1.—3. a) Kādā situācijā bija nonācis Stefans, un kā viņš izturējās? b) Kādiem jautājumiem mēs pievērsīsim uzmanību?

 STEFANS stāv tiesas priekšā. Iespaidīgā zālē, kas acīmredzot atrodas netālu no Jeruzālemes tempļa, plašā puslokā sēž 71 tiesnesis. Sinedrijs ir sapulcējies tiesāt Stefanu. Tiesneši ir ietekmīgi vīri, un lielākā daļa no viņiem uz šo Jēzus mācekli raugās ar nicinājumu. Tiesu ir sasaucis augstais priesteris Kajafa, kas vadīja sinedrija sēdi pirms dažiem mēnešiem, kad uz nāvi tika notiesāts Jēzus Kristus. Vai Stefanu ir pārņēmušas bailes?

² Šajā brīdī Stefana sejā ir vērojams kaut kas neparasts. Tiesneši skatās uz viņu un redz, ka viņa seja ”līdzinās eņģeļa sejai”. (Ap. d. 6:15.) Eņģeļi paziņo vēstis, kas nāk no Dieva Jehovas, tāpēc viņi ir bezbailīgi un mierīgi. Tāds pats ir arī Stefans, un to redz pat naidīgi noskaņotie tiesneši. Kā Stefans spēj saglabāt tādu mieru?

³ Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti nozīmīga kristiešiem mūsdienās. Taču vispirms mums ir jānoskaidro, kā Stefans nonāca šajā neapskaužamajā situācijā. Kā viņš jau agrāk bija aizstāvējis savu ticību? Un kā mēs varam sekot viņa paraugam?

4., 5. a) Kāpēc Stefans bija vērtīgs draudzes loceklis? b) Kā izpaudās tas, ka Dievs Stefanam bija ”dāvājis labvēlību un neparastu spēku”?

⁴ Kā mēs uzzinājām iepriekšējā nodaļā, Stefans bija ļoti vērtīgs jaunizveidotās kristiešu draudzes loceklis. Viņš bija viens no septiņiem vīriešiem, kas pazemīgi atsaucās uz aicinājumu palīdzēt apustuļiem, kad bija radusies tāda vajadzība. Viņa pazemība ir ievērības cienīga, ja padomā, kādas dāvanas viņam bija piešķirtas. Apustuļu darbos 6:8 mēs lasām, ka viņš, tāpat kā daži apustuļi, spēja darīt ”lielus brīnumus un zīmes”. Mēs arī uzzinām, ka Stefanam ”Dievs bija dāvājis labvēlību un neparastu spēku”. Kā tas izpaudās?

⁵ Stefans bija pazemīgs, garīgi noskaņots un uzticīgs kristietis,  tāpēc viņš bija iemantojis Jehovas labvēlību. Dievs viņam bija dāvājis arī ”neparastu spēku” — viņā darbojās Dieva gars, un viņš pazemīgi pakļāvās tā vadībai. Stefans nekļuva lepns savu dāvanu un spēju dēļ, gluži otrādi — viņš atzina, ka visa slava pienākas Jehovam, un apliecināja patiesas rūpes par cilvēkiem, ar kuriem runāja. Nav nekāds pārsteigums, ka pretinieki viņu uzskatīja par nopietnu draudu.

6.—8. a) Kādu divkāršu apsūdzību pretinieki izvirzīja Stefanam, un kāpēc? b) Kāpēc Stefana piemērs var būt noderīgs kristiešiem mūsdienās?

⁶ Daži vīri ar Stefanu uzsāka strīdu, taču ”nespēja turēties pretī gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja”. a Tāpēc viņi ”slepus pierunāja kādus vīrus” nepatiesi apsūdzēt šo Kristus sekotāju, kas neko sliktu nebija izdarījis. Viņi ”sakūdīja tautu, vecākos un rakstu mācītājus”, tā ka Stefans ar varu tika aizvests uz sinedriju. (Ap. d. 6:9—12.) Pretinieki viņam izvirzīja divkāršu apsūdzību: viņu vainoja Dieva un Mozus zaimošanā.

⁷ Viltus apsūdzētāji sacīja, ka Stefans ir zaimojis Dievu, ”nicīgi izteikdamies par šo svēto vietu” — Jeruzālemes templi. (Ap. d. 6:13.) Tāpat viņi apgalvoja, ka Stefans zaimo Mozu, jo runā pret Mozus bauslību un cenšas mainīt paražas, ko ir nodevis Mozus. Tā bija ļoti nopietna apsūdzība, jo jūdi tolaik piešķīra lielu nozīmi templim un katram sīkākajam Mozus bauslības noteikumam, kā arī daudzajām mutvārdu tradīcijām, ar kurām viņi bauslību bija papildinājuši. Tāpēc Stefanam izvirzītā apsūdzība nozīmēja, ka viņš ir bīstams cilvēks un ir pelnījis nāvi.

⁸ Diemžēl nav nekas neparasts, ka reliģiozi cilvēki izmanto šādus paņēmienus, lai kaitētu Dieva kalpiem. Līdz pat mūsdienām reliģiski pretinieki mēdz sakūdīt varas pārstāvjus, lai tie vajātu Jehovas lieciniekus. Kā mums būtu jārīkojas, ja mums tiek izvirzītas apsūdzības, kuru pamatā ir nepatiesi vai sagrozīti fakti? Mēs daudz ko varam mācīties no Stefana.

9., 10. Ko daži ir apgalvojuši par Stefana runu, bet kas mums jāpatur prātā?

⁹ Kā bija minēts sākumā, Stefana seja pauda mieru un līdzinājās eņģeļa sejai, kad viņam tika izvirzītas apsūdzības. Pēc tam Kajafa pievērsās Stefanam un jautāja: ”Vai tas tā ir?” (Ap. d. 7:1.) Bija pienākusi Stefana kārta runāt, un viņš runāja.

 ¹⁰ Daži ir kritizējuši Stefana runu, apgalvojot, ka, par spīti tās garumam, tajā nav atspēkota viņam izvirzītā apsūdzība. Bet patiesībā Stefana runa ir spilgts piemērs tam, kā prasmīgi aizstāvēt labo vēsti. (1. Pēt. 3:15.) Jāpatur prātā, ka Stefanu apsūdzēja Dieva un Mozus zaimošanā, jo viņš esot nicīgi izteicies gan par templi, gan par bauslību. Savā runā Stefans ir apskatījis trīs periodus Izraēla tautas vēsturē, īpaši uzsverot dažas domas. Aplūkosim katru no šiem periodiem atsevišķi.

11., 12. a) Kāpēc var teikt, ka Stefans rīkojās gudri, iesākdams savu runu ar Ābrahāma piemēru? b) Kāpēc bija iederīgi atgādināt, kas notika ar Jāzepu?

¹¹ Patriarhu laiki. (Ap. d. 7:1—16.) Runas sākumā Stefans pievērsās būtiskam jautājumam, kurā viņš un viņa klausītāji bija vienisprātis, — Stefans runāja par Ābrahāmu, ko jūdi cienīja viņa ticības dēļ. Stefans uzsvēra, ka Jehova, ”diženais Dievs”, pirmo reizi atklājās Ābrahāmam Mezopotāmijā. (Ap. d. 7:2.) Apsolītajā zemē Ābrahāms bija tikai ienācējs. Viņam nebija ne tempļa, ne Mozus bauslības. Kāds gan būtu pamats apgalvot, ka bez visa tā cilvēks nevar būt uzticīgs Dievam?

¹² Stefana klausītāji augstu godāja arī Ābrahāma pēcnācēju Jāzepu, bet Stefans viņiem atgādināja, ka Jāzepa miesīgie brāļi, izraēliešu ciltstēvi, šo taisnīgo cilvēku vajāja un pārdeva verdzībā. Tomēr tieši ar viņa starpniecību Dievs bada laikā glāba Izraēla saimi. Stefans, bez šaubām, saskatīja skaidras paralēles starp Jāzepu un Jēzu Kristu, bet šo salīdzinājumu viņš neizvērsa, lai tiesneši pēc iespējas ilgāk viņu uzklausītu.

13. Kā, runājot par Mozu, Stefans atbildēja uz viņam izvirzītajām apsūdzībām, un kādu tēmu tas palīdzēja attīstīt?

¹³ Mozus laiks. (Ap. d. 7:17—43.) Stefans daudz runāja par Mozu, un tas bija gudri darīts, jo lielu sinedrija daļu veidoja saduceji, kas atzina tikai tās Bībeles grāmatas, kuras bija uzrakstījis Mozus. Turklāt jāatceras, ka Stefans bija apsūdzēts Mozus zaimošanā. Stefana teiktais ļoti tieši atspēkoja šo apsūdzību, jo viņa vārdos atspoguļojās dziļa cieņa pret  Mozu un pret bauslību. (Ap. d. 7:38.) Viņš pieminēja, ka arī Mozu atraidīja tie, ko viņš centās glābt. Tie atteicās no viņa, kad viņš bija 40 gadu vecs. Arī pēc vairāk nekā 40 gadiem izraēlieši ne reizi vien apšaubīja viņa tiesības vadīt tautu. b Tā Stefans pakāpeniski attīstīja galveno runas tēmu: Dieva tauta atkal un atkal ir atraidījusi tos, ko Jehova ir iecēlis par tautas vadītājiem.

14. Kādas domas Stefans savā runā pamatoja, atsaukdamies uz Mozus piemēru?

¹⁴ Stefans atgādināja saviem klausītājiem, ka, saskaņā ar Mozus paredzējumu, no izraēliešu vidus bija jānāk tādam pravietim kā Mozus. Kurš tas būs, un kā viņu uzņems? Atbildi uz šo jautājumu Stefans atstāja uz runas beigām. Viņš pieskārās vēl kādai svarīgai domai: Mozus bija pārliecinājies, ka jebkura vieta uz zemes var kļūt svēta, kā tas bija gadījumā ar zemi pie degošā krūma, kur Jehova ar viņu runāja. Vai tādā gadījumā var sacīt, ka Jehovu drīkst pielūgt tikai vienā vienīgā ēkā, piemēram, Jeruzālemes templī? Stefans iztirzāja šo jautājumu sīkāk.

15., 16. a) Kāpēc Stefana argumentācijā svarīga nozīme bija saiešanas teltij? b) Uz ko Stefans norādīja, pieminot Sālamana templi?

¹⁵ Laiks, kad pastāvēja saiešanas telts un templis. (Ap. d. 7:44—50.) Stefans tiesnešiem lika atcerēties, ka, pirms vēl Jeruzālemē tika uzbūvēts templis, Dievs pavēlēja Mozum uzcelt pārvietojamu saiešanas telti, kur pielūgt Dievu. Kurš gan iedrošinātos apgalvot, ka saiešanas telts, kur Dievu pielūdza pats Mozus, būtu bijusi ar kaut ko sliktāka par templi?

¹⁶ Vēlāk, kad Sālamans Jeruzālemē uzbūvēja templi, viņš, Dieva iedvesmots, izteica lūgšanā kādu svarīgu atziņu. Stefans to ietvēra šādos vārdos: ”Visaugstākais nemājo rokām celtos namos.” (Ap. d. 7:48; 2. Laiku 6:18.) Sava nodoma īstenošanai Jehova var izmantot templi, taču viņš nav spiests to darīt. Kāpēc lai viņa kalpi domātu, ka Dievu pareizi var pielūgt vienīgi cilvēku rokām celtā namā? Stefans pārliecinoši pabeidza šo domu ar citātu no Jesajas grāmatas: ””Debesis ir mans tronis, un zeme — mans kājsoliņš. Kādu gan namu jūs man uzcelsiet,” saka Jehova, ”un kur man būtu atpūtas vieta? Vai to visu nav radījusi mana roka?”” (Ap. d. 7:49, 50; Jes. 66:1, 2.)

17. a) Kā Stefans savā runā atmaskoja sinedrija locekļu kļūdainos uzskatus? b) Kā Stefans atspēkoja viņam izteiktās apsūdzības?

¹⁷ Ja domā par līdz šim apskatīto Stefana runas daļu, vai nav jāsecina, ka viņš ļoti prasmīgi atmaskoja savu apsūdzētāju kļūdainos uzskatus? Stefans parādīja, ka Jehova savu nodomu īsteno aktīvi un  mērķtiecīgi un ka viņu neierobežo tradīcijas. Tie, kas akli apbrīnoja Jeruzālemes skaistās tempļa ēkas, kā arī paražas un tradīcijas, kuras bija izveidojušās ap Mozus bauslību, bija pazaudējuši no redzesloka tempļa un bauslības patieso nozīmi. Savā runā Stefans netieši uzdeva svarīgu jautājumu: vai labākais veids, kā cienīt bauslību un templi, nav paklausīt Jehovam? Stefana teiktais lieliski pierādīja, ka viņš ir rīkojies pareizi, jo viņš pēc labākās sirdsapziņas bija klausījis Jehovam.

18. Kādā ziņā mums būtu jālīdzinās Stefanam?

¹⁸ Ko mēs varam mācīties no Stefana runas? Viņš lieliski pārzināja Dieva Rakstus. Arī mums ir nopietni jāiedziļinās Bībelē, lai mēs pareizi izmantotu ”patiesības vārdus”. (2. Tim. 2:15.) Tāpat mēs no Stefana varam mācīties, kā runāt ar cilvēkiem laipni un taktiski. Viņa klausītāji bija noskaņoti ļoti naidīgi, taču Stefans atrada to, kas viņam un viņa klausītājiem bija kopīgs, un, cik vien ilgi iespējams, runāja par to, ko viņi augstu vērtēja. Stefans viņus uzrunāja ar cieņu un vecākos vīriešus sauca par ”tēviem”. (Ap. d. 7:2.) Arī mums Dieva Rakstos atrodamā patiesība ir jādara zināma ”ar lēnprātību un dziļu cieņu”. (1. Pēt. 3:15.)

19. Kā Stefans pasludināja sinedrijam Jehovas spriedumu?

¹⁹ Tomēr mēs neļaujam, ka bailes aizvainot citus mums liktu noklusēt Dieva Rakstu mācības vai runāt aplinkus par Jehovas spriedumiem. Stefans šajā ziņā ir labs paraugs. Viņš, bez šaubām, redzēja, ka daudzie pierādījumi, ko viņš izklāstīja sinedrijam, nekādi neietekmē bezjūtīgos tiesnešus. Tāpēc, svētā gara mudināts, viņš savas runas beigās bezbailīgi norādīja, ka viņi ir tieši tādi paši kā viņu tēvi, kas atraidīja Jāzepu, Mozu un visus praviešus. (Ap. d. 7:51—53.) Sinedrija tiesneši noslepkavoja Mesiju, par kura atnākšanu bija vēstījis Mozus un visi pravieši. Vai gan ir iespējams vēl nopietnāks grēks pret Mozus bauslību?

20., 21. Kā sinedrijs uztvēra Stefana vārdus, un kā Jehova viņu stiprināja?

²⁰ Stefana vārdu nenoliedzamais patiesums saniknoja tiesnešus. Atmetuši pēdējās cieņas paliekas, viņi aiz dusmām grieza zobus. Stefans noteikti saprata, ka viņš nesaņems nekādu žēlastību — tieši tāpat kā notika ar viņa Kungu, Jēzu.

²¹ Stefanam bija vajadzīga drosme, lai izturētu to, kas viņu gaidīja, un viņu neapšaubāmi stiprināja redzējums, ko Jehova viņam deva. Stefans ieraudzīja Dieva spožumu un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas. Kad Stefans šo redzējumu aprakstīja, tiesneši aizspieda ausis.  Kāpēc viņi tā darīja? Iepriekš Jēzus šai tiesai bija teicis, ka viņš ir Mesija un ka viņš drīz būs pie Tēva labās rokas. (Marka 14:62.) Stefana redzējums apstiprināja, ka Jēzus bija runājis patiesību. Tātad sinedrijs bija nodevis un nogalinājis Mesiju! Tiesneši visi reizē bruka virsū Stefanam, lai viņu nomētātu ar akmeņiem. c

22., 23. Kādā ziņā Stefans nomira līdzīgi kā viņa Kungs, un kāpēc mūsdienās kristieši var būt tikpat droši kā Stefans?

²² Stefans, gluži tāpat kā viņa Kungs, nomira ar mieru sirdī, pilns paļāvības uz Jehovu un bez naida pret saviem slepkavām. Viņš izsaucās: ”Kungs Jēzu, pieņem manu garu!” Iespējams, viņš tā teica, jo vēl aizvien redzēja Cilvēka dēlu kopā ar viņa Tēvu. Nav šaubu, ka Stefans zināja Jēzus uzmundrinošos vārdus: ”Es esmu augšāmcelšana un dzīvība.” (Jāņa 11:25.) Visbeidzot Stefans skaļā balsī lūdza Dievu: ”Jehova, nesodi viņus par šo grēku!” To pateicis, viņš nomira. (Ap. d. 7:59, 60.)

²³ Tā Stefans kļuva par pirmo zināmo mocekli no Kristus sekotāju vidus. (Sk. ” Stefans — liecinieks un moceklis”.) Diemžēl viņš nebija pēdējais. Līdz pat mūsdienām reliģiski un politiski fanātiķi, kā arī citi pretinieki ir nogalinājuši Jehovas uzticīgos kalpus. Tomēr mums ir pamats būt tikpat drošiem, kāds bija Stefans. Jēzus jau ir kļuvis par ķēniņu, un Tēvs viņam ir piešķīris milzīgu varu. Nekas viņam netraucēs celt augšā viņa uzticīgos sekotājus. (Jāņa 5:28, 29.)

24. Kā Sauls atbalstīja Stefana nogalināšanu, un kā šī uzticīgā kristieša nāve ietekmēja citus?

²⁴ To visu novēroja kāds jauneklis, vārdā Sauls. Viņš atbalstīja Stefana noslepkavošanu, sargādams virsdrēbes tiem, kas nomētāja šo kristieti ar akmeņiem, un mazliet vēlāk viņa vadībā sākās niknas vajāšanas. Bet tās dienas notikumu atskaņas bija jūtamas vēl ilgi. Stefana piemērs stiprināja pārējos kristiešus palikt uzticīgiem un gūt līdzīgu uzvaru. Turklāt Sauls, kas kļuva pazīstams kā Pāvils, vēlākajos gados ļoti nožēloja savu līdzdalību Stefana nogalināšanā. (Ap. d. 22:20.) Viņš bija palīdzējis noslepkavot Stefanu, bet vēlāk viņš atzina: ”Es biju zaimotājs, vajātājs un augstprātis.” (1. Tim. 1:13.) Pāvils nekad neaizmirsa Stefanu un runu, ko tajā dienā bija teicis šis uzticīgais kristietis. Dažās no savām runām un vēstulēm Pāvils izvērsa tēmas, kuras Stefans savā runā bija īsi aplūkojis. (Ap. d. 7:48; 17:24; Ebr. 9:24.) Ar laiku Pāvils pilnībā iemācījās sekot ticības un drosmes paraugam, kādu bija rādījis Stefans, kam ”Dievs bija dāvājis labvēlību un neparastu spēku”. Vai to iemācīsimies arī mēs?