1., 2. a) Kādā situācijā atradās Pāvils? b) Kāds jautājums rodas, domājot par to, ka Pāvils piesauca imperatoru?

 PĀVILS joprojām atrodas ieslodzījumā Cēzarejā. Pirms diviem gadiem, kad apustulis bija atgriezies Jūdejā, dažu dienu laikā jūdi vismaz trīs reizes mēģināja viņu nonāvēt. (Ap. d. 21:27—36; 23:10, 12—15, 27.) Līdz šim Pāvila ienaidnieki ir cietuši neveiksmi, taču viņi nav padevušies. Kad apustulis saprot, ka viņu var nodot jūdu rokās, viņš romiešu vietvaldim Fēstam paziņo: ”Es piesaucu imperatoru!” (Ap. d. 25:11.)

² Vai Jehova atbalstīja Pāvila lēmumu piesaukt Romas imperatoru? Atbilde uz šo jautājumu mums ir svarīga. Tagadējā beigu laikā mēs plaši liecinām par Dieva valstību, un mums ir jāzina, vai Pāvila rīcība ir paraugs, kam mēs varam sekot, kad ”aizstāvam un likumīgi nostiprinām labo vēsti”. (Filip. 1:7.)

3., 4. a) Kas jūdiem bija padomā, kad viņi lūdza atvest Pāvilu uz Jeruzālemi, un kāpēc viņu plāns neizdevās? b) Kā Jehova atbalstīja Pāvilu, un kā viņš palīdz saviem kalpiem mūsdienās?

³ Trīs dienas pēc tam, kad jaunais Jūdejas vietvaldis Fēsts bija stājies amatā, viņš devās uz Jeruzālemi. a Tur Fēsts uzklausīja jūdu virspriesterus un ievērojamos vīrus, kas apsūdzēja Pāvilu nopietnos noziegumos. Šie cilvēki zināja, ka jaunā vietvalža pienākums ir uzturēt mieru ar viņiem un visiem pārējiem jūdiem. Tāpēc tie centās izlūgties no Fēsta, lai Pāvils tiktu atvests uz Jeruzālemi un tiesāts tur. Šis lūgums bija daļa no ļauna plāna. Pāvila ienaidnieki bija iecerējuši ceļā no Cēzarejas uz Jeruzālemi viņu nogalināt. Fēsts noraidīja jūdu prasību un sacīja: ”Ja jau šis vīrs ir izdarījis kaut ko sliktu, lai jūsu varasvīri nāk man līdzi un viņu apsūdz.” (Ap. d. 25:5.) Tā Pāvils kārtējo reizi tika paglābts no nāves.

⁴ Visos pārbaudījumos Jehova ar Kunga Jēzus Kristus starpniecību stiprināja Pāvilu. Atceries, parādībā Jēzus apustulim teica: ”Esi  drosmīgs!” (Ap. d. 23:11.) Mūsdienās Dieva kalpi arī sastopas ar dažādiem šķēršļiem un draudiem. Kaut gan Jehova mūs nepasargā no visām grūtībām, viņš mums dod gudrību un spēku izturēt. Mēs vienmēr varam paļauties, ka mūsu mīlošais Dievs piešķirs mums ”neparastu spēku”. (2. Kor. 4:7.)

5. Kā Fēsts izturējās pret Pāvilu?

⁵ Pēc dažām dienām atgriezies Cēzarejā, Fēsts ”apsēdās tiesneša vietā”. b Vietvalža priekšā stāvēja Pāvils un viņa apsūdzētāji. Atbildēdams uz nepamatotajām apsūdzībām, Pāvils teica: ”Es neesmu sagrēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret templi, ne pret imperatoru.” Apustulis bija nevainīgs un bija pelnījis atbrīvošanu. Kā rīkojās Fēsts? Vēlēdamies izpatikt jūdiem, vietvaldis jautāja Pāvilam: ”Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai šo apsūdzību dēļ tevi tur tiesātu manā priekšā?” (Ap. d. 25:6—9.) Cik absurds ierosinājums! Ja Pāvilu aizvestu tiesāt uz Jeruzālemi, viņa apsūdzētāji kļūtu par viņa tiesnešiem un nāves spriedums būtu garantēts. Fēsts deva priekšroku politiskam izdevīgumam, nevis taisnīgumam. Līdzīgi bija rīkojies viens no agrākajiem vietvalžiem, Poncijs Pilāts, kad viņš izskatīja lietu, kurā bija iesaistīts vēl ievērojamāks cilvēks. (Jāņa 19:12—16.) Arī mūsdienās tiesneši  reizēm pakļaujas politiskam spiedienam, tāpēc mums nav jābūt pārsteigtiem, ja lietā, kurā ir iesaistīti Dieva kalpi, tiesa pieņem lēmumu, kas ir pretrunā ar pierādījumiem.

6., 7. Kāpēc Pāvils piesauca imperatoru, un kā viņa paraugam var sekot patiesie kristieši mūsdienās?

⁶ Fēsta vēlme izdabāt jūdiem varēja maksāt Pāvilam dzīvību. Tāpēc apustulis izmantoja Romas pilsoņa tiesības un Fēstam paziņoja: ”Es stāvu imperatora tiesas krēsla priekšā, kur mani pienākas tiesāt. Jūdiem es neesmu nodarījis neko ļaunu, kā jau tu labi zini. [..] Es piesaucu imperatoru!” Šāds lūgums parasti bija neatsaucams. To Fēsts uzsvēra savā atbildē: ”Tu esi piesaucis imperatoru — pie imperatora tu arī dosies!” (Ap. d. 25:10—12.) Pieprasot, lai viņa lietu izskata augstākas instances tiesa, Pāvils ir rādījis paraugu patiesajiem kristiešiem. Kad pretinieki ”likuma aizsegā dara ļaunu”, radot šķēršļus Jehovas liecinieku darbībai, mēs izmantojam likumdošanā paredzētās iespējas, lai aizstāvētu labo vēsti. c (Ps. 94:20.)

⁷ Tā pēc diviem gadiem, ko Pāvils, būdams nevainīgs, bija pavadījis ieslodzījumā, viņam tika dota iespēja izklāstīt savu lietu Romā. Bet pirms apustuļa aizbraukšanas viņu vēlējās satikt vēl kāds varasvīrs.

8., 9. Kāpēc ķēniņš Agripa ieradās Cēzarejā?

⁸ Dažas dienas pēc tam, kad Pāvils bija piesaucis imperatoru, pie Fēsta ieradās ķēniņš Agripa ar savu māsu Berenīki, ”lai apliecinātu cieņu” jaunajam vietvaldim. d Romas laikos amatpersonu vidū bija pieņemts doties šādās vizītēs pie jaunieceltiem pārvaldniekiem. Apsveikdams Fēstu ar stāšanos amatā, Agripa neapšaubāmi centās nostiprināt ar jauno vietvaldi politiskās un personiskās saites, kas nākotnē varētu noderēt. (Ap. d. 25:13.)

⁹ Fēsts pastāstīja Agripam par Pāvilu, un ķēniņu šī lieta ieinteresēja. Nākamajā dienā abi valdnieki nosēdās tiesneša vietā. Taču viņu vara un spožums nobālēja salīdzinājumā ar runu, ko viņu priekšā drīz vien teica ieslodzītais Pāvils. (Ap. d. 25:22—27.)

10., 11. Kā Pāvils apliecināja Agripam cieņu, un ko viņš pastāstīja ķēniņam par savu pagātni?

¹⁰ Pāvils ar cieņu pateicās ķēniņam Agripam par iespēju aizstāvēties viņa priekšā, atzīdams, ka ķēniņš labi pārzina visas jūdu paražas  un savstarpējos strīdus. Pēc tam apustulis aprakstīja savu pagātni šādiem vārdiem: ”Esmu dzīvojis pēc mūsu ticības stingrākā novirziena priekšrakstiem, būdams farizejs.” (Ap. d. 26:5.) Kad Pāvils bija farizejs, viņš cerēja uz Mesijas atnākšanu. Kļuvis par kristieti, viņš drosmīgi apliecināja, ka sengaidītais Mesija ir Jēzus Kristus. Gan Pāvils, gan viņa apsūdzētāji cerēja, ka piepildīsies viņu tēviem dotais Dieva solījums, un tieši šīs cerības dēļ Pāvils atradās tiesas priekšā. Šāds paskaidrojums vēl jo vairāk ierosināja Agripas interesi. e

¹¹ Atceroties savu kādreizējo izturēšanos pret kristiešiem, Pāvils stāstīja: ”Jāatzīst, es pats biju pārliecināts, ka man visiem spēkiem jāapkaro nācarieša Jēzus sekotāji. [..] Savās trakajās dusmās es viņus [Kristus sekotājus] vajāju pat tālās pilsētās.” (Ap. d. 26:9—11.) Pāvils nepārspīlēja. Daudzi zināja, cik nežēlīgi viņš bija vajājis kristiešus. (Gal. 1:13, 23.) ”Kas tādam cilvēkam varēja likt mainīties?” Agripa varbūt nodomāja.

12., 13. a) Ko Pāvils pastāstīja par savu pievēršanos kristietībai? b) Kā Pāvils bija ”spārdījis pret dzenamo nūju”?

¹² Atbilde sekoja nākamajos Pāvila vārdos: ”Es virspriesteru uzdevumā ar viņu piešķirtām pilnvarām devos uz Damasku. Kad biju  ceļā, ak, ķēniņ, dienas vidū es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus. Mēs visi nokritām zemē, un es izdzirdēju balsi ebreju valodā man sakām: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? Grūti tev spārdīt pret dzenamo nūju.” Es jautāju: ”Kungs, kas tu esi?” Bet Kungs atbildēja: ”Es esmu Jēzus, ko tu vajā.”” f (Ap. d. 26:12—15.)

¹³ Pirms brīnumainā notikuma Pāvils, tēlaini runājot, bija ”spārdījis pret dzenamo nūju”. Līdzīgi kā nastu nesējs lops savainotu sevi, ja spertu pret dzenamās nūjas aso galu, Pāvils kaitēja sev, pretodamies Dieva gribai. Pāvils rīkojās no tīras sirds, taču pilnīgi aplami. Augšāmceltais Jēzus parādījās Pāvilam ceļā uz Damasku un pamudināja viņu mainīt savus uzskatus. (Jāņa 16:1, 2.)

14., 15. Ko Pāvils teica par to, kā bija mainījusies viņa dzīve?

¹⁴ Pāvils savā dzīvē veica lielas izmaiņas. Vērsdamies pie Agripas, viņš sacīja: ”Es nevarēju nepaklausīt šim redzējumam no debesīm, tieši tāpēc es vispirms Damaskā, bet pēc tam arī Jeruzālemē un visā Jūdejā, kā arī citu tautu vidū vēstīju, ka ir jānožēlo grēki un jāpievēršas Dievam, darot darbus, kas liecina par grēku nožēlu.” (Ap. d. 26:19, 20.) Daudzus gadus Pāvils bija pildījis uzdevumu, ko redzējumā viņam bija devis Jēzus Kristus. Kāds bija iznākums? Tie, kas atsaucās uz Pāvila sludināto labo vēsti, nožēloja savu netikumīgo, negodīgo rīcību un pievērsās Dievam. Šie cilvēki  kļuva par priekšzīmīgiem pilsoņiem, kas ciena likumu un kārtību.

¹⁵ Taču Pāvila ienaidniekiem tas neko nenozīmēja. Pāvils stāstīja: ”Jūdi templī mani sagrāba un mēģināja noslepkavot. Tomēr ar Dieva atbalstu es līdz pat šai dienai liecinu kā zemiem, tā augstiem.” (Ap. d. 26:21, 22.)

16. Kā mēs varam sekot Pāvila paraugam, runājot par saviem uzskatiem ar tiesnešiem un citiem varas pārstāvjiem?

¹⁶ Patiesajiem kristiešiem allaž jābūt gataviem aizstāvēt savu ticību. (1. Pēt. 3:15.) Ja mums par saviem uzskatiem jārunā ar tiesnešiem un citiem varas pārstāvjiem, mums var noderēt Pāvila paraugs, kādu viņš rādīja, kad runāja ar Agripu un Fēstu. Ja ar cieņu pastāstām, kā Bībeles patiesība ir uzlabojusi gan mūsu pašu dzīvi, gan to cilvēku dzīvi, kas ir atsaukušies uz mūsu sludināto vēsti, varas pārstāvju attieksme pret mums var mainīties.

17. Kā Fēsts reaģēja uz Pāvila aizstāvības runu, un ar kādu attieksmi var sastapties mūsdienās?

¹⁷ Klausīdamies Pāvila pārliecinošo liecību, abi valdnieki nespēja palikt vienaldzīgi. Lūk, kas notika: ”Pāvilam šādi aizstāvoties, Fēsts skaļā balsī sacīja: ”Tu neesi pie pilna prāta, Pāvil! Tavas lielās zināšanas padara tevi traku.”” (Ap. d. 26:24.) Fēsta vārdos atspoguļojas attieksme, ar kādu jāsastopas arī mūsdienās. Cilvēkus, kuri citiem palīdz uzzināt, ko patiesībā māca Bībele, bieži uzskata par fanātiķiem. Daudziem šīs pasaules gudrajiem ir grūti pieņemt Bībeles mācību par mirušo augšāmcelšanu.

18. Kā Pāvils atbildēja Fēstam, un ko teica Agripa?

¹⁸ Taču Pāvils zināja, ko vietvaldim atbildēt: ”Es nebūt neesmu zaudējis prātu, augsti godājamais Fēst, bet runāju patiesus un saprātīgus vārdus. Arī ķēniņš, ar ko es tik droši runāju, to visu labi zina.. Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.” Agripa atbildēja: ”Tu jau mani drīz pārliecināsi kļūt par kristieti.” (Ap. d. 26:25—28.) Šie vārdi — vai tie bija teikti no sirds vai ne — parāda, ka Pāvila liecība bija spēcīgi ietekmējusi ķēniņu.

19. Ko Fēsts un Agripa nosprieda par Pāvilu?

¹⁹ Pēc tam Agripa un Fēsts piecēlās, parādot, ka pieņemšana ir beigusies. ”Iedami prom, tie runāja savā starpā: ”Šis cilvēks nav darījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi vai ieslodzījumu.” Agripa Fēstam teica: ”Ja viņš nebūtu piesaucis imperatoru, viņu varētu atbrīvot.”” (Ap. d. 26:31, 32.) Viņi apzinājās, ka viņu priekšā bija stāvējis nevainīgs cilvēks. Varbūt pēc šī notikuma viņu attieksme pret kristiešiem uzlabojās.

20. Ko deva tas, ka Pāvils liecināja ietekmīgiem varas pārstāvjiem?

²⁰ Neviens no šiem ietekmīgajiem valdniekiem, šķiet, nepieņēma labo vēsti par Dieva valstību. Vai bija kāds labums no tā, ka apustulis Pāvils ar viņiem runāja? Noteikti. Tā kā Pāvils Jūdejā tika ”vests ķēniņu un pārvaldnieku priekšā”, viņš varēja liecināt tādiem Romas varas pārstāvjiem, ko citādi nebūtu iespējams satikt. (Lūk. 21:12, 13.) Turklāt Pāvila pieredzētais stiprināja viņa garīgos brāļus un māsas, kad tie uzzināja par viņa uzticību pārbaudījumos. (Filip. 1:12—14.)

21. Ko labu mēs varam panākt, ja neatlaidīgi sludinām valstību?

²¹ Mūsdienās ir tāpat — ja neatlaidīgi sludinām valstību par spīti dažādiem pārbaudījumiem un pretestībai, mēs panākam daudz laba. Mums var rasties iespēja liecināt ierēdņiem, ko citādi būtu grūti sastapt. Mūsu uzticība un izturība var uzmundrināt kristīgos brāļus un māsas un pamudināt viņus vēl drosmīgāk liecināt par Dieva valstību.