23. NODAĻA
”Uzklausiet, ko es.. sacīšu savai aizstāvībai!”
Pāvils aizstāv patiesību saniknotu pūļu un sinedrija priekšā
Balstīts uz Apustuļu darbiem 21:18—23:10
1., 2. Kāpēc apustulis Pāvils ir ieradies Jeruzālemē, un kādas grūtības viņu tur gaida?
JERUZĀLEME. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Pāvils atkal staigā pa tās šaurajām, trokšņainajām ielām. Nevienai citai pilsētai nav bijusi tik īpaša nozīme Jehovas attiecībās ar viņa tautu. Lielākā daļa Jeruzālemes iedzīvotāju ļoti lepojas ar tās spožo pagātni. Pāvils zina, ka daudzi Jeruzālemes kristieši pārāk lielu uzmanību pievērš pagātnei un viņiem ir grūti pieņemt izmaiņas tajā, kā Jehova veido attiecības ar saviem kalpiem. Pāvils redz, ka viņa ticības biedriem ir vajadzīga ne tikai materiāla palīdzība, ko viņš, vēl būdams Efesā, bija apņēmies nogādāt uz šo ievērojamo pilsētu, bet arī garīga palīdzība. (Ap. d. 19:21.) Neraugoties uz gaidāmajām briesmām, viņš ir īstenojis savu nodomu atgriezties šajā pilsētā.
2 Kas notiks ar Pāvilu Jeruzālemē? Vispirms grūtības radīs baumas, kas ir izplatījušās starp Kristus sekotājiem un daudzus ir satraukušas. Bet vēl lielāks pārbaudījums būs Kristus ienaidnieku uzbrukumi. Viņi izvirzīs Pāvilam nepamatotas apsūdzības, sitīs viņu un draudēs viņu nogalināt. Šie dramatiskie notikumi dos Pāvilam iespēju aizstāvēties. Pazemība, drosme un ticība, ko viņš apliecinās grūtībās, ir labs paraugs kristiešiem mūsdienās.
”Viņi slavēja Dievu” (Apustuļu darbi 21:18—20a)
3.—5. a) Kādā sapulcē Pāvils Jeruzālemē piedalījās, un par ko viņš runāja? b) Ko mēs varam mācīties no Pāvila tikšanās ar Jeruzālemes draudzes vecākajiem?
3 Nākamajā dienā pēc ierašanās Jeruzālemē Pāvils un viņa ceļabiedri satikās ar vecākajiem, kas pārraudzīja kristiešu draudzes darbību. Lūka nav minējis nevienu no tobrīd dzīvajiem apustuļiem — pēc visa spriežot, viņi visi bija devušies prom no Jeruzālemes kalpot kaut kur citur. Bet Jēkabs, Jēzus brālis, joprojām bija Jeruzālemē. (Gal. 2:9.) Iespējams, Jēkabs vadīja sapulci, kurā kopā ar Pāvilu ”bija klāt arī visi vecākie”. (Ap. d. 21:18.)
4 Pāvils sveicināja vecākos un ”sīki izstāstīja, ko Dievs ar viņa kalpošanu ir paveicis tautu starpā”. (Ap. d. 21:19.) Viņa stāstījums noteikti uzmundrināja brāļus. Arī mūs saviļņo ziņas par to, kā citās zemēs norit sludināšana. (Sāl. pam. 25:25.)
5 Kādā brīdī Pāvils, jādomā, pieminēja arī ziedojumus, ko viņš bija atvedis no Eiropas. Nav šaubu, ka Pāvila klausītājus aizkustināja tālienē dzīvojošo brāļu gādība. Kad Pāvils beidza runāt, vecākie ”slavēja Dievu”. (Ap. d. 21:20.) Arī tagad daudzi kristieši, kas ir cietuši kādā dabas katastrofā vai cīnās ar smagu slimību, ir dziļi pateicīgi par ticības biedru atbalstu un uzmundrinājuma vārdiem, kas nāk īstajā laikā.
Daudzi joprojām ”dedzīgi turas pie bauslības” (Apustuļu darbi 21:20b, 21)
6. Par kādu problēmu uzzināja Pāvils?
6 Tad vecākie pastāstīja Pāvilam par kādu Jūdejas kristiešu vidū izplatītu problēmu, kas bija saistīta ar viņu. Vecākie sacīja: ”Redzi, brāli, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir starp jūdiem, un tie visi dedzīgi turas pie bauslības. Bet viņi ir dzirdējuši runas, ka tu māci visiem jūdiem, kas dzīvo citu tautu vidū, atkrišanu no Mozus, sakot, ka tiem nevajag apgraizīt bērnus un ievērot paražas.” a (Ap. d. 21:20, 21.)
7., 8. a) Kāds aplams viedoklis bija daudziem kristiešiem Jūdejā? b) Kāpēc ebreju kristiešu turēšanos pie bauslības nevarēja uzskatīt par atkrišanu?
7 Kāpēc tik daudzi kristieši joprojām dedzīgi turējās pie Mozus bauslības, kaut arī bija pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš tā bija atcelta? (Kol. 2:14.) Mūsu ēras 49. gadā apustuļi un vecākie, kas bija sapulcējušies Jeruzālemē, nosūtīja draudzēm vēstuli, kurā bija paskaidrots, ka kristiešiem no cittautiešu vidus nav jātiek apgraizītiem un nav jāievēro Mozus bauslība. (Ap. d. 15:23—29.) Taču šajā vēstulē nebija minēti ebreju kristieši, no kuriem daudzi nesaprata, ka Mozus bauslība vairs nav spēkā.
8 Vai ebreji, kas turējās pie šāda aplama viedokļa, vairs nevarēja būt kristieši? Nē, tā nebija. Ja viņi iepriekš būtu pielūguši pagānu dievus un tagad turpinātu sekot pagāniskām paražām, situācija būtu citāda. Bauslība, ko šie ebreju kristieši uzskatīja par tik svarīgu, bija no Jehovas un pati par sevi nesaturēja neko dēmonisku un nepareizu. Bet tā bija saistīta ar veco līgumu, savukārt kristieši tagad bija pakļauti jaunajam līgumam. Bauslības līguma ievērošanai vairs nebija nekādas nozīmes patiesajā pielūgsmē. Ebreju kristiešiem, kuri dedzīgi turējās pie bauslības, trūka pareizas sapratnes un paļāvības uz kristiešu draudzi. Viņiem bija jāsaskaņo savas domas ar Jehovas atklāto patiesības gaismu. b (Jer. 31:31—34; Lūk. 22:20.)
”Tā nav taisnība, ko viņi par tevi dzirdējuši” (Apustuļu darbi 21:22—26)
9. Ko Pāvils mācīja par Mozus bauslību?
9 Ko varēja iesākt ar baumām, it kā Pāvils citu tautu vidū dzīvojošajiem ebrejiem mācot, ka tiem ”nevajag apgraizīt bērnus un ievērot paražas”? Pāvils bija apustulis citām tautām, un viņš stingri iestājās par vadošās padomes lēmumu, ka cittautiešiem nav jāievēro bauslība. Viņš arī atmaskoja tādu cilvēku aplamos spriedumus, kuri par kristiešiem kļuvušos cittautiešus centās pārliecināt, lai tie apgraizītos, apliecinot paklausību Mozus bauslībai. (Gal. 5:1—7.) Pilsētās, ko viņš apmeklēja, Pāvils sludināja labo vēsti arī jūdiem. Tiem, kas viņu uzklausīja, viņš noteikti paskaidroja, ka Jēzus nāve ir atcēlusi bauslību un ka cilvēks tiek atzīts par taisnu savas ticības dēļ, nevis pamatojoties uz bauslības ievērošanu. (Rom. 2:28, 29; 3:21—26.)
10. Kāda līdzsvarota nostāja Pāvilam bija jautājumā par bauslību un apgraizīšanu?
10 Tomēr Pāvils izturējās ar sapratni pret kristiešiem, kas ievēroja dažas jūdu paražas, piemēram, sabatā nestrādāja vai nelietoja uzturā noteiktus produktus. (Rom. 14:1—6.) Viņš arī neizvirzīja nekādus likumus par apgraizīšanu. Pāvils pat apgraizīja Timoteju, lai uz šo jauno kristieti, kura tēvs bija grieķis, jūdiem nebūtu iemesla raudzīties ar neuzticību. (Ap. d. 16:3.) Apgraizīšana bija katra personisks lēmums. Pāvils galatiešiem rakstīja: ”Nav nozīmes, vai esam apgraizīti vai neapgraizīti, — svarīga ir ticība, kas izpaužas mīlestībā.” (Gal. 5:6.) Bet, ja kāds vai nu apgraizītos ar mērķi pakļauties bauslībai, vai arī mācītu, ka apgraizīšana ir nepieciešama, lai iegūtu Jehovas labvēlību, tas liecinātu par ticības trūkumu.
11. Kādu ieteikumu vecākie deva Pāvilam, un ar ko tas varēja būt saistīts? (Sk. arī zemsvītras piezīmi.)
11 Kaut arī baumas bija tālu no patiesības, tās ebreju kristiešus bija ļoti uztraukušas. Tāpēc vecākie Pāvilam ieteica: ”Mūsu vidū ir četri vīri, kas ir devuši svinīgu solījumu. Ņem viņus sev līdzi, attīries kopā ar viņiem un sedz viņu izdevumus, lai viņi varētu noskūt galvu. Tad visi zinās, ka tā nav taisnība, ko viņi par tevi dzirdējuši, bet ka tu dzīvo, kā pieklājas, un ievēro bauslību.” c (Ap. d. 21:23, 24.)
12. Kā Pāvils apliecināja paklausību un gatavību piekāpties, kad ar viņu runāja Jeruzālemes draudzes vecākie?
12 Pāvils būtu varējis iebilst, ka problēmas sakne ir nevis baumas par viņu, bet ebreju kristiešu dedzīgā turēšanās pie Mozus bauslības. Taču viņš bija gatavs piekāpties, ja vien tas nenozīmēja rīkoties pretēji Dieva principiem. Viņš agrāk bija rakstījis: ”Tiem, kas pakļauti bauslībai, es kļuvu kā tāds, kas pakļauts bauslībai (kaut arī pats neesmu tai pakļauts), lai iemantotu tos, kas pakļauti bauslībai.” (1. Kor. 9:20.) Šoreiz Pāvils, paklausīdams Jeruzālemes draudzes vecākajiem, kļuva ”kā tāds, kas pakļauts bauslībai”. Tā viņš mums ir rādījis labu paraugu, kā sadarboties ar vecākajiem, nevis nepiekāpīgi rīkoties pēc sava prāta. (Ebr. 13:17.)
Pāvils piekāpās, kad tas nebija pretrunā ar Bībeles principiem. Vai tu rīkojies tāpat?
”Viņš nedrīkst palikt dzīvs!” (Apustuļu darbi 21:27—22:30)
13. a) Kāpēc jūdi templī izraisīja nemierus? b) Kā Pāvils tika paglābts no nāves?
13 Templī viss negāja gludi. Kad solījuma dienas tuvojās beigām, jūdi no Āzijas pamanīja Pāvilu, nepatiesi apsūdzēja viņu cittautiešu ievešanā templī un uzsāka nemierus. Pāvils tiktu sasists līdz nāvei, ja nebūtu iejaucies romiešu karaspēka komandieris. Taču ar to viss vēl nebeidzās, jo romiešu komandieris viņu apcietināja. No tās dienas pagāja vairāk nekā četri gadi, līdz Pāvils atguva brīvību. Pāvilam joprojām draudēja briesmas. Kad komandieris jautāja jūdiem, kāpēc viņi bija uzbrukuši Pāvilam, tika izkliegtas dažādas apsūdzības. Lielajā troksnī komandieris neko īsti nevarēja saprast. Galu galā Pāvils bija nešus jānes prom. Kad romiešu kareivji ar Pāvilu tuvojās karaspēka mītnei, viņš komandierim sacīja: ”Es lūdzu: ļauj man uzrunāt ļaudis.” (Ap. d. 21:39.) Komandieris bija ar mieru, un Pāvils drosmīgi aizstāvēja savu ticību.
14., 15. a) Ko Pāvils paskaidroja jūdiem? b) Ko darīja romiešu komandieris, lai noskaidrotu, kāpēc jūdi ienīst Pāvilu?
14 ”Uzklausiet, ko es jums sacīšu savai aizstāvībai!” iesāka Pāvils. (Ap. d. 22:1.) Tā kā viņš runāja ebreju valodā, pūlis pierima. Pāvils atklāti pastāstīja, kāpēc ir kļuvis par Kristus sekotāju. Savā stāstījumā viņš pieminēja faktus, par kuru patiesumu jūdi, ja vēlējās, varēja pārliecināties paši. Pāvils bija skolojies pie slavenā Gamaliēla un bija vajājis Kristus sekotājus, par ko droši vien zināja arī daļa klātesošo. Bet ceļā uz Damasku viņam parādījās augšāmceltais Jēzus un runāja ar viņu. Pāvila ceļabiedri redzēja spožu gaismu un dzirdēja kādu runājam, bet teikto nesaprata. (Ap. d. 9:7; 22:9.) Pēc tam Pāvilu, kas spožās parādības dēļ bija kļuvis akls, viņa biedri aizveda uz Damasku. Tur Hananja, ko pazina Damaskas jūdi, brīnumainā veidā atjaunoja Pāvilam redzi.
15 Tālāk Pāvils minēja, ka pēc atgriešanās Jeruzālemē viņam templī parādījās Jēzus. Tajā brīdī jūdi atkal aizsvilās un sauca: ”Nost tādu no zemes virsas — viņš nedrīkst palikt dzīvs!” (Ap. d. 22:22.) Lai Pāvilu pasargātu, komandieris pavēlēja viņu ievest karaspēka mītnē. Joprojām gribēdams noskaidrot, kāpēc jūdi ienīst Pāvilu, komandieris pavēlēja viņu sagatavot pēršanai un pratināšanai. Tad Pāvils izmantoja savas tiesības un darīja zināmu, ka viņš ir Romas pilsonis. Arī mūsdienās Jehovas kalpi izmanto viņiem pieejamos juridiskos līdzekļus, lai aizstāvētu savu ticību. (Sk. ” Romiešu tiesības un Romas pilsonība” un ” Juridiskās cīņas mūsdienās”.) Uzzinājis, ka Pāvils ir Romas pilsonis, komandieris saprata, ka viņam būs jāatrod cits veids, kā noskaidrot kaut ko vairāk. Nākamajā dienā viņš sasauca sinedriju, jūdu augstāko tiesu, un veda Pāvilu tā priekšā.
”Es esmu farizejs” (Apustuļu darbi 23:1—10)
16., 17. a) Pastāstiet, kas notika, kad Pāvils uzrunāja sinedriju! b) Kā Pāvils šajā situācijā apliecināja pazemību?
16 Sākdams savu aizstāvības runu, Pāvils sinedrijam sacīja: ”Brāļi, līdz pat šai dienai es Dieva priekšā esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas.” (Ap. d. 23:1.) Tālāk viņš netika. Bībelē var lasīt: ”Tad augstais priesteris Hananja pavēlēja tiem, kas stāvēja viņam līdzās, sist viņam pa muti.” (Ap. d. 23:2.) Kāda necieņa! Un cik aizspriedumaina attieksme — uzskatīt Pāvilu par meli vēl pirms liecību noklausīšanās! Nav jābrīnās, ka Pāvils izsaucās: ”Dievs tevi sitīs, tu, nobalsinātā siena! Tu te sēdi, lai tiesātu mani pēc bauslības, bet pats pārkāp bauslību, likdams mani sist?!” (Ap. d. 23:3.)
17 Daži no blakusstāvētājiem bija sašutuši, turklāt nevis par to, ka Pāvilu sita, bet par Pāvila vārdiem! Viņi vaicāja: ”Tu apvaino Dieva augsto priesteri?” Pāvila atbilde liecināja par pazemību un cieņu pret bauslību. Viņš teica: ”Brāļi, es nezināju, ka tas ir augstais priesteris. Ir taču rakstīts: ”Nerunā ļaunu par savas tautas vadītāju!”” d (Ap. d. 23:4, 5; 2. Moz. 22:28.) Tad Pāvils izvēlējās citu pieeju. Ievērojis, ka sinedrijs sastāv no farizejiem un saducejiem, viņš sacīja: ”Brāļi! Es esmu farizejs, farizeju dēls. Mani tiesā tāpēc, ka es ticu mirušo augšāmcelšanai.” (Ap. d. 23:6.)
Tāpat kā Pāvils, arī mēs, runājot ar cilvēkiem no citām reliģijām, cenšamies ar viņiem atrast kaut ko kopīgu
18. Kāpēc Pāvils nosauca sevi par farizeju, un kā mēs dažkārt varam izmantot līdzīgu pieeju?
18 Kāpēc Pāvils sevi nosauca par farizeju? Tāpēc, ka viņš bija ”farizeju dēls”, proti, nāca no ģimenes, kas piederēja pie šī reliģiskā strāvojuma. Šī iemesla dēļ daudzi viņu joprojām varēja uzskatīt par farizeju. e Bet kā Pāvils varēja pieslieties farizeju uzskatiem par augšāmcelšanu? Cik var spriest, farizeji ticēja, ka ar saprātu apveltīta dvēsele turpina eksistēt pēc cilvēka nāves un ka taisnīgo dvēseles atkal iemiesojas cilvēku ķermeņos. Pāvila uzskati bija citādi — viņš ticēja tādai augšāmcelšanai, par kādu mācīja Jēzus. (Jāņa 5:25—29.) Tomēr Pāvils bija vienisprātis ar farizejiem tajā, ka mirušajiem ir cerība atkal dzīvot. Turpretī saduceji nekam tādam neticēja. Mēs varam izmantot līdzīgu pieeju sarunās ar cilvēkiem, kas sevi uzskata par kristiešiem. Mēs varam teikt, ka mēs, tāpat kā viņi, ticam Dievam. Tiesa, viņi varbūt tic trīsvienīgam Dievam, savukārt mēs ticam Bībeles Dievam. Bet mums kopīga ir ticība Dieva esamībai.
19. Kāpēc sinedrija sapulce izjuka?
19 Pāvila vārdi sašķēla sinedriju. Bībelē var lasīt: ”Izcēlās skaļa klaigāšana, un daži rakstu mācītāji no farizeju grupējuma piecēlās un nikni iebilda: ”Mēs nekā ļauna šajā cilvēkā nesaskatām. Ja nu ar viņu ir runājis kāds gars vai eņģelis?”” (Ap. d. 23:9.) Pati doma, ka ar Pāvilu varēja būt runājis eņģelis, saducejiem bija pilnīgi nepieņemama, jo viņi eņģeļiem neticēja. (Sk. ” Saduceji un farizeji”.) Nesaskaņas izvērtās tik asas, ka romiešu komandierim apustulis atkal bija jāglābj. (Ap. d. 23:10.) Tomēr Pāvils vēl aizvien nebija drošībā. Kas ar apustuli notika tālāk? To uzzināsim nākamajā nodaļā.
a Ņemot vērā ebreju kristiešu lielo skaitu, var secināt, ka bija izveidotas daudzas draudzes, kas pulcējās kristiešu mājās.
b Dažus gadus vēlāk apustulis Pāvils uzrakstīja Vēstuli ebrejiem, kurā viņš pierādīja, ka jaunais līgums ir pārāks par veco. Šajā vēstulē viņš paskaidroja, ka līdz ar jaunā līguma stāšanos spēkā vecais līgums bija savu laiku nodzīvojis. Pāvila vēstule ne tikai sagādāja pārliecinošus argumentus, ko ebreju kristieši varēja izmantot, aizstāvoties pret tiem, kuri uzstāja, ka bauslība joprojām ir spēkā, bet arī stiprināja to kristiešu ticību, kuri pārāk lielu uzmanību pievērsa Mozus bauslībai. (Ebr. 8:7—13.)
c Bībeles zinātnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka šie vīrieši bija devuši nazīrieša solījumu. (4. Moz. 6:1—21.) Kaut arī Mozus bauslība, kurā bija paredzēta iespēja dot šādu zvērestu, vairs nebija spēkā, Pāvils varbūt secināja, ka nebūtu nepareizi, ja šie vīrieši izpildītu Jehovam doto solījumu. Līdz ar to nebūtu nekas nosodāms, ja viņš samaksātu par tiem un tos pavadītu. Mēs precīzi nezinām, kas tas bija par solījumu, bet ir maz ticams, ka Pāvils būtu atbalstījis dzīvnieku upurēšanu (kas bija prasīta no nazīriešiem), uzskatīdams, ka tas attīrīs šos vīriešus no grēkiem. Kad bija ziedots Kristus nevainojamais upuris, ar šādiem dzīvnieku upuriem vairs nevarēja izpirkt grēkus. Lai ko Pāvils darīja, mēs varam būt droši, ka viņš nebūtu piekritis nekam tādam, kas būtu pretrunā ar viņa sirdsapziņu.
d Daži ir izteikuši pieņēmumu, ka Pāvilam bija slikta redze un tāpēc viņš nepazina augsto priesteri. Vai varbūt viņš tik ilgu laiku bija bijis prom no Jeruzālemes, ka šis augstais priesteris viņam bija svešs. Tāpat ir iespējams, ka Pāvils cauri pūlim nesaskatīja, kurš deva pavēli viņam sist.
e Mūsu ēras 49. gadā, kad apustuļi un vecākie apsprieda jautājumu, vai cittautiešiem ir jāievēro Mozus bauslība, klātesošo kristiešu vidū bija ”daži no farizeju novirziena, kas bija kļuvuši ticīgi”. (Ap. d. 15:5.) Acīmredzot šos draudzes locekļus viņu farizejiskās izcelsmes dēļ joprojām kaut kādā mērā saistīja ar šo novirzienu.
