1., 2. Kādu ”vēstuli” Jehova mums ir uzrakstījis, un kāpēc viņš to ir darījis?

 VAI atceraties, kad pēdējo reizi saņēmāt vēstuli no kāda tuva cilvēka, kas dzīvo ļoti tālu no jums? Nav daudz kā tāda, kas sniegtu tikpat lielu gandarījumu kā sirsnīga vēstule no cilvēka, kurš mums ir dārgs. Mums ir prieks uzzināt, kā viņam klājas, kas ar viņu ir noticis un ko viņš ir iecerējis darīt. Sarakste satuvina draugus, pat ja viņus šķir liels attālums.

² Kas tādā gadījumā mums varētu sagādāt vēl lielāku prieku nekā rakstīta vēsts no Dieva, ko mēs mīlam? Var teikt, ka Jehova ir uzrakstījis mums ”vēstuli” — tā ir Bībele, kur pierakstīti viņa vārdi. Tajā viņš stāsta, kas viņš ir, ko viņš ir paveicis, ko ir nodomājis darīt un vēl daudz ko citu. Jehova mums ir devis savus Rakstus tāpēc, ka viņš vēlas, lai mēs viņam tuvotos. Mūsu bezgalīgi gudrais Dievs ir izvēlējies vislabāko veidu, kā sazināties ar mums. Domājot par to, kā Bībele tika uzrakstīta un kas tajā ietverts, atklājas nesalīdzināma gudrība.

3. Kā Jehova nodeva Mozum bauslību?

³ Kāds varētu jautāt, kāpēc Jehova nav izmantojis kādu iespaidīgāku paņēmienu, lai sazinātos ar cilvēkiem, teiksim, balsi no debesīm. Patiesībā Jehova dažreiz ar eņģeļu starpniecību ir runājis no debesīm. Piemēram, tā viņš rīkojās, kad deva izraēliešiem bauslību. (Galatiešiem 3:19.) Balss no debesīm iedvesa tādu bijību, ka pārbiedētie izraēlieši lūdza, lai Jehova ar viņiem vairs nerunā šādā veidā, bet dara to ar Mozus starpniecību. (2. Mozus 20:18—20.) Tāpēc bauslība, kurā bija apmēram 600 likumi, Mozum tika nodota mutiski, vārdu pa vārdam.

4. Paskaidrojiet, kāpēc Dieva likumu atstāstīšana nebūtu bijis uzticams paņēmiens, kā tos nodot citiem!

 ⁴ Bet kas būtu noticis, ja bauslība nebūtu uzrakstīta? Vai Mozus spētu precīzi atcerēties, kas bija teikts šajā detalizētajā likumu krājumā, un nekļūdīgi atstāstīt to tautai? Un ko darītu nākamās paaudzes? Vai tām būtu jāpaļaujas tikai uz runāto vārdu? To nekādi nevarētu nosaukt par uzticamu paņēmienu, kā nodot Dieva likumus no paaudzes paaudzei. Iedomājieties, kas notiktu, ja jums kaut kas būtu jāpaziņo lielai cilvēku grupai un jūs to vispirms pastāstītu vienam cilvēkam, tas — nākamajam, un tā vēsts pamazām tiktu nodota no viena cilvēka otram. Tas, ko dzirdētu pēdējais cilvēks, droši vien ievērojami atšķirtos no sākotnējās informācijas. Bet Dieva bauslībai nedraudēja šādas briesmas.

5., 6. Kādu norādījumu Jehova Mozum deva par saviem vārdiem, un kāpēc ir brīnišķīgi, ka Jehovas vārdi mums ir pieejami rakstveidā?

⁵ Jehova savā gudrībā nolēma, ka viņa vārdi jāpieraksta. Viņš deva norādījumu Mozum: ”Uzraksti šos vārdus, jo, pamatojoties uz šiem vārdiem, es slēdzu līgumu ar tevi un Izraēlu.” (2. Mozus 34:27.) Tā 1513. gadā p.m.ē. sākās Bībeles rakstīšana. Nākamo 1610 gadu laikā Jehova ”daudzkārt un daudzējādi runāja” ar cilvēkiem, kas pēc tam sarakstīja Bībeles daļas; šādu cilvēku bija apmēram 40. (Ebrejiem 1:1.) Turklāt dievbijīgi pārrakstītāji, ļoti rūpīgi strādājot, izgatavoja precīzus norakstus, lai saglabātu Svētos Rakstus. (Ezras 7:6; Psalms 45:1.)

⁶ Ir brīnišķīgi, ka Jehova mums kaut ko ir pavēstījis rakstveidā. Vai jūs kādreiz esat saņēmuši vēstuli, kas jums ir bijusi tik dārga, ka jūs to esat saglabājuši un daudzkārt pārlasījuši? Varbūt tā bija vēstule, kas sniedza vajadzīgo mierinājumu. Līdzīgi ir ar ”vēstuli”, ko esam saņēmuši no Jehovas. Tā kā Jehova ir parūpējies, lai viņa vārdi tiktu pierakstīti,  mēs tos varam regulāri lasīt un pārdomāt. (Psalms 1:2.) Mēs varam ”smelties no Rakstiem.. mierinājumu” vienmēr, kad jūtam tādu nepieciešamību. (Romiešiem 15:4.)

7. Kā Jehovas gudrība izpaužas tajā, ka viņa vārdus ir pierakstījuši cilvēki?

⁷ Jehovas gudrība izpaužas tajā, ka savu vārdu pierakstīšanai viņš ir izmantojis cilvēkus. Vai Bībele mums būtu tikpat labi saprotama un saistoša, ja Jehovas uzdevumā to būtu sarakstījuši eņģeļi? Bez šaubām, eņģeļi būtu varējuši aprakstīt, kā viņi redz Jehovu no sava augstā stāvokļa, būtu varējuši paust savu uzticību viņam un pastāstīt par dievbijīgiem Dieva kalpiem uz zemes. Bet vai mēs spētu īsti izprast, kā uz visu raugās pilnīgas garīgas būtnes, kuru zināšanas, pieredze un varenība daudzkārt pārsniedz mūsējo? (Ebrejiem 2:6, 7.)

8. Ko Bībeles rakstītājiem bija atļauts izvēlēties pašiem? (Skat. arī zemsvītras piezīmi.)

⁸ Uzticēdams rakstīšanu cilvēkiem, Jehova sagādāja tieši to, kas mums ir vajadzīgs, — rakstus, kas ir ”Dieva iedvesmoti”, taču labi saprotami cilvēkiem. (2. Timotejam 3:16.) Kā viņš to panāca? Daudzos gadījumos viņš acīmredzot ļāva rakstītājiem pašiem izvēlēties ”patīkamus vārdus”, kas būtu ”precīzi un patiesi”. (Pulcētājs 12:10, 11.) Ar to ir izskaidrojamas stila atšķirības Bībelē, jo tās sarakstītāji ir bijuši atšķirīgi cilvēki ar dažādu pagātni. a Bet viņi visi, ”svētā gara vadīti, ir runājuši to, kas nāca no Dieva”. (2. Pētera 1:21.) Tāpēc tas, ko viņi ir uzrakstījuši, patiešām ir ”Dieva vārdi”. (1. Tesalonikiešiem 2:13.)

9., 10. Kāpēc tas, ka Bībeli ir sarakstījuši cilvēki, vairo tās sirsnību un pievilcību?

 ⁹ Tā kā Bībeli ir rakstījuši cilvēki, tai piemīt ārkārtīga sirsnība un pievilcība. Tās rakstītāji ir jutuši to pašu, ko jūtam mēs, un, būdami nepilnīgi, saskārušies ar tādiem pašiem pārbaudījumiem un grūtībām, kādus pieredzam mēs. Jehovas gara vadīti, viņi ir aprakstījuši savas izjūtas un iekšējās cīņas. (2. Korintiešiem 12:7—10.) Viņi ir rakstījuši pirmajā personā, rakstījuši tādus vārdus, kādus nebūtu varējis uzrakstīt neviens eņģelis.

¹⁰ Spilgts piemērs ir Izraēlas ķēniņš Dāvids. Viņš vairākkārt smagi grēkoja, bet pēc tam sacerēja psalmu, kurā pauda savas dziļākās izjūtas un lūdza Dievam piedošanu. Dāvids rakstīja: ”Attīri mani no grēka. Es skaidri apzinos savus pārkāpumus un ne uz brīdi neaizmirstu savu grēku. [..] Es esmu jau piedzimis vainīgs, esmu grēcīgs, kopš māte mani ieņēmusi. [..] Nedzen mani prom un neatņem man savu svēto garu! [..] Dievam patīkams upuris ir satriekts gars, satriektu un salauztu sirdi tu, Dievs, neatraidīsi.” (Psalms 51:2, 3, 5, 11, 17.) Vai jūtat rakstītāja dvēseles sāpes? Kurš gan cits, ja ne nepilnīgs cilvēks, būtu spējīgs aprakstīt šādas izjūtas?

11. Par kādiem patiesiem notikumiem Bībelē ir stāstīts, ”lai mēs no tā mācītos”?

¹¹ Ir vēl kaut kas tāds, kas piesaista Bībelei. Lielā mērā tā ir grāmata par cilvēkiem, reāliem cilvēkiem — tādiem, kas kalpoja Dievam, un tādiem, kas viņam nekalpoja. Bībelē stāstīts par to, kas notika ar šiem cilvēkiem, par viņu bēdām un priekiem. Mēs varam lasīt, kā šos cilvēkus ietekmēja viņu pašu pieņemtie lēmumi. Tas viss ir iekļauts Bībelē, ”lai mēs no tā mācītos”. (Romiešiem 15:4.) Tā kā runa ir par patiesiem notikumiem un cilvēkiem, Jehovas mācības skar mūsu sirdi. Apskatīsim dažus piemērus.

12. Kā mums palīdz Bībelē lasāmie stāstījumi par neuzticīgiem cilvēkiem?

 ¹² Bībelē ir stāstīts par neuzticīgiem un pat ļauniem cilvēkiem un par to, kā tiem klājās. Lasot šādus fragmentus, var redzēt, kā izpaužas nevēlamas īpašības, un mēs sākam tās labāk izprast. Piemēram, neviena pret neuzticību vērsta pavēle nevarētu būt tik iespaidīga kā piemērs no dzīves — tas, kā šī īpašība izpaudās Jūdas rīcībā, kad viņš nodeva Jēzu. (Mateja 26:14—16, 46—50; 27:3—10.) Šādu gadījumu apraksti dziļāk ietekmē mūsu sirdi, tie palīdz saskatīt sliktas īpašības un cīnīties pret tām sevī.

13. Kādā veidā Bībele palīdz saprast, kā jāizpaužas labām īpašībām?

¹³ Bībelē var lasīt arī par daudziem uzticīgiem Dieva kalpiem. Tajā stāstīts par šo cilvēku uzticību Dievam, un no viņu parauga mēs varam mācīties, kādas īpašības jāattīsta, lai tuvotos Dievam. Piemēram, liela nozīme ir ticībai. Bībelē ir paskaidrots, kas ir ticība, un norādīts, cik svarīga tā ir, lai cilvēks būtu patīkams Dievam. (Ebrejiem 11:1, 6.) Bet Bībelē var atrast arī spilgtus aprakstus par to, kā ticība izpaužas darbībā. Piemēram, izcila ticība bija redzama Ābrahāma rīcībā, kad viņš gatavojās upurēt Īzaku. (1. Mozus 22. nodaļa; Ebrejiem 11:17—19.) Kad lasām šādus aprakstus, vārds ”ticība” iegūst dziļāku jēgu un kļūst labāk saprotams. Cik gudri ir rīkojies Jehova, ne tikai mudinādams mūs attīstīt labas īpašības, bet arī ar piemēriem paskaidrodams, kā šīm īpašībām jāizpaužas!

14., 15. Kas Bībelē teikts par kādu sievieti, kura bija atnākusi uz templi, un ko no šī stāstījuma var mācīties par Jehovu?

¹⁴ Patiesie notikumu apraksti, kas lasāmi Bībelē, bieži ļauj kaut ko uzzināt par Jehovas personību. Pievērsīsim uzmanību stāstījumam par kādu sievieti, ko Jēzus redzēja templī. Sēdēdams netālu no ziedojumu traukiem, Jēzus vēroja, kā ļaudis met tajos ziedojumus. Nāca daudz bagātu cilvēku, kas deva naudu ”no savas pārpilnības”, taču Jēzus uzmanību piesaistīja kāda nabadzīga atraitne. Viņas dāvana bija  ”divas sīkas monētas, kurām bija pavisam niecīga vērtība”. b Tā bija viņas pēdējā nauda. Jēzus, kura attieksme precīzi atspoguļoja Jehovas viedokli, sacīja: ”Šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi citi, kas ir metuši naudu ziedojumu traukos.” Saskaņā ar šiem vārdiem, atraitne bija ziedojusi vairāk nekā visi pārējie cilvēki kopā. (Marka 12:41—44; Lūkas 21:1—4; Jāņa 8:28.)

¹⁵ Vai tas nav interesanti, ka no visiem cilvēkiem, kas todien bija ieradušies templī, vienīgi šī atraitne ir pieminēta Bībelē? No tā var mācīties, ka Jehova ir Dievs, kas augstu vērtē citus. Viņam ir prieks saņemt dāvanas, ko dodam no sirds, lai kādas tās būtu salīdzinājumā ar to, ko spēj dot citi. Jehova ir izvēlējies vislabāko paņēmienu, kā paskaidrot mums šo brīnišķīgo patiesību.

16., 17. Kā Jehovas gudrība izpaužas pat tajā, ko viņš ir nolēmis neiekļaut savos Rakstos?

¹⁶ Vēstulē var iekļaut tikai ierobežotu informācijas daudzumu, tāpēc, rakstot vēstuli tuvam cilvēkam, jūs rūpīgi pārdomājat, ko rakstīt un ko ne. Arī Jehova ir izvēlējies pieminēt savos Rakstos noteiktus cilvēkus un notikumus. Bet Bībelē ne vienmēr viss ir aprakstīts sīkumos. (Jāņa 21:25.) Piemēram, ar to, kas Bībelē stāstīts par Dieva tiesas spriedumiem, varbūt nepietiek, lai rastu atbildes uz visiem jautājumiem. Bet Jehovas gudrība izpaužas pat tajā, ka viņš ir nolēmis kaut ko arī neiekļaut savos Rakstos. Kāpēc tā var teikt?

¹⁷ Bībele ir uzrakstīta tā, lai pārbaudītu, kas ir tās lasītāja sirdī. Vēstulē ebrejiem, 4. nodaļas 12. pantā, ir teikts: ”Dieva vārdi ir dzīvi un spēcīgi, tie ir asāki par jebkuru  divasmeņu zobenu un duras tik dziļi, ka atdala dvēseli un garu.. un spēj izvērtēt sirds domas un nolūkus.” Bībeles vēsts iespiežas ļoti dziļi, atklājot mūsu īstās domas un pamudinājumus. Cilvēki, kas lasa Bībeli ar kritisku attieksmi, bieži nespēj pieņemt tos fragmentus, kuri, pēc viņu domām, satur nepietiekamu informāciju. Šādi cilvēki pat mēdz apšaubīt, vai Jehova ir mīlošs, gudrs un taisnīgs.

18., 19. a) Kāpēc mums nebūtu jābūt pārsteigtiem, ja kāds Bībeles fragments rada jautājumus, uz kuriem tūlīt nevaram atrast atbildes? b) Kas ir vajadzīgs, lai saprastu Dieva Rakstus, un kā tas liecina par Jehovas lielo gudrību?

¹⁸ Turpretī tad, ja uzmanīgi pētām Bībeli ar patiesu vēlēšanos to saprast, mēs ieraugām Jehovu tādu, kāds viņš attēlots Bībelē kopumā. Tādā gadījumā mūs nemulsina tas, ka lasot rodas daži jautājumi, uz kuriem tūlīt nevaram atrast atbildes. Ilustrēsim ar šādu piemēru: liekot lielu saliekamattēlu, mēs varbūt uzreiz nevaram atrast īsto gabaliņu vai arī neredzam, kurā vietā kāds gabaliņš iederas. Taču mēs, iespējams, jau esam salikuši kopā pietiekami daudz gabaliņu, lai rastos priekšstats, kā izskatīsies viss attēls. Līdzīgi ir ar Bībeles studēšanu: pamazām mēs mācāmies, kāds Dievs ir Jehova, un mūsu prātā veidojas noteikts ”attēls”. Pat ja mēs sākumā nesaprotam kādu vietu Bībelē vai arī mums nav skaidrs, kā tas, kas teikts kādā konkrētā fragmentā, ir savienojams ar Dieva personību, mēs no Bībeles jau esam uzzinājuši par Jehovu vairāk nekā pietiekami, lai būtu pārliecināti, ka viņš vienmēr ir mīlošs, godīgs un taisnīgs Dievs.

¹⁹ Tātad, lai saprastu Bībeli, mums tā jālasa un jāstudē ar dziļu un patiesu interesi un jābūt brīviem no aizspriedumiem. Vai tas nav Jehovas lielās gudrības pierādījums? Intelektuāli noskaņoti cilvēki var sarakstīt grāmatas, kas saprotamas vienīgi ”gudriem un mācītiem”, bet radīt grāmatu, ko spēj saprast tikai cilvēki ar pareizi noskaņotu sirdi, — tam ir vajadzīga Dieva gudrība! (Mateja 11:25.)

20. Kāpēc vienīgi Jehova var paskaidrot, kāds ir labākais ceļš dzīvē, un kas noderīgs ir atrodams Bībelē?

²⁰ Savos Rakstos Jehova paskaidro, kāds ir labākais ceļš dzīvē. Būdams Radītājs, viņš zina mūsu vajadzības labāk par mums pašiem. Un galvenās cilvēku vajadzības, starp kurām ir vajadzība tikt mīlētam, būt laimīgam un veidot labas attiecības ar citiem, ir palikušas nemainīgas. Bībelē bagātīgi ir atrodama praktiska gudrība, kas palīdz dzīvot saturīgi. (Sālamana pamācības 2:7.) Katrā šīs grāmatas daļā ir nodaļa, kurā paskaidrots, kā praktiski izmantot Bībeles gudros padomus, bet tagad apskatīsim tikai vienu piemēru.

21.—23. Kādi gudri padomi mums var palīdzēt nepaturēt sevī dusmas un aizvainojumu?

²¹ Varbūt jūs esat ievērojuši, ka cilvēki, kas mēdz turēt ļaunu prātu uz citiem un paturēt sevī aizvainojumu, nodara pāri paši sev, jo aizvainojums ir ļoti smaga nasta. Ja neatbrīvojamies no tā, tas nodarbina mūsu domas, laupa mieru un atņem prieku. Zinātniskos pētījumos iegūtie dati ir likuši izteikt pieņēmumu, ka cilvēkam, kas neatbrīvojas no dusmām, palielinās risks saslimt ar sirdsslimībām, kā arī daudzām citām hroniskām kaitēm. Jau ilgi pirms tam, kad tika veikti šādi pētījumi, Bībelē bija lasāmi gudri vārdi: ”Neļaujies dusmām un atmet niknumu.” (Psalms 37:8.) Bet kā tas ir iespējams?

²² Dieva Rakstos ir ietverts arī šāds gudrs padoms: ”Kam piemīt izpratne, tas savalda dusmas, un viņam dara godu tas, ka viņš nepievērš uzmanību pāridarījumam.” (Sālamana pamācības 19:11.) Cilvēks, kam piemīt izpratne, spēj ieskatīties jautājuma būtībā, pamanīt vairāk par acīm redzamo. Viņš saprot, kāpēc kāds cits kaut ko ir izdarījis vai pateicis. Ja centīsimies saprast, kādi ir otra cilvēka patiesie rīcības motīvi, izjūtas un apstākļi, mums būs vieglāk kliedēt negatīvās domas un emocijas, kas radušās viņa dēļ.

 ²³ Bībelē ir dots vēl kāds padoms: ”Vienmēr esiet iecietīgi cits pret citu un augstsirdīgi piedodiet.” (Kolosiešiem 3:13.) Vārdi ”esiet iecietīgi cits pret citu” norāda, ka jābūt pacietīgiem pret citiem, jāpacieš tās viņu rakstura iezīmes, kas mums varbūt liekas kaitinošas. Pacietība palīdz neapvainoties par sīkumiem. Savukārt vārds ”piedodiet” ietver domu, ka jāatbrīvojas no aizvainojuma. Mūsu gudrais Dievs zina, ka mums jāpiedod citiem, ja ir pamatots iemesls to darīt. Tas nāk par labu ne tikai viņiem, bet arī mums pašiem, jo ļauj saglabāt sirdsmieru. (Lūkas 17:3, 4.) Nav šaubu, ka Dieva Rakstos ir atrodama liela gudrība.

24. Kas notiek, kad saskaņojam savu dzīvi ar Dieva gudrību?

²⁴ Jehovas lielā mīlestība viņu ir mudinājusi sazināties ar mums. Viņš ir izvēlējies vislabāko veidu, kā to darīt, — ”vēstuli”, ko viņa svētā gara vadībā ir uzrakstījuši cilvēki. Tāpēc tajā ir ietverta paša Jehovas gudrība, kas ir pilnīgi uzticama. (Psalms 93:5.) Saskaņojot ar šo gudrību savu dzīvi un stāstot par to citiem, mēs arvien vairāk tuvojamies neizmērojami gudrajam Dievam. Nākamajā nodaļā būs runa par vēl kādu Jehovas gudrības izpausmi — viņa spēju paredzēt nākotni un piepildīt savus nodomus.