1., 2. Kas notika pirmajā gadsimtā, kad pretinieki centās apturēt sludināšanu?

 IR SĀKUŠĀS niknas vajāšanas, un Sauls ”nežēlīgi vēršas pret draudzi”. (Ap. d. 8:3.) Mācekļi bēg, un varētu domāt, ka Saula mērķis — izskaust kristietību — drīz būs sasniegts. Tomēr kristiešu izklīšanai ir pavisam negaidīts iznākums.

² Visur, kur kristieši nonāk, viņi sāk ”sludināt labo vēsti — Dieva vārdu”. (Ap. d. 8:4.) Vajāšanas ne tikai nav spējušas apturēt sludināšanu, bet ir pat veicinājušas labās vēsts izplatīšanos! Izklīdinot mācekļus, vajātāji negribot ir panākuši, ka valstības sludinātāji nokļūst ļoti tālās vietās. Kaut kas līdzīgs ir noticis arī mūsdienās.

3. a) Kas bija Filips? b) Kāpēc Samarijā tikpat kā nebija sludināts, un ko par sludināšanu šajā apgabalā bija pravietojis Jēzus?

³ Viens no sludinātājiem, kas vajāšanu dēļ atstāja Jeruzālemi, bija Filips. a (Ap. d. 8:4; sk. ” Evaņģēlists Filips”.) Viņš devās uz Samariju, uz pilsētu, kur tikpat kā nebija sludināts, jo Jēzus savulaik apustuļiem bija norādījis: ”Neejiet samariešu pilsētās, bet dodieties pie Izraēla tautas pazudušajām avīm.” (Mat. 10:5, 6.) Taču Jēzus zināja, ka vēlāk Samarijā plaši izskanēs labā vēsts, jo pirms pacelšanās debesīs viņš sacīja: ”Jūs būsiet mani liecinieki Jeruzālemē, visā Jūdejā un Samarijā un līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.” (Ap. d. 1:8.)

4. Kā samarieši uzņēma Filipa sludināto vēsti, un kas acīmredzot ietekmēja viņu nostāju?

⁴ Filips redzēja, ka Samarija ”ir gatava pļaujai”. (Jāņa 4:35.) Viņa sludinātā vēsts Samarijas iedzīvotājiem bija kā spirgta gaisa malks,  un ir viegli saprast, kāpēc tā bija. Jūdi neuzturēja sakarus ar samariešiem, un daudzi jūdi viņus klaji nicināja. Turpretī tagad samarieši redzēja, ka labā vēsts ir domāta cilvēkiem no visiem sabiedrības slāņiem un ka tā ir ļoti atšķirīga no farizeju aizspriedumainajiem uzskatiem. Dedzīgi sludinādams samariešiem, Filips apliecināja, ka viņu nav ietekmējuši aizspriedumi, kādi bija daudziem jūdiem. Nav brīnums, ka ”visi uzmanīgi klausījās Filipa vārdos”. (Ap. d. 8:6.)

5.—7. Miniet piemērus tam, kā kristiešu vajāšanas ir veicinājušas labās vēsts izplatīšanos!

⁵ Mūsdienās, tāpat kā pirmajā gadsimtā, Dieva kalpi nepārstāj sludināt arī vajāšanu laikā. Tas, ka kristieši ir spiesti pārcelties, nonāk ieslodzījumā vai dodas bēgļu gaitās uz citu zemi, nereti palīdz valstības vēstij nonākt līdz cilvēkiem, kas to iepriekš nav dzirdējuši. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā Jehovas liecinieki sludināja daudziem, kas bija ieslodzīti nacistu koncentrācijas nometnēs. Kāds ebrejs, kas Jehovas lieciniekus sastapa koncentrācijas nometnē, stāstīja: ”Gara spēks, kas piemita ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem, mani pārliecināja, ka viņu ticība ir balstīta uz Svētajiem Rakstiem, — un arī es kļuvu par liecinieku.”

 ⁶ Reizēm labā vēsts tika sludināta arī pašiem vajātājiem, un dažos gadījumos viņi uz to atsaucās. Piemēram, Austrijā mūsu brālis Francs Dešs, atrazdamies ieslodzījumā Gūzenes koncentrācijas nometnē, mācīja Bībeli kādam esesietim. Cik gan priecīgi viņi bija pēc daudziem gadiem atkal satikties — šoreiz tas notika Jehovas liecinieku kongresā, un nu jau viņi abi bija labās vēsts sludinātāji!

⁷ Kaut kas līdzīgs ir noticis, kad kristieši vajāšanu dēļ ir devušies bēgļu gaitās uz svešu zemi. 20. gadsimta 70. gados labā vēsts plaši izskanēja Mozambikā, uz kurieni bija spiesti bēgt Jehovas liecinieki no Malāvijas. Kaut gan vēlāk arī Mozambikā viņi sastapās ar pretestību, sludināšana joprojām turpinājās. ”Tiesa, bija liecinieki, kas par sludināšanu vairākkārt tika aizturēti un apcietināti,” stāsta Fransisko Koana. ”Bet, tā kā daudzi uzklausīja vēsti par valstību, mēs bijām pārliecināti, ka Dievs mums palīdz, tāpat kā viņš palīdzēja pirmā gadsimta kristiešiem.”

8. Kā politiskās un ekonomiskās pārmaiņas ir ietekmējušas sludināšanu?

⁸ Protams, ne jau tikai vajāšanu dēļ kristietība ir izplatījusies arvien jaunās teritorijās. Pēdējos gadu desmitos ir notikušas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, kas ir pavērušas iespēju sludināt vēsti par valstību dažādu tautību cilvēkiem, kuri runā visdažādākajās valodās. Daudzi, kas no kara plosītiem reģioniem un nabadzīgām valstīm ir pārcēlušies uz zemēm, kur situācija ir stabilāka, savā jaunajā dzīvesvietā ir sākuši mācīties Bībeli. Bēgļu pieplūdums daudzviet ir radījis vajadzību sludināt svešvalodās. Vai tu centies savā apkaimē sludināt cilvēkiem ”no visām zemēm, tautām un ciltīm”, kuri runā ”dažādās valodās”? (Atkl. 7:9.)

9. Kas bija Sīmanis, un kāpēc viņš ar īpašu interesi sekoja Filipam?

⁹ Filips Samarijā veica daudz brīnumu. Piemēram, viņš dziedināja neveselos un pat izdzina ļaunos garus. (Ap. d. 8:6—8.) Filipa brīnumainās spējas īpaši iespaidoja kādu vīru, kura vārds bija Sīmanis. Viņš bija burvis, ko ļaudis tik ļoti cienīja, ka par viņu teica: ”Šis cilvēks ir Dieva Spēks.” Tagad Sīmanis kļuva par aculiecinieku īstam Dieva spēkam, kas izpaudās Filipa paveiktajos brīnumos, un viņš kļuva ticīgs. (Ap. d. 8:9—13.) Tomēr jau drīz tika pārbaudīti Sīmaņa motīvi. Kā tas notika?

10. a) Ko Pēteris un Jānis darīja Samarijā? b) Kā rīkojās Sīmanis, redzēdams, ka mācekļi saņem svēto garu, kad Pēteris un Jānis tiem uzliek rokas?

¹⁰ Kad apustuļi uzzināja, cik daudzi samarieši ir kristījušies, viņi  turp sūtīja Pēteri un Jāni. (Sk. ” Pēteris liek lietā ”valstības atslēgas””.) Ieradušies Samarijā, apustuļi jaunajiem mācekļiem uzlika rokas, un tie saņēma svēto garu. b Kad Sīmanis to redzēja, tas viņu ļoti ieinteresēja. ”Piešķiriet arī man tādu varu, lai ikviens, kam es uzlieku rokas, dabūtu svēto garu,” viņš lūdza apustuļiem. Sīmanis pat piedāvāja tiem naudu, cerēdams šo īpašo Dieva dāvanu nopirkt. (Ap. d. 8:14—19.)

11. Uz ko Pēteris mudināja Sīmani, un kā Sīmanis reaģēja?

¹¹ Pēteris atbildēja Sīmanim ļoti stingri. ”Kaut tu izputētu ar savu sudrabu, jo tu iedomājies Dieva dāvanu iegūt par naudu! Tev gar to nav nekādas daļas, jo Dievs redz, ka tava sirds nav tīra,” apustulis sacīja. Tad Pēteris mudināja Sīmani nožēlot savu rīcību un lūgt Dievam piedošanu. Viņš teica: ”Pazemīgi lūdz Jehovu, lai, ja iespējams, tava nelietīgā iedoma tev tiktu piedota.” Pēc visa spriežot, Sīmanis nebija ļauns cilvēks; viņš gribēja rīkoties pareizi, bet tobrīd viņam trūka pareizas sapratnes. Tāpēc viņš vērsās pie apustuļiem ar lūgumu: ”Lūdziet Jehovu par mani, lai ar mani nenotiktu nekas no tā, ko jūs pieminējāt!” (Ap. d. 8:20—24.)

12. Kas ir ”simonija”, un par ko liecina atkritušās kristīgās pasaules vēsture?

 ¹² Aizrādījums, ko Pēteris izteica Sīmanim, ir brīdinājums kristiešiem mūsdienās. Zīmīgi, ka no šī notikuma ir cēlies vārds ”simonija”. Ar to apzīmē amatu un privilēģiju pirkšanu un pārdošanu, jo īpaši reliģiskās aprindās. Atkritušās kristīgās pasaules vēsturē šādu gadījumu netrūkst. Britu enciklopēdijas devītajā izdevumā (1878. g.) bija atzīmēts: ”Ikviens, kas studē konklāvu vēsturi, pārliecinās, ka nav bijis tādu pāvesta vēlēšanu, ko nebūtu aptraipījusi simonija, un ļoti bieži konklāvos simonija tika praktizēta tās visrupjākajā formā, ārkārtīgi nekaunīgi un demonstratīvi.”

13. No kā kristiešiem ir jāuzmanās, lai viņi nekļūtu vainīgi simonijā?

¹³ Kristiešiem ir jāsargās no simonijas. Piemēram, nebūtu pareizi, ja kāds, savtīgu motīvu rosināts, apbērtu ar dāsnām dāvanām vai cildinājumiem cilvēkus, kas, viņaprāt, var piešķirt godpilnus pienākumus draudzē. Savukārt kristiešiem, kam, pēc citu domām, ir tiesības piešķirt šādus pienākumus, ir jāuzmanās, lai viņi neizturētos ar lielāku labvēlību pret bagātajiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā runa būtu par simoniju. Visiem Dieva kalpiem ir jāizturas kā ”mazākajiem” un jāgaida, kad atbildīgus pienākumus kalpošanā Jehova piešķirs ar savu garu. (Lūk. 9:48.) Dieva organizācijā nav vietas cilvēkiem, kas ”dzenas pēc pagodinājuma”. (Sāl. pam. 25:27.)

14., 15. a) Kas bija ”etiopiešu augstmanis”, un kā Filips viņu sastapa? b) Kā etiopietis uztvēra Filipa paskaidrojumus, un kāpēc var teikt, ka viņa kristīšanās nebija impulsīva rīcība? (Sk. zemsvītras piezīmi.)

¹⁴ Jehovas eņģelis lika Filipam doties pa ceļu, kas ved no Jeruzālemes uz Gazu. Ja arī Filipam radās jautājums par to, kāpēc viņam turp jādodas, drīz vien tas kļuva skaidrs — viņš ieraudzīja etiopiešu  augstmani, kas ”balsī lasīja pravieti Jesaju”. (Sk. ” Augstmanis vai einuhs?”.) Jehovas svētais gars skubināja Filipu tuvoties šī cilvēka ratiem. Pieskrējis klāt, Filips etiopietim vaicāja: ”Vai tu saproti, ko lasi?” ”Kā gan es to varētu, ja neviens man nepaskaidro?” viņš atbildēja. (Ap. d. 8:26—31.)

¹⁵ Etiopietis uzaicināja Filipu iekāpt ratos. Tikai iztēlojies, cik aizraujoša saruna viņiem izvērsās! Sapratne par to, kurš Jesajas pravietojumā ir saukts par ”kalpu” un ”avi”, ilgu laiku bija tīta noslēpumā. (Jes. 53:1—12.) Filips paskaidroja etiopiešu augstmanim, ka šis pravietojums norādīja uz Jēzu Kristu. Tāpat kā tie cilvēki, kas kristījās 33. gada Vasarsvētkos, etiopietis, kurš jau bija jūdaisma prozelīts, tūlīt pat saprata, kas viņam jādara. ”Lūk, kur ūdens!” viņš izsaucās. ”Kas mani kavē kristīties?” Un Filips nekavējoties kristīja etiopieti. c (Sk. ” Kristīšana ūdenī”.) Pēc tam Jehovas gars aizveda Filipu uz Ašdodu, kur viņš turpināja sludināt. (Ap. d. 8:32—40.)

16., 17. Kā mūsdienās eņģeļi ir iesaistīti sludināšanā?

¹⁶ Mūsdienās kristiešiem ir gods piedalīties tajā pašā darbā, kādu veica Filips. Bieži vien iespēja pastāstīt vēsti par valstību rodas neformālos apstākļos, piemēram, ceļojot. Daudzreiz ir acīm redzams, ka sastapšanās ar kādu cilvēku, ko interesē labā vēsts, nav sagadīšanās. Tas nepārsteidz, jo Bībelē skaidri ir norādīts, ka sludināšanu vada eņģeļi, tāpēc labā vēsts sasniedz ”visas zemes, tautas un ciltis”. (Atkl. 14:6.) Eņģeļi vada sludināšanu tieši tā, kā bija paredzējis Jēzus. Līdzībā par kviešiem un nezālēm Jēzus paskaidroja, ka pļaujas laikā, šī laikmeta nobeigumā, pļāvēji būs eņģeļi. Viņš pastāstīja, ka šīs garīgās būtnes ”aizvāks no viņa valstības visus, kas pavedina  citus uz grēku un kas dara ļaunu”. (Mat. 13:37—41.) Tajā pašā laikā eņģeļi pulcinās visus tos, ko Jehova vēlas redzēt savā organizācijā: vispirms debesu valstības mantiniekus un vēlāk ”lielu pulku” ”citu avju”. (Atkl. 7:9; Jāņa 6:44, 65; 10:16.)

¹⁷ Apliecinājums eņģeļu vadībai ir gadījumi, kad cilvēki, ko satiekam sludinot, atzīst, ka ir lūguši Dievam palīdzību. Lūk, ko pieredzēja divas Jehovas liecinieces, kas bija devušās sludināt kopā ar mazu bērnu. Ap pusdienlaiku abas māsas grasījās beigt sludināšanu, bet puisēns neparasti dedzīgi vēlējās apmeklēt arī nākamo māju. Viņš viens pats aizgāja un pieklauvēja pie durvīm. Kad durvis atvēra jauna sieviete, abas sludinātājas piegāja pie viņas un uzsāka sarunu. Māsām par pārsteigumu, sieviete paskaidroja, ka viņa tikko bija lūgusi Dievam, lai kāds pie viņas atnāktu un palīdzētu saprast Bībeli. Ar šo sievieti tika sāktas Bībeles nodarbības.

18. Kāpēc iespēju sludināt nedrīkst uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu?

¹⁸ Mūsdienās sludināšana norit vēl nepieredzētā mērogā, un ikvienam kristietim, kas tajā piedalās, ir gods sadarboties ar eņģeļiem. Nekad neaizmirsti, cik liela priekšrocība tā ir! Neatlaidīgi sludinot ”labo vēsti par Jēzu”, tu gūsi daudz prieka. (Ap. d. 8:35.)