1., 2. Kāds ceļojums gaidīja Pāvilu, un par ko viņš, iespējams, domāja?

 PĀVILAM neiziet no prāta vietvalža Fēsta nozīmīgie vārdi: ”Pie imperatora tu arī dosies!” Apustulis ir pavadījis ieslodzījumā divus gadus, tāpēc tālais ceļojums uz Romu ienesīs viņa dzīvē vismaz kādas pārmaiņas. (Ap. d. 25:12.) Tomēr spilgtās atmiņas, kas Pāvilam ir saglabājušās no daudzajiem jūras ceļojumiem, nav saistītas vienīgi ar spirgtu vēju un plašu apvārsni. Gaidāmais ceļojums, kas aizvedīs viņu pie imperatora, droši vien raisa Pāvilā nopietnas pārdomas.

² Pāvils daudzkārt ir bijis ”briesmās jūrā”, trīs reizes piedzīvojis kuģa katastrofu un pat pavadījis dienu un nakti atklātā jūrā. (2. Kor. 11:25, 26.) Turklāt gaidāmais ceļojums nelīdzināsies sludināšanas ceļojumiem, kuros Pāvils devās kā brīvs cilvēks. Tagad viņš ir ieslodzītais, un ceļš no Cēzarejas līdz Romai ir ļoti garš — vairāk nekā 3000 kilometru. Vai viņš nonāks galā sveiks un vesels? Un, ja tā notiks, kāds spriedums viņu gaida? Atceries, Pāvilu tiesās varenākais valdnieks, kāds tolaik bija Sātana pasaulē.

3. Kāda bija Pāvila apņēmība, un kam mēs pievērsīsim uzmanību šajā nodaļā?

³ Vai no tā, ko esam uzzinājuši par Pāvilu, var secināt, ka, domājot par savu nākotni, viņš ļāvās bezcerībai un izmisumam? Nekādā ziņā! Apustulis saprata, ka grūtības ir neizbēgamas, bet viņš nezināja, kādas tieši tās būs. Pāvils nepieļāva, ka raizes par to, ko viņš nevar ietekmēt, aizēnotu prieku, ko viņam dod kalpošana. (Mat. 6:27, 34.) Pāvils zināja, ka Jehovas griba ir tāda, lai viņš katrā izdevīgā gadījumā sludinātu labo vēsti par Dieva valstību visiem, pat laicīgajiem valdniekiem. (Ap. d. 9:15.) Viņš bija apņēmies izpildīt savu uzdevumu, lai kas arī notiktu. Vai tāda nav arī mūsu apņēmība? Dosimies kopā ar Pāvilu šajā vēsturiskajā ceļojumā un pievērsīsim uzmanību, ko mēs varam mācīties no viņa parauga.

4. Uz kāda kuģa aizsākās Pāvila ceļojums, un kas viņu pavadīja?

⁴ Pāvilu un vēl dažus cietumniekus uzticēja romiešu virsniekam  Jūlijam, kurš nolēma doties ceļā ar kādu tirdzniecības kuģi, kas bija ienācis Cēzarejas ostā no Adramitijas — ostas pilsētas, kas atradās Mazāzijas rietumu krastā iepretim Lesbas salas pilsētai Mitilēnei. Kuģa maršruts vispirms gāja ziemeļu virzienā, pēc tam uz rietumiem. Pa ceļam bija paredzēts piestāt vairākās ostās, lai izkrautu un iekrautu kravu. Uz šādiem kuģiem nebija domāts par pasažieru, jo īpaši ieslodzīto, ērtībām. (Sk. ” Ceļošana pa jūru un tirdzniecības ceļi”.) Par laimi, Pāvils nebija vienīgais kristietis uz kuģa. Viņu pavadīja vismaz divi ticības biedri — Aristarhs un Lūka, kurš aprakstīja šo ceļojumu. Nav zināms, vai šiem diviem uzticamajiem Pāvila biedriem par braucienu bija jāmaksā vai arī viņi devās līdzi kā Pāvila apkalpotāji. (Ap. d. 27:1, 2.)

5. Kāda iespēja Pāvilam pavērās Sidonā, un ko mēs no tā varam mācīties?

⁵ Pēc dienu ilga brauciena ziemeļu virzienā un pārvarētiem 110 kilometriem kuģis piestāja Sidonā Sīrijas piekrastē. Acīmredzot Jūlijs neizturējās pret Pāvilu kā pret parastu noziedznieku, jo Pāvils bija Romas pilsonis, kura vaina vēl nebija pierādīta. (Ap. d. 22:27, 28; 26:31, 32.) Jūlijs atļāva Pāvilam izkāpt krastā un apciemot ticības biedrus. Brāļi un māsas noteikti ar prieku parūpējās par apustuli, kas tik ilgu laiku bija pavadījis ieslodzījumā. Padomā, kā tu varētu izrādīt sirsnīgu viesmīlību, kas tev ļautu saņemt pretī uzmundrinājumu. (Ap. d. 27:3.)

6.—8. Kā noritēja Pāvila ceļojums no Sidonas līdz Knidai, un kādas iespējas Pāvils droši vien izmantoja?

⁶ No Sidonas ostas izgājis jūrā, kuģis turpināja ceļu uz ziemeļiem gar krastu un tad līdztekus Kilikijas piekrastei garām Pāvila dzimtajai pilsētai Tarsai. Lūka nepiemin, kurās ostās kuģis vēl pietauvojās, taču atzīmē, ka pūta pretvējš, tātad apstākļi kuģošanai nebija labvēlīgi. (Ap. d. 27:4, 5.) Tomēr mēs varam iztēloties, kā Pāvils izmantoja katru iespēju stāstīt labo vēsti. Viņš, bez šaubām, liecināja  gan tiem, kas atradās uz klāja, — ieslodzītajiem, kuģa apkalpei un kareivjiem —, gan ļaudīm ostās, kur kuģis piestāja. Vai mēs izmantojam mums pieejamās iespējas sludināt?

⁷ Pēc kāda laika kuģis sasniedza Miru, ostu Mazāzijas dienvidu piekrastē. Tur Pāvilam ar ceļabiedriem bija jāpārsēžas citā kuģī, kam viņi bija jānogādā galamērķī — Romā. (Ap. d. 27:6.) Tolaik Ēģipte bija Romas maizes klēts, un ēģiptiešu labības kuģi mēdza piestāt Mirā. Jūlijs atrada šādu kuģi un lika kareivjiem un ieslodzītajiem kāpt uz tā. Šis kuģis droši vien bija daudz lielāks nekā iepriekšējais. Uz burinieka atradās vieta ne tikai vērtīgajai kviešu kravai, bet arī 276 cilvēkiem — apkalpei, kareivjiem, ieslodzītajiem un, visticamāk, vēl citiem pasažieriem, kas vēlējās nokļūt Romā. Līdz ar kuģa maiņu Pāvila sludināšanas teritorija paplašinājās, un nav šaubu, ka viņš šo situāciju izmantoja.

⁸ Kuģa nākamā pieturvieta bija Knida pašos Mazāzijas dienvidrietumos. Pūšot ceļavējam, šo attālumu kuģis varēja veikt vienā dienā. Taču Lūka par šo ceļa posmu raksta: ”Daudzas dienas mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, līdz ar grūtībām sasniedzām Knidu.” (Ap. d. 27:7.) Kuģošanas apstākļi bija pasliktinājušies. (Sk. ” Vidusjūras mainīgie vēji”.) Iedomājies, kā jutās uz klāja esošie cilvēki, kad kuģis, cīnīdamies ar stipro vēju un jūras bangām, tik tikko virzījās uz priekšu.

9., 10. Kādi sarežģījumi radās Krētas tuvumā?

⁹ Kuģa kapteinis gribēja turpināt ceļu no Knidas uz rietumiem, bet aculiecinieks Lūka raksta: ”Vējš mūs kavēja.” (Ap. d. 27:7.) Kuģim attālinoties no kontinenta, piekrastes straume palika aiz muguras, un spēcīgs ziemeļrietumu vējš, iespējams, lielā ātrumā nesa kuģi uz dienvidiem. Līdzīgi kā iepriekšējo kuģi no pretvēja bija sargājusi Kipra, tagad aizvēju sagādāja Krēta. Kad kuģis pabrauca garām Salmones zemesragam, kas iesniedzās jūrā Krētas austrumos, situācija uzlabojās. Kuģis nonāca salas dienvidu pusē, kur sauszemes aizsegā tas bija pasargāts no stiprā vēja. Iztēlojies, kādu atvieglojumu izjuta visi, kas bija uz klāja! Taču tas nebija uz ilgu laiku. Kamēr kuģis atradās jūrā, kuģa komanda nedrīkstēja aizmirst par drīzo ziemu. Bažām nudien bija pamats.

¹⁰ Lūka apraksta tālākos notikumus: ”Ar grūtībām kuģodami gar [Krētas] krastu, mēs nonācām kādā vietā, ko sauca par Labo ostu.” Pat salas aizvējā kuģi vadīt nebija viegli. Galu galā viņi noenkurojās nelielā līcī, kurš, kā uzskata, atrodas tieši pirms vietas, kur krasta līnija pavēršas uz ziemeļiem. Cik ilgi viņi tur palika? Lūka raksta: ”Bija pagājis krietns laiks.” Taču laiks nebija viņu sabiedrotais, jo septembrī—oktobrī kuģot jau bija ļoti bīstami. (Ap. d. 27:8, 9.)

11. Ko Pāvils ieteica saviem līdzbraucējiem, bet kāds lēmums tika pieņemts?

 ¹¹ Pāvils bija daudz ceļojis pa Vidusjūru, tāpēc daži no pasažieriem, iespējams, lūdza viņam padomu, kā rīkoties. Pāvils ieteica neturpināt ceļu, citādi viņus piemeklēs ”posts un lieli zaudējumi”, varbūt pat bojāeja. Turpretī stūrmanis un kuģa īpašnieks vēlējās doties tālāk, droši vien uzskatīdami, ka steidzami jāatrod drošāka enkurvieta, un pārliecināja par to arī Jūliju. Vairākums atbalstīja domu, ka jācenšas nokļūt Foinīkā, kas atradās tālāk gar krastu. Acīmredzot turienes osta bija lielāka un labāk piemērota pārziemošanai. Kad sāka pūst lēns dienvidu vējš, kuģis pacēla enkuru. (Ap. d. 27:10—13.)

12. Kādas briesmas draudēja kuģim, un kā kuģa apkalpe centās novērst katastrofu?

¹² Tad viņus piemeklēja jaunas grūtības: sāka pūst ”negants ziemeļaustrumu vējš”. Uz neilgu laiku viņi rada patvērumu ”kādas saliņas, Kaudas, aizvējā”, kura atradās apmēram 65 kilometrus no Labās ostas. Tomēr briesmas vēl nebija garām — kuģi varēja aiznest uz dienvidiem, kur tas Sirtē pie Āfrikas krastiem uzskrietu uz sēkļa. Jūrnieki izmisīgi centās to novērst. Vispirms viņi uzvilka uz klāja laivu, kas bija piesieta aiz kuģa. Tas viņiem tik tikko izdevās, jo laiva, domājams, bija pilna ar ūdeni. Pēc tam viņi nostiprināja kuģa korpusu, apjozdami to ar tauvām, nolaida takelāžu un pūlējās noturēt kuģa priekšgalu pret vēju, lai tas izturētu vētru. Iedomājies, kādas šausmas pārdzīvoja uz kuģa esošie cilvēki! Bet visas pūles bija veltas, jo vētra joprojām ”nežēlīgi svaidīja” kuģi. Trešajā dienā jūrnieki pārmeta pār bortu kuģa aprīkojumu, lai uzlabotu kuģa peldspēju. (Ap. d. 27:14—19.)

13. Kādi vētras laikā varēja būt apstākļi uz klāja?

¹³ Uz kuģa droši vien valdīja panika, bet Pāvils un viņa biedri nezaudēja drosmi. Kungs Pāvilam bija darījis zināmu, ka viņam būs jāliecina Romā, un vēlāk šo solījumu apstiprināja eņģelis. (Ap. d. 19:21; 23:11.) Negantā vētra turpināja plosīties dienu un nakti divu nedēļu garumā. Spēcīgais lietus un biezā mākoņu sega neļāva saskatīt ne sauli, ne zvaigznes, līdz ar to kuģa stūrmanis nevarēja noteikt kuģa atrašanās vietu un kustības virzienu. Neviens pat nedomāja par to, lai ieturētu maltīti. Bija auksts un slapjš, un pārbiedētos cilvēkus mocīja jūras slimība. Kurš gan tādos apstākļos varēja domāt par ēšanu?

14., 15. a) Kāpēc, runādams ar kuģa pasažieriem, Pāvils pieminēja savu agrāko brīdinājumu? b) Ko mēs varam mācīties no tā, ka Pāvils citiem darīja zināmu Jehovas vēsti?

¹⁴ Pāvils piecēlās un atgādināja brīdinājumu, ko bija izteicis agrāk. Taču viņš negribēja nevienam neko pārmest. Notikumu gaita bija apstiprinājusi, ka viņa vārdos ir vērts ieklausīties. Viņš teica: ”Tagad es jums iesaku nezaudēt drosmi, jo jūs visi paliksiet dzīvi — bojā ies  vienīgi kuģis.” (Ap. d. 27:21, 22.) Cik lielu mierinājumu šie vārdi sniedza Pāvila klausītājiem! Apustulis droši vien jutās gandarīts par iespēju dalīties ar citiem priecīgajā vēstī, ko viņam bija uzticējis Jehova. Ir būtiski atcerēties, ka Jehovam ikviena dzīvība ir dārga. Viņam ir svarīgs katrs cilvēks. Apustulis Pēteris rakstīja: ”Jehova.. nevēlas, lai kāds ietu bojā, bet grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas.” (2. Pēt. 3:9.) Tāpēc mums jācenšas pēc iespējas vairāk cilvēkiem pastāstīt Jehovas vēsti par izredzēm uz brīnišķīgu nākotni. Runa ir par cilvēku dzīvību.

¹⁵ Acīmredzot daudziem kuģa pasažieriem Pāvils bija stāstījis par ”cerību, ka Dievs piepildīs solījumu, kuru ir devis”. (Ap. d. 26:6; Kol. 1:5.) Tagad, kad draudēja kuģa katastrofa, Pāvils viņiem varēja sniegt pamatotu cerību uz tūlītēju glābiņu. Viņš atklāja: ”Šonakt pie manis ieradās eņģelis.. un teica: ”Nebaidies, Pāvil! Tev jāstājas imperatora priekšā, un tevis dēļ Dievs pasargās visus, kas ir uz kuģa kopā ar tevi.”” Pāvils viņus mudināja: ”Tāpēc, vīri, nezaudējiet drosmi! Es ticu Dievam, ka viss notiks tieši tā, kā man ir teikts. Mūs izmetīs uz kādas salas.” (Ap. d. 27:23—26.)

16., 17. a) Kādā situācijā Pāvils lūdza Dievu, un kā tas citus ietekmēja? b) Kā īstenojās Pāvila vārdi?

¹⁶ Pēc divām šausminošām nedēļām, kuru laikā kuģis, vētras nests, bija nopeldējis kādus 870 kilometrus, jūrnieki pamanīja izmaiņas — varbūt viņi izdzirdēja krasta bangas. Vīri no kuģa pakaļgala izmeta enkurus, lai novērstu dreifēšanu un kuģa priekšgalu varētu pagriezt pret sauszemi, ja rastos iespēja to uzdzīt krastā. Šajā brīdī jūrnieki gribēja pamest kuģi, bet kareivji viņus apturēja. Pāvils virsniekam un kareivjiem teica: ”Ja šie cilvēki nepaliks uz kuģa, jūs neizglābsieties.” Kuģi vairs tik ļoti nemētāja, un Pāvils mudināja visus paēst, vēlreiz tiem apliecinot, ka neviens neies bojā. Tad Pāvils ”visu priekšā pateicās Dievam”. (Ap. d. 27:31, 35.) Teikdams šo pateicības lūgšanu, apustulis rādīja paraugu Lūkam, Aristarham un kristiešiem mūsdienās. Vai lūgšanas, ko tu saki citu vārdā, viņus uzmundrina un mierina?

¹⁷ Pēc Pāvila lūgšanas ”visi atguva drosmi un arī ķērās pie ēšanas”. (Ap. d. 27:36.) Apkalpe vēl vairāk atviegloja kuģi, izmetot jūrā kviešus. Tā viņi samazināja kuģa iegrimi, lai pietuvotos krastam. Kad uzausa diena, komanda nocirta enkurus, palaida vaļā stūres airus un uzvilka mazu priekšburu, lai varētu kaut mazliet manevrēt kuģi un uzdzīt to krastā. Bet tad kuģis uzskrēja uz sēkļa, tā priekšgals iestrēga, un pakaļgalu sāka dragāt viļņi. Daži kareivji gribēja ieslodzītos nogalināt, lai neviens neaizbēgtu, bet Jūlijs to nepieļāva. Viņš visiem lika doties uz krastu vai nu peldus, vai turoties pie kuģa atlūzām. Pāvila vārdi piepildījās — visi 276 cilvēki izglābās. Jā, ”visi sveiki un veseli nonāca krastā”. Bet kas tas bija par krastu? (Ap. d. 27:44.)

18.—20. Kā Maltas iedzīvotāji izrādīja ”neparastu labvēlību”, un kāds brīnums notika ar Pāvilu?

¹⁸ Kā izrādījās, kuģotāji bija nokļuvuši Maltas salā, kas atrodas uz  dienvidiem no Sicīlijas. (Sk. ” ”Malta” — kur tā atradās?”.) Salinieki, kas runāja svešā valodā, izturējās pret viņiem ”ar neparastu labvēlību”. (Ap. d. 28:2.) Izmirkušajiem un pārsalušajiem svešiniekiem viņi sakūra ugunskuru. Kaut gan lija un bija auksts, pie uguns tie varēja sasildīties. Bet tur notika arī kāds brīnums.

¹⁹ Pāvils vēlējās būt noderīgs — viņš savāca žagaru saišķi un ielika to ugunskurā. Tajā brīdī no žagariem izlīda odze, aptinās Pāvilam ap roku un iedzēla. Maltieši to uzskatīja par dieva sodu. a

²⁰ Vietējie iedzīvotāji, kas redzēja, kā Pāvilu sadzeļ čūska, gaidīja, ka viņa roka ”uztūks”. Kādā avotā teikts, ka šeit lietotais oriģinālvalodas vārds ir medicīnas termins. Nav nekāds pārsteigums, ka tieši šāds vārds ir nācis prātā ”mīļajam ārstam Lūkam”. (Ap. d. 28:6; Kol. 4:14.) Bet Pāvils indīgo čūsku nopurināja, nemaz necietis.

21. a) Miniet dažus piemērus, kas liecina par Lūkas apraksta precizitāti! b) Kādus brīnumus Pāvils paveica, un ko darīja Maltas iedzīvotāji?

²¹ Netālu no tās vietas dzīvoja bagāts zemes īpašnieks, vārdā Publijs. Iespējams, viņš bija augstākā romiešu amatpersona Maltā. Lūka nosauca viņu par ”salas ietekmīgāko vīru”, oriģinālvalodā lietojot titulu, kas ir minēts divos Maltā atrastos uzrakstos. Trīs dienas Publijs viesmīlīgi izmitināja Pāvilu un viņa biedrus pie sevis. Publija tēvs tobrīd bija slims. Arī šoreiz Lūka precīzi apraksta slimnieka stāvokli — Publija tēvs ”gulēja slims, viņam bija drudzis un dizentērija”. Pāvils lūdza Dievu, uzlika slimajam rokas un to izdziedināja. Šis brīnums ļoti iespaidoja saliniekus, un tie sāka vest pie Pāvila citus saslimušos, kā arī apdāvināja Pāvilu un viņa biedrus, nodrošinot viņus ar visu nepieciešamo. (Ap. d. 28:7—10.)

22. a) Ko kāds profesors ir atzinis par Lūkas ceļojuma aprakstu? b) Par ko būs runa nākamajā nodaļā?

²² Pāvila ceļojuma aprakstu, ko tikko apskatījām, caurstrāvo precizitāte un patiesums. Kāds profesors ir atzinis: ”Lūkas stāstījums.. ir viens no spilgtākajiem aprakstiem visā Bībelē.” Pēc viņa vārdiem, Lūka ir tik precīzi minējis pirmā gadsimta kuģošanas detaļas un tik smalki raksturojis Vidusjūras austrumu daļā valdošos apstākļus, ka viņa vēstījumam noteikti jābūt balstītam uz ceļojuma dienasgrāmatu. Ļoti iespējams, pavadīdams apustuli Pāvilu, Lūka veica šādas piezīmes. Ja viņš to darīja, tad arī ceļojuma nākamajā posmā viņam bija daudz, par ko rakstīt. Kas notika ar Pāvilu, kad viņi beidzot sasniedza Romu? To uzzināsim nākamajā nodaļā.