1., 2. Kas mēroja ceļu no Filipiem uz Tesaloniku, un par ko viņi, iespējams, domāja?

 UZ ROMIEŠU inženieru būvētā ceļa, kas vijas cauri klinšainiem kalniem, valda dzīva rosība. Skaņu jūklī saplūst daudzo ceļotāju klaigas ar ēzeļu brēcieniem un ratu riteņu klaboņu uz biezajām akmens plāksnēm. Līdzās kareivjiem, tirgoņiem un amatniekiem soļo trīs sludinātāji — Pāvils, Sīla un Timotejs. Viņi mēro aptuveni 130 kilometru garo ceļu no Filipiem uz Tesaloniku. Gājiens nebūt nav viegls, jo sevišķi Pāvilam un Sīlam, kuri Filipos tika nopērti ar rīkstēm. Viņu brūces joprojām smeldz. (Ap. d. 16:22, 23.)

² Ko šie ceļinieki dara, lai novērstu domas no tālā ceļa, kas ir priekšā? Viņi noteikti ir iegrimuši sarunās. Visiem trim vēl ir svaigā atmiņā, kā Filipos cietumsargs ar savu saimi kļuva par kristiešiem. Šis uzmundrinošais gadījums ir iedvesis sludinātājos vēl jo stingrāku apņēmību vēstīt Dieva vārdus. Tomēr, tuvojoties piekrastes pilsētai Tesalonikai, viņu prātā droši vien iezogas domas par to, kā pret viņiem šajā pilsētā izturēsies jūdi. Vai viņiem atkal būs jāpieredz uzbrukumi un pat sitieni, kā tas bija Filipos?

3. Kādā ziņā Pāvila piemērs var noderēt mums?

³ Vēlāk, rakstīdams vēstuli Tesalonikas kristiešiem, Pāvils pieminēja, kā viņš toreiz bija juties: ”Kā jau jums ir zināms, pēc ciešanām un pazemojumiem, ko pieredzējām Filipos, mūsu Dievs mums deva drosmi stāstīt jums Dieva labo vēsti, kaut arī mēs sastapāmies ar lielu pretestību.” (1. Tes. 2:2.) No Pāvila vārdiem var secināt, ka pēc notikumiem Filipos viņš par sludināšanu Tesalonikā domāja ar zināmām bažām. Vai arī tev ir pazīstamas šādas izjūtas? Vai tev reizēm ir grūti sludināt labo vēsti? Pāvils paļāvās, ka Jehova viņu stiprinās un piešķirs viņam drosmi. Pārdomas par Pāvila piemēru tev var palīdzēt rīkoties tāpat. (1. Kor. 4:16.)

4. Kāpēc var apgalvot, ka Pāvils Tesalonikā, iespējams, pavadīja vairāk nekā trīs nedēļas?

⁴ Bībelē mēs lasām, ka, būdams Tesalonikā, Pāvils trīs sabatus sludināja sinagogā. Vai tas nozīmē, ka viņš pavadīja pilsētā tikai trīs nedēļas? Nē, to nevar droši apgalvot. Mēs nezinām, cik drīz pēc ierašanās pilsētā Pāvils pirmo reizi apmeklēja sinagogu. Pāvila vēstules atklāj, ka viņš un viņa biedri Tesalonikā strādāja, lai sevi apgādātu. (1. Tes. 2:9; 2. Tes. 3:7, 8.) Turklāt, kamēr Pāvils uzturējās šajā pilsētā, viņš divas reizes saņēma palīdzības sūtījumu no Filipu kristiešiem. (Filip. 4:16.) Tātad pastāv iespēja, ka Tesalonikā viņš pavadīja vairāk nekā trīs nedēļas.

5. Kā Pāvils centās piesaistīt klausītāju uzmanību?

⁵ Smēlies drosmi, Pāvils sludināja tiem, kas bija sapulcējušies sinagogā. Apustulis pēc sava paraduma ”apsprieda ar cilvēkiem Rakstus, minēdams no tiem pierādījumus un paskaidrodams, ka Kristum bija jācieš un jāpieceļas no mirušajiem. Viņš sacīja: ”Šis Jēzus, ko es jums sludinu, ir Kristus.”” (Ap. d. 17:2, 3.) Kā redzams, Pāvils nespēlēja uz savu klausītāju jūtām, bet centās ietekmēt viņu prātu. Apustulis ņēma vērā, ka sinagogas apmeklētāji pārzināja Svētos Rakstus un tos cienīja, tikai viņiem trūka pareizas izpratnes. Tāpēc Pāvils apsprieda ar viņiem Rakstus, minēdams pierādījumus no tiem un paskaidrodams, ka Jēzus no Nācaretes bija apsolītais Mesija jeb Kristus.

6. Kā Jēzus izmantoja Svētos Rakstus, un kā tas ietekmēja mācekļus?

⁶ Pāvils sekoja paraugam, ko bija rādījis Jēzus, kurš mācot balstījās uz Svētajiem Rakstiem. Piemēram, savas kalpošanas laikā Jēzus darīja zināmu saviem sekotājiem, ka, saskaņā ar Rakstiem, Cilvēka dēlam būs jācieš, jāmirst un jāpieceļas no mirušajiem. (Mat. 16:21.) Pēc augšāmcelšanas Jēzus parādījās mācekļiem, un šis fakts jau pats par sevi pierādīja, ka viņš ir runājis patiesību. Taču Jēzus paveica vēl kaut ko. Bībelē var lasīt: ”Sākot ar Mozus bauslību un visiem praviešu rakstiem, viņš tiem izskaidroja visu, kas par viņu teikts Rakstos.” Kā tas ietekmēja viņa sekotājus? Tie izsaucās: ”Vai mūsu sirdis nedega, kad viņš ceļā ar mums runāja un sīki izskaidroja Rakstus?” (Lūk. 24:13, 27, 32.)

7. Kāpēc mācot mums ir jābalstās uz Rakstiem?

⁷ Dieva vārdiem piemīt liels spēks. (Ebr. 4:12.) Tāpēc mūsdienās kristieši balsta savas mācības uz Dieva vārdiem, tāpat kā to darīja Jēzus, Pāvils un pārējie apustuļi. Arī mēs apspriežam ar cilvēkiem  Svētos Rakstus, tos paskaidrojam un pierādām to, ko mācām, atverot Bībeli un ļaujot, lai viņi paši pārliecinās, kas tajā ir teikts. Vēsts, ko mēs sludinām, nenāk no mums. Ja bieži veram vaļā Bībeli un lasām no tās, mēs palīdzam cilvēkiem saprast, ka sludinām nevis savas idejas, bet Dieva mācības. Turklāt mums pašiem ir jāpatur prātā, ka mūsu sludinātā vēsts ir stingri balstīta uz Dieva vārdiem. Tā ir pilnībā uzticama. Šī apziņa palīdz mums sludināt labo vēsti tikpat droši, kā to darīja Pāvils.

8.—10. a) Kā Tesalonikas iedzīvotāji uzņēma labo vēsti? b) Kāpēc jūdi apskauda Pāvilu? c) Ko saniknotie jūdi izdarīja?

⁸ Pāvils jau bija pieredzējis, kā piepildās Jēzus vārdi: ”Kalps nav augstāks par savu kungu. Ja tie ir vajājuši mani, tie vajās arī jūs, un, ja tie ir pildījuši manus vārdus, tie pildīs arī jūsējos.” (Jāņa 15:20.) Arī Tesalonikā uz Pāvila sludināto vēsti cilvēki reaģēja dažādi: vieni labprāt uzklausīja viņa vārdus, citi pretojās. Par jūdiem, kas bija labvēlīgi noskaņoti, Lūka raksta: ”Daži no viņa klausītājiem kļuva ticīgi un pievienojās Pāvilam un Sīlam, tāpat kā liels pulks grieķu, kas pielūdza Dievu, un ne mazums ietekmīgu sieviešu.” (Ap. d. 17:4.) Jaunie mācekļi noteikti priecājās par to, ka viņiem ir izskaidroti Svētie Raksti.

⁹ Kaut arī daži ar pateicību uzklausīja Pāvila vārdus, citi grieza zobus uz viņu. Tesalonikas jūdus pārņēma skaudība, kad viņi redzēja, ka ”liels pulks grieķu” atsaucas uz Pāvila sludināto vēsti. Vēlēdamies pievērst grieķus jūdaismam, jūdi tiem bija mācījuši Ebreju rakstus un uzskatīja šos cilvēkus par savu īpašumu. Tagad šķita, ka Pāvils viņiem tos nolaupa, turklāt vēl sinagogā! Jūdi bija nikni.

¹⁰ Lūka stāsta, kas notika pēc tam: ”Jūdi, niknuma pārņemti, sapulcēja salašņas, kas slaistījās tirgus laukumā, un, savākuši pūli, sacēla pilsētā nemieru. Viņi iebruka Jāsona mājā un meklēja Pāvilu un Sīlu, lai tos izvestu ārā pie pūļa. Taču viņi tos neatrada, tāpēc aizvilka Jāsonu un dažus brāļus pie pilsētas vadītājiem un sauca: ”Tie cilvēki, kas ir sacēluši kājās visu pasauli, ir atnākuši arī šurp, un Jāsons tos ir uzņēmis pie sevis. Viņi visi pārkāpj imperatora rīkojumus, sakot, ka ir cits ķēniņš — Jēzus.”” (Ap. d. 17:5—7.) Kā šis pūļa uzbrukums ietekmēja Pāvilu un viņa biedrus?

11. Kādas apsūdzības tika izvirzītas Pāvilam un pārējiem valstības sludinātājiem, un par kādu rīkojumu, iespējams, apsūdzētāji runāja? (Sk. zemsvītras piezīmi.)

¹¹ Nevaldāmam pūlim piemīt baismīgs spēks. Tas līdzinās varenai  ūdens straumei, kas draud noslaucīt visu savā ceļā. Ar pūļa palīdzību jūdi vēlējās atbrīvoties no Pāvila un Sīlas. Sacēluši pilsētā nemieru, viņi centās pārliecināt pilsētas vadītājus, ka apsūdzības ir nopietnas. Pirmā apsūdzība bija tāda, ka Pāvils un pārējie valstības sludinātāji ir ”sacēluši kājās visu pasauli”. Bet ne jau Pāvils un viņa biedri bija radījuši nemieru Tesalonikā! Otrā apsūdzība bija daudz nopietnāka. Jūdi apgalvoja, ka misionāri sludina citu ķēniņu, Jēzu, un tā pārkāpj imperatora rīkojumus. a

12. Kas liecina, ka kristiešiem izvirzītās apsūdzības bija ļoti nopietnas?

¹² Līdzīgu apsūdzību reliģiskie vadītāji bija izvirzījuši Jēzum. Viņi teica Pilātam: ”Mēs esam noskaidrojuši, ka šis cilvēks jauc prātus mūsu tautai.. un apgalvo, ka viņš esot Kristus, ķēniņš.” (Lūk. 23:2.) Iespējams, aiz bailēm, ka imperators varētu viņu apvainot iecietībā pret valsts nodevību, Pilāts lika sodīt Jēzu ar nāvi. Apsūdzības, kas bija izvirzītas kristiešiem Tesalonikā, varēja izraisīt līdzīgas sekas. Kādā avotā ir teikts: ”Nav iespējams pārspīlēt briesmas, kas viņiem draudēja, jo ”tikai mājiens par iespējamu nodevību pret imperatoru apsūdzētajam bieži maksāja dzīvību”.” Kā beidzās naidpilnais uzbrukums kristiešiem?

13., 14. a) Kāpēc pūļa uzbrukums neizdevās? b) Kādam Jēzus padomam Pāvils paklausīja, un kā mēs varam sekot viņa priekšzīmei?

¹³ Pūlim neizdevās apturēt sludināšanu Tesalonikā. Vispirms jau Pāvils un Sīla nebija atrodami. Turklāt pilsētas vadītāji acīmredzot nebija pārliecināti par apsūdzību patiesumu. Pieprasījuši ”drošības naudu”, viņi atlaida Jāsonu un pārējos brāļus, kas bija atvesti pie viņiem. (Ap. d. 17:8, 9.) Ievērodams Jēzus padomu: ”Esiet uzmanīgi kā čūskas, tomēr bez viltus kā baloži,” — Pāvils bija rīkojies piesardzīgi un izvairījies no briesmām, lai varētu sludināt citur. (Mat. 10:16.) Tātad drosmei, ko Pāvils bija smēlies, nebija nekā kopīga ar pārgalvību. Kā mēs varam sekot viņa priekšzīmei?

¹⁴ Mūsdienās kristīgās pasaules garīdznieki bieži ir sakūdījuši ļaužu pūļus, lai tie uzbruktu Jehovas lieciniekiem. Ar runām par musināšanu un nodevību viņi ir pamudinājuši varas pārstāvjus vērsties pret lieciniekiem. Tāpat kā vajātāji pirmajā gadsimtā, arī tagad pretinieki tā rīkojas, skaudības vadīti. Bet patiesie kristieši tīšuprāt nemeklē  nepatikšanas. Ja vien iespējams, mēs izvairāmies no sadursmēm ar cilvēkiem, kas ir saniknoti un nespēj skaidri spriest. Mēs cenšamies mierīgi turpināt savu darbu un varbūt atgriežamies tad, kad viss ir norimis.

15. Kā berojieši atsaucās uz labo vēsti?

¹⁵ Drošības labad brāļi aizsūtīja Pāvilu un Sīlu uz Beroju, līdz kurai bija kādi 65 kilometri. Tur ieradies, Pāvils iegāja sinagogā un runāja ar klātesošajiem. Cik patīkami ir sastapt labvēlīgus klausītājus! Lūka rakstīja, ka Berojas jūdiem bija ”labāka attieksme nekā Tesalonikas jūdiem, tie ļoti labprāt uzklausīja Dieva vārdus un katru dienu pētīja Rakstus, lai pārliecinātos, vai dzirdētais ir patiesība”. (Ap. d. 17:10, 11.) Vai šie vārdi liecina, ka jūdiem, kas pieņēma patiesību Tesalonikā, nebija pareizas attieksmes? Nekādā ziņā! Pāvils vēlāk viņiem rakstīja: ”Mēs nemitīgi pateicamies Dievam, ka tad, kad jūs dzirdējāt no mums Dieva vārdus, jūs tos uzņēmāt nevis kā cilvēku vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kas tie patiesībā arī ir, un tie darbojas jūsos, kas ticat.” (1. Tes. 2:13.) Bet ar ko bija īpaša Berojas jūdu attieksme?

16. Kāpēc varēja teikt, ka berojiešiem bija ”labāka attieksme”?

¹⁶ Berojieši dzirdēja kaut ko pilnīgi jaunu, taču viņi to neuztvēra ar aizdomām vai nosodījumu, nedz arī bija lētticīgi. Vispirms viņi uzmanīgi uzklausīja Pāvila vārdus. Pēc tam viņi pārbaudīja uzzināto, iedziļinoties Rakstu vietās, ko  Pāvils viņiem bija paskaidrojis. Turklāt viņi rūpīgi pētīja Dieva vārdus ne vien sabatā, bet katru dienu. To viņi darīja ”ļoti labprāt”, cenzdamies noskaidrot, ko jaunās mācības gaismā vēl var uzzināt no Svētajiem Rakstiem. Tāpat viņi bija pazemīgi un mainījās, jo ir rakstīts, ka ”no tiem daudzi kļuva ticīgi”. (Ap. d. 17:12.) Nav nekas pārsteidzošs, ka Lūka viņus raksturoja tik pozitīvi.

17. Kāpēc berojiešu piemērs ir slavējams, un kā mēs tam varam sekot, pat ja esam kristieši jau ilgu laiku?

¹⁷ Protams, berojieši pat nenojauta, ka stāstījums par to, kā viņi uzņēma labo vēsti, tiks saglabāts Dieva vārdos kā spilgts labas attieksmes paraugs. Viņi darīja tieši to, uz ko Pāvils bija cerējis un ko Dievs Jehova no viņiem gaidīja. Arī mēs mudinām cilvēkus rūpīgi pētīt Bībeli, lai viņu ticība stingri balstītos uz Dieva vārdiem. Bet vai pēc tam, kad esam kļuvuši ticīgi, mūsu attieksmei vairs nav lielas nozīmes? Tieši pretēji, tad ir vēl svarīgāk labprāt uzklausīt visu, ko Jehova mums māca, un tam nekavējoties sekot. Tā mēs ļaujam Jehovam mūs veidot un mācīt saskaņā ar viņa gribu. (Jes. 64:8.) Līdz ar to mēs paliekam noderīgi un pilnībā patīkami mūsu debesu Tēvam.

18., 19. a) Kāpēc Pāvils atstāja Beroju, un kādā ziņā viņa neatlaidība ir paraugs mums? b) Kur un kam Pāvils sludināja vēlāk?

¹⁸ Berojā Pāvils neuzkavējās ilgi. Mēs lasām: ”Kad Tesalonikas jūdi uzzināja, ka Pāvils sludina Dieva vārdus arī Berojā, viņi tur ieradās, lai satrauktu un sakūdītu ļaudis. Tad brāļi nekavējoties sūtīja Pāvilu uz jūras piekrasti, bet Sīla un Timotejs palika Berojā. Pavadoņi aizveda Pāvilu līdz pat Atēnām un tad devās atpakaļ, saņēmuši Pāvila norādījumu nodot Sīlam un Timotejam ziņu, ka tiem pēc iespējas ātrāk jāierodas pie viņa.” (Ap. d. 17:13—15.) Cik neatlaidīgi bija labās vēsts ienaidnieki! Viņiem nepietika ar Pāvila padzīšanu no Tesalonikas — viņi ieradās Berojā un centās sacelt nemieru arī tur. Taču viņiem tas neizdevās. Pāvils zināja, ka viņa sludināšanas teritorija ir plaša, un vienkārši devās sludināt citur. Būsim arī mēs apņēmības pilni nepadoties, kad pretinieki pūlas apstādināt sludināšanu!

¹⁹ Sludinādams jūdiem Tesalonikā un Berojā, Pāvils noteikti daudz iemācījās par to, cik svarīgi ir sludināt ar drosmi un balstīties uz Svētajiem Rakstiem. Arī mēs esam guvuši vērtīgas atziņas. Bet tālāk Pāvilu gaidīja pavisam cita auditorija — cittautieši Atēnās. Kā Pāvilam klājās šajā pilsētā? Par to ir stāstīts nākamajā nodaļā.