Es uzaugu Somijas pilsētas Tamperes nomalē. Mana ģimene nebija pārāk reliģioza, taču tajā tika augstu vērtēta izglītība un labas manieres. Mana māte ir vāciete, un bērnībā es mēdzu pavadīt laiku pie vecvecākiem, kas dzīvoja Rietumvācijā.

 Jau kopš mazām dienām man patika sports. Mani interesēja dažādi sporta veidi, bet, kad man bija kādi 14 gadi, es izlēmu pievērsties tenisam. 16 gadu vecumā es trenējos divas trīs reizes dienā — man bija divas nodarbības ar treneri, un vakarā es turpināju trenēties pats. Mani aizrāva dažādie spēles aspekti. Teniss man ļāva izvirzīt un sasniegt aizvien jaunus mērķus gan fiziskā, gan psiholoģiskā ziņā. Lai gan man patika pavadīt laiku ar draugiem un reizi pa reizei iedzert kādu aliņu, man nekad nebija problēmu ar narkotikām vai alkoholu. Galvenā vieta manā dzīvē bija tenisam.

 Es sāku piedalīties ATP a turnīros, kad man bija 17 gadi. Pēc uzvarām vairākos turnīros es iemantoju lielu popularitāti Somijā. 22 gadu vecumā es biju iekļuvis 50 pasaules labāko tenisistu vidū.

 Gadiem ilgi es braukāju pa pasauli, spēlēdams profesionālo tenisu. Es apskatīju daudzas brīnišķīgas vietas, taču es redzēju arī daudz problēmu — noziedzību, narkomāniju un vides problēmas. Piemēram, dažās pilsētās ASV mums ieteica neiet uz noteiktiem rajoniem augstā noziedzības līmeņa dēļ. Tas viss man nedeva mieru. Turklāt, kaut arī es nodarbojos ar to, kas man ļoti patika, dienas beigās es izjutu iekšēju tukšumu.

 Manai draudzenei Sannai Jehovas liecinieki bija sākuši mācīt Bībeli. Mani nedaudz uzjautrināja viņas interese par reliģiju, bet man nebija nekādu iebildumu, ka viņa mācās Bībeli. 1990. gadā mēs apprecējāmies, un gadu vēlāk viņa kristījās un kļuva par Jehovas liecinieci. Sevi es neuzskatīju par reliģiozu cilvēku, lai gan ticēju, ka Dievs pastāv. Es atcerējos, ka mana vācu vecmāmiņa daudz lasīja Bībeli un pat bija man mācījusi, kā lūgt Dievu.

 Reiz mēs ar Sannu ciemojāmies pie kāda pāra, kas bija Jehovas liecinieki. Vīrs, kuru sauc Kari, parādīja man Bībelē pravietojumu par ”pēdējām dienām”. (2. Timotejam 3:1—5.) Tas mani spēcīgi ietekmēja, jo tas izskaidroja, kāpēc pasaulē ir tik daudz kā slikta. Todien mēs par reliģiju tikpat kā vairs nerunājām. Taču kopš tās dienas mēs ar Kari mēdzām satikties un runāt par Bībeli, un viss, ko es uzzināju, man šķita ļoti loģisks. Aizņemtais grafiks un biežā ceļošana man neļāva regulāri tikties ar Kari, taču viņš man neatmeta ar roku. Uz jautājumiem, ko biju uzdevis šajās reizēs, viņš atbildēja vēstulēs. Uz visiem dzīves būtiskākajiem jautājumiem man tika sniegtas loģiskas atbildes no Bībeles, un es pamazām sāku saprast šīs grāmatas galveno tēmu, proti, ka Dieva valstība īstenos Dieva nodomu. Es biju dziļi iespaidots, uzzinādams, ka Dieva vārds ir Jehova un ko viņš ir darījis mūsu labā. (Psalms 83:18.) Visspēcīgāk mani ietekmēja viņa sagādātais izpirkuma upuris — tā nebija tikai kāda tehniska vai juridiska formalitāte, bet gan Dieva mīlestības izpausme. (Jāņa 3:16.) Es arī uzzināju, ka man ir iespēja kļūt par Dieva draugu un dzīvot mūžīgi mierīgos apstākļos paradīzē. (Jēkaba 4:8.) Es sāku domāt: kā es varu apliecināt savu pateicību?

 Es nopietni izvērtēju savu dzīvi. No Bībeles es biju uzzinājis, ka lielāka laime ir rodama dodot, un es jutu vēlmi dalīties uzzinātajā ar citiem. (Apustuļu darbi 20:35.) Nodarbojoties ar profesionālo sportu un piedaloties dažādos turnīros, es biju prom no mājām apmēram 200 dienas gadā. Visa mūsu ģimenes dzīve grozījās ap mani — ap maniem treniņiem, manu grafiku, manu karjeru. Es sapratu, ka man ir kaut kas jāmaina.

 Es apzinājos, ka lēmumu pārtraukt daudzsološu sportista karjeru reliģisku iemeslu dēļ daudzi nesapratīs. Bet iespēju labāk iepazīt Jehovu un iegūt mūžīgu dzīvi es vērtēju daudz augstāk par jebkuru balvu, ko es varētu iegūt, spēlējot tenisu, tāpēc pieņemt lēmumu nebija grūti. Es apņēmos nepievērst uzmanību tam, ko varētu teikt citi — galu galā tas bija mans lēmums. Bībeles pants, kas man īpaši palīdzēja pretoties šādam spiedienam, bija Psalms 118:6, kur teikts: ”Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs?”

 Šajā laikā daži sponsori man izteica kārdinošu piedāvājumu, kas man ļautu daudzus gadus bez jebkādām raizēm nodarboties ar profesionālo tenisu. Taču es jau biju pieņēmis savu lēmumu, tāpēc noraidīju piedāvājumu un ar laiku pārtraucu dalību ATP turnīros. Es turpināju mācīties Bībeli un 1994. gada 2. jūlijā kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

 Manā gadījumā nenotika nekāda traģēdija, kuras iespaidā es sāktu domāt par Dievu. Es arī nebiju cilvēks, kas meklēja patiesību. Es uzskatīju, ka man ir samērā laba dzīve, un es ar to biju apmierināts. Taču tad — it kā Bībeles patiesība būtu ”gaidījusi”, kad es to atradīšu, — es uzzināju, ka dzīvei ir dziļāka jēga. Es nebūtu varējis iedomāties, ka mana dzīve var tik ļoti izmainīties uz labo pusi. Mana ģimene tagad ir daudz stiprāka un vienotāka. Un es esmu ļoti priecīgs, ka mani trīs dēli ir sekojuši manās pēdās — nevis kā sportisti, bet kā kristieši.

 Man joprojām patīk spēlēt tenisu. Gadu gaitā es esmu varējis uzturēt ģimeni, strādājot tenisa nozarē, piemēram, par treneri un tenisa centra vadītāju. Taču sports vairs nav galvenais manā dzīvē. Agrāk es katru nedēļu stundām ilgi trenējos, lai kļūtu par labāku tenisistu — par čempionu. Tagad es esmu pilnas slodzes sludinātājs, un man lielu prieku sagādā tas, ka savu laiku varu izmantot, lai palīdzētu citiem apgūt un likt lietā Bībeles principus, kas mainīja manu dzīvi. Es esmu laimīgs, jo galvenā vieta manā dzīvē ir attiecībām ar Dievu Jehovu un tam, lai dalītos ar citiem cerībā uz brīnišķīgu nākotni. (1. Timotejam 6:19.)