1.—3. Kāpēc apustulis Pāvils ieradās Korintā, un kādi jautājumi viņam bija jāatrisina?

 MŪSU ĒRAS 50. gads tuvojas beigām. Apustulis Pāvils atrodas Korintā — bagātā tirdzniecības pilsētā, kur dzīvo daudz grieķu, romiešu un jūdu. a Pāvils šeit nav ieradies, lai kaut ko pirktu vai pārdotu vai lai meklētu darbu. Viņš uz Korintu ir atnācis ar daudz svarīgāku mērķi — liecināt par Dieva valstību. Tomēr Pāvilam ir vajadzīga vieta, kur apmesties, un viņš ir apņēmies nekļūt citiem par slogu. Apustulis nevēlas radīt iespaidu, ka viņš pelna iztiku ar Dieva vārdu sludināšanu. Kā Pāvils rīkosies?

² Pāvilam ir savs arods — viņš ir telšu taisītājs. Telšu izgatavošana nav viegls darbs, bet viņš ir gatavs smagi strādāt, lai nopelnītu sev iztiku. Vai viņš dabūs darbu šajā rosīgajā pilsētā? Vai viņš atradīs piemērotu vietu, kur apmesties? Kaut arī Pāvilam ir jāatrisina šie jautājumi, viņš nezaudē no redzesloka savu galveno darbu — sludināšanu.

³ Pāvils Korintā uzturējās labu laiku, un viņa sludināšana šajā pilsētā nesa daudz augļu. Ko mēs varam mācīties no Pāvila darbības Korintā, un kā tas mums var palīdzēt plaši liecināt par Dieva valstību?

4., 5. a) Kur Pāvils dzīvoja, kamēr atradās Korintā? b) Kā Pāvils, iespējams, bija apguvis telšu taisītāja amatu?

⁴ Kādu laiku pēc ierašanās Korintā Pāvils sastapa viesmīlīgu laulātu pāri — ebreju, vārdā Akils, un viņa sievu Priskillu jeb Prisku. Viņi bija apmetušies Korintā, jo imperators Klaudijs bija pavēlējis ”visiem jūdiem pamest Romu”. (Ap. d. 18:1, 2.) Akils un Priskilla uzaicināja Pāvilu ne tikai dzīvot pie viņiem, bet arī strādāt kopā. Bībelē mēs lasām: ”Tā kā Akils un Priskilla bija telšu taisītāji tāpat kā Pāvils,  viņš apmetās pie šī pāra un strādāja kopā ar viņiem.” (Ap. d. 18:3.) Pāvils mājoja šī viesmīlīgā pāra namā visu laiku, kamēr kalpoja Korintā. Iespējams, dzīvodams pie Akila un Priskillas, Pāvils sarakstīja dažas no vēstulēm, kas vēlāk tika iekļautas Bībeles kanonā. b

⁵ Kā tas nākas, ka Pāvils, kas bija skolojies pie Gamaliēla, bija arī telšu taisītājs? (Ap. d. 22:3.) Acīmredzot jūdi pirmajā gadsimtā neuzskatīja zem sava goda mācīt bērnam kādu amatu, pat ja bija gaidāms, ka vēlāk viņš iegūs arī citu izglītību. Tā kā Pāvils bija no Tarsas Kilikijā, kas bija slavena ar cilicium — audumu, no kura izgatavoja teltis —, viņš, jādomā, bija apguvis šo arodu jaunībā. Ko telšu taisītāji darīja? Viņi vai nu auda telšu audumu, vai šo raupjo, cieto materiālu grieza un šuva. Jebkurā gadījumā tas bija smags darbs.

6., 7. a) Kāda bija Pāvila attieksme pret laicīgo darbu, un kas ļauj spriest, ka līdzīgs viedoklis bija arī Akilam un Priskillai? b) Kā kristieši mūsdienās seko Pāvila, Akila un Priskillas priekšzīmei?

⁶ Telšu taisīšanu Pāvils neuzskatīja par savu pamatnodarbošanos. Viņš strādāja tikai tik, cik bija nepieciešams, lai sevi uzturētu un varētu sludināt labo vēsti, ”neprasīdams atlīdzību”. (2. Kor. 11:7.) Kāda bija Akila un Priskillas attieksme pret laicīgo darbu? Viņi, būdami kristieši, uz to noteikti raudzījās tāpat kā Pāvils. Mūsu ēras 52. gadā, kad Pāvils atstāja Korintu, Akils un Priskilla, tēlaini runājot, izvilka telts mietiņus un devās viņam līdzi uz Efesu, kur viņu mājas kļuva draudzei par sapulču vietu. (1. Kor. 16:19.) Vēlāk  viņi atgriezās Romā un tad atkal Efesā. Akils un Priskilla savā dzīvē par galveno uzskatīja Dieva valstību un bija gatavi daudz ko upurēt, lai kalpotu citiem. Tāpēc viņiem bija pateicīgas ”visas cittautiešu draudzes”. (Rom. 16:3—5; 2. Tim. 4:19.)

⁷ Mūsdienu kristieši seko Pāvila, Akila un Priskillas priekšzīmei. Dedzīgi sludinātāji čakli strādā, lai citus ”neapgrūtinātu ar lieliem izdevumiem”. (1. Tes. 2:9.) Daudzi pilnas slodzes valstības sludinātāji strādā nepilnu slodzi vai sezonas darbu, lai galveno uzmanību varētu veltīt kristīgajai kalpošanai, un par to viņi ir pelnījuši uzslavu. Tāpat kā Akils un Priskilla, viesmīlīgi Jehovas kalpi uzņem savās mājās rajona pārraugus. Tie, kas parāda šādu viesmīlību, zina, cik lielu uzmundrinājumu un prieku tā var gūt. (Rom. 12:13.)

8., 9. Kā Pāvils rīkojās, kad viņa aktīvā sludināšana jūdiem izraisīja pretestību, un kur viņš sludināja pēc tam?

⁸ Tas, ka Pāvils neuzskatīja laicīgo darbu par galveno, kļuva redzams, kad no Maķedonijas ar dāsnām dāvanām ieradās Sīla un Timotejs. (2. Kor. 11:9.) Pāvils uzreiz ”pilnībā nodevās Dieva vārdu sludināšanai”. (Ap. d. 18:5.) Tā kā viņš aktīvi sludināja jūdiem, radās spēcīga pretestība. Parādīdams, ka neuzņemas atbildību par jūdu nevēlēšanos uzklausīt vēsti par Kristu, Pāvils nopurināja savas drēbes un viņiem sacīja: ”Ja jūs iesiet bojā, tā būs jūsu pašu vaina — es par to neesmu atbildīgs. No šī brīža es iešu pie cittautiešiem.” (Ap. d. 18:6; Eceh. 3:18, 19.)

⁹ Bet kur Pāvils tagad varēja sludināt? Kāds cilvēks, vārdā Titijs Justs, kurš, visticamāk, bija jūdaisma prozelīts un kura nams atradās blakus sinagogai, uzaicināja Pāvilu pie sevis. Pāvils pārcēla savu darbību no sinagogas uz Justa māju. (Ap. d. 18:7.) Kamēr vien Pāvils uzturējās Korintā, viņš dzīvoja pie Akila un Priskillas, bet Justa nams kļuva par galveno vietu, kur viņš sludināja.

10. Kas liecina, ka Pāvils nebija apņēmies sludināt vienīgi cittautiešiem?

¹⁰ Vai Pāvila vārdi, ka viņš turpmāk ies pie cittautiešiem, nozīmēja, ka viņš pilnībā novērsās no jūdiem un jūdaisma prozelītiem, pat tiem, kuri bija noskaņoti labvēlīgi? Nē, tā nebija. Piemēram, ”sinagogas priekšnieks Krisps līdz ar visu savu saimi sāka ticēt Kungam”. Acīmredzot Krispam pievienojās vēl citi no sinagogas, jo Bībelē var lasīt: ”Daudzi korintieši, kas dzirdēja vēsti, sāka ticēt un kristījās.” (Ap. d. 18:8.) Titija Justa nams kļuva par pulcēšanās vietu jaunajai Korintas kristiešu draudzei. Ja arī šajā gadījumā Lūka ir aprakstījis notikumus sev raksturīgajā hronoloģiskajā secībā, tad šie jūdi un prozelīti kļuva par kristiešiem pēc tam, kad Pāvils bija nopurinājis savas drēbes. Tas spilgti liecina par Pāvila gatavību pielāgoties.

11. Kā Jehovas liecinieki mūsdienās līdzinās Pāvilam, sludinot cilvēkiem, kuri pieder pie kristīgajām baznīcām?

¹¹ Mūsdienās kristīgās pasaules baznīcas daudzās zemēs ir laidušas dziļas saknes un spēcīgi ietekmē savus piekritējus. Daudzviet pasaulē kristīgo baznīcu misionāri ir pievērsuši savai reliģijai ne mazums cilvēku. Tie, kas apgalvo, ka ir kristieši, bieži vien atrodas tradīciju varā, kā tas bija ar Korintas jūdiem pirmajā gadsimtā. Tomēr mēs, Jehovas liecinieki, tāpat kā Pāvils, dedzīgi sludinām šiem cilvēkiem, palīdzot viņiem vairot sapratni par Bībeli. Pat tad, ja viņi mums  pretojas vai viņu reliģiskie vadītāji mūs vajā, mēs nezaudējam cerības. Starp tiem, kas ”deg par Dievu, bet bez pareizas izpratnes”, var būt pazemīgi cilvēki, kas mums ir jāmeklē un jāatrod. (Rom. 10:2.)

12. Kādu stiprinošu solījumu Pāvils parādībā saņēma?

¹² Ja Pāvilam bija radušās kādas šaubas par to, vai turpināt sludināšanu Korintā, tās noteikti izgaisa naktī, kad Kungs Jēzus viņam parādībā teica: ”Nebaidies! Runā un neklusē, jo es esmu ar tevi. Neviens tev neuzbruks un nenodarīs nekā ļauna. Man ir daudz ļaužu šajā pilsētā.” (Ap. d. 18:9, 10.) Cik ļoti šī parādība stiprināja Pāvilu! Pats Kungs Pāvilam apliecināja, ka tam nekas nedraudēs un ka pilsētā ir daudz cilvēku, kas atsauksies uz labo vēsti. Kā Pāvils pēc tam rīkojās? Bībelē mēs lasām: ”Pāvils tur palika pusotru gadu, mācīdams tiem Dieva vārdu.” (Ap. d. 18:11.)

13. Kādu notikumu Pāvils varbūt atcerējās, iedams uz tiesas vietu, bet kāpēc viņš varēja gaidīt, ka šoreiz iznākums būs citāds?

¹³ Pavadījis Korintā apmēram gadu, Pāvils vēlreiz pārliecinājās par Kunga atbalstu. ”Jūdi visi kā viens vērsās pret Pāvilu” un ”aizveda viņu uz tiesas vietu”, ko sauca bēma. (Ap. d. 18:12.) Iespējams, tiesas vieta atradās Korintas tirgus laukuma vidū, un daži uzskata, ka tas bija zila un balta marmora paaugstinājums ar izkaltiem rotājumiem. Plašajā laukumā, kas atradās tiesas vietas priekšā, varēja satilpt liels ļaužu pūlis. Arheoloģiskie atradumi liek domāt, ka tiesas vieta atradās pavisam netālu no sinagogas un tātad arī no Justa nama. Iedams uz tiesas vietu, Pāvils varbūt atcerējās, kā ar akmeņiem tika nomētāts Stefans, kas dažreiz tiek dēvēts par pirmo kristiešu mocekli. Pāvils, kas toreiz bija pazīstams kā Sauls, bija ”atbalstījis viņa noslepkavošanu”. (Ap. d. 8:1.) Vai tagad kaut kas līdzīgs notiks ar pašu Pāvilu? Nē,  jo viņam bija apsolīts: ”Neviens tev.. nenodarīs nekā ļauna.” (Ap. d. 18:10.)

14., 15. a) Kādu apsūdzību jūdi izvirzīja Pāvilam, un kāpēc Gallions izbeidza lietu? b) Ko pieredzēja Sostens, un kas ar viņu, iespējams, notika vēlāk?

¹⁴ Kas notika, kad Pāvils tika atvests uz tiesas vietu? Tiesnesis bija Ahajas prokonsuls Gallions — romiešu filozofa Senekas vecākais brālis. Jūdi Pāvilu apsūdzēja: ”Šis cilvēks pierunā ļaudis pielūgt Dievu pretēji likumam.” (Ap. d. 18:13.) Jūdi netieši norādīja, ka Pāvils nodarbojas ar pretlikumīgu prozelītismu. Savukārt Gallions uzskatīja, ka Pāvils nav vainojams nedz ”kādā pārkāpumā”, nedz ”smagā noziegumā”. (Ap. d. 18:14.) Gallions negrasījās iesaistīties jūdu savstarpējos strīdos. Pāvils vēl nebija pateicis ne vārda savai aizstāvībai, kad Gallions lietu izbeidza. Apsūdzētājus tas saniknoja. Viņi izgāza savas dusmas uz Sostenu, kas, iespējams, bija kļuvis par sinagogas priekšnieku Krispa vietā. Viņi sagrāba Sostenu un ”tiesas vietas priekšā sāka viņu sist”. (Ap. d. 18:17.)

¹⁵ Kāpēc Gallions neiejaucās, kad pūlis uzbruka Sostenam? Varbūt Gallions domāja, ka Sostens bija tas, kurš sakūdīja pūli pret Pāvilu, un ka viņš saņem pēc nopelniem. Lai kāds būtu bijis Galliona rīcības iemesls, šim notikumam, iespējams, bija pozitīvs iznākums. Vēstulē Korintas draudzei, ko Pāvils uzrakstīja vairākus gadus vēlāk, viņš minēja kādu Sostenu, kuru viņš nosauca par brāli. (1. Kor. 1:1, 2.) Vai tas bija tas pats Sostens, kuru Korintā sita? Ja tā bija, varbūt šis nepatīkamais gadījums palīdzēja Sostenam kļūt par kristieti.

16. Kā Kunga vārdiem ”runā un neklusē, jo es esmu ar tevi” būtu jāietekmē mūs?

¹⁶ Atceries, kad Kungs Jēzus iedrošināja Pāvilu: ”Nebaidies! Runā un neklusē, jo es esmu ar tevi,” — tas notika pēc tam, kad jūdi nevēlējās uzklausīt Pāvila sludināto vēsti. (Ap. d. 18:9, 10.) Mums šie vārdi būtu jāatsauc prātā it sevišķi tajos brīžos, kad mūsu vēsts tiek noraidīta. Nekad neaizmirsīsim, ka Jehova redz cilvēku sirdi un velk pie sevis godprātīgus cilvēkus. (1. Sam. 16:7; Jāņa 6:44.) Tas mūs mudina arī turpmāk sludināt ar dedzību. Katru gadu kristījas simtiem tūkstoši jaunu brāļu un māsu — vidēji vairāki simti dienā. Tie, kas seko Jēzus pavēlei ”gatavot par mācekļiem visu tautu cilvēkus”, var smelties uzmundrinājumu Jēzus vārdos: ”Es būšu ar jums ik dienas līdz pat šī laikmeta nobeigumam.” (Mat. 28:19, 20.)

17., 18. Par ko Pāvils varbūt domāja, braucot ar kuģi uz Efesu?

¹⁷ Nevar droši zināt, vai Galliona nostāja pret Pāvila apsūdzētājiem  ļāva jaunajai kristiešu draudzei Korintā kādu laiku baudīt mieru. Bet ir zināms, ka Pāvils ”pavadīja tur vēl diezgan ilgu laiku” un tikai tad atvadījās no ticības biedriem. Mūsu ēras 52. gada pavasarī viņš plānoja doties ar kuģi uz Sīriju no Kenhreju ostas, kas atradās aptuveni 11 kilometrus uz austrumiem no Korintas. Pirms aizbraukšanas no Kenhrejām Pāvils ”apgrieza matus, jo bija devis svinīgu solījumu”. c (Ap. d. 18:18.) Pēc tam viņš kopā ar Akilu un Priskillu šķērsoja Egejas jūru un nonāca Mazāzijas pilsētā Efesā.

¹⁸ Atstājot Kenhrejas, Pāvils varbūt domāja par Korintā pavadīto laiku. Viņam bija daudz jauku atmiņu un pamats būt gandarītam. Pusotru gadu ilgā sludināšana šajā pilsētā bija nesusi daudz augļu. Korintā bija nodibināta pirmā draudze, kas pulcējās Justa mājās. Par kristiešiem bija kļuvuši Justs, Krisps ar savu saimi un vēl daudzi citi. Šie jaunie ticības biedri Pāvilam bija ļoti dārgi, jo viņš tiem bija palīdzējis kļūt par kristiešiem. Vēlāk, rakstīdams Korintas kristiešiem, viņš tos tēlaini nosauca par ieteikuma vēstuli, kas rakstīta viņa sirdī. Arī mums ir sirsnīgas jūtas pret tiem, kuriem esam palīdzējuši pievienoties patiesajai pielūgsmei. Kāds gan prieks ir redzēt šādas dzīvas ”ieteikuma vēstules”! (2. Kor. 3:1—3.)

19., 20. Ko Pāvils darīja, kad bija ieradies Efesā, un ko mēs no viņa varam mācīties par tiekšanos pēc garīgiem mērķiem?

¹⁹ Kad Pāvils ieradās Efesā, viņš uzreiz ķērās pie sava galvenā darba. Viņš ”iegāja sinagogā un runāja ar jūdiem”. (Ap. d. 18:19.) Efesā Pāvils uzkavējās ļoti īsu laiku. Kad viņu lūdza palikt ilgāk, ”viņš nebija ar mieru”. Atvadīdamies no efesiešiem, viņš sacīja: ”Es atgriezīšos pie jums, ja Jehova tā vēlēsies.” (Ap. d. 18:20, 21.) Pāvils, bez šaubām, apzinājās, ka Efesā vēl ir daudz jāsludina. Apustulis domāja tur atgriezties, taču viņš atstāja visu Jehovas rokās. Vai gan tas nav labs piemērs, kas mums būtu jāpatur prātā? Tiecoties pēc garīgiem mērķiem, mums ir jāparāda iniciatīva. Tomēr mums vienmēr jāpaļaujas uz Jehovas vadību un jācenšas rīkoties saskaņā ar viņa gribu. (Jēk. 4:15.)

²⁰ Atstājis Akilu un Priskillu Efesā, Pāvils uzkāpa uz kuģa un aizbrauca uz Cēzareju. Tad viņš acīmredzot aizgāja uz Jeruzālemi un apsveicinājās ar turienes draudzi. (Ap. d. 18:22, zemsv. piez.) Pēc tam Pāvils atgriezās savu ceļojumu sākumpunktā — Sīrijas Antiohijā. Viņa otrais sludināšanas ceļojums bija sekmīgi noslēdzies. Kas viņu gaidīja pēdējā sludināšanas ceļojumā?