1.—3. a) Kas draudēja sašķelt agrīno kristiešu draudzi? b) Ko mēs gūsim no iedziļināšanās šajā Apustuļu darbu grāmatas fragmentā?

 ENTUZIASMA pilni, Pāvils un Barnaba tikko ir atgriezušies Sīrijas Antiohijā no sava pirmā sludināšanas ceļojuma. Viņi ir priecīgi, ka Jehova ”tautām ir atvēris ticības durvis”. (Ap. d. 14:26, 27.) Arī pašā Antiohijā tiek aktīvi sludināta labā vēsts, un daudzi cittautieši ir pievienojušies turienes draudzei. (Ap. d. 11:20—26.)

² Kad ziņas par šo ļaužu pieplūdumu sasniedz Jūdeju, ne visus tās iepriecina. Jautājums par apgraizīšanu jau kādu laiku ir izraisījis diskusijas, un tagad pretrunas saasinās. Kādām jābūt attiecībām starp ebreju un neebreju kristiešiem, un kā cittautiešiem jāraugās uz Mozus bauslību? Domstarpības kļūst tik nopietnas, ka draud sašķelt kristiešu draudzi. Kā tās tiks atrisinātas?

³ Pārdomājot Apustuļu darbu grāmatas fragmentu, kurā par to ir stāstīts, mēs gūsim vairākas vērtīgas atziņas. Tās var palīdzēt mums rīkoties gudri, ja mūsu draudzē rastos nesaskaņas.

4. Kādus maldīgus uzskatus aizstāvēja daži kristieši, un kāds jautājums tāpēc rodas?

⁴ Lūka rakstīja: ”Daži, kas [Antiohijā] bija ieradušies no Jūdejas, mācīja brāļus: ”Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt glābti.”” (Ap. d. 15:1.) Bībelē nav teikts, vai pirms kristietības pieņemšanas šie brāļi no Jūdejas bija bijuši farizeji. Jebkurā gadījumā viņu domāšanu, šķiet, bija ietekmējis šis jūdaisma novirziens ar savu lielo uzsvaru uz likuma burtu. Iespējams, viņi arī nepatiesi apgalvoja, ka viņi runā Jeruzālemē esošo apustuļu un vecāko vārdā. (Ap. d. 15:23, 24.) Bet kāpēc ebreju kristieši aizstāvēja apgraizīšanu vēl 13 gadus pēc tam, kad apustulis Pēteris, klausīdams Dieva norādījumam, bija pavēris iespēju cittautiešiem pievienoties kristiešu draudzei? a (Ap. d. 10:24—29, 44—48.)

5., 6. a) Kādi varēja būt iemesli, kāpēc daļa ebreju kristiešu joprojām turējās pie apgraizīšanas? b) Vai apgraizīšanas līgums bija daļa no Ābrahāma līguma? Paskaidrojiet. (Sk. zemsvītras piezīmi.)

 ⁵ Iemesli varēja būt dažādi. Vispirms jau jāņem vērā, ka apgraizīšanu bija ieviesis pats Jehova un tā bija zīme, kas liecināja par īpašām attiecībām ar viņu. Pirmie tika apgraizīti Ābrahāms un tie, kas piederēja pie viņa nama. Tātad apgraizīšanu veica jau pirms bauslības līguma noslēgšanas, un vēlāk to iekļāva šajā līgumā. b (3. Moz. 12:2, 3.) Mozus bauslība noteica, ka pat svešzemniekam jābūt apgraizītam, ja viņš vēlas piedalīties, piemēram, Pashas mielastā. (2. Moz. 12:43, 44, 48, 49.) Vīrietis, kas nebija apgraizīts, ebreja izpratnē bija netīrs un nicināms. (Jes. 52:1.)

⁶ Lai pielāgotos patiesības gaismai, kas bija kļuvusi spožāka, ebreju kristiešiem bija vajadzīga ticība un pazemība. Bauslības līgumu bija nomainījis jaunais līgums, tāpēc tas, ka cilvēks bija dzimis ebreju ģimenē, turpmāk vairs nenozīmēja, ka viņš pieder pie Dieva tautas. Tāpat kā citiem ebreju kristiešiem, kas dzīvoja ebreju sabiedrībā, Jūdejas kristiešiem bija jābūt drosmīgiem, lai atzītu Kristu un pieņemtu par saviem ticības biedriem neapgraizītus cittautiešus. (Jer. 31:31—33; Lūk. 22:20.)

7. Ko no Jūdejas atnākušie kristieši nebija sapratuši?

⁷ Protams, Dieva normas nebija mainījušās, un jaunajā līgumā bija ietverta Mozus bauslības būtība. (Mat. 22:36—40.) Piemēram, par apgraizīšanu apustulis Pāvils rakstīja: ”Īsts jūds ir tas, kurš tāds ir iekšēji un kuram apgraizīšana ir sirdī, veikta nevis pēc rakstītiem likumiem, bet ar Dieva garu.” (Rom. 2:29; 5. Moz. 10:16.) No Jūdejas atnākušie kristieši to nebija sapratuši un tāpēc apgalvoja, ka Dievs nav atcēlis likumu par apgraizīšanu. Vai viņi uzklausīs loģiskus argumentus?

8. Kāpēc jautājums par apgraizīšanu tika nodots vadošajai padomei Jeruzālemē?

⁸ Turpinājumā Lūka rakstīja: ”Starp tiem [brāļiem, kas bija atnākuši no Jūdejas] un Pāvilu un Barnabu izcēlās ne mazums domstarpību un strīdu. Galu galā tika nolemts, ka Pāvils, Barnaba un daži citi brāļi dosies pie apustuļiem un vecākajiem uz Jeruzālemi, lai nodotu  tiem izskatīšanai šo jautājumu.” c (Ap. d. 15:2.) ”Domstarpībās un strīdos” atspoguļojās abu pušu spēcīgās emocijas un nesatricināmā pārliecība. Draudze Antiohijā nespēja atšķetināt samezglojušos situāciju. Miera un vienotības vārdā draudze nolēma strīdīgo jautājumu nodot vadošajai padomei, ko veidoja apustuļi un vecākie Jeruzālemē. Ko mēs varam mācīties no Antiohijas draudzes vecākajiem?

9., 10. Kādā ziņā Antiohijas kristieši, kā arī Pāvils un Barnaba ir rādījuši mums labu piemēru?

⁹ Pārdomājot šo brāļu piemēru, mēs gūstam vērtīgu atziņu: mums ir jāuzticas Dieva organizācijai. Antiohijas draudzes vecākie zināja, ka vadošā padome sastāv tikai un vienīgi no ebreju kristiešiem, tomēr viņi paļāvās, ka jautājumu par apgraizīšanu padome izlems saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Uz ko balstījās viņu paļāvība? Viņi bija pārliecināti, ka notikumu gaitu vadīs Jehova ar sava svētā gara un kristiešu draudzes galvas, Jēzus Kristus, starpniecību. (Mat. 28:18, 20; Efes. 1:22, 23.) Sekosim arī mēs Antiohijas kristiešu priekšzīmei! Kad ir jārisina nopietni jautājumi, paļausimies uz Dieva organizāciju un tās Vadošo padomi, kas sastāv no svaidītajiem kristiešiem.

¹⁰ Agrīno kristiešu paraugs mums atgādina, cik svarīga ir pazemība un pacietība. Svētais gars bija izraudzījies Pāvilu un Barnabu, lai tie sludinātu tautām, taču viņi neizmantoja savas pilnvaras, lai jautājumu par apgraizīšanu nokārtotu turpat Antiohijā. (Ap. d. 13:2, 3.) Turklāt Pāvils vēlāk rakstīja: ”Es atgriezos Jeruzālemē tāpēc, ka biju saņēmis atklāsmi,” — cik var spriest, viņš bija saņēmis norādījumus no Dieva. (Gal. 2:2.) Mūsdienās, kad rodas strīdīgi jautājumi, kas draudzē var izraisīt šķelšanos,  draudzes vecākie cenšas būt tikpat pazemīgi un pacietīgi. Viņi nevis aizstāv savu viedokli, bet paļaujas uz Jehovu, iedziļinādamies Svētajos Rakstos un pētīdami, ko par attiecīgo jautājumu ir teicis uzticamais kalps. (Filip. 2:2, 3.)

11., 12. Kāpēc ir svarīgi gaidīt uz Jehovu?

¹¹ Dažreiz mums varbūt ir jāgaida, līdz Jehova vairo sapratni kādā jautājumā. Atcerēsimies, ka Pāvila laikā brāļiem bija jāgaida kādi 13 gadi — no 36. gada, kad Kornēliju svaidīja ar svēto garu, līdz aptuveni 49. gadam, kad Jehova pilnībā atrisināja jautājumu par to, vai cittautiešiem jātiek apgraizītiem vai ne. Kāpēc tik ilgi? Iespējams, Dievs vēlējās dot laiku godprātīgiem ebrejiem pielāgoties lielajām izmaiņām. Galu galā tas nebija nekas nenozīmīgs — savu spēku zaudēja apgraizīšanas līgums, kas bija noslēgts ar viņu priekšteci Ābrahāmu pirms 1900 gadiem! (Jāņa 16:12.)

¹² Vai tas nav liels gods, ka mūs māca un veido mūsu labestīgais un pacietīgais debesu Tēvs? Tas mums vienmēr nāk tikai par labu. (Jes. 48:17, 18; 64:8.) Tāpēc nebūsim augstprātīgi un neuzspiedīsim citiem savas idejas. Kad organizācijā notiek kādas izmaiņas vai tiek precizēta sapratne par kādu Bībeles vietu, neuztversim to kritiski. (Pulc. 7:8.) Ja pamanām sevī kaut niecīgākos šādas attieksmes iedīgļus, lūgsim Dievam vadību un pārdomāsim aktuālos principus, kas atrodami Apustuļu darbu grāmatas 15. nodaļā. d

13. Kā mēs sludināšanā varam atspoguļot Jehovas pacietību?

¹³ Pacietība reizēm ir vajadzīga, ja mācām Bībeli cilvēkam, kuram ir grūti atteikties no sirdij tuvām viltus mācībām vai nebībeliskām paražām. Tādā gadījumā varbūt ir jāpaiet zināmam laikam, lai Dieva gars ietekmētu skolnieka sirdi. (1. Kor. 3:6, 7.) Būtu labi šo jautājumu iekļaut arī savās lūgšanās. Īstajā laikā Dievs tādā vai citādā veidā palīdzēs mums saprast, kā būtu vispareizāk rīkoties. (1. Jāņa 5:14.)

14., 15. Kā Antiohijas draudze parādīja cieņu Pāvilam, Barnabam un viņu ceļabiedriem, un kā šie kristieši ceļā iepriecināja savus ticības biedrus?

¹⁴ Tālāk Lūka rakstīja: ”Draudze viņus pavadīja, un viņi gāja caur Feniķiju un Samariju, stāstīdami brāļiem par cittautiešu pievēršanos ticībai un tā sagādādami tiem lielu prieku.” (Ap. d. 15:3.) Pavadot Pāvilu, Barnabu un viņu ceļabiedrus, draudzes locekļi izpauda kristīgu mīlestību un cieņu un apliecināja, ka vēl viņiem Dieva svētību. Arī  šajā ziņā Antiohijas kristieši mums ir labs paraugs. Vai mēs godājam savus ticības biedrus, ”it sevišķi tos [vecākos], kas nežēlo pūles, runājot un mācot Dieva vārdus”? (1. Tim. 5:17.)

¹⁵ Pa ceļam šie kristieši apciemoja ticības biedrus Feniķijā un Samarijā un tos iepriecināja, stāstot par sludināšanu cittautiešiem. Starp klausītājiem, iespējams, bija arī ebreju kristieši, kas uz Feniķiju un Samariju bija aizbēguši pēc Stefana nāves. Arī tagad ziņas par to, kā Jehova svētī mācekļu gatavošanu, ir uzmundrinājuma avots mūsu brāļiem un māsām, jo īpaši tiem, kas pieredz pārbaudījumus. Šādas ziņas bieži var dzirdēt kristiešu sapulcēs un kongresos un var lasīt mūsu žurnālos un vietnē jw.org, piemēram, tur publicētajos dzīvesstāstos. Vai tu izmanto šīs iespējas gūt uzmundrinājumu?

16. Kas liecina, ka jautājums par apgraizīšanu bija jārisina nekavējoties?

¹⁶ Nogājuši aptuveni 550 kilometru, Antiohijas draudzes pārstāvji beidzot sasniedza savu galamērķi. Lūka rakstīja: ”Kad viņi bija ieradušies Jeruzālemē, draudze, apustuļi un vecākie viņus laipni uzņēma, un viņi pastāstīja, cik daudz Dievs ir paveicis ar viņu starpniecību.” (Ap. d. 15:4.) Savukārt ”daži no farizeju novirziena, kas bija kļuvuši ticīgi, piecēlās un teica: ”Vajag tos apgraizīt un likt tiem ievērot Mozus bauslību.”” (Ap. d. 15:5.) Ir skaidrs, ka jautājums par neebreju kristiešu apgraizīšanu bija samilzis un tas bija jāatrisina.

17. Kas veidoja vadošo padomi Jeruzālemē, un kāpēc tās sastāvā bija iekļauti vecākie?

¹⁷ ”Tie, kas meklē padomu, ir gudri,” teikts Sālamana pamācībās 13:10. Sekodami šim principam, ”apustuļi un vecākie sapulcējās, lai šo jautājumu [par apgraizīšanu] izskatītu”. (Ap. d. 15:6.) ”Apustuļi un vecākie” pārstāvēja visu kristiešu draudzi, tāpat kā mūsdienās to dara Vadošā padome. Bet kāpēc kopā ar apustuļiem bija vecākie? Jāatceras, ka apustulis Jēkabs bija nogalināts un apustulis Pēteris vismaz  kādu laiku bija pavadījis ieslodzījumā. Vai kaut kas līdzīgs nevarēja notikt arī ar pārējiem apustuļiem? Tas, ka vadošajā padomē bija iekļauti arī citi garīgi nobrieduši svaidītie kristieši, palīdzēja nodrošināt pienācīgu draudzes pārraudzību.

18., 19. Kādu domu izteica Pēteris, un kas bija jāsecina viņa klausītājiem?

¹⁸ Lūka turpināja: ”Pēc ilgām un spraigām pārrunām Pēteris piecēlās un sacīja: ”Brāļi, jūs labi zināt, ka jau kopš pirmajām dienām Dievs no mums visiem ir izredzējis mani, lai cittautieši no manas mutes dzirdētu labo vēsti un sāktu ticēt. Dievs, kas pazīst sirdis, ir apliecinājis, ka viņš tos pieņem, piešķirdams tiem svēto garu, tāpat kā mums. Viņš pret tiem nav izturējies citādi kā pret mums, bet ir attīrījis to sirdis ar ticību.”” (Ap. d. 15:7—9.) Saskaņā ar kādu vārdnīcu, sengrieķu vārds, kas 7. pantā ir tulkots ”spraigas pārrunas”, nozīmē arī ”meklējumi; izvaicāšana”. Acīmredzot brāļiem bija atšķirīgi viedokļi, kurus viņi brīvi izteica.

¹⁹ Pētera pārliecinošie vārdi visiem atgādināja, ka viņš bija klāt, kad 36. gadā pirmie neapgraizītie cittautieši — Kornēlijs un viņa saime — tika svaidīti ar svēto garu. Ja Jehovas acīs vairs nebija starpības starp ebrejiem un cittautiešiem, kā gan cilvēki drīkstētu tos šķirot? Turklāt kristiešu sirds tiek attīrīta ar ticību Kristum, nevis ar paklausību Mozus bauslībai. (Gal. 2:16.)

20. Kāpēc var teikt, ka apgraizīšanas aizstāvji ”izaicināja Dievu”?

²⁰ Balstīdamies uz neapstrīdamu Dieva Rakstu un svētā gara liecību, Pēteris nobeigumā teica: ”Kāpēc tad jūs gribat izaicināt Dievu un uzkraut mācekļiem jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām nest? Mēs ticam, ka tiksim glābti pēc Kunga Jēzus augstsirdīgās labestības, tāpat kā tie.” (Ap. d. 15:10, 11.) Faktiski apgraizīšanas aizstāvji ”izaicināja Dievu” vai, citiem vārdiem sakot, pārbaudīja Dieva pacietību. Viņi centās uzspiest cittautiešiem likumu kodeksu, kuram paši ebreji nebija spējuši pilnībā sekot un par kura pārkāpšanu pienācās nāve. (Gal. 3:10.) Ebrejiem, kuri klausījās Pētera vārdos, vajadzēja justies pateicīgiem par Dieva augstsirdīgo labestību, kas bija izpaudusies ar Jēzus starpniecību.

21. Kāds bija Barnabas un Pāvila ieguldījums jautājuma pārrunāšanā?

²¹ Pētera vārdi acīmredzot spēcīgi ietekmēja viņa klausītājus, jo ”visi klātesošie apklusa”. Tad Barnaba un Pāvils ”stāstīja par daudzajām zīmēm un brīnumiem, ko Dievs ar viņu starpniecību bija darījis citu tautu vidū”. (Ap. d. 15:12.) Visbeidzot apustuļi un vecākie bija gatavi izvērtēt visus pierādījumus un pieņemt lēmumu, kurā skaidri atspoguļotos Dieva griba.

22.—24. a) Kā mūsdienu Vadošā padome seko pirmā gadsimta vadošās padomes paraugam? b) Kā visi draudžu vecākie var apliecināt, ka viņi pakļaujas teokrātiskajai kārtībai?

 ²² Arī mūsdienās, kad Vadošās padomes locekļi sapulcējas, viņi meklē vadību Dieva vārdos un dedzīgi lūdz Dievam svēto garu. (Ps. 119:105; Mat. 7:7—11.) Katrs Vadošās padomes loceklis jau laikus tiek informēts, kādi jautājumi tiks izskatīti, lai viņš varētu tos pārdomāt un par tiem lūgt. (Sāl. pam. 15:28.) Sanākot kopā, šie svaidītie brāļi brīvi un ar cieņu izsaka savas domas. Pārrunu laikā bieži tiek lasīta Bībele.

²³ Draudžu vecākajiem ir jāseko šim paraugam. Ja vecākie sapulcējas un apspriež kādu nopietnu jautājumu, bet risinājums netiek atrasts, viņi var vērsties pēc palīdzības vietējā filiālē vai pie tās pārstāvjiem, piemēram, rajona pārraugiem. Savukārt filiāle nepieciešamības gadījumā var rakstīt Vadošajai padomei.

²⁴ Jehova dod bagātīgas svētības tiem, kas pakļaujas teokrātiskajai kārtībai un kas ir pazemīgi, uzticīgi un pacietīgi. Kā redzēsim nākamajā nodaļā, starp šīm svētībām ir patiess miers, garīga labklājība un kristīga vienotība.