Dažiem paiet ilgs laiks, līdz viņi sāk mācīties no savām rūgtajām kļūdām. To var teikt arī par mani. Es piedzimu un uzaugu Barselonā, Spānijas otrajā lielākajā pilsētā. Mēs dzīvojām pilsētas daļā, ko sauca par Somorrostro un kas aizņēma lielu daļu piekrastes. Tā bija bēdīgi slavena ar augstu noziedzības līmeni un narkotiku tirdzniecību.

 Ģimenē es biju vecākais no deviņiem bērniem. Mēs dzīvojām lielā trūkumā, tāpēc tēvs mani aizsūtīja strādāt vietējā tenisa klubā, kur man bija jāsavāc un jāpadod spēlētājiem tenisa bumbiņas. Man bija desmit gadu, un es strādāju desmit stundas dienā, tāpēc, atšķirībā no citiem bērniem manā vecumā, skolu neapmeklēju. 14 gadu vecumā es sāku strādāt metālapstrādes cehā.

 1975. gadā mani iesauca armijā. Tolaik militārais dienests Spānijā bija obligāts. Es alku pēc piedzīvojumiem, tāpēc pieteicos Spānijas ārzemju leģionā, kas bija stacionēts Spānijai piederošajā Meliljā, kura atrodas Ziemeļāfrikā. Tajā laikā es sāku piedzerties un lietot narkotikas.

 Pēc dienesta leģionā es atgriezos Barselonā un izveidoju savu bandu. Mēs zagām visu, ko vien varējām paņemt. Nozagtās lietas mēs pārdevām, lai varētu iegādāties narkotikas. Es sāku lietot LSD un amfetamīnus, un manas dzīves centrā izvirzījās sekss, alkohols un azartspēles. Šāds destruktīvs dzīvesveids padarīja mani arvien agresīvāku. Es vienmēr nēsāju līdzi nazi, cirvi vai mačeti un biju gatavs tos likt lietā, ja vien tas būtu nepieciešams.

 Vienreiz, kad mēs ar bandu nozagām mašīnu, mums pakaļ dzinās policija. Tas bija kā filmā! Mēs ar nozagto mašīnu bijām nobraukuši kādus 30 kilometrus, kad policija atklāja uguni. Galu galā mēs kaut kur ietriecāmies un pametām mašīnu, un aizbēgām. Uzzinājis par to, tēvs padzina mani no mājām.

 Turpmākos piecus gadus es dzīvoju uz ielas. Es gulēju durvju ejās, kravas mašīnās, parkos uz soliņiem un kapos. Kādu laiku es dzīvoju pat alā. Manai dzīvei nebija nekādas jēgas, un es uzskatīju, ka nevienam nerūp, vai es vispār esmu dzīvs. Narkotiku apdullināts, es graizīju rokas, un par to joprojām atgādina palikušās rētas.

 Kad man bija 28 gadi, mani sameklēja mana māte un aicināja atgriezties mājās. Es piekritu un apsolīju viņai, ka sakārtošu savu dzīvi. Taču, lai izpildītu šo solījumu, man bija vajadzīgs laiks.

 Kādu pēcpusdienu pie mums atnāca divi Jehovas liecinieki. Es klausījos viņos, taču tēvs no istabas uzkliedza, lai aizcērtu durvis viņiem deguna priekšā. Man nekad nav paticis, ka mani komandē, tāpēc es ignorēju tēva prasību. Jehovas liecinieki man piedāvāja trīs nelielas grāmatas, kuras es labprāt paņēmu. Es pajautāju, kur viņi pulcējas, un jau pēc dažām dienām stāvēju pie valstības zāles durvīm.

 Pirmais, ko pamanīju valstības zālē, bija tas, cik kārtīgi visi bija ģērbušies. Turpretī man bija gari mati, nekopta bārda un novalkātas drēbes. Biju pārliecināts, ka es te neiederos, tāpēc stāvēju ārā. Tad, man par pārsteigumu, es pamanīju bijušo bandas biedru Huanu. Viņš bija ģērbies uzvalkā! Kā es uzzināju vēlāk, viņš bija kļuvis par Jehovas liecinieku gadu iepriekš. Viņa klātbūtne mani iedrošināja, tāpēc es iegāju iekšā un paliku uz sapulci. Šī diena bija pagrieziena punkts manā dzīvē.

 Es pieņēmu piedāvājumu uzsākt Bībeles nodarbības un drīz vien sapratu, ka man ir jāmaina savs agresīvais raksturs un amorālais dzīvesveids, ja vēlos iegūt Dieva labvēlību. Mainīties nenācās viegli. Es uzzināju, ka man ir nepieciešams ”pārvērsties, atjaunojot savu prātu”, ja vēlos iepriecināt Dievu Jehovu. (Romiešiem 12:2.) Dieva žēlsirdība mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Es biju izdarījis daudz kļūdu, bet tagad sapratu, ka Dievs man dod iespēju sākt visu no sākuma. Tas, ko es mācījos par Jehovu, dziļi iespiedās manā sirdī. Es nešaubījos, ka pastāv Radītājs, kuram rūp mana dzīve. (1. Pētera 5:6, 7.)

 Tas mani pamudināja veikt pārmaiņas. Piemēram, kad Bībeles nodarbībās mēs runājām par smēķēšanu, es sev teicu: ”Ja Jehova vēlas, lai es būtu tīrs visās jomās, no cigaretēm man būs jāatvadās!” (2. Korintiešiem 7:1.) Un cigaretes nonāca atkritumu kastē.

 Man arī vajadzēja pārtraukt lietot un pārdot narkotikas. Tas prasīja vairāk laika un pūļu. Lai šo mērķi sasniegtu, man bija jāsarauj saites ar vecajiem draugiem. Viņu ietekme kavēja manu garīgo izaugsmi. Taču ar laiku es iemācījos lielākā mērā paļauties uz Dievu un uz atbalstu, ko man sniedza jaunie draugi draudzē. Es nekad iepriekš nebiju izjutis tik patiesu mīlestību un neviltotu interesi par sevi. Galu galā pēc vairākiem mēnešiem man izdevās atbrīvoties no narkotikām un ”apvilkt jauno cilvēku”, kas ir svarīgi, lai gūtu Dieva labvēlību. (Efeziešiem 4:24.) 1985. gada augustā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

 Bībele sniedza man iespēju pāršķirt jaunu lappusi savā dzīvē. Es vairs nedzīvoju graujošu ieradumu slazdā, kas kaitēja manai fiziskajai veselībai un laupīja pašcieņu. No maniem bijušajiem draugiem vairāk nekā trīsdesmit nomira agrā vecumā no AIDS un citām slimībām, kas bieži piemeklē narkomānus. Es esmu tik pateicīgs, ka, pielietojot Bībeles principus, esmu izvairījies no šādām traģiskām sekām.

 Pagātnē ir palikuši naži un cirvji, ko es, būdams agresīvs jaunietis, kādreiz nēsāju līdzi. Tad es pat iedomāties nevarēju, ka es nēsāšu līdzi Bībeli un likšu to lietā, lai palīdzētu citiem. Tagad es kopā ar sievu kalpoju par Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāju.

 Mani vecāki tā arī nekļuva par Jehovas lieciniekiem, bet viņi bija priecīgi, redzot, kādu labumu man sniedz Bībeles nodarbības. Mans tēvs pat aizstāvēja Jehovas lieciniekus visu savu kolēģu priekšā. Viņš bija savām acīm redzējis, kā mana ticība ir palīdzējusi man mainīties uz labo pusi. Mana māte bieži teica, ka man jau agrāk vajadzēja sākt mācīties Bībeli. Es viņai pilnībā piekrītu.

 Mana dzīve ir skaidrs piemērs tam, cik veltīgi ir meklēt dzīves piepildījumu narkotikās un amorālā dzīvesveidā. Es gūstu patiesu gandarījumu, mācot citiem to, ko esmu uzzinājis no Bībeles. Bībeles mācības man izglāba dzīvību!