Dzīvība uz Zemes nevarētu pastāvēt bez veselas virknes ”veiksmīgu sakritību”, no kurām daudzas līdz pat 20. gadsimtam nebija līdz galam izprastas vai vispār nebija zināmas. Minēsim dažas no tām.

• Zemes novietojums mūsu Galaktikā (bieži dēvētā par Piena Ceļa galaktiku) un Saules sistēmā, kā arī mūsu planētas orbīta, rotācijas ass slīpums, rotācijas ātrums un unikālais dabiskais pavadonis.

• Zemes magnētiskais lauks un atmosfēra, kas darbojas kā divkārša aizsardzība.

• Cikliski dabas procesi, kas attīra un atjauno planētas gaisa un ūdens krājumus.

Izskatot šīs tēmas, padomājiet: vai tas viss ir radies aklas nejaušības rezultātā, vai arī tas ir radīts ar nolūku?

Ko jūs norādāt, kad rakstāt savas dzīvesvietas adresi? Iespējams, jūs norādāt valsti, pilsētu un ielu. Bet kāda ir mūsu planētas ”adrese”? Izmantojot salīdzinājumu, varētu teikt, ka Galaktika ir ”valsts”, Saules sistēma — ”pilsēta”, bet Zemes orbīta — ”iela”. Astronomijas un fizikas sasniegumi ir ļāvuši zinātniekiem gūt aizvien labāku priekšstatu par to, cik izdevīga ir mūsu atrašanās vieta Visumā.

Sāksim ar to, ka mūsu ”pilsēta”, Saules sistēma, ir izvietojusies ideālā Galaktikas daļā — ne pārāk tuvu centram, bet arī ne pārāk tālu no tā. Šajā ”apdzīvojamā zonā”, kā to sauc zinātnieki, ir tieši tāda ķīmisko elementu koncentrācija, lai apstākļi būtu labvēlīgi dzīvības pastāvēšanai. Tālāk no Galaktikas centra dzīvībai nepieciešamo elementu ir pārāk maz, savukārt tuvāk centram dzīvība nav iespējama pārāk augsta radiācijas līmeņa un citu faktoru dēļ. Žurnālā Scientific American bija teikts: ”Mēs dzīvojam luksusa rajonā.”¹

Ideāla ”iela”. Arī ”iela”, kurā mēs dzīvojam, — mūsu planētas orbīta — ir ideāla. Zeme riņķo ap Sauli aptuveni 150 miljonu kilometru attālumā, tāpēc tās orbīta atrodas zonā, kur apstākļi ir piemēroti dzīvībai, jo tur nevalda ne galējs aukstums, nedz arī pārmērīga svelme. Turklāt Zemes orbīta ir gandrīz riņķveida, tāpēc mūsu attālums no Saules gada gaitā tikpat kā nemainās.

Saule savukārt ir nevainojama ”spēkstacija”. Tā darbojas stabili, ir pareizā lielumā un nodrošina tieši tādu enerģijas daudzumu, kāds ir nepieciešams. Saule pamatoti ir nosaukta par ”ļoti īpašu zvaigzni”.²

Ideāls ”kaimiņš”. Ja būtu jāizraugās tuvākais kaimiņš mūsu planētai, labāku kandidātu par Mēnesi neatrast. Mēness diametrs nedaudz pārsniedz ceturto daļu no Zemes diametra. Salīdzinājumā ar citu Saules sistēmas planētu mēnešiem, Zemes  pavadonis ir neparasti liels attiecībā pret planētu, kuru tas apriņķo. Vai tā ir tikai sagadīšanās? Nez vai.

Pirmkārt, Mēness ir galvenais mūsu planētas ekosistēmām tik būtisko plūdmaiņu izraisītājs. Otrkārt, tas palīdz stabilizēt Zemes rotācijas asi. Ja Zemei nebūtu šāda pavadoņa, mūsu planēta zvalstītos kā rotaļu vilciņš, kas grasās apgāzties. Klimata un plūdmaiņu izmaiņas, kā arī citas sekas būtu katastrofālas.

Zemes ideālais rotācijas ass slīpums un rotācijas ātrums. Zemes rotācijas ass veido aptuveni 23,4 grādu leņķi ar orbītas plakni, un šis slīpums izraisa gadalaiku miju, uztur mērenu temperatūru un ļauj pastāvēt dažādām klimatiskajām joslām. ”Izskatās, ka mūsu planētas ass slīpums ir tieši tāds, kā vajag,” rakstīts grāmatā Rare Earth—Why Complex Life Is Uncommon in the Universe (Neparastā Zeme. Kāpēc sarežģītas dzīvības formas Visumā ir retums).³

”Tieši tāds, kā vajag,” ir arī dienas un nakts garums, ko nosaka Zemes rotācijas ātrums. Ja Zeme grieztos ap savu asi ievērojami lēnāk, dienas būtu daudz garākas un pret Sauli pavērstā zemeslodes puse neciešami sakarstu, kamēr otra puse atdzistu tiktāl, ka tur iestātos stindzinošs aukstums. Savukārt, ja rotācijas ātrums būtu krietni lielāks, dienas būtu īsākas, piemēram, tikai dažas stundas garas, uz planētas nemitīgi pūstu spēcīgi vēji un būtu jūtamas arī citas postošas sekas.

Izplatījums ir bīstama vieta, kur nāvējoša radiācija un kosmiskās vielas fragmenti rada nemitīgus draudus. Taču mūsu zilā planēta šajā kosmiskajā ”šautuvē” paliek relatīvi neskarta. Kā tas iespējams? Zemeslodi sargā drošas ”bruņas” — spēcīgs magnētiskais lauks un unikāla atmosfēra.

Zemes magnētiskais lauks. Zemes dzīlēs atrodas rotējošs šķidras dzelzs kodols, tāpēc Zemei ir plašs un spēcīgs magnētiskais lauks, kas iesniedzas tālu kosmosā. Tas aiztur lielu daļu kosmiskās radiācijas un pasargā mūs no dzīvībai bīstamām Saules aktivitātes izpausmēm. Pie šādām izpausmēm pieder, piemēram, Saules vējš (pastāvīga lādētu daļiņu plūsma, kas nāk no Saules), uzliesmojumi, kuros dažās minūtēs var atbrīvoties tik daudz enerģijas, cik miljardiem ūdeņraža bumbu sprādzienos, un Saules vainaga jeb koronas masas izvirdumi, kuru laikā kosmosā tiek izsviestas miljardiem tonnu matērijas. Par aizsardzību, ko sniedz Zemes magnētiskais apvalks, atgādina parādības, ko varam redzēt savām acīm: Saules uzliesmojumu un izvirdumu dēļ uz Zemes ir vērojamas  krāšņas, krāsainas polārblāzmas — atmosfēras augšējo slāņu spīdēšana Zemes magnētisko polu apvidū.

Zemes atmosfēra. Šis gāzu apvalks ne tikai ļauj mums elpot, bet arī nodrošina Zemei papildu aizsardzību. Stratosfēra, viens no augšējiem atmosfēras slāņiem, satur īpašu skābekļa formu — ozonu. Ozona slānis absorbē līdz 99 procentiem ultravioletā starojuma, neļaujot tam nonākt līdz Zemes virsmai un pasargājot daudzās dzīvības formas — no cilvēkiem līdz pat okeāna planktona organismiem, kas saražo lielu daļu mums nepieciešamā skābekļa. Ozona daudzums stratosfērā mainās: tas palielinās, paaugstinoties ultravioletā starojuma intensitātei. Var teikt, ka ozona slānis ir ļoti dinamiskas un efektīvas ”bruņas”.

Atmosfēra mūs sargā arī no neskaitāmiem vielas fragmentiem, kas ik dienas bombardē mūsu planētu no kosmosa. Šie fragmenti, ko sauc par meteoroīdiem, var būt gan sīki putekļi, gan prāvi bluķi laukakmens lielumā. Vairākums meteoroīdu sadeg atmosfērā, uz mirkli iezīmējot debesīs spožu gaismas švīku, ko dēvē par meteoru. Taču Zemes aizsargsistēma nebloķē pilnīgi visu starojumu, tāpēc Zemes virsmu sasniedz dzīvībai nepieciešamais siltums un redzamā gaisma. Atmosfēra arī veicina siltuma vienmērīgu izkliedi pa visu zemeslodi, un naktī atmosfēra darbojas kā sega, kas palēnina siltuma aizplūšanu.

Zemes atmosfēra un magnētiskais lauks ir apbrīnojami radīšanas meistardarbi, kas joprojām nav līdz galam izpētīti. Tieši to pašu var teikt par cikliskajiem dabas procesiem, kas uztur dzīvību uz mūsu planētas.

Ja kādā pilsētā pārtrūktu tīra ūdens piegāde, aizsprostotos kanalizācija un vairs neieplūstu svaigs gaiss, tajā izplatītos slimības un nāve. Bet padomājiet: mūsu planēta nav kā restorāns, kur regulāri piegādā svaigus produktus un izved atkritumus. Tīru gaisu un ūdeni, bez kā mēs nevaram dzīvot, neviens mums neieved no kosmosa, un atkritumi netiek aizšauti kaut kur tālu projām. Kā iespējams, ka Zeme paliek tīra un piemērota dzīvībai? To nodrošina tādi cikliski dabas procesi kā ūdens, oglekļa, skābekļa un slāpekļa aprite, kas šeit vienkāršoti attēloti un paskaidroti.

Ūdens aprite. Ūdens ir absolūti nepieciešams dzīvībai. Mēs nevaram bez tā izdzīvot ilgāk par dažām dienām. Ūdens aprite nodrošina mūsu planētu ar tīru saldūdeni. Šīs aprites ciklu var iedalīt trīs posmos. 1. Saules enerģijas ietekmē ūdens iztvaiko un paceļas atmosfērā. 2. Ūdens, kas šajā procesā ir attīrījies, kondensējas un veido mākoņus. 3. Lietus, krusas, sniega un citu nokrišņu veidā ūdens atgriežas uz zemes, lai vēlāk atkal iztvaikotu, noslēdzot aprites ciklu. Cik daudz ūdens ik gadus piedalās šajā apritē? Pēc kāda aprēķina, ja to vienmērīgi izkliedētu pa visu Zemes virsmu, mūsu planētu klātu apmēram 80 centimetru dziļš ūdens.⁴

Oglekļa un skābekļa aprite. Lai dzīvotu, mums ir jāelpo. Elpošanas procesā tiek uzņemts skābeklis un izdalīts oglekļa dioksīds. Bet, ja miljardiem cilvēku un dzīvnieku elpo, kāpēc atmosfērā nepietrūkst skābekļa un neuzkrājas pārmērīgi daudz oglekļa dioksīda? Tas ir izskaidrojams ar oglekļa un skābekļa apriti. 1. Apbrīnojamā procesā, ko sauc par fotosintēzi, augi uzņem mūsu izelpoto oglekļa dioksīdu. Izmantodami oglekļa dioksīdu un Saules gaismas enerģiju, tie ražo ogļhidrātus un skābekli. 2. Kad mēs ieelpojam skābekli, cikls noslēdzas. Tas viss norit bez trokšņa, efektīvi un neradot piesārņojumu.

 Slāpekļa aprite. Dzīvība uz Zemes ir atkarīga arī no olbaltumvielu un citu organisku vielu sintēzes. A. Šo vielu molekulu veidošanai ir nepieciešams slāpeklis. Par laimi, mūsu atmosfēra satur apmēram 78 procentus šīs gāzes. Zibens ietekmē, kā arī baktēriju darbības rezultātā slāpeklis pārveidojas savienojumos, ko augi spēj uzņemt. B. Augi izmanto šos savienojumus organisko vielu sintēzē. Savukārt dzīvnieki uzņem slāpekli ar augu barību. C. Baktērijas noārda mirušu dzīvnieku un augu atliekas, sašķeļot tajās esošos slāpekļa savienojumus. Šajā trūdēšanas procesā slāpeklis atgriežas augsnē un atmosfērā, un slāpekļa aprites cikls noslēdzas.

Cilvēki ar visām savām progresīvajām tehnoloģijām katru gadu rada tonnām kaitīgu, nepārstrādājamu atkritumu. Turpretī Zeme ar apbrīnojamu ķīmisku procesu palīdzību nevainojami pārstrādā visus savus atkritumus.

Kā, jūsuprāt, ir radušās šīs izejvielu otrreizējās pārstrādes sistēmas, kas darbojas uz mūsu planētas? ”Ja Zemes ekosistēma tiešām būtu radusies nejauši, tā nekādi nevarētu sasniegt tik pilnīgu ekoloģisko līdzsvaru,” raksta reliģijas un zinātnes jautājumiem veltītu darbu autors Maikls Korijs.⁵ Vai jūs piekrītat viņa secinājumam?