1., 2. Kāpēc Pāvils nebija pārsteigts par pretestību, ar kādu viņš sastapās Jeruzālemē?

 IZRAUTS no saniknota pūļa vidus, Pāvils jau atkal atrodas ieslodzījumā. Dedzīgais apustulis nav pārsteigts par pretestību, ar kādu viņš sastopas Jeruzālemē. Viņš jau iepriekš tika brīdināts, ka šajā pilsētā viņu gaida ”ieslodzījums un ciešanas”. (Ap. d. 20:22, 23.) Kaut arī Pāvils precīzi nezina, kas viņam vēl būs jāpieredz, apustulis saprot, ka viņam arī turpmāk būs jācieš Jēzus vārda dēļ. (Ap. d. 9:16.)

² Vairāki pravieši no kristiešu vidus bija brīdinājuši Pāvilu, ka viņu sasies un nodos ”cittautiešu rokās”. (Ap. d. 21:4, 10, 11.) Necik sen jūdi, saskrējuši lielā pulkā, grasījās viņu nogalināt, un neilgi pēc tam sinedrija locekļi iekaisa strīdā par Pāvila vārdiem un teju viņu saplosīja. Tagad apustulis atrodas ieslodzījumā, kur viņu apsargā romiešu kareivji, un viņam vēl ne reizi vien būs jāstājas tiesas priekšā un jāuzklausa apsūdzības. (Ap. d. 21:31; 23:10.) Apustulim Pāvilam nenoliedzami ir vajadzīgs uzmundrinājums.

3. Kur mēs smeļamies uzmundrinājumu, lai nezaudētu degsmi sludināšanā?

³ Mēs zinām, ka tagadējā beigu laikā ”visi, kas vēlas dievbijīgi dzīvot, būdami Kristus Jēzus sekotāji, tiks vajāti”. (2. Tim. 3:12.) Arī mums laiku pa laikam ir vajadzīgs uzmundrinājums, lai mēs nezaudētu degsmi sludināšanā. Mēs esam ļoti pateicīgi par stiprinošajām domām, ko īstajā brīdī saņemam, lasot bībelisku literatūru un esot sapulcēs, kuras organizē ”uzticamais un gudrais kalps”. (Mat. 24:45.) Dievs Jehova mums ir apliecinājis, ka labās vēsts ienaidnieki nepanāks savu — viņi nevarēs iznīcināt visus Dieva kalpus, nedz arī apstādināt sludināšanu. (Jes. 54:17; Jer. 1:19.) Bet kā bija ar apustuli Pāvilu? Vai viņš saņēma uzmundrinājumu, lai spētu arī turpmāk plaši liecināt par spīti pretestībai? Ja tā bija, kas apustuli uzmundrināja un kā tas viņu ietekmēja?

4., 5. Kādu uzmundrinājumu saņēma Pāvils, un kāpēc var teikt, ka tas nāca īstajā brīdī?

⁴ Tik ļoti nepieciešamo uzmundrinājumu apustulis Pāvils saņēma  nākamajā naktī pēc tam, kad bija paglābts no sinedrija locekļiem. Dieva iedvesmotajā aprakstā var lasīt: ”Kungs nostājās Pāvilam blakus un teica: ”Esi drosmīgs! Tāpat kā tu par mani esi plaši liecinājis Jeruzālemē, tev būs jāliecina arī Romā.”” (Ap. d. 23:11.) Šie Jēzus uzmundrinošie vārdi apliecināja Pāvilam, ka viņš netiks nogalināts. Viņš paliks dzīvs un nonāks Romā, lai liecinātu par Jēzu arī tur.

⁵ Uzmundrinājums nāca īstajā brīdī. Jau nākamajā dienā vairāk nekā 40 jūdu ”izdomāja slepenu plānu un nozvērējās neēst un nedzert, kamēr nebūs nonāvējuši Pāvilu”. Šie vārdi liecina, cik stingri jūdi bija apņēmušies nogalināt apustuli. Sazvērnieki uzskatīja, ka tad, ja viņu plāns neizdosies, ļaunums nāks pār viņiem pašiem. (Ap. d. 23:12—15.) Viņu plāns, ko atbalstīja virspriesteri un vecākie, bija šāds: Pāvilu vēlreiz jāliek atvest uz sinedriju, it kā tiesneši gribētu pamatīgāk iepazīties ar Pāvila lietu, bet ceļā sazvērnieki viņam no slēpņa uzbruks un viņu nonāvēs.

6. Kā tika atklāts jūdu plāns nogalināt Pāvilu, un ko jaunieši var mācīties no Pāvila māsasdēla?

⁶ Par šo plānu uzzināja Pāvila māsasdēls un izstāstīja to Pāvilam. Apustulis viņam lika to paziņot karaspēka komandierim Klaudijam Līsijam. (Ap. d. 23:16—22.) Jehova, bez šaubām, mīl jauniešus, kas, līdzīgi šim vārdā nenosauktajam Pāvila radiniekam, uzskata Dieva tautas intereses par svarīgākām nekā pašu labklājība, kā arī drosmīgi un uzticīgi dara valstības labā visu, ko vien spēj.

7., 8. Kā Klaudijs Līsijs parūpējās par Pāvila drošību?

⁷ Tiklīdz Klaudijs Līsijs, kura pakļautībā atradās tūkstoš vīru, uzzināja par sazvērestību pret Pāvilu, viņš pavēlēja izveidot no kareivjiem, jātniekiem un šķēpnešiem 470 cilvēku lielu sardzi, kurai tajā naktī bija jāpamet Jeruzāleme un jānogādā Pāvils Cēzarejā pie vietvalža Fēliksa. a Kaut gan Cēzarejā, kas bija romiešu administratīvais centrs Jūdejā, dzīvoja ievērojams skaits ebreju, tās iedzīvotāju vairākums bija neebreji. Šajā pilsētā valdošā kārtība bija krasā pretstatā nemierīgajai gaisotnei Jeruzālemē, kur daudzi atklāti pauda reliģisku neiecietību un iesaistījās dumpjos. Cēzarejā atradās arī romiešu karaspēka galvenā mītne Jūdejas provincē.

⁸ Ievērodams romiešu likumus, Līsijs nosūtīja Fēliksam vēstuli, kurā izklāstīja Pāvila lietu. Līsijs vēstulē minēja, ka viņš izglāba Pāvilu no jūdiem, kad uzzināja, ka tas ir Romas pilsonis. Līsijs rakstīja, ka viņš nav atklājis neko tādu, par ko Pāvils ”būtu pelnījis nāvi vai  ieslodzījumu”, bet, tā kā pret apcietināto tiek gatavota sazvērestība, viņš to nodod Fēliksam, lai vietvaldis uzklausa apsūdzētājus un izspriež šo lietu. (Ap. d. 23:25—30.)

9. a) Kā tika pārkāptas Pāvila tiesības, ko viņam garantēja Romas pilsonība? b) Kādos gadījumos mēs varētu izmantot tiesības, ko nodrošina pilsonība?

⁹ Vai Līsijs rakstīja patiesību? Ne gluži. Šķiet, viņš centās par sevi radīt pēc iespējas labāku iespaidu. Īstenībā viņš Pāvilam nenāca palīgā tāpēc, ka bija uzzinājis par apustuļa pilsonību. Turklāt Līsijs nepieminēja, ka pats bija licis Pāvilu ”saslēgt ar divām ķēdēm”, kā arī pavēlējis viņu ”pērt ar pletnēm un pratināt”. (Ap. d. 21:30—34; 22:24—29.) Tā Līsijs bija pārkāpis tiesības, kādas Pāvilam garantēja Romas pilsonība. Mūsdienās Sātans izmanto pretinieku reliģisko fanātismu, lai uzkurinātu vajāšanas, un mūsu brīvība pielūgt Dievu var tikt ierobežota. Bet, sekodami Pāvila paraugam, Dieva kalpi bieži var izmantot tiesības, ko viņiem nodrošina pilsonība, un censties iegūt tiesisku aizsardzību.

10. Kādas nopietnas apsūdzības Pāvilam tika izvirzītas?

¹⁰ Cēzarejā Pāvilu ”turēja.. apsardzībā Hēroda pilī”, kamēr no Jeruzālemes ieradās viņa apsūdzētāji. (Ap. d. 23:35.) Pēc piecām dienām viņi atnāca — apsūdzētāju vidū bija augstais priesteris Hananja ar dažiem vecākajiem un runas vīrs Tertulls. Sākumā, acīmredzot gribēdams glaimot Fēliksam un noskaņot viņu labvēlīgi, Tertulls cildināja vietvaldi par to, ko viņš dara jūdu labā. b Tad Tertulls ķērās pie lietas un runāja par Pāvilu: ”Šis vīrs ir kaitnieks, kas visā pasaulē kūda jūdus uz dumpi, turklāt viņš ir nācariešu sektas vadonis. Viņš mēģināja arī apgānīt templi, bet mēs viņu notvērām.” Pārējie jūdi ”pievienojās apsūdzībai un paziņoja, ka tā ir taisnība”. (Ap. d. 24:5, 6, 9.) Kūdīšana uz dumpi, bīstamas sektas vadīšana un tempļa apgānīšana — tās bija nopietnas apsūdzības, par kurām varēja piespriest nāvessodu.

11., 12. Kā Pāvils atspēkoja apsūdzības?

¹¹ Pēc tam vārds tika dots Pāvilam. ”Es labprāt aizstāvos,” viņš iesāka  un tad pilnībā noliedza visas apsūdzības. Apustulis nebija ne apgānījis templi, nedz arī kūdījis ļaudis uz dumpi. Pāvils norādīja, ka daudzus gadus viņš bija bijis prom no Jeruzālemes un bija atgriezies ar saziedotajām dāvanām — ar ziedojumiem, kas bija domāti kristiešiem, kuri bada, vajāšanu un citu iemeslu dēļ bija ieslīguši nabadzībā. Pāvils apgalvoja, ka pirms ieiešanas templī viņš bija attīrījies un ka viņš vienmēr cenšas saglabāt ”tīru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā”. (Ap. d. 24:10—13, 16—18.)

¹² Pāvils gan atzina, ka viņš kalpo savu tēvu Dievam ”pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību”, bet piebilda, ka viņš tic ”visam, kas rakstīts bauslībā un praviešu rakstos,” un, tāpat kā viņa apsūdzētāji, cer uz ”taisno un netaisno augšāmcelšanu”. Pēc tam apustulis pieprasīja: ”Lai šie vīri paši pasaka, kādu vainu viņi ir atraduši, kad es biju sinedrija priekšā, izņemot vienīgi to, ka, stāvēdams starp viņiem, es izsaucos: ”Šodien mani jūsu priekšā tiesā tāpēc, ka es ceru uz mirušo augšāmcelšanu.”” (Ap. d. 24:14, 15, 20, 21.)

13.—15. Kāpēc Pāvils ir labs piemērs, kā drosmīgi liecināt varas pārstāvju priekšā?

¹³ No Pāvila mēs varam mācīties, kā rīkoties, ja savas reliģijas dēļ nonākam varas pārstāvju priekšā un tiekam nepatiesi apsūdzēti tajā, ka kūdām citus uz nemieriem vai nepakļaušanos valdībai vai ka piederam pie ”bīstamas sektas”. Pāvils necentās pieglaimoties vietvaldim, kā to darīja Tertulls. Pāvils saglabāja mieru un  runāja ar cieņu. Rūpīgi izvēlēdamies vārdus, viņš sniedza skaidru un patiesu liecību. Pāvils pieminēja, ka nav klāt ”jūdu no Āzijas”, kas viņu apsūdzēja tempļa apgānīšanā, bet no tiesiskā viedokļa Pāvilam pienācās iespēja tikties ar viņiem un noklausīties viņu apsūdzības. (Ap. d. 24:18, 19.)

¹⁴ Galvenais, Pāvils nebaidījās liecināt par saviem uzskatiem. Viņš atkal drosmīgi runāja par ticību augšāmcelšanai, kaut gan sinedrijā viņa vārdi bija izraisījuši īstu sašutuma vētru. (Ap. d. 23:6—10.) Kāpēc Pāvils savā aizstāvības runā uzsvēra cerību uz augšāmcelšanu? Tāpēc, ka Pāvils liecināja par Jēzu un viņa augšāmcelšanu no nāves — par to, kas Pāvila pretiniekiem nebija pieņemams. (Ap. d. 26:6—8, 22, 23.) Tieši augšāmcelšana, precīzāk, ticība Jēzum un viņa augšāmcelšanai, bija pretrunu centrā.

¹⁵ Līdzīgi Pāvilam, mēs varam drosmīgi liecināt, smeļoties spēku Jēzus vārdos: ”Visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet tas, kas izturēs līdz galam, tiks izglābts.” Vai mums ir jāraizējas par to, ko teikt? Nē, nemaz. Jēzus savus sekotājus iedrošināja: ”Kad tie jūs vedīs nodot varas pārstāvjiem, iepriekš neraizējieties, ko jūs teiksiet. Sakiet to, kas jums tajā brīdī tiks dots, jo runāsiet nevis jūs, bet svētais gars.” (Marka 13:9—13.)

16., 17. a) Ko Fēlikss darīja Pāvila lietā? b) Kāds varēja būt iemesls tam, ka Fēlikss izbijās, un kāpēc viņš tomēr bieži lika atvest Pāvilu?

¹⁶ Šī nebija pirmā reize, kad vietvaldis Fēlikss dzirdēja par kristiešu uzskatiem. Bībelē ir stāstīts: ”Fēlikss, kas diezgan daudz zināja par šo ticību, atlika viņu lietu, sacīdams: ”Es izlemšu jūsu lietu, kad atnāks komandieris Līsijs.” Viņš lika virsniekam paturēt Pāvilu apcietinājumā, bet piešķirt arī dažus atvieglojumus un neliegt Pāvila draugiem par viņu parūpēties.” (Ap. d. 24:22, 23.)

¹⁷ Pēc dažām dienām Fēlikss kopā ar savu sievu Drusillu, kas bija jūdiete, lika atvest Pāvilu un ”klausījās, ko Pāvils stāstīja par ticību Kristum Jēzum”. (Ap. d. 24:24.) Bet, kad Pāvils runāja par ”taisnīgumu, savaldību un gaidāmo tiesu, Fēlikss izbijās”. Droši vien šādas tēmas padarīja nemierīgu viņa sirdsapziņu, uz kuras gūlās daudz ļaundarību. Tāpēc viņš atlaida Pāvilu, sacīdams: ”Tagad ej! Kad man būs laiks, es tevi atkal pasaukšu.” Fēlikss tiešām vēl daudz reižu lika atvest Pāvilu, taču nevis tāpēc, ka vēlējās iepazīt patiesību, bet tāpēc, ka cerēja saņemt no Pāvila kukuli. (Ap. d. 24:25, 26.)

18. Kāpēc Pāvils runāja ar Fēliksu un viņa sievu par ”taisnīgumu, savaldību un gaidāmo tiesu”?

 ¹⁸ Kāpēc Pāvils ar Fēliksu un viņa sievu runāja par ”taisnīgumu, savaldību un gaidāmo tiesu”? Atceries, ka viņi vēlējās uzzināt vairāk par ”ticību Kristum Jēzum”. Pāvils, kas zināja par viņu netikumību, nežēlību un netaisnību, bez aplinkiem paskaidroja, kādām prasībām jāatbilst visiem, kas vēlas kļūt par Jēzus sekotājiem. Pāvils ļoti skaidri norādīja, cik krasā pretstatā Dieva taisnīguma normām ir Fēliksa un viņa sievas dzīvesveids. Viņiem bija jāsaprot, ka visi cilvēki par savām domām, vārdiem un darbiem ir atbildīgi Dieva priekšā un ka daudz svarīgāk par to, kādu spriedumu saņems Pāvils, ir tas, kā viņus vērtē Dievs. Nav brīnums, ka Fēlikss izbijās.

19., 20. a) Kā mums jāizturas pret cilvēkiem, kas šķietami interesējas par patiesību, bet nevēlas mainīt savu dzīvesveidu? b) Kas liecina, ka Fēlikss nebija Pāvila draugs?

¹⁹ Sludināšanā mēs varam sastapt cilvēkus, kas atgādina Fēliksu. Sākumā viņi varbūt izrāda interesi par patiesību, bet īstenībā viņi grib dzīvot tā, kā pašiem patīk. Mums ir pamatots iemesls būt piesardzīgiem, kad cenšamies palīdzēt šādiem cilvēkiem. Tāpat kā Pāvils, mēs varam viņiem taktiski paskaidrot, kādas ir Dieva taisnīguma normas. Varbūt patiesība aizkustinās viņu sirdi. Taču tad, ja kļūst redzams, ka viņi nedomā mainīt savu grēcīgo dzīvesveidu, mēs atstājam viņus un meklējam tos, kurus tiešām interesē patiesība.

²⁰ To, kas bija Fēliksa sirdī, atklāj šie vārdi: ”Kad bija pagājuši divi gadi, Fēliksu amatā nomainīja Porkijs Fēsts, bet Fēlikss, gribēdams izpatikt jūdiem, atstāja Pāvilu ieslodzījumā.” (Ap. d. 24:27.) Fēlikss nebija Pāvila draugs. Vietvaldis zināja, ka ”ticības ceļa” gājēji nebija ne musinātāji, ne dumpinieki. (Ap. d. 19:23.) Tāpat viņš zināja, ka Pāvils nav pārkāpis Romas likumus. Tomēr viņš atstāja apustuli apcietinājumā, ”gribēdams izpatikt jūdiem”.

21. Kas notika ar Pāvilu, kad par vietvaldi kļuva Porkijs Fēsts, un kas Pāvilam deva spēku?

²¹ Kā var lasīt Apustuļu darbu grāmatas 24. nodaļas pēdējā pantā, Pāvils joprojām atradās apcietinājumā, kad Fēliksu vietvalža amatā nomainīja Porkijs Fēsts. Tad sākās viena noklausīšanās pēc otras, un Pāvils stājās vairāku amatpersonu priekšā. Drosmīgais apustulis patiešām tika vests ”ķēniņu un pārvaldnieku priekšā”. (Lūk. 21:12.) Kā mēs redzēsim, vēlāk viņš liecināja sava laika visvarenākajam valdniekam. Visās šajās situācijās Pāvils palika nesatricināms ticībā. Viņam, bez šaubām, spēku deva Jēzus vārdi: ”Esi drosmīgs!”