Ja durvis, pie kurām mēs sludināšanā esam piezvanījuši, atver bērns, mums būtu jāpalūdz, lai viņš pasauc vecākus. Tā mēs izpaužam cieņu pret viņiem. (SPm 6:20.) Ja bērns mūs aicina ienākt, mums būtu jāatsakās. Ja vecāku nav mājās, mums būtu jāatnāk citreiz.

Pat ja durvis atver pusaudzis, kuram varbūt ir 15 gadi vai vairāk, būtu vietā jautāt, vai varētu parunāt ar viņa vecākiem. Ja viņu nav mājās, mēs varētu pavaicāt, vai vecāki ļauj viņam pašam izvēlēties lasāmvielu. Ja vecāki to ļauj, mēs viņam varētu piedāvāt literatūru un, iespējams, pievērst viņa uzmanību vietnei jw.org.

Atkārtoti apmeklējot jaunieti, kas ir izrādījis interesi, mums būtu jāpajautā, vai ir iespējams satikt viņa vecākus. Tas mums ļaus viņiem paskaidrot, kāpēc esam atnākuši, un parādīt, kādi uzticami padomi ģimenēm ir atrodami Bībelē. (Ps 19:10—12.) Ja vecāki redzēs, ka cienām viņus un ņemam vērā viņu viedokli, tā būs laba liecība un mums var pavērties iespējas dalīties ar šo ģimeni labajā vēstī. (1Pt 2:12.)