gaida grūtības. Tāpēc, uztraukdamies par Pāvilu, viņi to mudināja neiet uz pilsētu. Viņu vēlēšanās pasargāt Pāvilu no gaidāmajām briesmām bija gluži saprotama. Taču Pāvils bija cieši apņēmies pildīt Jehovas gribu un turpināt ceļu uz Jeruzālemi. (Ap. d. 21:12.)

9., 10. a) Kas, iespējams, atausa Pāvilam prātā, kad viņš dzirdēja brāļu bažas? b) Kāda nostāja ir izplatīta pasaulē, bet ko šajā jautājumā teica Jēzus?

⁹ Dzirdot brāļu bažas, Pāvils varbūt atcerējās, ka Jēzus sastapās ar līdzīgu reakciju, kad pastāstīja saviem mācekļiem, ka viņš dosies uz Jeruzālemi, daudz cietīs un tiks nogalināts. Spējā emociju uzplūdā Pēteris Jēzum teica: ”Pasaudzē sevi, Kungs! Nekam tādam ar tevi nav jānotiek.” Bet Jēzus atbildēja: ”Prom no manis, Sātan! Tu man esi par klupšanas akmeni, jo tu domā cilvēciski, nevis pēc Dieva prāta.” (Mat. 16:21—23.) Jēzus bija apņēmies iet pašaizliedzīgo dzīves ceļu, kādu viņam bija sagatavojis Dievs. Pāvila nostāja bija līdzīga. Tāpat kā bija ar apustuli Pēteri, arī Tirā dzīvojošo brāļu motīvi, bez šaubām, bija labi, bet viņi nesaprata, kāda ir Dieva griba.

¹⁰ Mūsdienās daudzi izvēlas sevi saudzēt un iet pa mazākās pretestības ceļu. Cilvēki lielākoties dod priekšroku tādai reliģijai, kas ir ērta un neko daudz neprasa no tās piekritējiem. Turpretī Jēzus mudināja veidot citādu nostāju. Viņš saviem mācekļiem teica: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis, paņem savu moku stabu un pastāvīgi man seko.” (Mat. 16:24.) Sekot Jēzum  ir gudri un pareizi, bet tas nepavisam nav viegli.

11. Kā mācekļi Tirā apliecināja Pāvilam savu mīlestību un atbalstu?

¹¹ Drīz pienāca laiks Pāvilam, Lūkam un pārējiem viņu biedriem turpināt ceļu. Stāstījums par viņu aizbraukšanu no Tiras ir patiesi aizkustinošs. Tas parāda, cik ļoti brāļi mīlēja Pāvilu un atbalstīja viņa kalpošanu. Vīrieši, sievietes un bērni pavadīja Pāvilu un viņa ceļabiedrus līdz krastmalai. Tur viņi visi kopā nometās ceļos un lūdza Dievu, bet pēc tam atvadījās. Tad Pāvils, Lūka un viņu biedri uzkāpa uz kuģa un aizbrauca uz Ptolemaīdu, kur viņi satika brāļus un palika pie tiem vienu dienu. (Ap. d. 21:5—7.)

12., 13. a) Kas ir zināms par Filipa uzticīgo kalpošanu? b) Kādā ziņā Filips ir labs piemērs kristīgiem tēviem mūsdienās?

¹² Kā rakstīja Lūka, tālāk Pāvils un viņa biedri devās uz Cēzareju. Nonākuši tur, viņi ”iegāja pie evaņģēlista Filipa”. a (Ap. d. 21:8.) Viņi noteikti bija priecīgi tikties ar Filipu. Pirms aptuveni 20 gadiem apustuļi Jeruzālemē bija uzdevuši Filipam rūpēties par ēdiena izdalīšanu nule nodibinātajā kristiešu draudzē. Filips bija dedzīgs sludinātājs. Atceries, ka laikā, kad vajāšanu dēļ mācekļi izklīda, Filips devās uz Samariju un sludināja tur. Vēlāk viņš pastāstīja labo vēsti etiopiešu galminiekam un to kristīja. (Ap. d. 6:2—6; 8:4—13, 26—38.) Filips visu šo laiku bija uzticīgi kalpojis Jehovam.

¹³ Filips nebija zaudējis savu dedzību. Dzīvodams Cēzarejā, viņš joprojām aktīvi sludināja, par ko liecina fakts, ka Lūka viņu nosauca par ”evaņģēlistu”. Tāpat Lūka pieminēja, ka Filipam bija četras meitas, kas pravietoja, — tātad viņas sekoja sava tēva pēdās. b (Ap. d. 21:9.) Filips acīmredzot bija daudz pūlējies, lai uzturētu savas ģimenes garīgumu. Mūsdienās kristīgiem tēviem būtu jāseko viņa paraugam — jārāda bērniem priekšzīme garīgajā darbībā un jāpalīdz tiem iemīlēt sludināšanu.

14. Ko, visticamāk, deva Pāvila viesošanās pie ticības biedriem, un kādas līdzīgas iespējas pastāv tagad?

 ¹⁴ Vienā vietā pēc otras Pāvils bija uzmeklējis ticības biedrus un pavadījis laiku ar tiem. Jādomā, brāļi ļoti sirsnīgi uzņēma ceļojošo misionāru un viņa biedrus, un no šiem apciemojumiem visi guva ”savstarpēju uzmundrinājumu”. (Rom. 1:11, 12.) Līdzīgu viesmīlību varam parādīt arī mēs, ja uzaicinām rajona pārraugu un viņa sievu pie sevis, lai cik vienkārša būtu mūsu mājvieta. (Rom. 12:13.)

15., 16. Kādu vēsti pasludināja Agabs, un kā tas ietekmēja klātesošos?

¹⁵ Kamēr Pāvils ciemojās pie Filipa, tur ieradās vēl kāds cienījams viesis — Agabs. Visi, kas bija sapulcējušies Filipa mājā, zināja, ka Agabs ir pravietis. Viņš bija paredzējis lielu badu Klaudija valdīšanas laikā. (Ap. d. 11:27, 28.) Iespējams, klātesošie domāja: ”Kāpēc Agabs ir atnācis? Kādu vēsti viņš ir atnesis?” Visu acu priekšā Agabs paņēma Pāvila jostu. Parasti josta bija no auduma, un tajā mēdza glabāt naudu un citas lietas. Ar šo jostu Agabs sev sasēja kājas un rokas. Tad viņš runāja. Viņa vēsts bija iespaidīga: ”Tā saka svētais gars: ”Tieši tāpat jūdi Jeruzālemē sasies vīru, kam pieder šī josta, un nodos viņu cittautiešu rokās.”” (Ap. d. 21:11.)

¹⁶ Šis pravietojums apstiprināja, ka Pāvils ieradīsies Jeruzālemē. Tāpat tas norādīja, ka starp Pāvilu un jūdiem notiks kaut kas tāds, kā dēļ viņš tiks ”nodots.. cittautiešu rokās”. Šis pravietojums satrauca visus klātesošos. Lūka rakstīja: ”To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie brāļi lūdzāmies, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. Bet Pāvils teica: ”Ko jūs darāt? Kāpēc jūs raudat un plosāt manu sirdi? Kunga Jēzus vārda dēļ es Jeruzālemē esmu gatavs ne tikai tapt sasiets, bet pat mirt.”” (Ap. d. 21:12, 13.)

17., 18. Kā Pāvils apliecināja savu apņēmību, un kā rīkojās brāļi?

 ¹⁷ Iztēlojies šo ainu. Visi brāļi, arī Lūka, lūdz Pāvilu neturpināt ceļu. Daži no viņiem raud. Šādu rūpju aizkustināts, Pāvils atbild, ka viņi tam ”plosa.. sirdi”. Tomēr, tāpat kā tad, kad viņš bija kopā ar brāļiem Tirā, viņa apņēmība ir nesatricināma, un viņš neļauj lūgumiem un asarām to iedragāt. Pāvils paskaidro, kāpēc viņam ir jāturpina ceļš. Kādu gan drosmi un apņēmību viņš apliecināja! Līdzīgi kā savulaik Jēzus, arī Pāvils bija nelokāmi nolēmis iet uz Jeruzālemi. (Ebr. 12:2.) Pāvils nevēlējās kļūt par mocekli, bet, ja tā notiktu, viņš uzskatītu par godu, ka viņš var mirt, būdams Kristus Jēzus sekotājs.

¹⁸ Kā rīkojās brāļi? Īsi sakot, viņi respektēja Pāvila nostāju. Mēs lasām: ”Kad viņš nebija pārliecināms, mēs piekāpāmies un sacījām: ”Lai notiek pēc Jehovas prāta!”” (Ap. d. 21:14.) Kristieši, kas bija mēģinājuši pārliecināt Pāvilu neiet uz Jeruzālemi, nepastāvēja pie sava. Viņi ieklausījās Pāvilā un piekāpās, saprazdami un pieņemdami, ka tāda ir Jehovas griba, kaut arī tas viņiem nenācās viegli. Pāvils bija uzsācis ceļu, kuram bija jābeidzas ar viņa nāvi. Pāvilam būtu bijis vieglāk, ja tie, kas viņu mīlēja, necenstos viņu no tā atrunāt.

19. Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Pāvilu?

¹⁹ No tā, kas notika ar Pāvilu, mēs mācāmies kaut ko svarīgu: mēs nekad nedrīkstam atrunāt citus no pašaizliedzīgas kalpošanas Jehovam. Šo domu var attiecināt uz dažādām situācijām, ne tikai uz tām, kad runa ir par dzīvību un nāvi. Piemēram, kaut arī daudziem kristīgiem vecākiem ir grūti noskatīties, kā viņu bērni dodas tālu prom no mājām, lai kalpotu Jehovam, viņi tos necenšas atrunāt. Filisa, kas dzīvo Anglijā, atceras, kā viņa jutās, kad viņas vienīgā meita kļuva par misionāri Āfrikā. ”Emocionāli tas bija smags laiks,” stāsta Filisa. ”Man nebija viegli pieņemt domu, ka viņa būs tik tālu prom. Es jutos bēdīga un reizē lepna. Es par to daudz lūdzu Dievu. Galu galā tas bija viņas lēmums, un es necentos viņu no tā atrunāt. Es taču vienmēr viņai biju mācījusi par galveno dzīvē uzskatīt Dieva valstību! Nu jau 30 gadus viņa kalpo ārzemēs, un es ik dienas pateicos Jehovam par viņas uzticību.” Centīsimies uzmundrināt mūsu pašaizliedzīgos ticības biedrus!

20., 21. Kas liecina, ka Pāvils gribēja būt kopā ar ticības biedriem, un kāpēc viņam bija šāda vēlēšanās?

²⁰ Sagatavojies ceļam, Pāvils devās tālāk, un viņu pavadīja brāļi,  kas tādā veidā apliecināja savu nedalīto atbalstu. Kopš Pāvils un viņa pavadoņi bija uzsākuši ceļojumu uz Jeruzālemi, viņi arvien bija meklējuši iespējas pabūt kopā ar saviem kristīgajiem brāļiem un māsām. Tirā viņi bija atraduši mācekļus un septiņas dienas palikuši pie tiem. Ptolemaīdā viņi bija apsveicinājušies ar brāļiem un māsām un pavadījuši ar tiem vienu dienu. Cēzarejā viņi vairākas dienas bija viesojušies pie Filipa. Visbeidzot daži mācekļi no Cēzarejas pavadīja Pāvilu un viņa biedrus uz Jeruzālemi, kur viņi apmetās pie Mnāsona, kas bija viens no pirmajiem mācekļiem. Lūka rakstīja, ka tad, kad viņi sasniedza Jeruzālemi, ”brāļi [viņus] ar prieku uzņēma”. (Ap. d. 21:17.)

²¹ Ir skaidrs, ka Pāvils gribēja būt kopā ar ticības biedriem. Apustulis no brāļiem un māsām smēlās uzmundrinājumu, un tāpat ir ar mums. Šis uzmundrinājums, bez šaubām, Pāvilam deva spēku stāties pretī naidīgajiem pretiniekiem, kuri, kā būs redzams turpmākajās nodaļās, centās panākt viņa nāvi.